Divi brāļi

Šis stāsts nepretendē uz pilnīgu patiesību. Tas ir stāsts par seniem notikumiem tā, kā es tos atceros no tuvinieku stāstiem.

Tēva brālis

Vladislavs piedzima 1920. gadu vidū. Latgalē bija stipras slāviskas tradīcijas, tāpēc viņa krieviskais vārds nevienu nepārsteidza. Ģimenē viņu sauca vienkārši par Ladjuku. Viņam bija vēl viens brālis un divas māsas. Tēvs bija nabadzīgs algādzis, un ģimene dzīvoja mazā, ar mālu rupji apmestā mājiņā uz sveša saimnieka zemes. Dzīvošana svešā mājā bija jāatstrādā, un bagātais saimnieks īpaši nekautrējās izmantot Vladislava ģimeni dažādos darbos. Naudas viņiem tāpat parasti nebija gandrīz nekādas, un, ja arī kāds santīms parādījās, tas tūlīt tika izdots visnepieciešamākajām lietām. Turklāt vienalga vēl nepietika gandrīz nekam. Vladislava tēvs Jāzeps nebija no tiem cilvēkiem, kas varētu lauzt savu likteni, un visas savas bēdas uzticēja sīvās kandžas glāzītei. Arī tad, kad ģimenei dažus nopelnītos latus vajadzētu izdot drēbēm, varbūt kādai grāmatai, vispirms savu skarbo nodokli paņēma “zaļais pūķis”.

Māte Brigita bija no citas vides un cīnījās par ģimeni un bērniem ar pēdējiem spēkiem. Saprotams, ka kādreiz izskanēja arī kāds pārmetums par nodzerto naudu. Ir arī saprotams, ka Jāzepam tas nepatika. Dziļi sirdī viņš saprata, ka sievai taisnība. Saprata arī savu mazdūšību, bet visas savas dusmas izgāza uz sievu. Lai viņa “nekarātos virs dvēseles”, pamatīgi sadeva gan ar dūrēm, gan ar kādu ķebli, ja tas gadījās pie rokas. Bērni skatījās uz notiekošo mēmās šausmās. Pēc tam “mājas lauva” vēl arī aizliedza bērniem žēlot māti, un bērni lielās bailēs bija spiesti paklausīt. Kaut gan, tikko tēvs izgāja ārā, visi tūlīt metās pie mātes un sāka to glāstīt un žēlot. “Brauksim taču beidzot uz Rīgu, mammīt!” – viņi lūdza. Māte mulsi smaidīja un glāstīja viņiem galviņas. Neviens jau nekur nevarēja aizbraukt bez santīma kabatā. To “Rīgas braukšanu” māte bija pati izdomājusi, lai bērniem būtu kāda cerība, pie kā pieķerties, lai nepārņemtu izmisums, skatoties acīs baismīgajai īstenībai. Bet tad “ģimenes galvam” dusmas pārgāja, kaut kā visi salaba un vilka vien tālāk skarbo jūgu.

Jau no četriem gadiem bērni gāja ganos. Sākumā ganīja zosis un cūkas, pēc tam arī govis. Nekādu apavu nebija, tāpēc aukstajos rudens mēnešos no rītiem stipri sala kājas. Gan ledusaukstajā rasā, gan baltajā sarmā kājas uzreiz palika nejutīgas. Ja kāda govs, pacēlusi asti, pačurāja, tūlīt bija klāt mazais ganiņš, lai ar prieku pasildītu peļķītē nosalušās kājas. Ja govis vasaras karstumā sāka bizot, mazajai dvēselītei bija jāskrien, cik vien jaudas, lai vakarā nenopelnītu pērienu, ja, teiksim, govs izskraidīja miežus.

Pirmās četras klases bija jābeidz katram. To prasīja valsts likums, un tur saimnieks maz ko varēja darīt. Bērni bija jāatlaiž uz tuvāko baznīcas skolu. Bet pēc ceturtās klases izlaiduma bija skaidrs, ka kalpu bērniem skola beigusies. 11 gadu vecumā sākās skarbā lauku algādža dzīve. Vienīgais saules stariņš bija māte, kas kaut kā atrada sevī spēkus gan uzsmaidīt, gan samīļot. Bet vienreiz, pēc kādas īpaši smagas izrēķināšanās, māte nokļuva slimnīcā. Viņai bija tikai 34 gadi. Lai kā bērni lūdza Dievu un visus svētos, pēc kāda laika saimnieks ratos atveda mātes līķi. Droši vien, ka tēvs izgulējies pārdzīvoja notikušo. Bet nekas nebija atgriežams. Tēvs drīz vien apprecējās otrreiz, bet arī nenodzīvoja ilgi. Nemitīgi dzerdams, viņš ātri iedzina sevi kapā.

Abi brāļi sāka paši strādāt lauku darbus un kaut kā uzturēja ģimeni. Vecāko brāli Pēteri drīz iesauca Latvijas armijā. Palēnām vien sākās Otrais pasaules karš. Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”. Vladislavam ļoti negribējās iet vācu armijā. 1943. gada vasarā jau katram bija skaidrs, ka vācieši karu neuzvarēs, un iešana armijā varēja beigties tikai divos veidos – ar nāvi vai Sibīrijas lēģeriem. Un nebija skaidrs, kura loze laimīgāka. Bet īpašu variantu nebija. Neiešana nozīmētu Salaspils “darba nometni” pašam, bet, ja sāktu slapstīties, tad Salaspili visai ģimenei. Hitlerieši nebija nekādi gaismas nesēji un konfekšu dalītāji. Sajūsma par Latvijas atbrīvošanu noplaka ļoti ātri. Vācieši stingri pateica, ka nekādas “brīvās Latvijas” te nebūs, bet būs Ostlande un bauriem būs bauriem arī būt. Tūlīt pēc ienākšanas sākās eksekūcijas un ķīlnieku ņemšanas. Saņēma lielu ķīlnieku grupu, pārsvarā bijušos komjauniešus un padomju varas līdzjutējus, un turēja tos apcietinājumā. Tikko atskanēja kāds uz okupantiem tēmēts šāviens, tūlīt izveda 100 cilvēkus un nošāva. Ak, jā! 100 bija par šāvienu uz virsnieku. Pat tad, ja viņam tikai tā likās. Ies tur kāds izmeklēt! Erschiessen und vergessen![1] Visus, kuri to uzzināja, pamatīgi šokēja Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu nošaušana. Neviena vara, pat lielinieki, neaiztika šos nabaga cilvēkus. Bet hitlerieši varēja. Liela daļa no slimniekiem pat nesaprata, ko ar viņiem tagad darīs… Okupācijas vara nedzina jokus. Tā Vladislavs arī aizgāja.

Viņš karoja Volhovas frontē un tika smagi ievainots. Mīnas šķemba saplosīja viņam apakšžokli. Pēc ārstēšanās Rīgā viņam piešķīra neilgu atvaļinājumu mājās. Neko košļājamu viņš nevarēja ieēst, tikai kādas putriņas. Nu, un arī iedzert kandžu. To viņš esot lietojis katru dienu. Piedzēries parasti sācis raudāt un stāstīt šausmu lietas par karu. Tā nu viņš kādu nedēļu dzēra un raudāja, dzēra un raudāja. Esot gribējis iet pie partizāniem, bet tai laikā nozīmīgas partizānu kustības tajā apkārtnē vēl nebija. Turklāt atkal bija jāapzinās, ko tāds risinājums nozīmētu ģimenei. Viņš pats to nevēlējās un tā arī atklāti pateica. Drusku mīlēja tuviniekus. Bet drīz nedēļa beidzās. Viņš saprata, ka neatgriezīsies, un atvadījās no visiem kā pēdējo reizi. Visvairāk par visu pasaulē viņš gribēja palikt savās mājās, pie saviem tuviniekiem, un nekad vairs neko nedzirdēt ne par “Lielvācijas jauno kārtību”, ne par “žīdisko boļševismu”. Ne par kādu “brīvo Latviju” neviens pat nerunāja. Visumā cilvēki saprata, ka nekas nebūs kā agrāk. Ja notiks brīnums un uzvarēs vācieši, būs atkal Ostlande ar vācu baroniem, bet, ja uzvarēs krievi, būs jāsoļo zem sarkaniem karogiem ar laimes izteiksmi sejā. Un, ja kādam šķitīs, ka tava sejas izteiksme nav pietiekami laimīga, tad būs jārok rūda Kolimā. Vēsture gāja pāri Latvijai kā milzīgs ceļa rullis, un nevienam nebija iespēju paslēpties vai aizbēgt. Katram vajadzēja izvēlēties, kurā pusē būt, un saņemt savu likteni, kāds nu bija lemts.

1944. gada vasarā vācu armiju pie Volhovas sagrāva, un reizē ar to izjuka arī leģiona rindas. Visi bēga uz Latviju. Kurš vēl kaut cik organizēti, bet pārsvarā pa vienam vai nelielās grupās. No tā laika par Vladislavu nav nekādu ziņu. Varbūt, ka bija tā. Grupa, kurā atradās Vladislavs, gāja pāri kādai mazai purvainai upītei, pacēluši virs galvas savus ieročus. Kad priekšējie kareivji jau bija pie paša pretējā krasta, pēkšņi atskanēja automātu kārtas un ložu šaltis sāka pļaut karavīrus, kas panikā metās atpakaļ. Vairākas lodes trāpīja Vladislavam krūtīs, un viņš sabruka ūdenī, izlaizdams no rokām savu vācu doto automātu. Par ko viņš domāja pēdējos dzīves mirkļos? Droši vien par mājām un savu nežēlīgo likteni, kuru mēs neviens nevaram paredzēt. Kas notika tālāk? Droši vien straume aiznesa līķi tālāk, līdz tas nogrima kādā klusā purva ezeriņā. Vai tas bija tā vai citādi, neviens nekad neuzzinās.

Mātes brālis

Jānis piedzima 1916. gadā. Ģimene dzīvoja Dravniekos, netālu no Galēniem jeb Gaļāniem, kā teica toreiz. Ģimenē bija vēl trīs jaunākas māsas. Tēvs bija paņēmis uz parāda zemes gabalu un lauku māju – Ulmaņa reformas sagraizītos 20 hektārus un vēl 3 hektārus meža. Tā bija minimāli pietiekamā platība naturālai saimniecībai ar vienu zirgu un divām govīm. 20 hektāri liekas daudz, bet dabā ir skaidri redzams, cik neliels zemes pleķis tas ir. Augsne mālaina, mazražīga. Tēvs audzēja linus, jo vajadzēja skaidru naudu, ko atdot bankai par kredītu. Viņš bija stingrs vīrs. Izgājis Pirmo pasaules karu un vēl arī Neatkarības karu, viņš nekad nelocījās, bet stāvēja taisni un lepni skatījās tieši acīs. Viņa labākā īpašība bija tā, ka viņš nedzēra, kas bija liels retums tā laikā attiecīgajā vidē. Sadzīvē gan viņš nebija mīlīgs un gaidīja no katra ģimenes locekļa, ka tas kā karavīrs nekurnēdams nesīs savu nastu un vienmēr būs precīzs un uzcītīgs. Pats gan viņš rādīja piemēru, bet ne vienmēr visiem bija pa spēkam uzdotais, un tad nu izpratni bija grūti sagaidīt. Laiks toreiz bija skarbs, un tādi bija arī cilvēki.

Jānis (otrajā rindā, centrā) ar ģimeni ap 1939. gadu. Neviens Vladislava fotoattēls nav saglabājies.

Tomēr mazā lauku saimniecība deva tikai nelielus ienākumus. Neko daudz nevarēja dabūt arī no meža, kas bija diezgan purvainā vietā, un pusi no tā aizņēma alkšņu un ievu saaudzes. Linu raža padevās kā kuru gadu, bet maksājumi vienmēr bija lieli un vienādi. Vēl bija pāris gotiņas, bet to piens pārsvarā gāja sviestam, kuru uzpirka kāds Riebiņu ebrejs. Goda kārta katram bija tikai viena, un to tā varētu nosaukt tikai ļoti nosacīti. Kurpes ikdienā nenēsāja, tās turēja skolai, iziešanai uz pagastu un tamlīdzīgi. Tās bija ļoti novalkātas, lāpītas un naglotas līdz pēdējai iespējai, bet tomēr kurpes…

Valdīja smags darbs un liels trūkums. Neviens no mūsdienu cilvēkiem neko tādu nevarētu izturēt. Tomēr alkohola pārmērību šajā mājā nebija, un tas palīdzēja saglabāt kaut minimālu iztikšanu. Bērni beidza astoņgadīgās skolas un vidusskolas vai tehnikumus, tātad tajā laikā bija uzskatāmi par izglītotiem cilvēkiem. Jānis nedienēja Latvijas armijā, jo bija vienīgais dēls un palīgs lauku saimniecībā. Nezinu kādēļ, bet jau agri Jānis sāka interesēties par sociālistu idejām. Kad 1940. gadā krievu tanki izvaroja Latviju, viņš tos sagaidīja ar sajūsmu. Viņš neieredzēja Ulmaņlaika kārtību, buržuāziju, kura viņam likās visu nelaimju cēlonis. Tūlīt viņš iestājās komjaunatnē un sāka aktīvi sadarboties ar lielinieku varu. Velti tēvs viņu mēģināja atrunāt, nekas tur nebija pagriežams. Cilvēku, kas ir izvēlējies savu ceļu, ar vārdiem vien no tā nevar atrunāt. Varbūt viņam bija bezgala apriebies smagais darbs un milzīgais trūkums, varbūt viņš sapņoja lielus sapņus un gribēja pacelties līdz ar lielinieku varu. Kas to tagad lai zina?

Sākās karš. Jau pirmajā dienā Jānis ieradās kara komisariātā kā brīvprātīgais, pierunājis nākt līdzi arī dažus ciema puišus. Visus saformēja vados un rotās, izsniedza šautenes. Trīs dienas ilga minimālā apmācība, tad izsludināja trauksmi un visus sasēdināja mašīnās. Hitlerieši bija ieņēmuši Daugavpili, un Sarkanā armija steigšus atkāpās. Vajadzēja karavīrus, ar ko šo atkāpšanos segt. Nezinu, cik saprātīgi no militārā viedokļa ir mest pretiniekam zem kājām neapmācītus jaunkareivjus, bet tajā jūnijā tā bija norma. Simts cilvēki, tātad rota, sagūla aiz dzelzceļa līnijas un gaidīja pretinieku. Jānis, kā komjaunietis un organizators, bija pie Maksima ložmetēja. Nebija neviena prettanku ieroča, tikai improvizētas petrolejas pudeles. Pretinieks nelika ilgi gaidīt, un drīz parādījās vācu tanki. Tiem līdzi praktiski nebija kājnieku. Ar šautenēm tur nebija, pa ko šaut. Apstājušies simts metru attālumā no sliedēm, hitlerieši sāka metodiski apšaudīt uzbērumu ar ložmetējiem un lielgabaliem. Ievērojuši vājāku aizsardzības posmu, tie pārbrauca pāri dzelzceļa sliedēm un no flanga pļāva aizstāvjus kā zāli. Tikai retajam izdevās izglābties, gandrīz visi ciema puiši palika tur guļam. Jāni jūtami ievainoja un, kad tanki aizbrauca, viņš sāka rāpot uz savējo pusi. Trīs dienas, pēc paša vārdiem, viņš slapstījās pa grāvjiem un dzēra strautu ūdeni, līdz ceturtajā dienā, galīgi novārdzis, izgāja pie sarkanarmiešiem, kuri tur bija kaut kādā veidā aizķērušies. Pēc tam ilgi ārstējās hospitālī, tad atkal fronte, atkal ievainojums, atkal hospitālis un tā vēl reizes trīs. Pamazām jau arī karš beidzās, un vispār tā bija liela veiksme – sākt karu kājniekos un pabeigt to dzīvam. Bija arī apbalvojumi. Māte zināja nosaukt tikai medaļas “Par varonību” un “Par Berlīnes ieņemšanu”. Patiesības labad gan jāpiemetina, ka neatradu viņa uzvārdu apbalvoto ar medaļu “Par Berlīnes ieņemšanu” sarakstos krievu lapā, bet tur var būt visādas variācijas.

Pēc kara pie tēva atnāca vietējais partorgs un teica īsi un skaidri, ka rīt gaidot kantorī ar iesniegumu kolhozam. Lai netaisot te sūdus, re – tāds dēls, bet tēvs atpakaļrāpulis. Vai neesot kauns? Ja ne, pats palīdzēšot viņam atrast ceļu. Tēvs neilgi pirms tam bija izmaksājis pēdējos parādus. Trīsdesmit gadi smaga darba un taupības moku bija izrādījušies veltīgi. Raudādams viņš atsēja vienīgo gotiņu un pa nakti aizveda to meitai uz 40 kilometrus attālo Barkavu. Tad nu rītā aizgāja arī uz kantori un padevās. Kaut kā jau bija jādzīvo. Jānis arī pēc kara bija liels vietējais organizators. Bija partijā, iznīcinātājos, stādīja izvedamo sarakstus. Kā stāstīja mātes māsa, kas tos sarakstus it kā esot redzējusi, tur bijuši tikai latviešu paraksti. Arī Jāņa… Tikai pašā augšā, stūrī, bijis krievu čekistu priekšnieka apstiprinājums par izsūtīšanu. Labi, ka ne “rasstreļatj vsem spiskom (nošaut visu sarakstu)”, jo nebija jau pagājuši daudzi gadi kopš laika, kad arī tādi uzraksti bija ikdiena.

Jāņa veselība bija stipri iedragāta pēc frontes gadiem. Viņš visu laiku slimoja, līdz 1954. gadā nomira. It kā no tuberkulozes. Neņemos viņu tiesāt. Vienmēr aizbraucu, apkopju kapu. Viņš bija stiprs cilvēks, līdzīgi kā tēvs. Viņš agri izvēlējās savu ceļu un gāja to, līdz galam uzticīgs savai sarkanajai zvaigznei.

“…un zini: augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēka žēluma;
Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;
Ne sevis, ne cita tas nevēro,
Tas ziedo tai savu visdārgāko;
Tas neskatās sānis, bet iet un iet,
Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet;
Tam visu visapkārt tumsa sedz,
Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz.”
/Rainis/     

Domāju, ka nav cilvēka, kurš, domājot par to laiku, nebūtu sev uzdevis jautājumu: ko es darītu, ja tad dzīvotu? Saprotams, ja vēl būtu palikusi kāda izvēle. Tiem, kas 1940. gadā bija komjaunatnē, izvēles praktiski nebija – bija vien jādodas uz austrumiem. Nekādu žēlastību palikušie nesagaidīja. Tos, kas bija aktīvi darbojušies Latvijas laikā, gaidīja neapskaužams liktenis 1940. gadā. Tiem bija prātīgāk skatīties uz Rietumiem, lai kādi viņi toreiz nebūtu bijuši. Daudziem, kam paveicās, tā beigās izrādījās vislabākā loze. Negantie pasaules vēji saplosīja latviešu tautu. Pēc Otrā pasaules kara, pamatīgi atšķaidīta ar migrantiem un iemācīta pēc katra teikuma pielikt lamu vārdu, latviešu tauta jau bija pavisam savādāka.    



[1] “Nošaut un aizmirst!”, vācu val.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: