Aktuāli, ļoti aktuāli

Studējot aspirantūrā Universitātes Filozofijas fakultātē, man bija izdevība klausīties lekcijas pie profesora Sergeja Averinceva – izcila filologa un teologa, vēlāk Vīnes Universitātes Slavistikas nodaļas vadītāja. Lekciju starplaikos sarunas ievirzījās par Svēto Trejādību, kuru Averincevs drosmīgi pretstatīja padomju laiku elkdievības “trejādībai” un ieguva aspirantu uzticību. Mēs sarunājāmies par tolaik aizliegtiem jautājumiem, arī par Ticības apliecību un, protams, par Augšāmcelšanos. Uz jautājumu, ko viņš domā par Kristus Augšāmcelšanos, profesors atbildēja, ka “tas mums pieredzē nav dots” un viņš pat necenšoties tās dinamiku iztēloties. Uz jautājumu, kāpēc, atbildēja, ka “iztēloties cilvēki var tikai mītus”. Turpretī apsolītajai visu mirušo augšāmcelšanai, kuru prāts līdz galam nespēj aptvert, var tikai ticēt. “Un, ja es ticu uz mirušo augšāmcelšanos, tad šī problēma ir dziļi saistīta ar cilvēka augstākā līmeņa atbildību Dieva un cilvēku priekšā, jo mums ir dota spēja domāt pašiem.”

Ko nozīmē domāt pašiem? Kā ir iespējams domāt pašiem? Lielākā daļa cilvēku seko citiem, bet vēl kāda daļa saudzē tradīciju. Kādu tradīciju?

Kā zināms, viduslaikos mūki esot lasījuši Vergiliju. Rietumu kultūra glabāja un tālākajām paaudzēm nodeva antīko filozofiju. Bet Latvija – kādas cerības tradīciju tā glabā? Mums ir dainu krājumi – izcili darbadienas un tikumu filozofijas sējumi, kurus var “satīt kamolā” ap t.s. krusta vārdu. Ja nu mēs par krusta vārdu ņemam jēdzienu “augšāmcelšanās”, tad patiesi varam “satīt kamolā” dziesmas par “viņo sauli”:

Dieviņš veda dvēselīti
Pliku, kailu debesīs;
Te palika miežu lauki,
Te mantiņa, bagātība.

Vai dieniņa, man’ dieniņa
Tu atnāci nezināma;
Nu iet mana dvēselīte
Paša Dieva debešos.

Kāds universāls metafiziskas nojautas un uztveres orgāns ir licis vienkāršam latviešu cilvēkam savu atziņu pasauli savietot kopā ar cerību, par kuru runā Bībele? Protams, Bībelē darbojas logosa (λόγος) konkrētība. Šeit mēs redzam cilvēku intuitīvo uztveri, ka viņu dzīve ir plašāka, dziļāka, daudz vairāk negaidītību apņemta, nekā ikdienā cilvēks spēj aptvert. Tāpēc, izsakot cerību uz sastapšanos ar cita prieka horizontu, cilvēki ticēja brīnumam, ka cilvēkā vismaz kaut kas ir nemirstīgs.

Averincevs rakstīja, ka izpratnei par Augšāmcelšanos ir jāizriet no mūsu dzīves. Cilvēkam ir jāiegūst savai domai telpa un koordinātas, un ir jāierauga, ka cilvēki varbūt dažas domas grib izdomāt līdz galam, taču nepagūst. Par Augšāmcelšanos nevar runāt, ja nav iegūta pilnapjoma domas telpa. Ir jāapstājas un jāatskatās, kas mums pieder un ko mēs pašreiz zaudējam uz visiem laikiem. Tā ir absolūta nepieciešamība. Kā rīkoties, kā virzīties atgrieztās domas telpā? Mūsu dainas piedāvā panteistisku paradigmu par Dieva un pasaules saikni. Dainu Dievs ir kultūrvaronis, kurš atbild uz cilvēka lūgšanām. Cilvēks lūdz, un Dievs sinerģiski nāk un “sēžas galda galiņā”, lai cilvēkam palīdzētu. Tā ir pareiza Dieva un cilvēka saiknes nojauta – caur lūgšanu un sinerģisku apmaiņu.

Protams, tā nav tik teorētiski apzināta, kā Pāvela Florenska, Alekseja Loseva vai krievu emigrantu teologu Vladimira Loska, Joanna Meijendorfa darbos. Tāpēc mūsdienu filozofs Sergejs Horužijs piedāvā apstāties pie antropoloģijas. Atteikties aprakstīt cilvēku un Dievu kā “substanci” vai “subjektu”, bet runāt par Dieva un cilvēka attiecībām sinerģiskas apmaiņas valodā. Antropoloģiski šāda pieeja izmaina izpratni par cilvēku: cilvēks ir būtne, kurai Dievs ir devis neizmaināmu iedabu. Cilvēks ir radīts bezgalīgs un nemirstīgs. Viņš piedzimst vienreiz, lai dzīvotu mūžīgi. Tāpēc arī mūsdienu tehnoloģiskajā cilvēkā ir tas pats būtiskais kodols, ko pats cilvēks no sevis nespēj izņemt laukā. Pat ja viņš jūtas pašpietiekams ar savu saprātu, viņš tomēr atrodas perifērijā, un būs brīdis viņa dzīvē, kad Dievs liks sastapties ar dzīvības spēka enerģijām, kuras nāk no Dieva. Dievs savā mīlestībā gribēs piedāvāt pacelties augstāk prāta un gudrības pakāpē, lai tuvotos izpratnei par to, kas ir Augšāmcelšanās. To pareizticīgā Baznīcā apzīmē ar jēdzienu “sinerģija”.

Grieķu valodas jēdzienu συνεργία latviski vispareizāk būtu tulkot kā “sadarbību”, “savstarpību”. Šis nespeciālistiem visai svešais jēdziens ir ārkārtīgi nozīmīgs Austrumu Baznīcas teoloģijā un ikviena cilvēka garīgās dzīves praksē jeb askētikā. Mācība par sinerģiju ir pastāvējusi baznīcā vienmēr, bet visprecīzāk to formulēja Vispasaules Baznīcas 2. Nīkajas koncils (787. gadā) un t.s. hesihasma tradīcija, kas ir ortodoksālās Baznīcas garīgās dzīves galvenais jēdziens. Īpaša loma šī termina atklāsmē ir Gregorijam Palamam (14. gs.), kurš mācīja, ka Dieva enerģijas savienojas ar radību un ar radītā cilvēka enerģijām. Pirmo reizi šis jēdziens Jaunajā Derībā parādās apustuļa Pāvila 1.Kor. 3:9, kur viņš apliecina, ka “mēs esam Dieva darba biedri (συνεργοί)”. Pateicoties cilvēkam, kurš paklausa Dieva svētības enerģijai, kļūst iespējama Dievlīdzības īstenošanās jeb dievišķošanās (θέωσις, theōsis ). Dievlīdzības dēļ ir nepieciešama paša cilvēka tiekšanās pēc Dieva svētības. Kā jau 5. gadsimtā to aprakstīja sv. Jānis Kasiāns Romietis: “Cilvēkam vienmēr ir jābūt pārliecinātam, ka viņš pats ar savām pūlēm nevar sasniegt garīgās dzīves pilnību, nevar saprast, kas ir augšāmcelšanās – pat ja viņš neatlaidīgi censtos, izmantojot visus savus tikumus. Cilvēkam vienam pašam nav tāda spēka, lai viņš paceltos svētuma un svētības augstumos. Ja Dievs nesadarbojas un nevirza cilvēka sirdi pazemībā un grēknožēlā, kas ikvienam ir ļoti derīgi, tad (..) cilvēka glābšanā piedalās ne tikai cilvēka brīvā griba, bet arī Dieva svētība. Abi kopā ir vienādā mērā nepieciešami.”

Loģiski izprast Dieva svētības enerģiju un tās īpašo spēku var tikai tad, ja cilvēks izdzīvo garīgu praksi. Ar intelektuālu piepūli vien tas nav iespējams. Tas apliecināts arī Kalna sprediķī, kur teikts: “svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”. 14. gadsimtā Baznīca apstiprināja dogmu par Dieva un Viņa enerģijas nešķirtību. Tāpat kā pārējās dogmas, Baznīcas koncils apstiprināja to kā obligāti nepieciešamu cilvēka glābšanai, lai pateiktu, ka bibliskās teoloģijas un antropoloģiskās problēmas nav iespējams atrisināt tikai ar cilvēka saprāta palīdzību. Piemēram, Karls Barts (Karl Barth, 1886–1968) kā modernā laikmeta neoortodoksāls teologs raksta: “Ticība noraida jebkuru iespēju cilvēkam sasniegt Dievu, līdz ar to arī pilnīgu mīlestību. Dievs sevi ir atklājis Jēzus Kristus Personā. Bez Kristus Dievs ir neaizsniedzams cilvēkam, bet Augšāmcelšanās ir galējā, pati pilnīgākā atklāsme cilvēkiem, tāpēc Augšāmcelšanās ir visas Jaunās Derības atslēga.” Barts radikāli nostājās pret Augšāmcelšanās cerības psiholoģizāciju un noraidīja antropocentrismu Augšāmcelšanās izpratnē.

Liekas, ka tehnokrātiskais cilvēks nekad nav apjautis Augšāmcelšanās parādību, gaismas un nemirstības cerību noslēpumaino iedabu. Tehnoloģiskā civilizācija dod varenības izjūtu, bet šī izjūta ir mānīga. Mūsdienu saprāta būtnei šķiet, ka viss, kas atrodams telpā, ir vienīgais, kas pastāv. Šī būtne domā, ka cilvēka jēgas pašos dziļumos vairāk nekā nav. Atziņa, ka Augšāmcelšanās ir “virs mums”, tai šķiet absurda. Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva. Laikmetiem mainoties, cilvēki ieraudzīja sava prāta iespējas un sāka dzīvot nevis svētības lokā, bet paši sava labuma noslēgtajās robežās.

Pat ja cilvēks iedomājas sevi kā pašpietiekamu, nošķirtu no Dieva, viņš vienalga atradīsies perifērijā, jo viņā ir kodols, kuram ir nepieciešama saskarsme ar tādu spēku, kas atbilst viņa kodolam. Cilvēks nav radīts noslēgtībai, bet dinamiskai atvērtībai. Cilvēka telos (τέλος) izriet nevis no paša cilvēka gribēšanas vai negribēšanas, bet no “spējas tiekties uz antropoloģisko robežu,” kuru ir atklājis Kungs Jēzus Kristus. Cilvēks ir būtne, kura var eksistēt uz galējās robežas. Viņš nav tas, kas ir pašreiz, bet tas, kurš sastop sevi, pārspējot sevi. Viņa patiesība atklājas prasmē sevi atvienot no iluzorās pašpietiekamības un tuvoties esamības robežai.

Rietumu filozofija šodien dod priekšroku “aizvērtai pasaulei”, jo ir aizmirsusi neatceļamo transcendentālo dimensiju. Visumu tā lielākoties apraksta neitrālos jēdzienos, tādā kārtā neļaujot atšķirt, kas ir lieta, kas ir cilvēks un kas ir Dievs. Grieķu un krievu pareizticīgā filozofija vienmēr ir paredzējusi sarunu ar Dievu, kas nozīmē sarunu par cilvēka dzīves jēgu un patiesību. Vienīgi sinerģiskā pieeja sniedz atbildi uz to, kāpēc mēs šobrīd atrodamies antropoloģiskas krīzes situācijā – ar visām virtuālajām ilūzijām, pašnāvības un eitanāzijas lobiju, biotehnoloģijām, gēnu inženieriju un mākslīgo intelektu. Runa nav par cilvēka nāvi, runa ir par cilvēka kā īpaša fenomena izzušanu. Tā ir kolektīva pašnāvība, kad sevis aizstāšanai cilvēce gatavo jaunu būtni – tā saucamo post-humānisma cilvēku. Nevar nepamanīt, ka runāt par cilvēka garīgo būtību šodien ir nepieklājīgi un pat neiespējami.

Tur, kur ir Dievs, nav nāves. Tas ir tāpat kā ar uguni un ledu: vienā un tai pašā vietā var būt vai nu viens, vai otrs. Tam liecība ir Lācara uzmodināšana (Jāņa ev. 11). Mani izbrīna pārliecība, ar kuru Marta un Marija atkārto: “Kungs! Ja Tu būtu bijis šeit, brālis nebūtu nomiris!” Padomājiet – kā ir iespējams nomirt Dieva klātbūtnē? Šajā brīnumainajā notikumā mēs redzam Jēzu kā cilvēku sava drauga nāves priekšā – viņš ir samulsis, jo nezina, tāpēc vaicā: “Kur jūs viņu esat likuši?” Mēs lasām arī, ka Jēzus raudāja. Šī cilvēciskā izpausme Kristus personībā ir likusi daudz pūlēties ekseģētiem, bet epizodes jēga, šķiet, vēsta par to, ka, Kristum sastopoties ar nāvi, nāve atkāpjas. Lieldienu naktī mēs Baznīcā dziedam: “Nāvi ar nāvi uzvarējis!”

