Brīvs cilvēks

Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna (1883–1940) bija latviešu dzejnieks, rakstnieks, publicists, atdzejotājs, strēlnieks un sabiedriskais darbinieks. Politiski darbojies Latviešu Zemnieku savienībā, kā arī plaši publicējies LZS uzturētajā dienas laikrakstā Brīvā Zeme. Lai gan šodien Latvijā un ārvalstīs pārsvarā pazīstams, pateicoties zemnieku dzīves slavinājumam 1933. gada darbā Straumēni, kā arī dzīves izskaņā pravietiski sarakstītajam dzejolim “Baiga vasara”, Virza savu dzejnieka karjeru sāka kā nosacīts modernists. Ar savu 1907. gada debijas krājumu Biķeris viņš izraisīja asu polemiku, jo tajā lasāma laikmetam neierasti atklāta erotiska dzeja. Virzas spožā publicistika mūsdienās zināma maz, lai gan viņš rakstīja ne tikai par norisēm Pirmā pasaules kara frontē un saviem ārzemju ceļojumiem, bet arī apcerēja dažādu latviešu kultūras darbinieku veikumu. Savās 1920. gadu nogales un 1930. gadu sākuma politikai veltītajās slejās viņš kļuva ievērojams kā viens no asākajiem un interesantākajiem Latvijas sociālpolitisko norišu kritiķiem un latviešu nacionālisma idejiskajiem pamatotājiem. 2008. gadā apgādā “Zinātne” izdots apjomīgs (1102 lpp.) Virzas publicistikas apkopojums, kuru sastādījusi un komentējusi Anda Kubuliņa.

Kā starpkaru perioda franču un itāļu aktuālās publicistikas vērīgs lasītājs, Virza samērā agri kļuva par asu sociālisma un liberālisma kritiķi, visus jautājumus analizējot un skatot no zemniecības pozīcijām. Tas Virzu atšķīra no bijušajiem 1905. gada revolucionāriem Jāņa Akuratera un Kārļa Skalbes. Sekojot savām jau 1920. gadu nogalē uzstādītajām laikmeta diagnozēm, Virza vēlāk kļuva par Kārļa Ulmaņa apvērsuma un režīma atbalstītāju, Ulmaņa figūrā saskatot “saimnieka rīkotāja” principa iemiesojumu, kas, viņaprāt, bija tuvāks latviešu zemnieku garīgajai satversmei un vēsturiskajai pieredzei nekā liberālā demokrātija, kuru, Virzasprāt, Latvijai bija uztiepuši sociāldemokrāti.

Piedāvājam ieskatu Virzas publicistikā caur diviem nelieliem laikrakstā Brīvā Zeme publicētiem tekstiem. Viens pievēršas neliberālai brīvībai, bet otrs ir 1932. gada Aizputes zemnieku svētkos sacīta uzruna. Tajā Virza kritizē neierobežotu ekonomisko liberālismu, ekonomikas krīzē saskata iespēju atgriezties pie mājsaimniecību ražošanas, kā arī tautiskās krāsās attēlo Edmunda Bērka tradicionāli konservatīvo izpratni par sabiedrisko līgumu kā vienošanos starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem.

Brīvs cilvēks

Brīvā Zeme, 1931, 5. decembris, nr. 274.

Visu mūsu sabiedrību pārvalda redzamas un neredzamas atkarības, un brīvība, ar kuru lepojas mūsu demokrāti, ir tikai māņi un izlikšanās. Jo vājāks ir kāds cilvēks materiāli un garīgi, jo vairāk tas ir nebrīvs visās savās kustībās. Šīs atkarības izpaužas ne vien sabiedrībā, bet arī gara pasaulē, lai gan tās pēdējā maskējas ar zināmu lepnumu. Bet tas ir tikai no troņa krituša karaļa lepnums, atmiņa par kādreizējo varenību. Garīgas suverenitātes nav mūsu sabiedrībā, bet ir tikai nabadzības un vidējības vienlīdzība, bezcerības klajums, kur ļaudis uzmana savu līdzpilsoņu galvas, lai tās nepaceltos viena par otru augstāku. Šīs partijas, redzamās un neredzamās strāvas, kurās mūsu laika sabiedrība sadalījusies un kurām visām ir savs iespaids, ir jāņem katram vērā, kas grib uz priekšu tikt. Un tāpēc mūsu laikos, brīvības laikos, ir bezgalīgi vairāk nekā klaušu laikos attīstījies līšanas un lišķības gars un gribas nedrošība. Visus ļaudis ir pārņēmis neredzams politikānisms, un tie iet, čukstēdami un bailīgi apkārt skatīdamies. Tas ir sevišķi labi novērojams teātros, koncertos vai citās atklātās sanāksmēs. Draugi, kuri citādāki satiek ļoti labi, kautrējas atklāti sarunāties, baidīdamies, ka pretējā puse, to redzēdama, netaisa no visa tā viņiem kaitīgus slēdzienus.

Atkarības gars tagad pārvalda arī mūsu literārisko kritiku, un palasiet tikai vērīgāk mūsu avīžu vai žurnālu kritikas par literatūru vai citām mākslām – un jūs redzēsiet, aiz cik daudz plīvuriem še slēpjas patiesība, ja to grib izteikt, un ar kādu nekautrību tā ir aizbīdīta, ja to nevēlas parādīt. Tagadējā literāriskā žurnāla hronika ir maza pasaule, kur var pētīt mūsu laika psiholoģiju. Savos uzskatos tāds redaktors var būt ļoti konservatīvs, bet viņš visus tos apslēpj veikala vārdā. Vajag tik kādam rakstniekam atrasties opozīcijā ar vispārpieņemtām parašām, viņu še apies vissmalkākā un pieklājīgākā kārtā. Ja tiek rakstīta recenzija par kādu grāmatu, tad recenzentam norāda, kā rakstīt par šādu personu.

Tādā kārtā bezpersonība un bāluma kaite ieviešas visos mūsu literāriskos spriedumos – un tagadējā kritika ir visnožēlojamākais no visiem literatūras veidiem. Raksta gluži otrādi, nekā domā, skatīdamies uz acumirklīgiem politiskiem vējiem. Patiesībā mūsu kritika citādāk arī nekad nav bijusi. Tā ir vai nu pilnīgi literāriski neizglītotu cilvēku roku darbs, vai atkal zema politikānisma vadīta.

Kas tad nu ir pilnīgi brīvs un neatkarīgs cilvēks? Vai tas ir bagāts cilvēks? Brīvs cilvēks arvien saistās ar zināmu cienību, jo brīvība ir visaugstākā manta. Bet mūsu laika bagātnieki vairs nepelna nekādu cienību. Šo dienu bagātībai viscaur ir spekulatīvs raksturs. Cilvēks, kura sirdsapziņa nav tīra, nekādā ziņā nevar būt brīvs cilvēks. Par vienīgi brīviem mūsu laikos varētu uzskatīt mūsu zemniekus, jo viņi atrodas atkarībā tikai no visaugstākajiem spēkiem pasaulē, no Dieva radītās dabas spēles. Viņa īpašumam nav spekulatīva rakstura, un viņš rīko un organizē neatkarīgi ne no viena. Tāpēc arī agrārā kārtība visos laikos ir izaudzinājusi vispilnīgāko cilvēka tipu un nodibinājusi kultūras neiznīcīgos pamatus.

Vispārizplatītais uzskats ir, ka par brīvu cilvēku uzskatāms tāds, kas atraisījies no visām saistībām – reliģiskām, sociālam un tikumiskām, kas pats savas iegribas uzskata par visu lietu mēru. Bet šī doma ir pilnīgi maldīga. Tā ir skaidra literatūra, tas ir gluži abstrakts cilvēks, kas patiesā dzīvē nonāk vislielākā atkarībā, kura ir visu mūsu laiku galvenā pazīme. Kas atšķeļas no kopības un peld viens kā ledus gabals jūrā, tāds padots vislielākām nejaušībām. Un tāpēc mūsu laika cilvēki, kurus nesaista nekādi kopīgi mērķi un ticība, ir visnelaimīgākie un visverdziskākie. Liekuļodami viņi meklē citu palīdzību, kuru atklāti neatzīst.

Ļaudis bijuši visbrīvāki, kad tos saistīja kopīgi ticējumi, kad viņu individuālā griba bij tikai vispārīgas gribas šķila. Tā atsevišķam cilvēkam bij vislielāko spēku avots, un tādos laikmetos mēs redzam izplaukstam viskrāšņākās personības. Jo tikai jūrā redzami visaugstākie viļņi, bet ne atsevišķos ezeros, un piliens jūras ūdeņa, šūpodamies plašumā, ir brīvāks un lielāks nekā sevī noslēdzies dīķis.

Tāpēc latviešu sadalīšanās, strīdus un partijas gars un no tā izaugušais individuālisms ir novedis pie kopīgas verdzības, pie riebīgas līšanas, izlikšanās un sevis noslēpšanas. Mūsu atsvabināšanās ceļš meklējams reliģiskā ticējumā savai zemei un tautai un tās citādā organizēšanā. Bet, kā karu pārtrauca tikai karš, tā tagadējo uzskatu dažādību var pārtraukt tikai viena uzskata uzvaru. Tikai tā var rasties brīvs cilvēks un brīvu cilvēku garīgā un saimnieciskā sadarbība par labu kopīgai lietai.

Zemnieks un tagadējais laiks

Uzruna Aizputes zemnieku svētkos. Brīvā Zeme, 1932, 12. novembris, nr. 257.

Ikviens, kas atbrauc no pilsētas uz laukiem, lai nostātos kādas sapulces priekšā, atrodas ļoti grūtā stāvoklī. Uz viņu skatās kā uz ceļa vedēju, kā uz jaunas darbības ierosinātāju, kā uz tādu, kas atrodas ļoti tuvu tam katlam, kurā vāras nākotnes virums. Un šis grūtais stāvoklis nāk no tam, ka ir neiespējami aiz lielajiem garaiņiem, kas ap šo katlu ceļas, kaut ko pareizi saskatīt. Lietas vēl pasliktinās tāpēc, ka mums ir ļoti daudz viruma vārītāju. Kamēr viens sauc – “Glābjat, glābjat! Katls iet pāri malām!”, otrs, ārkārtīgas sirdības pārņemts, grūž vēl plītē malku. Te nu ir vajadzīgas ārkārtīgas lēnprātības un pierunāšanas spējas, lai atturētu no pārsteidzības pārāk straujos, iestāstot tiem, ka ēdienam vajag iznākt tādam, ka visi to varētu ēst. Un šī pierunāšanu nu ir tas, ko pie mums sauc par politiku. Lietas stāv slikti, ja pašu vārītāju runāšanas troksnis ir stiprāks par paša viruma vārīšanās troksni. Cik daudz labāka būtu tāda rīcība, ja pie katla stāvētu viena saimniece, kurdama palēnam uguni, līdz visa istaba sāk pildīties ar ēdiena patīkamo smaršu, radīdama sētsvidū strādājošā saimē valodīgas un laipnas domas! Bet kā šādu stāvokli sasniegt mūsu dienās, kur rīkotāja un izpildītāja jēdzieni sajukuši? Bet īstā gudrība nu pastāv iekš tam, ja, ņemot vērā patreizējos apstākļus, mēģina no tiem izdabūt sev vislielāko labumu.

Tie, kas atbrauc no pilsētas uz laukiem, varbūt varētu pateikt, kur meklējams īstais ceļš, ja mēs, latvieši, būtu tikai paši no sevis atkarīgi, ja mums būtu māju rūpniecība kā ļoti senos laikos, ja mūsu šķiņķi glabātos rudzu apcirkņos un mūsu sviests spīdētu līdzīgi saulei, koka toveros sakrāts un kļavu un liepu apēnotos pagrabos nolikts. Bet tas vairs tā nav. Mēs esam saistījušies garīgām un saimnieciskām saitēm ar visu pasauli. Mēs esam palikuši par sviesta fabriku cilvēkiem, un piens, kas tek no kursiešu raibaļu pupiem, aiziet dzeltenajā sviestā, pārvests uz tālajiem Anglijas, Francijas un Vācijas tirgiem. No tiem mēs esam padarījuši savu pastāvēšanu atkarīgu – cerībā uz bezgalīga eksporta izredzēm.

Bet jauna mācība sāk izplatīties Eiropā pēdējos gados. Katra valsts grib palikt neatkarīga lauksaimniecības ziņā no pārējām, katra grib izdabūt no savas zemes visu, ko tā var dot, un mums ir jāapēd pašiem viss tas, ko mēs gribējām pārdot citiem. Šai parādībai ir milzīga nozīme ne vien priekš mums, bet arī priekš visām pārējām valstīm. Tas ir kāda jauna laikmeta sākums.

Eiropa un tāpat arī Amerika ir izbūvējusi visu savu dzīvi, jeb to, ko tagad sauc par kultūru, uz bezgalīga eksporta cerībām. Ir Eiropa un arī tās kolonijas un daudzas par tām zemāk stāvošas tautas. Visas tās tad nu arī ir Eiropas ražojumu patērētāji. Bet ko Eiropa darīs, ja tās, iemācījušās visus modernās ražošanas paņēmienus, sāks pašas ražot? Eiropa atplūdīs atpakaļ savos krastos, milzu fabrikas kļūs nevajadzīgas un sāksies atgriešanās pie mājas darba un zemes. Visa šī pārvērtība būs saistīta saistīta ar lieliem satricinājumiem, kuru priekšā tagadējā krīze būs tikai bērnu spēle. Pasaule pieredzēs vairs ne kapitāla koncentrēšanos, bet to saplūšanu daudzu sīku īpašnieku rokās. Šis laikmets būs saistīts ar kapitālisma radītas barbariskas civilizācijas izbeigšanos un tās civilizācijas atjaunošanu, kas tika pārtraukta, pirms tā ieviešanās. Ar kapitālisma pārveidošanos gars iegūs visas zaudētās priekšrocības, un šī laikmeta centrā stāvēs zemnieks – pasaules pirmais un pēdējais aristokrāts.

Krīzē, kuru mēs tagad pārdzīvojam un kas vairāk nekas nav kā pārejas laikmets no lauksaimniecības lielražošanas uz sīkražošanu, būs ļoti labvēlīgas sekas. Grūtumam ir tikai pagaidu raksturs, iekams visas mūsu dzīves nozares nebūs piemērojušās jauniem apstākļiem. Ja tagad jau sāk runāt par krīzes mazināšanos, tas nenāk no tam, ka tā patiešām mazinātos, bet ka mēs sākam jau pierast pie jauniem apstākļiem. Bet valdībai, ja tā nevēlas lielus satricinājumus, ir jāatsakās no liberālas “ļaujiet darīt, ļaujiet notikt” politikas. Mēs varam daudz kam ļaut izputēt, uz ko līdz šim esam skatījušies kā uz neaizskaramu svētumu, bet mēs nevaram ļaut izputēt kaut vienai zemnieku mājai un ģimenei. Vislepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas vecas, šķības lauku istabas vērts. Viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir sācies no šejienes. Pamatu pamati še atrodas, un vai tai valsts varai, kas tos mēģinās satricināt!

Kā tad krīzei, ko mēs tagad pārdzīvojam, var būt mums labvēlīgas sekas? Kā tas, kas izpostījis tik daudzas cerības, var kļūt par cerību atdzemdinātāju? Upe gan ir varena un saistoša plūdu laikā, kad tā, salauzusi savu ledu, drāžas alkaini uz priekšu, bet lietojama tā nav. Daudz derīgāka tā ir, ieiedama atpakaļ savos krastos, kur tās ūdeņi griež domīgi rūcošās sudmalas un nes precēm piekrautas laivas. Vai nemanījāt ko nedabīgu mūsu valstī gadus septiņus atpakaļ, kad visi dzīvoja bezgalīgas labklājības iedomās, kas, likās, nekad nebeigsies? Kūtis gatavojās pārplīst no tanīs maujošiem lopiem, un valsts nezināja, kur naudu likt. Un tā dzīvodami arvien vairāk pieaugošākās ražošanas cerībās, latvieši attālinājās paši no sevis, un nejēdzīgā ārišķība, no kuras mēs vēl neesam tikuši vaļā, sāka mūs pārņemt. Mūsu āriene sāka spīdēt, pirms vēl nebija iespīdējies mūsu gars. Kā amerikāņi skatās uz nēģeri, tā Rīga skatījās uz cilvēku, kam nebij garo svārku, smokinga un frakas. Ar šo ārišķības slimību saslima pat laucinieki, un, kad gadījās svinēt kāzas, tad daudzi nelaulājās lauku baznīcās, bet drāzās automobiļos uz Rīgu. No tiem labklājības laikiem radās arī parādi, un nevienam neienāca prātā vecā gudrība: “Ievelc, ceļa vējš kad pārāk labi pūš, piepūstās buras”.

Man liekas, šī eksporta samazināšanās vai arī pilnīga pārtraukšana piespiedīs godināt zemi un māju darbu tā, kā tas bija vecos laikos. Nāks godā atkal garajos rudens un ziemas vakaros vecais ratiņš, un māju sienas atkal dzirdēs birdu klabēšanu. Un arī pilsētās visi paradumi kļūst garīgāki un vienkāršāki. Pēc lielā skrējiena uz priekšu mēs sāksim iet vienādiem soļiem, lai beidzot piedzīvotu patiesu un skaistu lidošanu. Būs jāiemācās no jauna daudzas sen aizmirstas, bet kādreiz godā bijušas zemnieku mākslas, kas tos daudzā ziņā gadus četrdesmit atpakaļ padarīja neatkarīgus no pilsētas. Būs jāgriežas pie veciem vīriem, lai viņi tās no jauna iemāca, atkal laukos parādītos senais striķu vijējs, lai nebūtu pilsētā jāpērk groži, virves un apauši. Vajadzēs rasties darvas dedzinātājiem, kuru dedzinātavas dūmi kā upura dūmi kādreiz kāpa pār bērzu galotnēm. Vajadzēs iemācīties pašiem atkal ģērēt dzenaukšas un šķipelei un sekumiem ielikt kātus tā, lai tie strādājot negrieztu rokas ārā. Vajadzēs atjaunot vecās magazīnas klētis un visu to jauko zemnieku pašpalīdzību, kas zem jaunlaiku iespaidiem tik ātri izgaisināta, zemniekus no neatkarīgiem cilvēkiem padarot par valsts pabalstniekiem. Daudz posta latviešiem nesušas no ārzemēm bez jebkādas kritikas ienestas idejas, bet vēl lielāku postu mūsu pēckara lauksaimniecībā izdarīja ārzemēs patapinātie zemkopības paņēmieni, kas neatradās tiešā sakarā ar mūsu agrāro vēsturi. Pēckara izsmalcinātība un lepnības kāre ķēra ne vien cilvēkus, bet arī lopus. Mūsu raibaļas atsacījās dot pienu un cūkas – bekonu, pirms tām neuzbūvēja dzelzsbetona pilis lieliem glāžu logiem miljonu vērtībā. Tikai tā uz priekšu iešana ir laba un derīga, kas izaug no iepriekšējā, kā zieds no kāta. Ticiet, ka nepazūd ne kādreiz radītās lietas, ne domas, tās var tikai uz laiku aizmirst. Kā tauta, tā arī cilvēce ir liels organisms, kurā nav taisnas uz priekšu iešanas vienā līnijā, bet kurā norisinās domu un ideju apkārtriņķošana, kā tas notiek ar asinīm dzīvā miesā. Pēc ilgāka vai mazāka starplaika mēs piedzīvojam vecu uzskatu atgriešanos, un to radītas lietas tam seko. To gāju zvaigzni, kuru skatīja mūsu tēvu tēvi, redz kādu nakti iemirdzamies mūsu bērni pie bezgalīgajām nakts debesīm.

Zemnieku politiskā mācība nav patapināta ne no kādām ārzemēm, kā tas redzams pie visām mūsu pārējām partijām. Te arī nav nekā mākslīgi izdomāta, un nekāda mums nepazīstama un sveša veida še nav, kurā ar varu mēs gribētu iespiest dzīves gaitu. Ir tikai novērots, ko zemnieki gadu simteņiem cauri strādājuši, ko domājuši, kā veidojušies, un šo novērojumu pamatā tad nu izaugusi šī politiskā mācība par zemnieku apvienošanos. Tā ir ļoti dabīga un nepieciešama reakcija pret visām tām melu mācībām, kas nākušas pār mūsu zemi, jau sākot no pagājušā gadu simteņa. Tikai pateicoties zemnieku dzīves un gara mūžīgajai stabilitātei, ir bijuši iespējami daži bīstami mēģinājumi kā mūsu sabiedriskā, tā garīgā dzīvē. Un, ja tie nav mūs galīgi izputinājuši, tad tikai tamdēļ, ka zemnieki, arvien atjaunodamies, ir gājuši pa vecajiem tēvu tēvu ceļiem. Ir tikai divi neizgaistoši un mūžīgi ceļi pasaulē, kuriem sekojot nevar nomaldīties – celiņi, kas krusto zemnieku māju pagalmu, un gāju ceļš, kas krusto naktīs bezgalīgo debesu velvi. Abi tie ir balti. Vienus tādas padarījušas no istabas uz kūtīm, klētīm un laidaru tekošas kājas, bet otru baltu nominušas, uz debesīm skriedamas, mirušo cilvēku dvēseles. Kad visi ceļi ir izieti un apnikuši, pie tiem atgriežas pēcgalā. Stāviet stipri un cieti – jūs sargājiet kaut ko tādu, kas bijis, ir un būs.

Kā zemes neizsīkstošo spēku pazīst no tam, ka tas katru gadu augstāku pret debesīm liek celties visam, kas zaļo, tā zemniekus pazīst no tā, ka tauta zarojas, aug un iet uz priekšu. Bet abu to nozīmi neviens lāga neaptver, jo tas jau liekas pats par savu saprotams, ka zemei un zemniekiem pasaule jābaro. Viņu abu lielumu neapjauš, pie tā pieraduši, kā neapjauš kalna lielumu pie tā pakājes dzīvojošie ļaudis. Bet pienāk baigi brīži, kad uz tehnikas, naudas, varas un pilsētas gara dibināta dzīve parāda visu savu pretrunu baisīgumu, kad fabrikas apstājas kūpēt un banku durvis virināties, Tāpat kā senā Kolumba ļaudis pēc ilgām jūras klaidām, ieraudzījuši krastus, sauca: zeme! zeme! – tā tagadējā cilvēce briesmu brīžos atkārto šo pašu saucienu.

Un, ja nu zemnieku nozīme visos laikos ir bijusi tik liela, tad tagad, kur visas šķiras ir savu vārdu teikušas un ir izdzīvojušas, un sajukumu radījušas, ir kārta nākusi vilnas drēbēs tērptiem lauku ļaudīm, kurus līdz šim redz kā pazemīgus lūdzējus drūzmējamies Saeimas un departamentu uzgaidāmajās istabās. Viņus še grib barot ar visādiem labumiem, bet jums vajadzīgi vēl vairāk par to gods un noteikšana, kuriem nauda pati par sevi seko.

Ja jūs pastāvēsiet uz naudu vien, tad jūs neparko netiksiet vaļā no vecā vergu stāvokļa. Tā jūs var iemācīt pārdoties katrai varai, kas vairāk sola. Tas ir velnišķīgs izdomājums, kas nācis no moderna pilsētas gara. Naudu jums var dot katrs bagātais, ar to prasīdams no jums pilnīgu paklausību, bet godu, noteikšana un brīvību, šīs cēlās mantas, kurām līdzi iet viss pārējais, jums var dot tikai Latvija, un tā ir tēvijas augsta privilēģija. Tāpēc piešķiriet vislielāko vērību politikai, šai darbībai, ar kuru jūs visu to varētu sasniegt. To darīdami, jūs turpināsiet tikai to, ko darīja jūsu senči. Kad garajos rudens vakaros senie kursenieki un kursietes pie skala uguns vērpa un adīja, bet vīri vija striķus, apaušus un zirgu pinekļus, viņi runāja par zemi, par tiesībām, un tas bija zemnieku politikas sākums. Caur dienām viņi līda uz šo zemi kā ūdrs caur upes ūdeņiem, un, kad mūsu valsts sākumā bijušie kalpi kronējās par saimniekiem, tās bij šīs politikas beigas. Tā bij Latvija, kas viņiem šo godu piešķīra, ko viņiem nevarēja piešķirt neviena cita vara pasaulē.

Latvieši savā vēstures gaitā daudz vairāk cirsti, nekā cirsti tiek meži. Kad nu pēc tik daudz pūlēm tie izrāvušies uz priekšu un ieguvuši to, par ko dainas dzied lakstīgalu mēlēm un pasakas noslēpumainiem čukstiem, tad tas nav izskaidrojams ar tagad dzīvojošo spēku vien. Aiz katra latvieša stiepjas neredzamas smilšu kāpas, kas ved veļu kalna dziļumā, pa kurām tur nokāpuši viņu priekšgājēji. Un latvietis nav viens savos darbos, aiz viņa stāv tūkstošiem viņa ģimenes aizgājēju, kas to liktenīgi bīda pa viņam nolemto ceļu.

Jūsu svētki ir iekrituši lielajā veļu laikā, kad pēc seno latviešu ticējumiem mirušie iznāk no saviem kapiem un, miglai līdz veldamies, nonāk savās senajās mājās, lai mielotos pie klātiem galdiem. Tā kā mirušo pasaule ir lielāka par dzīvo pasauli, tad ar viņiem ir pilni visi lauki un māju kakti.

Šī mirušo sasaukšanās ar dzīvajiem ir mūžīgs pierādījums tam, cik stipri latvieši stāv savās māju namdurvīs. Jūs aptveriet mūsu tēviju kā liels koks, kam saknes, stiepdamās zemei cauri, iesniedzas viņsaulē. Tad nu, uz tik dzīviem un stipriem pamatiem stāvēdami, gādājiet par to, lai zaļais karogs nepārvēršas jūsu neizdevību sēru karogā, jo likteņi, kas mājo jūsos, groza valsts un tautas likteņus.



Sagatavoja Krišjānis Lācis.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: