Lai arī Krievijas agresija un vārdi “ģeopolitiskā situācija” ir kļuvuši par daļu no mūsu realitātes jau vismaz kopš 2014. gada, pārāk reti tiek apskatītas tās ģeopolitiskās idejas, kas virza Krievijas rīcību. Daudz vieglāk šķiet Putina darbības norakstīt kā viena vājprātīgā iracionālus lēmumus vai arī skaidrot Krievijas ārpolitiku ar fašisma atdzimšanu, kas rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes.[1] Saprast pretinieka rīcības motīvus, pat ja tiem nepiekrītam, ir būtiski, lai prognozētu tā uzvedību un attiecīgi sagatavotos. Šķiet, ka mūsdienās saprašana tiek jaukta ar attaisnošanu, taču sapratnes trūkums noved pie nemitīgiem pārsteigumiem: kā tad tā? Tomēr Krievijas rīcība Putina ēras laikā ir pietiekami konsekventa un nepārprotama, lai kara eskalācija Ukrainā nebūtu nekāds pārsteigums. 

Krievijas ģeopolitiskās domas vēsture

Padomju laikos ģeopolitisku domu uzskatīja par fašistisku pseidozinātni, kas bija pretrunā ar marksisma principiem. Ģeopolitika nozīmēja, ka valstu ģeogrāfiskais novietojums ietekmē to ārpolitiku, politiku un pat kultūru, taču marksisms atzīst vienīgi ekonomisko spēku, šķiras un apkārtējās vides noteicošos faktorus.

Tomēr ģeopolitika daļēji saglabājās kā starpdisciplināra nozare un pat atdzima pēc PSRS sabrukuma.[2] Šī atdzimšana bija daudz senāku ideju atgriešanās. Krievijas ģeopolitiskā doma ir attīstījusies divu vēsturisko virzienu – rietumnieciskā un eirāzisma – ietekmē, kuriem savukārt ir gadsimtiem senas saknes rietumnieku un slavofīlu debatēs. No šiem diviem virzieniem ir arī izauguši divi galvenie politiskie un attiecīgi arī ģeopolitiskie Krievijas virzieni – rietumnieciskais un eirāziskais.

Eirāzisma idejas izkristalizējās 1920. gados krievu emigrantu aprindās. Eirāzisti aicināja krievus atmest idejas par aizjūras kolonijām (kā Francijai vai Lielbritānijai), tā vietā novērtējot tās “kontinentālo okeānu” ar tā plašumu un resursiem.[3] Šeit ir redzamas līdzības ar vācu revanšisma idejām starpkaru periodā, kas arī aicināja pievērsties “dzīves telpai” kontinentā. Mūsdienu neoeirāzisti turpina eirāzisma idejas kontekstā pēc PSRS sabrukuma. Eirāzisti redz Krieviju kā unikālu, no Rietumu pasaules atšķirīgu civilizāciju un uzskata, ka Krievijas intereses konfliktē ar Rietumu interesēm. Tāpēc eirāzisti iestājas pret Krievijas integrāciju Rietumu struktūrās, bet pieprasa tās līdzdalību multipolāras pasaules izveidē.[4] Eirāzistu idejām vienmēr ir bijis atbalsts militārajās un drošības dienestu aprindās Krievijā, kas vēlas ciešāku sadarbību ar Ķīnu un Indiju.[5] Līdzās sadarbībai ar Āzijas valstīm, eirāzisms paredz arī Vācijas un Francijas tuvināšanos Krievijai, vājinot ASV ietekmi Eiropā.

Eirāzisma skolas attīstību ir ietekmējusi Helforda Makindera teorija par t. s. “zemes centrālo daļu” (Heartland) – ģeopolitiski nozīmīgāko planētas teritoriju, kas Makinderam bija Krievijas vidusdaļa starp Volgas un Jandzi upi. Šīs teritorijas kontrole ir atkarīga no Austrumeiropas kontroles un tradicionālās krievu imperiālisma idejas jeb “derzhavnost”. Ģeopolitiskā doma un eirāzisms nostiprinājās Krievijas elites aprindās pēc PSRS sabrukuma kā jauns pamatojums Krievijas imperiālismam. Zināmākais ģeopolitiskās domāšanas pārstāvis mūsdienu Krievijā ir Aleksandrs Dugins. Citi Krievijas ģeopolitikas speciālisti ir Kamaludins Gadžijevs, Vladimirs Kolosovs un Nikolajs Mironenko. [6]

Viena no eirāzisma pamatidejām ir fundamentālā pretruna starp zemes un jūras lielvarām, kas pirmo reizi parādījās jau sengrieķu vēsturnieka Tūkidida darbos, bet izkristalizējas 19. un 20. gadsimtā Karla Šmita, Helforda Makindera un Alfrēda Mahena darbos. Krievija, saskaņā ar šo teoriju, ir tipisks sauzemes lielvaras piemērs. Šo ideju papildina jaunākas Semjuela Hantingtona teorijas par civilizāciju noteicošo lomu pasaulē pēc Aukstā kara.[7] Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu. Protams, iedziļināšanās Krievijas ikdienas realitātē sniedz būtiski atšķirīgu ainu, taču šobrīd runa ir tikai par ģeopolitisko ideju izmantošanu jaunas ideoloģijas formulēšanā.

Rietumnieciskā virziena aizsākums ir meklējams jau Pētera I laikā. Cariskās Krievijas laikmets bija nemitīga svārstīšanās starp mēģinājumiem integrēties Rietumos un uzsvērt Krievijas īpašo misiju. Boļševiku apvērsums 1917. gadā uz gandrīz visu atlikušo 20. gadsimtu pielika punktu šādām diskusijām, taču pēc PSRS sabrukuma notika rietumnieciskā virziena atdzimšana. Kad beidza pastāvēt PSRS, Krievija atkal bija fundamentālas savas nākotnes izvēles priekšā. Komunisma ideoloģijai bankrotējot, Krievija nonāca jaunā realitātē, tāpēc bija nepieciešams pārdefinēt Krievijas nacionālās intereses un mērķus. 1990. gados galēji radikāla brīvā tirgus kapitālisma eksperiments apvienojumā ar Jeļcina režīma totālo korupciju iznīcināja rietumnieciskā virziena pretenzijas uz morālu pārākumu un ekonomiskajiem ieguvumiem, kas izrietētu no privatizācijas procesa. 1990. gadu beigās Krievija jau lielā mērā bija izslīdējusi no Rietumu apskāvieniem – ja neskaita finansiālu atbalstu, lai novērstu pilnīgu Krievijas sabrukumu. Krievijas sabiedrības paranoja par Rietumu patiesajiem nodomiem, divas NATO paplašināšanās un Krievijas lomas marginalizācija Kosovas konfliktā pilnībā diskreditēja rietumnieciski noskaņoto Krievijas eliti.[8]

Šo procesu iznākumā rietumnieciskais virziens Krievijas sabiedrības apziņā ieguva negatīvu noskaņu. To vienādoja ar Krievijas vājumu un pazemojumu. Šo Krievijas vājuma posmu simboliski noslēdza Jeļcina lēmums par savu mantinieku iecelt VDK aģentu Vladimiru Putinu. Lai gan Putina prezidentūras sākums un jo īpaši 2001. gada 11. septembra notikumi daudzos radīja ilūzijas par jaunu posmu Rietumu un Krievijas sadarbībā, sekojošais Irākas karš un Buša administrācijas demokratizācijas politika bijušajā PSRS telpā atgrieza Krievijā bailes par tās ietekmes tālāku zudumu.[9]

Putina ģeopolitikas pamatprincipi

Vladimirs Putins, neatkarīgi no iekšējās pārliecības, savā darbībā un retorikā ir demonstrējis mainīgus rietumnieciskā un eirāziskā virziena posmus. Šī pretruna mulsina Rietumu ekspertus, kas ilgstoši nav spējuši formulēt Putina Krievijas ārpolitikas vadošo tendenci. Zināmā mērā šo rietumnieku neizpratni var izskaidrot ar Krievijas politiķu pretrunīgajiem izteikumiem, kuros taktiska melošana un pielāgošanās konkrētajai auditorijai darbojas kā likums; attiecīgi ikviens var Krievijā saskatīt to, ko vēlas. Tādi ārpolitikas eksperti kā Andrejs Cigankovs uzskata, ka prezidenta Putina stratēģija ir t. s. “lielvaras normalizācija”. Tas nozīmē pragmatisku ārpolitiku, kas neparedz ne Krievijas integrāciju Rietumos, nedz arī atklātu konfrontāciju un imperiālistiskas ambīcijas pret Rietumiem. Ārpolitikas mērķi ir saglabāt ekonomisko un drošības sadarbību ar Rietumiem, vienlaikus dominējot bijušajās PSRS teritorijās.[10] Pēc Cigankova domām, Putina mērķis ir atjaunot ietekmi bijušajā PSRS telpā bez ekonomisko un drošības attiecību sabojāšanas ar Rietumiem. Savukārt Cigankovs uzskata, ka ārējais ienaidnieks ir nepieciešams tieši Krievijas iedzīvotāju mobilizācijai un lojalitātes nodrošināšanai – nevis Rietumu iebiedēšanai.[11] Manuprāt, Cigankova atziņās ir daudz patiesības, taču Putina Krievija laika gaitā ir pierādījusi, ka tā ir gatava arī teju pilnībā iznīcināt attiecības ar Rietumiem, ja uzskata, ka tai pienākas, piemēram, Ukraina.

Eirāzisma elementi Krievijas ārpolitikā Putina ērā nekad nav izzuduši. Piemēram, gadskārtējā uzrunā Federālajai Asamblejai 2005. gada aprīlī prezidents Putins uzsvēra, ka “krievu nācijas civilizējošā misija Eirāzijas kontinentā turpināsies”, tajā pašā laikā apgalvojot, ka “mēs esam liela Eiropas nācija; mēs vienmēr esam bijuši integrāla Eiropas daļa. (..) Bet šo procesu mēs īstenosim paši, ņemot vērā mūsu specifiskās īpašības, un nevienam neatskaitīsimies par panākto progresu.”[12]

Šādai duālistiskajai pieejai ir gan taktiski, gan idejiski motīvi. Taktiski Putins vienmēr ir mēģinājis līdzsvarot, no vienas puses, izpatikšanu eirāzistiem un principiālākajiem krievu imperiālistiem un, no otras puses, apliecinājumus Krievijas biznesa elitei, ka ekonomikas saiknes ar Rietumiem nezudīs. Putins ir centies balansēt eirāzismu un eiropeismu, gūstot maksimālu labumu no abām pieejām.[13] Taču, manuprāt, Vladimira Putina ārpolitika ir abu pieeju sintēze arī idejiskā līmenī. Putina elks Pēteris Lielais[14] ir viņa politiskais ideāls – vienlaikus vērsts uz Rietumu sabiedrības komfortu un ārējo formu pieņemšanu un arī agresīvu imperiālistiskās Krievijas robežu pārbīdīšanu. Turklāt laika gaitā Putina retorikā un uzvedībā aizvien vairāk ir nostiprinājušās imperiālisma tendences un vienaldzība pret Krievijas biznesa elites pragmatiskajiem satraukumiem.

Putina Krievijas ģeopolitiskie mērķi

Krievijas galvenais ģeopolitiskais mērķis Putina vadībā ir atgūt starptautisku lielvaras statusu un atjaunot ietekmi bijušajā PSRS teritorijā. Līdz 2022. gada 24. februārim tas paredzēja galvenokārt informatīvā kara un subversijas metodes, taču, pieaugot Putina apziņai par savu nesodāmību un ilūzijām par pašu militārajām spējām, tika izvēlētas arī militāras metodes.

(1) Krievijas atgriešanās lielvaras statusā. Krievijas kā lielvaras statuss pasaules politikā ir bijis tās galvenā rūpe kopš Padomju Savienības sabrukuma. Ne velti prezidents Putins 2005. gadā PSRS sabrukumu raksturoja kā “lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu”. Jau 2009. gadā Krievijas Nacionālās Drošības Stratēģija uzsvēra, ka Krievija ir pārvarējusi 1990. gadu politisko, ekonomisko un sociālo krīzi un atjaunojusi savas spējas aizsargāt nacionālās intereses. Neslēpa, ka resursu potenciāls Krievijas Federācijai sniedz “iespējas stiprināt savu ietekmi uz pasaules skatuves”, turklāt Krievija “nevar izslēgt spēka pielietošanu, lai atrisinātu problēmas, kas rodas cīņā par resursiem”.[15]

Par iejaukšanos Krievijas interešu sfērā Putins vienmēr ir uzskatījis, piemēram, t. s. “krāsainās revolūcijas” bijušajās PSRS valstīs. Kamēr Rietumi uz šīm revolūcijām skatījās kā uz pozitīvu demokratizācijas procesu, Putins tajā saskatīja Rietumu sazvērestību, kas vērsta pret Krieviju. Šajā ziņā Putina antirietumnieciskums nav tik dziļš kā eirāzistiem. Šķiet, ka viņu nevis satrauc “civilizāciju konflikts”, bet gan virza vēlme pierādīt Rietumiem, ka Krievijai pienākas sava ietekmes sfēra. Par šo sfēru būtu jāpanāk vienošanās, ignorējot iesaistīto tautu pašnoteikšanās tiesības, – līdzīgi kā savulaik Jaltas konferencē. Krievijas ekonomikas nožēlojamā situācija un tās agresīvā rīcība tomēr Rietumus attur no šāda priekšlikuma apcerēšanas. Taču Krievija spēj atrast atsaucīgu auditoriju daļā Rietumu politiķu – it īpaši eirāzistiem nozīmīgajā Vācijā un Francijā.

(2) Krievijas intereses Austrumeiropā. Krievija, kas pagājušajā gadsimtā divas reizes ir piedzīvojusi sauszemes iebrukumu no Vācijas puses, uzskata NATO paplašināšanos par militāru draudu savām robežām. To apliecināja jau 2010. gada Krievijas militārā doktrīna.[16] Ukrainas “oranžajā revolūcijā” (un vēlāk Maidana revolūcijā) Krievija saskatīja ASV mēģinājumu iekļaut Ukrainu NATO. Tas nozīmētu, ka Krievijas dienvidrietumu un Baltkrievijas dienvidu robežas būtu atklātas, kā arī tiktu sašaurināts koridors uz Kaukāzu starp Ukrainu un Kazahstānu. Krievija pēc būtības sarautos līdz savām etniskajām robežām, kas tai kā imperiālistiskai valstij nav pieņemami.[17] Krievijas paranojai šodienas situācijā gan nav racionāla pamata: ņemot vērā to, ka Ķīna ir ASV galvenais ģeopolitiskais konkurents, Krievija ir nepieciešama varas līdzsvaram Eirāzijā, un tās sairšana Rietumiem sagādātu tikai galvassāpes.

Taču Krievijas stratēģija vienmēr ir bijusi pārbīdīt robežas pēc iespējas vairāk uz Rietumiem, lai radītu ko līdzīgu drošības buferim.[18] Ja 1989. gadā Sanktpēterburga atradās 1600 km no NATO karaspēka, tad šobrīd šis attālums ir sarucis līdz 160 km. Savukārt Maskavas attālums ir sarucis no 2000 km līdz apmēram 320 km.[19] Putina vadībā Krievija mēģina izmainīt šo, viņaprāt, ģeopolitisko katastrofu un nostiprināt Krievijas situāciju postpadomju telpā. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek militāri stratēģisku nolūku dēļ vai balstoties ģeopolitiskajā teorijā par Austrumeiropas kontroli kā atslēgu uz varu Eirāzijā, Austrumeiropa ir Krievijas ģeopolitisko interešu galvenais fokuss. 

Šīs intereses Krievija sargā gan ar ekonomiskajiem un politiskajiem, gan arī militāriem līdzekļiem. Pirmie ietver politiķu uzpirkšanu, enerģijas resursu izmantošanu šantāžai un ‘‘krievu pasaules” vīziju. “Krievu pasaules” jēdziens ir ģeopolitisks – tas nozīmē globālas krievu sabiedrības konsolidāciju, lai to izmantotu Krievijas ietekmes paplašināšanai. Tas palīdz Krievijas idejai par multipolāru pasauli, kurā Krievijai būtu leģitīma autoritāte starptautiskajās attiecībās. Cilvēks var piederēt “krievu pasaulei” atbilstīgi dažādām kategorijām – krievu valodas, pareizticības vai kultūras. Tāpat fiziskās robežas šai “pasaulei” ir neskaidras, kas Kremlim ļauj šo jēdzienu izmantot visdažādākajiem mērķiem.[20] “Tautiešu” politiku pielietoja, lai attaisnotu Krievijas militāro intervenci Gruzijā 2008. gadā un Donbasā 2014. gadā. Tāpat šo politiku izmanto, lai saglabātu separātismu Piedņestrā Moldovā un ietekmētu Baltijas valstis.

Ukrainas kara eskalācija 2022. gadā lielā mērā tika pamatota augstāk minētajos Krievijas ģeopolitiskajos mērķos – aizvainojumā un bailēs par NATO paplašināšanos, kā arī ‘‘tautiešu aizstāvības” idejās.[21] Kamēr Rietumu pasaule lielā mērā nespēja noticēt šādai notikumu attīstībai, tas nebija nekas neparedzams: gan imperiālisma un eirāzisma ideju popularitāte, gan agresīvas Krievijas ārpolitikas doktrīnas, gan arī no tām izrietoša rīcība pastāvēja jau gadiem. Piemēram, 2008. gada “Medvedeva doktrīnas” svarīgākie punkti bija: multipolaritāte ASV dominances vietā; cik vien iespējams, draudzīgas attiecības ar Eiropu un ASV; “tautiešu”, viņu dzīvību un goda aizsardzība, lai kur tie atrastos; Krievijas biznesa interešu aizsardzība; Krievijas īpašās intereses tās “vēsturiskajos reģionos”.[22] Ir skaidri redzams, ka Krievija jau sen bija izstrādājusi pamatojumu militāram iebrukumam savās kaimiņvalstīs.

(3) Pakārtotie jautājumi – Ķīna, Kaukāzs un Arktika. Krievijas attiecības ar Ķīnu ir fundamentālu pretrunu caurstrāvotas. No vienas puses, Krievija jau sen ir ieinteresēta paplašināt savu tirgu ar Ķīnu, lai mazinātu ievainojamību Rietumu sankciju priekšā. Gan Krievija, gan Ķīna par savu galveno ģeopolitisko konkurentu uzskata ASV, bet par iekšējo draudu – demokratizācijas procesus un islāma fundamentālismu. Abas pozitīvi raugās uz ideju par multipolāru pasauli, kurā ASV ietekme tiktu samazināta. Taču vienlaikus abas valstis konkurē par ietekmi Centrālāzijā, un ilgtermiņā Krievija ar tās sarūkošo iedzīvotāju skaitu un milzīgajiem dabas resursiem ir dabiska izplešanās zona Ķīnai, kurā iedzīvotāju skaits pieaug un dabas resursi nav tik bagāti. Tomēr atklāta konflikta iespējamība tuvākajā laikā nav liela.

Kaukāza reģions kā ģeopolitiski vārīgs punkts Krievijas uzmanības lokā ir jau kopš 1990. gadiem, kad Čečenijas kari iezīmēja Krievijas gatavību militārai agresijai tās tālāka sairuma apturēšanai.  Reģiona sarežģītā etniskā sastāva dēļ konflikts vienā reģiona daļā var aizsākt ķēdes reakciju citā un izraisīt plašu nestabilitāti. Par draudu reģionam uzskata islāma ekstrēmisma pieaugumu Centrālāzijā, kas var “pārmesties” uz musulmaņu kopienām Krievijā.[23] Kā pauž Putins: “Ja kritīs Čečenija, tai sekos pārējais Ziemeļkaukāza reģions. Tiks zaudēts reģions starp Melno un Kaspijas jūru. Tam sekos pārējās musulmaņu teritorijas Krievijā, kā Tatarstāna un Baškīrija, kas nošķels Krievijas Eiropas daļu no Sibīrijas.”[24] Šobrīd Krievijas situācija Kaukāzā ir šķietami stabilāka, tomēr ilgtermiņā Krievijas pozīcijas šajā zonā apdraud demogrāfiskais sprādziens Krievijas musulmaņu populācijā pretstatā niecīgajai dzimstībai pašu krievu vidū, Turcijas ietekmes pieaugums un trauslā uz Putina un Kadirova savstarpējo lojalitāti balstītā sadarbība. Šajā ziņā laiks nav Krievijas sabiedrotais.

Atsevišķi izceļams arī Arktikas jautājums, kas kļūst aizvien aktuālāks globālās sasilšanas dēļ. Kūstot ledājiem, paveras jauni kuģošanas ceļi un enerģijas ieguves avoti. 70% Krievijas teritorijas atrodas ziemeļu platumu grādos, tāpēc Arktikas jautājumā tai ir priekšrocības. Krievija neslēpj savu vēlmi dominēt Arktikā. Piemēram, 2007. gadā Krievija nosūtīja divas minizemūdenes, lai jūras dibenā zem ziemeļpola novietotu no titāna izgatavotu Krievijas karogu, tā simboliski parādot savas pretenzijas uz šo reģionu un tā dabas resursiem. Iespējams, ka nākotnē Arktikas reģions var kļūt par jaunu ģeopolitiskas spriedzes zonu starp Krieviju un Rietumiem.

Secinājumi

Putina vadībā Krievija sākotnēji atkopās no PSRS sabrukuma un Jeļcina ēras haosa sekām, kas bija pietiekami dziļas, lai liegtu jebkādas ambīcijas uz lielvaras statusa atjaunošanu. Apvienojot rietumnieku un eirāzistu ģeopolitiskās pieejas, Putins tiecās atjaunot Krievijas ietekmi starptautiskajā un bijušajā PSRS telpā, vienlaikus izvairoties no atklātas konfrontācijas ar Rietumiem. Taču laika gaitā Putina eirāziskā ievirze kļuva spēcīgāka un viņš atmeta jebkādu piesardzību attiecībā uz atklātu militāru konfrontāciju Ukrainā un pilnīgu Rietumu atsvešināšanu.

Lai arī Krievijas ģeopolitiskās darbības nav pārsteidzošas, ja ir zināmas tās elitē dominējošās ģeopolitiskās idejas un pašas Krievijas formulētās ārpolitiskās doktrīnas, tiešie Krievijas pieaugošās agresijas rezultāti ir pretēji pašas formulētajām interesēm. Krievija zaudē ietekmi gan starptautiskajā arēnā, gan bijušajā PSRS telpā, bet NATO ir ieguvusi otro elpu un paplašinās Skandināvijā. Krievijas mēģinājumi pārveidot Eiropas ģeopolitisko ainu atbilstoši pašas bailēm no potenciālā drauda un iedomām par varenību lielā mērā atgādina Vācijas rīcību Otrā pasaules kara laikā; tikai Krievijas gadījumā vēsture aizvien vairāk atkārtojas kā farss.

Ukraiņu patriotisma un militāro prasmju priekšā Krievijas ģeopolitisko pozīciju formulējumi ārpolitikas doktrīnās un militārās lielvaras statuss sabrūk kā kāršu namiņš. Ilgtermiņā Krievijas nākotne kļūst arvien skaidrāk apjaušama. Tās armijas loģistikas mazspēja blakus valstī un militārās sakāves liecina par dziļu puvi, ko neatrisinās neviena teorija. Savukārt rūkošais etnisko slāvu īpatsvars iepretim pieaugošajai Krievijas musulmaņu populācijai, apvienojumā ar pilnīgu vērtību nihilismu kultūrā, korupciju un ekonomikas lejupslīdi, ievada Krievijas imperālisma norieta fāzi. Vienlaikus mums ir jābūt modriem, jo krievu imperiālisms spēj atdzimt no pelniem un, ja šī ir nevis pēdējā, bet priekšpēdējā fāze, tad ir būtiski atcerēties to ideju ietekmi, kas noveda Eiropu līdz šībrīža traģēdijai.

[1] Raivis Zeltīts, “Vai mūsdienu Krievija ir fašistiska”, Telos, 26.09.2022: https://telos.lv/vai-krievija-fasistiska

[2] Leena Saarikoski, “Lost in a Sea of Words? Discourses of the Russian Geopolitical Thinking in the Arctic”, TamPub, http://tampub.uta.fi/bitstream/handle/10024/84701/gradu06805.pdf?sequence=1 (04.11.2013), p. 27.

[3] Andrea L. Hlosek, “The Mechanics of Russian Foreign Policy in the Caucasus and

Central Asia – Regional Hegemony or Neo-Imperialism?, Calhoun: http://calhoun.nps.edu/public/bitstream/handle/10945/2881/06Mar_Hlosek.pdf?sequence=1 (04.11.2013), p. 13.

[4] Turpat, p. 17.

[5] Turpat.

[6] Saarikoski, op. cit., p. 11.

[7] Turpat, p. 27.

[8] Hlosek, op. cit., p. 13.

[9] Turpat, p. 14.

[10] Turpat, pp. 1–2.

[11] Turpat, p. 17.

[12] Turpat, p. 15.

[13] Turpat, p. 16.

[14] “Putin and Peter the Great: Russian Leader Likens Himself to 18th Century Tsar”: https://www.bbc.com/news/world-europe-61767191

[15] “National Security Strategy of the Russian Federation to 2020”: http://mepoforum.sk/wp-content/uploads/2015/08/NDS-RF-2009-en.pdf

[16] Saarikoski, op. cit., p. 37.

[17] Džordžs Frīdmens, Valstu un tautu likteņi. Analīze un prognozes nākamajiem 100 gadiem. Rīga: Avots, 2012, 74.–75. lpp.

[18] Turpat, 76. lpp.

[19] Turpat, 105. lpp.

[20] Gatis Pelnēns, The “Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States. Rīga: Apgāds Mantojums, 2010, p. 11, 26, 43, 49.

[21] “Address by the President of the Russian Federation”, 24.02.2022. http://en.kremlin.ru/events/president/news/67843

[22] Pelnēns, op. cit., 35. lpp.

[23] Hlosek, op. cit., p. 29.

[24] Turpat.