Daudzi nesaprot, kas ir cerība – apgrūtinājums vai ieguvums? Optisks instruments, ar ko redzēt tālāk un dziļāk, vai varbūt rozā apsējs ap acīm kristiešiem? Ja ir vērts domāt par Augšāmcelšanās cerību, tad ko tas nozīmē praktiski? Kā Augšāmcelšanās cerība ietilpinās mūsu esībā?

Lai to saprastu, cerība ir jāskata kopā ar Ticību un Mīlestību, kā to ir darījuši daudzi Baznīcas tēvi. Gribu pieminēt sv. Jāni Pakāpnieku (7.  gs.), kurš Pakāpienu uz debesīm 30. vārdā raksta: “Manuprāt, ticība ir līdzīga staram, cerība – gaismai, bet mīlestība – Saules spožajam diskam. Visi kopā veido vienādu mirdzumu un gaismu.” Tādējādi cilvēkam dotā Augšāmcelšanās cerība izriet no Lācara uzmodināšanas, kas apliecina visu cilvēku augšāmcelšanos, un no Jēzus Augšāmcelšanās trešajā dienā pēc Golgātas krusta. Jānis Pakāpnieks raksta: “Cerība ir spēks pārvaldīt dārgumus vēl pirms to iegūšanas.”

Cerība Eiropas kultūrā tradicionāli ir iegūlusi vērtību pamatos. Cerība pauž dzīvi apliecinošu pasaules uztveres paradigmu un izsaka Rietumu mentalitātes virzību uz pasaules uzskatu – optimismu. Šo vispārīgo kultūras paradigmu pavada dažādi valodas diskursi universālās kultūras jomā, piemēram, filozofiskais, reliģiskais, psiholoģiskais un citi. Kristietība vārda jēgu piepilda ar jaunu saturu – parādot cilvēkam iespēju dzīvot PILNĪGOTAS PERSONĪBAS JEB DIEVLĪDZĪBAS MODĀ. Līdz ar to cerība top par kristieša uzdevumu visas dzīves garumā, tās galamērķis ir Augšāmcelšanās un nemirstība. Tā ir cerības eshatoloģiskā perspektīva. Austrumu Baznīca ir sniegusi sistēmisku izpratni par cilvēka garīgās dzīves robežas sasniegšanu un savienošanos ar mūžīgās svētības nesēju.

Otra personība, kuras viedokli gribu šodien citēt, pieder pavisam citai garīgajai domāšanai – tas ir 20. gadsimta reliģijas filozofs, Eiropas vēstures, socioloģijas un teoloģijas priekšstatu telpas radītājs, paradoksu meistars Jūdžins Morics Rozenštoks-Jusī (Eugen Moritz Rosenstock-Huessy). Viņš cerību skaidro kā šoku: “Ticība, cerība un mīlestībai ir spēki, ar kuru palīdzību mēs iegūstam laiku. Bez ticības Dievam cilvēks ir pats sevis radīts stumbenis, jo viņš ir sev nocirtis nākotni. Nocirtis galvu. Bez cerības cilvēks ir nogriezts no savām pagātnes saknēm. Bez mīlestības otrs cilvēks pārvēršas par vienu no šīs pasaules priekšmetiem. (..) Ticībai pieder nākotne un līdz ar to arī Augšāmcelšanās. Cerība pieder pagātnei, bet mīlestība apskauj otru būtni tādēļ, lai dalītos ar to tagadnē.” Citā vietā Rozenštoks raksta, ka cerība vienmēr apdāvina cilvēku ar sagaidāmo: “Mēs ceram atkal satikties ar kādu, mēs ceram saglabāt kaut ko, uzvarēt, būt veseli.” Evaņģēlijs, domā Rozenštoks, “iztiek bez vārda “cerība”, jo viss Evaņģēlija teksts ir Augšāmcelšanās cerība, ticība un mīlestība kā viens vesels.” Rozenštokam ir taisnība, ka cilvēks ir būtne, kuram cerība ciešā veidā ir saistīta ar ilgām iegūt to spēku, kas cilvēkiem reiz bija, pirms viņi izšķīrās nodalīt sevi no dzīvības avota Dieva un saņemt nāvi. Reiz taču cilvēki bija kopā ar Radītāju Paradīzes dārzā un bija nemirstīgi. Šo nemirstību katrs cilvēks nes sevī. Tāpat kā ķēniņš Dāvids: “Vienu es izlūdzos no tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā” (27. psalms, 4.)

Mēs projicējam uz nākotni to cilvēces kopīgo ontoloģisko pieredzi, kas mums ir dota t.s. kolektīvajā atmiņā kopš Radīšanas, un esam pārliecināti, ka Dieva radītais esamības dzīvi apliecinošais saturs, kuru reiz izjuta Ādams un Ieva Paradīzē, nenoliedzami būs arī mums. Mēs to pārnesam nākotnē, paļaujoties uz Kristus Augšāmcelšanās notikumu, ko Viņš mums visiem ir atklājis.

Protams, var censties dzīvi veidot ar pasaules uzskatu bez cerības. Tas ir visizplatītākais ikdienišķās domāšanas veids pagājušajā un tagadējā gadsimtā. Tajā ir sava varonība un traģisks patoss – veidot dzīvi ar skaidru saprātu. Cieti un principiāli likt cerību vienīgi uz sevi un saviem spēkiem. Vērtēt pagātni kā sasniegumu un ar to aizstāvēt savu ateistisko pārliecību. Tā ir pozīcija, par kuru es gribu pateikt vēl pāris vārdus, proti: paralēli šai ikdienībai pastāv tāda dzīves prakse, kurā cerība piemīt cilvēkam principiāli un ir pats nepieciešamākais faktors viņa esamībai. Olga Sedakova vienā no saviem nesenajiem rakstiem lieliski uzsver šo dzīves pieeju, runājot par Dantes Dievišķo komēdiju: “Atteikšanās no cerības ir galvenā elles pazīme. Tur, kur zūd cerība, iestājas elle. Viss pārējais ir cerību teritorija.”

Lūk!

Noslēdzot savas pārdomas par Kristus Augšāmcelšanos, kas ir mūsu Baznīcas ticības sirds un atbilde šī laikmeta kārdinātājam un noliedzējam garam, es jautāšu: “Kas gan būtu Baznīca bez Augšāmceltā Kristus?” Un atbildu: tā būtu vieta, kur cilvēki ienāk un paliek ar savām dzīves grūtībām. Atskatoties Baznīcas empīriskajā vēsturē, varam ieraudzīt daudz nepatīkama – ne mazāk un ne vairāk kā jebkādā citā cilvēku sabiedriskajā organizācijā. Tāpēc es atļaušos citēt Sergeja Averinceva ļoti privātu atzīšanos. Viņš rakstīja: “Es nezinu, kā kārdinātājs skar citus cilvēkus, bet, kad tas skar mani, viņš neatsaucas uz zinātni un neierosina domas par teoloģijas kritiku. Tas man saka: Palūkojies pats uz sevi! Kā tu lūdz Dievu? Kā tu uzvedies cilvēkos? Nu vai tad tas nav īsts teātris? Un tev nav kauna iedomāties, ka šis teātris ir kaut kas nopietns? – Tad es domāju,” raksta profesors, “ka tajos melos, ko velns saka man, ir daļa patiesības. Bet lietas būtība ir tāda, ka es neesmu viens. Ar mani kopā Baznīcā ir Augšāmceltais Kristus. Tieši tas atklāj Baznīcas īsto būtību.” Augšāmceltā Kristus spēks ir vienīgais, kas attaisno cilvēku maldīšanos starp patiesību un nespēku šīszemes esībā.

Literatūra:

K. Barth,  The Word of God and The Word of Man (Das Wort Gottes und die Theologie, 1928). NY: Harper & Bros, 1957
Gregory Palamas, Triads For The Defense of Those Who Practice Sacred Quietude
С. Аверинцев, Связь времен. Київ: Дух i Лiтера, 2005
О. Розеншток-Хюсси, “Рабочие учат слишком мало, а учителя слишком много: разгадка Августином загадки времени”, Избранное: Язык рода человеческого. Москва: Университетская книга, 2000
О. А. Седакова, “Данте: Мудрость Надежды”, Память и история: на перекрестке культур. Київ: Дух i Лiтера, 2009
С.С. Хоружий, К феноменологии аскезы. Москва: Институт философии, теологии и истории св. Фомы, 1998
С.С. Хоружий, Очерки синергийной антропологии. Москва: Институт философии, теологии и истории св. Фомы, 2005

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: