Latvijas ekonomika konservatīvā skatījumā

Ekonomika ir zinātne, kas pēta cilvēku un uzņēmumu rīcību un ekonomikas procesus, piemēram, ražošanu, patēriņu, tirdzniecību un naudas plūsmu. Ekonomikas mērķis ir izprast un piedāvāt risinājumus, kā efektīvāk izmantot resursus un radīt vērtību sabiedrībai. Ekonomika ir sarežģīta un dinamiska zinātne, bet tā ir būtiska sabiedrības attīstībai un labklājībai. Progresīvi kreisās ekonomikas politika parasti ir saistīta ar pastiprinātu valsts iejaukšanos ekonomikā, bet konservatīvi labēja ekonomikas politika – ar minimālu valsts iejaukšanos ekonomikā un uzticēšanos tirgus spēkiem. Tā arī bieži ietver lielāku individuālo brīvību un atbildību.

Lai noteiktu, cik lielā mērā Latvijas ekonomika atbilst konservatīvi labējam skatījumam, nepieciešams noteikt galvenās konservatīvas ekonomikas pazīmes un aplūkot Latvijas ekonomikas stāvokļa atbilstību šīm pazīmēm. Tad attiecīgi ir iespējams noteikt, kāda varētu būt konservatīvas ekonomikas attīstības vīzija Latvijā.

Konservatīvas ekonomikas vēstures vispārējs apskats

Konservatīvisms ir politisko un sociālo ideoloģiju grupa, kas atbalsta tradicionālās institūcijas, pakāpenisku politisko darbību un pretestību radikālām politiskām un sociālajām kustībām. Kopš Otrā pasaules kara Eiropā un visā anglosfērā kapitālisms ir bijis cieši saistīts ar konservatīvismu. Daudzas centriski labējās politiskās partijas ir atbalstījušas ekonomisko liberālismu līdzās tradicionāli konservatīviem elementiem, piemēram, kristiešu reliģiskajām organizācijām. Politiskā kustība, kas ASV pazīstama kā konservatīvā kustība, lielā mērā sakņojas 19. gadsimta liberālismā, lai gan kustībā ir atrodami tradicionālā konservatīvisma elementi. Konservatīvā kustība kopš 1950. gadiem nereti ir asociēta ar laissez-faire ideoloģiju (no franču val. “ļaujiet brīvi rīkoties” – jēdziens, ar kuru apzīmē valsts neiejaukšanos tautsaimniecībā). Tāds konservatīvisms, kas apvieno antikomunisma, nacionālisma, laissez-faire un sociālā tradicionālisma elementus, ir bijis vadošais ietekmīgajā ASV Republikāņu partijā.

Daudzi politikas novērotāji 1980. gadus uzskata par konservatīvās politikas augstāko punktu Rietumos kopš Otrā pasaules kara. Apvienotajā Karalistē 1979. gadā premjerministres Mārgaretas Tečeres vadībā vēlēšanās uzvarēja Konservatīvā partija, savukārt ASV 1980. gadā tika ievēlēts Republikāņu partijas prezidents Ronalds Reigans. Līdz ar daudzām citām konservatīvām kustībām 20. gadsimta beigās, Reigana un Tečeres programmas apvienoja ekonomisko liberālismu, nacionālismu, antikomunismu un sociālo tradicionālismu. Plašie privatizācijas centieni Tečeres vadībā vairāk balstījās liberālajā laissez-faire ideoloģijā, nevis britu konservatīvismā, liekot dažiem Tečeres pētniekiem viņu saukt par “radikāli”, nevis “konservatīvo”. Reigana atzītais ekonomiskais liberālisms arī ir zināmā pretrunā ar tradicionālo konservatīvismu, taču viņa prorietumnieciskais antikomunisms, nacionālisms un atbalsts tradicionālajai morālei ļauj saukt viņa politiku par konservatīvu.[1]

Reigana administrācijas laikā pazīstamākais ekonomists un sabiedriskais intelektuālis bija konservatīvais libertārietis Miltons Frīdmens. Viņš cīnījās par krasiem nodokļu robežlikmju samazinājumiem, labklājības un tiesību programmu samazinājumiem un korporatīvo ierobežojumu atcelšanu. Prezidents Reigans un premjerministre Tečere bieži citēja un aizstāvēja gan Frīdmena, gan arī libertārās austriešu ekonomikas skolas, piemēram, Frīdriha Hajeka un Ludviga fon Mīzesa atziņas. Tas ir veicinājis priekšstatu, ka austriešu ekonomikas skola veido konservatīvas ekonomikas galveno teorētisko pamatu.[2]

Būtiska loma konservatīvo attieksmē pret ekonomiku ir tradicionālismam. Britu politiskās filozofijas profesors Noels O’Salivans konservatīvismu nosaucis par “cilvēka nepilnības filozofiju”, norādot, ka tas atspoguļo negatīvu skatījumu uz cilvēka dabu un pesimismu par iespējām to uzlabot ar “utopiskām” shēmām. Tādējādi konservatīvs skatījums uz ekonomiku izslēdz utopiskus mēģinājumus ar ekonomiskas regulācijas metodēm izmainīt cilvēka dabu.[3]

Kristīgais tradicionālisms savukārt ir ietekmējis distribūtisma ekonomikas teorijas rašanos. Distribūtisma aizstāvji apgalvo, ka pasaules ražošanas vērtībām ir jābūt plaša personu loka īpašumā, nevis jāļauj tām koncentrēties atsevišķu personu rokās.[4] Distribūtisms, kas attīstījās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bija balstīts katoļu sociālās mācības principos. Tas ir ietekmējis anglosfēras kristīgi demokrātiskās kustības un sociālā tirgus ekonomikas teoriju.

Ievērojamākie distribūtisma ideju aizstāvji bija angļu domātājs Gilberts Kīts Čestertons un franču domātājs un vēsturnieks Ilērs Beloks.[5] Distribūtisms paredz izveidot tādu sociāli ekonomisko sistēmu, kurā privātais īpašums būtu pēc iespējas plašāk izplatīts un ražošanas līdzekļi būtu lielākās sabiedrības daļas īpašumā – nevis centralizēti valsts rokās (valsts sociālisms) vai dažu indivīdu (plutokrātija), vai korporāciju (korporatokrātija) kontrolē.[6] Distribūtisti iestājās pret sociālismu un kapitālismu, kurus uzskatīja par vienlīdz kļūdainiem un ekspluatējošiem. Tā vietā viņi centās ekonomisko darbību pakārtot cilvēka garīgajai un ģimenes dzīvei. To bieži vien uzskata par “trešo ceļu starp kapitālismu un sociālismu”. Distribūtisti dod priekšroku maziem, neatkarīgiem amatniekiem un ražotājiem, kā arī decentralizētiem ekonomiskiem mehānismiem, piemēram, kooperatīviem. Atšķirībā no sociālisma, distribūtisms uzsver īpašuma sadali, bet sociālisms – darba un ienākumu sadali. Distribūtisma atziņas ir atstājušas lielu ietekmi uz pretmonopola noteikumu izstrādi.[7] Kā redzams, konservatīvismam ekonomikā var būt visai plašs izpausmes spektrs. Dažādās valstīs, ņemot vērā valstu ekonomisko stāvokli un tradīcijas, tā modeļi var atšķirties.[8]

Konservatīvas ekonomikas galvenie principi un to nozīme

Zemu nodokļu politika. Zemāki nodokļi palīdz uzņēmējdarbībai attīstīties. Tie atstāj vairāk ienākumu uzņēmēja rokās, kurš var tos izmantot, lai paplašinātu savu darbību un radītu jaunas darba vietas. Zemāki nodokļi veicina ekonomikas izaugsmi, jo indivīdiem un privātajām organizācijām paliek vairāk naudas. Šo naudu var izmantot, lai veidotu kapitālu un radītu jaunus darījumus, produktus un pakalpojumus, tā konkurējot ar citām organizācijām un indivīdiem. Tas savukārt tirgū rada plašāku izvēli un labākas kvalitātes iespējas.

Šādi sabiedrība kļūst brīvāka. Sabiedrības locekļiem ir lielākas iespējas pašiem izmantot savus līdzekļus, lai veidotu nākotni un iesaistītos jaunos darījumos. Austriešu ekonomikas skola nenoraida nodokļus kā tādus, bet aizstāv to samērīgumu, lai nodokļi minimāli kavētu ekonomikas attīstību. F. Hajeks arī ir izteicis bažas, ka nodokļu jautājums var pārvērsties par “politisko futbolu” gadījumos, kad biežas izmaiņas nodokļu politikā rada nenoteiktību un rezultātā izraisa ekonomikā ieguldīto līdzekļu samazināšanos.[9]

Austriešu ekonomikas skola noraida prasību pēc progresīvajiem nodokļiem, jo tie, viņuprāt, ir pretrunā ar vispāratzīto ekonomiskā taisnīguma principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”. Ja divi cilvēki strādā vienā un tajā pašā profesijā, bet viens strādā vairāk nekā citi, tad šāds cilvēks, visdrīzāk, nopelnīs vairāk nekā viņa kolēģi. Taču, piemērojot progresīvo nodokļu sistēmu, strādājošam cilvēkam ir mazāka motivācija palielināt efektivitāti. Progresīvais nodoklis arī attur investorus no nestabiliem kapitālieguldījumiem, jo šāda riskanta ieguldījuma iespējamo milzīgo atlīdzību ievērojami samazinātu progresīvā slodze uz ienākumiem.[10]

Konservatīvie ekonomisti lielākoties ir labvēlīgi noskaņoti pret patēriņa nodokļiem, piemēram, pievienotās vērtības nodokli (PVN). Priekšrokas došana patēriņa nodokļiem, nevis ienākuma nodokļiem ir diezgan viegli izskaidrojama – konservatīvie uzskata, ka patēriņa nodoklis ir godīgāks, jo to maksā proporcionāli patērētajam, tādējādi uzliekot lielāku slogu tiem, kas patērē vairāk. Atšķirībā no ienākuma nodokļa, patēriņa nodoklis neizkropļo cilvēku pieņemtos lēmumus par uzkrājumiem un tāpēc ir efektīvāks.[11]

Maza valdība. Viens no būtiskiem konservatīvisma pamatprincipiem ir tāda valdības sistēma, kurā valdības iestāžu vara ir ierobežota un nepastāv plaša valsts varas birokrātiskā sistēma. Maza valdība parasti ir decentralizēta, dodot lielāku brīvību un uzliekot atbildību par lēmumu pieņemšanu indivīdiem un privātām organizācijām. ASV prezidents Džeimss Medisons uzskatīja, ka maza valdība ir nepieciešama, lai aizsargātu indivīdu tiesības un privāto īpašumu no valdības pārspīlētas iejaukšanās. Viņaprāt, decentralizēta valdība ir efektīvāka, jo tā rada vairāk konkurences un veicina inovācijas, kā arī dod mazākas iespējas korupcijai un neefektīvai resursu izlietošanai.[12] Valdības pilnvarām jābūt ierobežotām, ļaujot tai galvenokārt risināt tos uzdevumus, kurus pilsoņi individuāli nevar risināt, – drošību un kārtību, valsts aizsardzību un starptautiskās attiecības.[13] Maza valdība nozīmē centralizētas valsts plānošanas sistēmas un regulāciju mazināšanu, lai novērstu birokrātiskas un lēni reaģējošas pārvaldes sistēmas rašanos. Centralizētās plānošanas sistēmām piemīt daudzi trūkumi. Tās var radīt neefektīvu un nerentablu resursu izlietojumu, kā arī preču cenu izkropļojumus, jo valdības iestādes var nezināt situāciju tirgū, jaunākās pieejamās tehnoloģijas un sabiedrības vajadzības tik labi kā iedzīvotāji un privātās organizācijas. Tā var rasties ierobežojumi inovācijām un konkurences samazināšanās, kā arī nepamatotu regulāciju ieviešana.[14]

Pārmērīgas regulācijas savukārt var radīt papildu izmaksas privātajām organizācijām un indivīdiem, jo bieži izsauc nepieciešamību pēc papildu pārvaldības un pārbaudēm. Pārspīlēta pārbaužu noteikšana no valsts puses var būt dārga un laikietilpīga un radīt nesamērīgus ierobežojumus cilvēku brīvībām un tiesībām. Mēģinājumi apiet regulāciju savukārt rada labvēlīgu augsni korupcijai. 17. gadsimta holandiešu filozofs Baruhs Spinoza pārmērīgas regulēšanas praktisko problēmu raksturoja šādi: “Tas, kurš cenšas visu regulēt ar likumu, drīzāk izraisa netikumus, nekā tos labo.”[15]

Jo mazāk valdība regulē, jo vairāk ekonomikā valda brīvais tirgus. Tā ir ekonomikas sistēma, kurā cenas un darījumus kontrolē cilvēku pieprasījums un vajadzības, nevis valdības regulējums. Brīvais tirgus ir balstīts indivīdu un privāto organizāciju brīvībā izvēlēties preces un veikt darījumus konkurences apstākļos, tā nodrošinot izdevīgākas cenas un lielākas preču un pakalpojumu kvalitātes un izvēles iespējas.[16]

Visbeidzot, maza valdība, kurai ir mazi tēriņi, var vieglāk nodrošināt arī fiskālo konservatīvismu – minimālu valsts parādu vai tā neesamību. Valsts parāds rada ievērojamas izmaksas nodokļu maksātājiem gan šobrīd, gan nākotnē. Parāda atmaksa paģērē nodokļu celšanu, samazinot sabiedrības ienākumus. Palielinot parādu šodien, valdība faktiski aizņemas no nākamo paaudžu ienākumiem, lai segtu pašreizējos izdevumus. Bet augsts valsts parāda līmenis negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību.[17]

Pretmonopolu likumdošana, mazo uzņēmumu un ģimeņu atbalsts. Brīvais tirgus var radīt dažus trūkumus. Cilvēki ar lielāku bagātību var iegūt lielāku ekonomisko un politisko ietekmi. Tāpēc brīvais tirgus var radīt nepieciešamību pēc valdības iejaukšanās, lai aizsargātu personu un privāto organizāciju tiesības un īpašumu no nesamērīgas bagātības koncentrācijas. Decentralizēta saimnieciskā darbība starp daudziem dažādiem nozares dalībniekiem ir labāka ekonomikai nekā tāda kārtība, kad nozarē ir tikai viens vai daži ievērojami spēlētāji.

Atziņa, ka valstij nepieciešams iejaukties brīvajā tirgū, radot pretmonopolu likumdošanu un atbalstot ģimenes un mazos uzņēmumus, izaugusi no distribūtisma idejām, kas balstītas katoļu sociālās mācības principos. Pāvesta Leona XIII 1891. gada enciklikā Rerum Novarum sacīts: “Cilvēki vienmēr strādā vairāk un centīgāk, ja viņi strādā pie tā, kas viņiem pieder. Viņi iemācās mīlēt to zemi, kas, atbildot viņu roku darbam, dod ne tikai pārtiku, bet arī daudzus citus labumus viņiem un viņu tuvajiem. Šāds labprātīga darba gars neapšaubāmi vairos gan zemes doto ražu, gan visas kopienas bagātību.”[18] Svarīga loma konservatīvismā ir mazo uzņēmumu un to pamata – ģimeņu aizstāvībai. G. K. Čestertons uzskatīja ģimeni par sabiedrības centrālo elementu, atzīstot katra cilvēka tiesības uz īpašumu un mājām, lai ar to palīdzību audzinātu bērnus un uzturētu ģimeni. Ģimenes uzņēmumi šādā ziņā ir viens no sabiedrības ekonomiskā uzplaukuma priekšnoteikumiem. Distribūtisti uzsver, ka mazo uzņēmumu un ģimenes stiprināšana un aizsardzība pieprasa, lai valsts par tiem rūpētos.[19]

Amerikāņu ekonomists Roberts Mērfijs ir aprakstījis veidu, kādā ģimene sniedz lielas ekonomiskas priekšrocības ikdienas dzīvei un sabiedrībai kopumā. Ģimene palielina cilvēku produktivitāti, pateicoties tajā sastopamajai specializācijai un darba dalīšanai. Ģimenē cilvēks vislabāk var atrast savu dabisko piemērotību atbilstoši savam talantam. Kopējā produktivitāte palielinās, ja katrs saimes loceklis pilnībā izmanto savas dabiskās spējas, koncentrējoties uz tiem uzdevumiem, kurus paveic vislabāk. Rezultātā atbrīvojas vairāk laika citām nodarbēm, piemēram, mācībām un šādi ģimenes palīdz attīstīt sabiedrības sociālo kapitālu un produktivitāti. Valstis, kurās vairums pieaugušo cilvēku dzīvo vieni paši, neizmanto šīs specializācijas un darba dalīšanas priekšrocības.[20]

Latvijas ekonomikas pašreizējās attīstības tendences un vērtējums no konservatīvas perspektīvas

Vadoties no iepriekš aplūkotajām konservatīvas ekonomikas galvenajām pazīmēm, piedāvāsim Latvijas ekonomikas modeļa izvērtējumu. Noteiksim arī pasākumus, kas būtu nepieciešami, lai virzītos konservatīvas ekonomikas virzienā. Pašreiz Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kas uzliek par pienākumu ieviest un ievērot savienības kopējās direktīvas un regulas. Līdz ar to pagaidām nav iespējams Latvijā izveidot tādu konservatīvas ekonomikas modeli, kas būtu pretrunā ar ES noteikumiem. ES var novērot aizvien pieaugošu federālisma tendenci, kas rada aizvien lielākus nacionālo dalībvalstu suverenitātes ierobežojumus. Notiek arī atteikšanās no sākotnējā savienības ideāla – kristīgas Eiropas nāciju savienības atbilstoši kopīgai civilizācijas identitātei. Šādai politikai turpinoties, Latvijai būtu nepieciešams ciešāk iekļauties Centrāleiropas (Intermarium) reģiona valstu grupā, kurai ir potenciāls kļūt par jaunu suverēnu valstu savienības kodolu.[21] Kā šis process attīstīsies, rādīs nākotne. Pagaidām vajadzētu iespēju robežās strādāt pie konservatīva ekonomikas modeļa izveides Latvijā ES direktīvu un regulu ietvarā. Tālāk aplūkosim vispārēju šādas konservatīvas ekonomikas vīziju.

Latvijas nodokļu sistēmas vērtējums. Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme ir nodoklis, kas tiek iekasēts no fiziskām personām. Ar to tiek aplikti dažādi ienākumu avoti, piemēram, darba alga, pensijas un dividendes. Ieņēmumi no IIN likmes ir nozīmīgs ienākumu avots Latvijas valdībai.

Latvijas nodokļu sistēmas īpatnība ir progresīvā ienākumu nodokļa pastāvēšana, kas paceļ augstāko nodokļa robežlikmi privātpersonām 31% apmērā. Ienākumi gadā zem 20 004 eiro tiek aplikti ar nodokli 20% apmērā, ienākumi no 20 004–62 800 eiro ar nodokli 23% apmērā, ienākumi virs 62 800 eiro tiek aplikti ar nodokli 31% apmērā.[22] 2014. gadā IIN augstākā robežlikme bija 24%, bet 2016. gadā 23%. Sākot ar 2018. gadu, tika ieviesta IIN progresīvā likme.[23] Salīdzinājumam Eiropas Savienībā zemākais IIN ir Ungārijā – 15% un Igaunijā – 20%, turklāt ne vienā, ne otrā valstī nav progresīvā ienākumu nodokļa. Augstākie ienākuma nodokļi ES ir Dānijā – 55,9% un Francijā – 55,4%.[24] Jāsecina, ka šādā veidā ir notikusi Latvijas nodokļu sistēmas novirzīšanās no konservatīvas nodokļu sistēmas pamatprincipiem. Būtu nepieciešams samazināt ienākuma nodokļa likmi un atteikties no progresīvā nodokļa. Sabiedrības locekļiem tas radītu lielākas iespējas pašiem izmantot savus līdzekļus bez valsts iejaukšanās, sekmējot augstāku iedzīvotāju dzīves līmeni un veicinot uzņēmējdarbību.

Sociālais nodoklis ir nodoklis, kas tiek maksāts no uzņēmējdarbības un indivīdu ienākumiem, lai nodrošinātu valsts sociālās aizsardzības un sociālās labklājības pakalpojumus. Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) kopējā likme Latvijā ir 35,09%. No tiem 24,09% maksā darba devējs un 11% darba ņēmējs.[25] VSAOI kopējā likme būtiski nav mainījusies kopš 2013. gada.[26] Viena no zemākajām sociālā nodokļa kopējām likmēm ES ir Īrijā – 15,05%, Ungārijā likme ir 31,5%, bet Igaunijā 37,4%. Francijā sociālais nodoklis noteiktos gadījumos var sasniegt pat 68%.[27]

Būtiskākas izmaiņas ir skārušas VSAOI maksājumus, ko veic mazie uzņēmēji – pašnodarbinātie. Kopš 2018. gada 1. janvāra pašnodarbinātajām personām ir jāveic VSAOI obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanai 5% apmērā no ienākuma, kas pārsniedz minimālo algu.[28] No 2021. gada 1. jūlija obligāto iemaksu likme pensiju apdrošināšanai, ko veic pašnodarbinātie un autoratlīdzības izmaksātāji, noteikta 10% apmērā no ienākuma, kas pārsniedz minimālo algu.[29] Lai gan nodoklis palīdz nodrošināt sociālās vajadzības, tas nenoliedzami rada papildu slogu pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi parasti nav lieli; šāds nodoklis nav labvēlīgs mazajai uzņēmējdarbībai. Kā redzams no Īrijas parauga, augstu iedzīvotāju dzīves līmeni ir iespējams nodrošināt, arī pastāvot zemākām sociālo nodokļu likmēm. Līdz ar to būtu lietderīgi šīs likmes iespēju robežās samazināt, kā arī atcelt pašnodarbināto sociālā nodokļa obligātās iemaksas 10% apmērā no ienākuma, kas pārsniedz minimālo algu. Tas samazinātu darbaspēka nodokļu slogu, uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un palielinātu mazo uzņēmēju ienākumus.

Uzņēmumu nodokli uzņēmumi maksā valstij peļņas nodokļa veidā. Tas parasti tiek noteikts procentos no uzņēmuma peļņas. Latvijā uzņēmumu nodoklis ir pieaudzis no 15% 2017. gadā līdz 20% 2018. gadā. Uzņēmuma nodoklis tiek piemērots sadalītajai peļņai un nosacīti sadalītajai peļņai.[30] ES zemākie uzņēmuma nodokļi ir Ungārijā – 9% un Īrijā – 12,5%. Augstākais uzņēmuma nodoklis ES ir Portugālē – 31,5%.[31] Jāsecina, ka arī uzņēmuma nodokļa politikas ziņā ir notikusi Latvijas nodokļu sistēmas novirzīšanās no konservatīvas nodokļu sistēmas pamatprincipiem.

Īrijas un Ungārijas paraugs rāda, ka ir iespējams samazināt uzņēmuma nodokli arī Latvijā, kas uzlabotu mūsu valsts konkurētspēju produktīvu un inovatīvu uzņēmumu piesaistīšanā.

Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiek uzlikts par preču un pakalpojumu pārdošanu. PVN ir iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un tas tiek maksāts, kad prece vai pakalpojums tiek pārdots vēlreiz vai tiek nodots lietošanai vai izmantošanai. PVN parasti ir lielākais valsts ieņēmumu avots. Pievienotās vērtības nodoklis Latvijā ilgstoši ir bijis 21% līmenī.[32] ES valsts ar augstākajām PVN standarta likmēm ir Ungārija – 27%. Luksemburgā iekasē zemāko standarta PVN likmi 17 procentu apmērā, tai seko Malta ar 18%, tad Kipra, Vācija un Rumānija visas ar 19%. Igaunijas PVN likme ir nedaudz zemāka kā Latvijā – 20%.[33] Iespējams, ka citu nodokļu samazināšana Latvijā sākotnēji var radīt nepieciešamību paaugstināt PVN, kā to parāda Ungārijas paraugs. Šādā veidā tiktu iegūta papildu nauda valsts budžetā un nodokļu slogs tiktu sadalīts taisnīgāk, ņemot vērā to, ka PVN maksā proporcionāli patērētajam.

Nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) maksā par īpašumu, piemēram, mājām, zemes gabaliem un citām nekustamām vērtībām. Latvijā NĪN likmes ir 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības zemei, ēkām vai to daļām un inženierbūvēm.

Progresīvā nodokļu likme tiek piemērota 0,2–0,6% apmērā dzīvojamām mājām un to daļām, ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai.[34] Ņemot vērā īpašumu vidējo vērtību, pats izplatītākais NĪN dzīvojamām mājām Latvijā ir 0,4 % no kadastrālās vērtības daļas, kas parasti tiek minēts salīdzinošajā statistikā. Viszemākais nodoklis ES ir Luksemburgā – 0,05% , Ungārijā 0,29%, bet visaugstākais nodoklis ir Francijā – 1,25% no kadastrālās vērtības. Vidējā NĪN apmērs ES ir apmēram 0,5% no īpašuma kadastrālās vērtības.[35] NĪN netiek piemērots Monako, Lihtenšteinā un Maltā.[36] Igaunijā NĪN 0,13% apmērā attiecas tikai uz zemes īpašumu, nevis uz ēku vai kapitāla vērtību.[37]

Liels solis konservatīvas nodokļu sistēmas virzienā būtu bijusi Latvijas Tieslietu ministrijas NĪN piedāvājuma realizācija. 2022. gada 17. janvārī tika piedāvāts atcelt NĪN iedzīvotāju primārajiem mājokļiem vērtībā līdz 100 000 eiro un būtiski samazināt NĪN primārajiem mājokļiem ar augstāku kadastrālo vērtību. Diemžēl likumprojekts netika pieņemts.[38] Veidojot konservatīvu ekonomiku Latvijā, būtu svarīgi minēto likumprojektu pieņemt, tā nostiprinot iedzīvotāju tiesības uz mājokli, kurā viņi pastāvīgi dzīvo un ir deklarēti. Tas būtu vērā ņemams ieguldījums Latvijas iedzīvotāju privātīpašuma aizsardzībā.

Kapitāla pieauguma nodokli maksā indivīdi un uzņēmumi par kapitāla pieaugumu, piemēram, par nekustamā īpašuma, akciju vai obligāciju īpašuma vērtības pieaugumu. Tas var būt fiksēts procents no kapitāla vērtības vai proporcionāls ieņēmumiem no tā. Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ienākumam no kapitāla pieauguma ir 20%. Kapitāla pieauguma nodokļa likmes iedzīvotājiem ES nepastāv Beļģijā, Luksemburgā, Čehijā, Slovākijā un Slovēnijā. Ungārijā kapitāla pieauguma nodoklis ir 15%, Igaunijā 20%. Visaugstākais kapitāla pieauguma nodoklis ir Dānijā – 42%.[39] Būtu nepieciešams Latvijā kapitāla pieauguma nodokļa likmi samazināt, tas veicinātu lielākus kapitālieguldījumus, radot ekonomikas izaugsmi.

Jau devīto gadu pēc kārtas Igaunijai ir labākā nodokļu sistēma OECD valstu indeksā “International Tax Competitiveness Index 2022”. Tās augstāko punktu skaitu nosaka četras pozitīvas nodokļu sistēmas iezīmes. Pirmkārt, tai ir 20% nodokļa likme uzņēmumu ienākumam, kas tiek piemērota tikai sadalītajai peļņai. Otrkārt, tai ir vienotais 20% nodoklis no iedzīvotāju ienākuma, kas neattiecas uz iedzīvotāju ienākumiem no dividendēm. Treškārt, tās īpašuma nodoklis attiecas tikai uz zemes vērtību, nevis uz nekustamā īpašuma vai kapitāla vērtību. Visbeidzot, tai ir teritoriālā nodokļu sistēma, kas 100% no iekšzemes korporāciju gūtās ārvalstu peļņas atbrīvo no iekšzemes nodokļiem ar dažiem ierobežojumiem. Tādējādi Igaunija, izmantojot konservatīvus nodokļu sistēmas veidošanas principus, kas labvēlīgi uzņēmējdarbībai, indeksā saņēmusi 100 punktus. Latvija ieņem otro vietu indeksā ar 89,9 punktiem.[40]

Latvijas ekonomikas atbilstība mazās valdības kritērijiem. Lieli valdības izdevumi procentos no iekšējā kopprodukta (IKP) liecina par politisku atteikšanos no mazās valdības principiem. Pārmērīgi valdības izdevumi attiecībā pret IKP var būtiski ietekmēt valsts ekonomiku un, līdzekļus neefektīvi apsaimniekojot, palielināt valsts parādu un inflāciju. Latvijas valdības izdevumi 2022. gadā sastādīja 43% no IKP. Līdzīgi kā daudzās citās valstīs, izdevumu pieaugumu noteica ar Covid–19 pandēmiju saistītās izmaksas. Laikā no 2013. gada līdz 2019. gadam ieskaitot, valdības tēriņi vidēji bija 38,54% no IKP gadā.[41] Īpašu vietu ieņem Īrija, kur, neskatoties uz pandēmiju, valdības izdevumi 2022. gadā bija tikai 27,4% no IKP. Savukārt Igaunijas valdības izdevumi bija 44,8%, Ungārijas 51,1%. Vislielākā tērētāja ES bija Francijas valdība, kuras izdevumi sasniedza 61,4% no IKP.[42] Skatoties pēc Īrijas parauga, vēl ir iespējams virzīties tālāk konservatīvas ekonomikas virzienā, turpinot valsts izdevumu samazināšanu. Nedrīkst pieļaut stāvokli, kad valsts izdevumu pieaugums palielinātu pieprasījumu tirgū, kas tālāk paaugstinātu inflāciju.

Liels nodarbināto skaits sabiedriskajā sektorā ir būtiska norāde, kas liecina par lielu valdību. Sabiedriskajam sektoram parasti raksturīgs lielāks efektivitātes un inovāciju trūkums nekā privātajam sektoram; tas negatīvi ietekmē valsts ekonomiku. Jaunākie pieejamie dati par sabiedriskā sektorā nodarbinātajiem liecina, ka Latvijā to daudzums sasniedz 19,61% no kopējā nodarbināto skaita. Vismazākais sabiedriskajā sektorā nodarbināto skaits ir Vācijā – 10,63% no kopējā nodarbināto skaita. Ungārijā sabiedriskajā sektorā strādā 18,86%, bet Igaunijā 22,7% no kopējā nodarbināto skaita. Vislielākais sabiedriskā sektorā nodarbināto skaits ES ir Zviedrijai – 28,66% no kopējā nodarbināto skaita.[43]

Latvijas valdības sabiedriskajā sektorā nodarbināto skaits liecina par centriski kreisu ekonomikas politiku. Mēģinājumi virzīties konservatīvas ekonomikas modeļa virzienā pagaidām nav bijuši veiksmīgi. 2017. gadā tika apstiprināts “Valsts pārvaldes reformu plāns” ar mērķi veidot efektīvu, atbildīgu un elastīgu valsts pārvaldi. Revīzijā konstatētais liek secināt, ka daļa noteikto darbības rādītāju sasniegti, taču kopumā reforma nebija pārvaldīta efektīvi. Izņēmumu, metodikas un jaunu amata vietu izveidošanas dēļ reformas laikā nodarbināto skaits valsts budžeta iestādēs nav būtiski mainījies – pirms un pēc reformas tajās nodarbināti aptuveni 60 tūkstoši darbinieku.[44] Radot konservatīvas ekonomikas modeli, būtu nepieciešama pakāpeniska virzīšanas Vācijas parauga virzienā, radot Latvijā mazu sabiedrisko sektoru.

Svarīga mazās valdības pazīme ir tiesiskums, dažādu nesamērīgu regulāciju un ierobežojumu neesamība valsts ekonomikā. Šeit būtisks rādītājs ir pētniecības institūta Heritage Foundation veidotais “Ekonomiskās brīvības indekss”. Vadoties pēc indeksa, visbrīvākā ekonomika ES ar raksturojumu “brīva” ir Īrijai ar reitingu 82,0 un Igaunijai ar reitingu 80,0. Latvija ieguvusi reitingu 74,8 un ekonomikas raksturojumu “lielākoties brīva”. Ungārijas reitings ir 66,9 ar ekonomikas raksturojumu “mēreni brīva”.[45] Igaunija apsteidz Latviju visos ekonomiskās brīvības rādītājos, neskaitot darbaspēka brīvību un monetāro brīvību.[46] Igaunijai ir būtiski labāki rādītāji nekā Latvijai fiskālās disciplīnas ziņā. Valsts parāds 2022. gadā Igaunijai bija 24% no IKP, bet Latvijai – 57% no IKP.[47]

Ekonomiskās brīvības problēmu Latvijā 2019. gadā atzina Valsts kanceleja, secinot, ka pēdējos gados vērojama arvien lielāka pieņemto regulējumu negatīvā ietekme uz uzņēmējdarbības vidi. Pēc Valsts kancelejas domām, problēmu būtu nepieciešams risināt, veicinot “nulles birokrātijas” pieeju.[48] Varam secināt, ka mazas valdības kritērijus Latvijas ekonomiskā sistēma īsti neiztur, jo nespēj iegūt ekonomiskās brīvības indeksu “brīvs”. Konservatīvas ekonomikas modeli veidojot, nepieciešams Latvijā samazināt nevajadzīgas regulācijas un birokrātiskos šķēršļus, lai tā nodrošinātu lielāku ekonomikas aktivitāti.

Latvijas ģimeņu atbalsta atbilstība konservatīvas ekonomikas principiem. No konservatīvisma skatpunkta ģimeņu stiprināšana un labi dzimstības rādītāji ir svarīga ekonomiska vērtība, kas tiešā veidā nosaka valsts ekonomikas attīstību un sabiedrības labklājību. Atbalsts ģimenēm un bērnu aprūpei ir investīcija valsts izaugsmē. 2022. gadā Latvijā valsts atbalsts ģimenēm sasniedza 1,6% no IKP. Igaunijā tas ir 2,4%, Ungārijā 1,9% no IKP. Vislielākais valsts atbalsts ģimenēm ES ir Dānijā – 3,3 %, bet vismazākais Maltā – 0,8 % no IKP.[49] Dānijā dzimstības koeficients uz vienu sievieti 2022. gadā bija 1,769,[50] bet Maltā tikai 1,495.[51] Var secināt, ka valsts atbalsts ģimenēm dod pozitīvu rezultātu. Kā norādīts “Tautas Ataudzes stratēģijas Ģimene – Latvija 2030 (2050)” projektā, līdz šim Latvija ilgstoši cietusi no pienācīgas un pēctecīgas ģimenes politikas trūkuma.[52]

Secinājumi

Vērtējot Latvijas ekonomikas attīstību pēdējo 10 gadu laikā, jāatzīst, ka nodokļu politikas ziņā vērojama virzība no konservatīvas labējas ekonomikas centrisma virzienā, pakāpeniski iekļaujot nodokļu sistēmā arī dažādus kreisās ekonomikas elementus: piemēram, veicot vispārēju ienākuma un uzņēmuma nodokļu paaugstināšanu, ieviešot progresīvo nodokli, kapitāla pieauguma nodokli un palielinot sociālā nodokļa likmes pašnodarbinātajiem. ES ekonomiskās politikas kopējā kontekstā Latvijas nodokļu politiku iespējams vērtēt kā centrisku, ar tendencēm virzīties pa kreisi. Mazās valdības kritērijiem ir labvēlīgi salīdzinoši mērenie valdības izdevumi procentos no IKP, bet par sliktu nāk pārāk lielais nodarbināto skaits sabiedriskajā sektorā. Arī valsts atbalsts ģimenēm neatbilst konservatīvisma principiem, bet vairāk vadās no kreisā liberālisma ideoloģijas, kas tradicionālo ģimeņu un dzimstības stiprināšanu uzskata par otršķirīgu. Kopumā pašreizējo Latvijas ekonomisko politiku minēto iemeslu dēļ ir iespējams vērtēt kā centriski kreisu.

Kā redzams no Igaunijas noderīgā parauga, ir iespējams radīt sekmīgu konservatīvas ekonomikas modeli, kas nodrošinājis gada vidējos ienākumus 21 248 eiro no IKP uz vienu cilvēku, pretstatā Latvijas 16 629 eiro no IKP uz vienu cilvēku.[53] Arī Īrijas un Ungārijas ekonomikas modeļu elementi uzskatāmi par konservatīviem. Protams, būtu nepieciešami plašāki salīdzinošie pētījumi.

Pats svarīgākais Latvijas uzdevums konservatīvas ekonomikas radīšanai ir mazas valdības izveidošana, pakāpeniski samazinot ierēdņu un sabiedriskajā sektorā nodarbināto cilvēku skaitu. Tas atbrīvotu cilvēku resursus privātā sektora vajadzībām un palielinātu darbaspēka efektīvu izmantošanu. Privātās uzņēmējdarbības, īpaši mazās uzņēmējdarbības attīstības sekmēšanai būtu nepieciešams atvieglot birokrātisko un regulāciju slogu. Steidzīgi nepieciešams īstenot valsts politiku ģimeņu stiprināšanai un dzimstības veicināšanai.

Veidojot konservatīvu Latvijas ekonomikas modeli, nedrīkst piemirst svarīgo atziņu, ka patiesu valsts bagātību nenosaka līdzekļu daudzums, kas atrodas valdības rokās, bet gan līdzekļu daudzums, kas atrodas valsts pilsoņu rokās. Valsts ar augstu dzīves līmeni saviem pilsoņiem ir vēlamāka nekā valsts ar augstu IKP, bet zemāku pilsoņu dzīves līmeni. Valstī ar augstu dzīves līmeni būs apmierinātāki un produktīvāki iedzīvotāji, kas ilgtermiņā var novest pie lielākas ekonomiskās izaugsmes. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka augsts IKP var arī liecināt par valsts vispārējo labklājību un var būt svarīgs faktors uzņēmējdarbības un investīciju piesaistē. Galu galā ir vēlams gan augsts IKP, gan arī augsts iedzīvotāju dzīves līmenis.

Konservatīvas ekonomikas modelis ir tautas labklājības pamatā. Augsts dzīves līmenis ir nacionālās pašapziņas veicinātājs. Pretstatā sociālistu proponētajai “valstij kā auklītei”, kuras ekonomiskais modelis sekmē infantilu indivīda atkarību no valsts, konservatīva ekonomika palīdz atraisīties cilvēku uzņēmējdarbības garam, vairo darba tikumu, spēju pieņemt lēmumus un stiprina sabiedrības pamatu – ģimenes.



[1] R. McMaken, “What Is Conservatism?”. Pieejams: https://mises.org/wire/what-conservatism

[2] “Libertarianism Encyclopedia – Austrian School”, Pieejams: https://www.libertarianism.org/topics/austrian-economics

[3] A. Heywood, Political Ideologies: An Introduction, New York: Palgrave Macmillan, 2017, p. 67.

[4] M. Zwick, L. Zwick, The Catholic Worker Movement: Intellectual and Spiritual Origins, New York: Paulist Press, 2004, p. 156.

[5] M. Coulter, Encyclopedia of Catholic Social Thought, Social Science and Social Policy, Plimouth: Scarecrow Press, 2007, p. 85.

[6] M. Zwick, L. Zwick, The Catholic Worker Movement: Intellectual and Spiritual Origins, New York: Paulist Press, 2004, p. 156.

[7] “Is Distributism a Means of Achieving Third Way Economics?”. Pieejams: http://www.hsnsw.asn.au/Distributism.html

[8] Dažādās valstīs, ņemot vērā valstu ekonomisko stāvokli un tradīcijas, tā modeļi var atšķirties. Šādas atšķirības aplūkotas R. Zeltīta rakstā “Trešā ceļa ekonomika – korporatīvisma un distribūtisma idejas Rietumu sabiedrībā”. Pieejams: https://telos.lv/tresa-cela-ekonomika/  

[9] Stanford Encyclopedia of Philosophy, “Notes to Friedrich Hayek”. Pieejams: https://plato.stanford.edu/entries/friedrich-hayek/notes.html

[10] F. A. Hayek, Constitution Of Liberty, Chicago: The University of Chicago Press, 1992, pp. 443–444.

[11] T. Gayer, “Conservatives and the VAT”. Pieejams: https://www.brookings.edu/opinions/conservatives-and-the-vat/

[12] J. Samples, James Madison and the future of limited government, Washington, Cato Institute, 2002, p. 61.

[13] Ibid., p. 15.

[14] D. R. Henderson, “The Abject Failure of Central Planning During COVID”. Pieejams: https://www.fraserinstitute.org/studies/abject-failure-of-central-planning-during-covid

[15] T. Askew, “How Too Much Regulation Is Killing the Entrepreneurial Golden Goose”. Pieejams: https://www.inc.com/tim-askew/killing-the-entrepreneurial-golden-goose.html

[16] F. A. Hayek, Constitution Of Liberty, Chicago: The University of Chicago Press, 1992, pp. 1–2.

[17] J. Salmon, “The Impact of Public Debt on Economic Growth”. Pieejams: https://www.cato.org/cato-journal/fall-2021/impact-public-debt-economic-growth

[18] Rerum Novarum. Pieejams: https://www.vatican.va/content/leo-xiii/en/encyclicals/documents/hf_l-xiii_enc_15051891_rerum-novarum.html

[19] D. Ahlquist, “G. K. Chesterton’s Distributism”. Pieejams: https://distributistreview.com/archive/g-k-chestertons-distributism

[20] R. P. Murphy, Lessons For The Young Economist, Auburn: Ludwig von Mises Institute, 2010, pp. 116–177.

[21] R. Zeltīts, “Eiropas liktenis un Intermarium”. Pieejams: https://gulags.wordpress.com/2020/01/25/eiropas-liktenis-un-intermarium/

[22] “Personal Income Tax rates”, Published: 19.10.2022. Pieejams: https://www.vid.gov.lv/en/personal-income-tax-rates

[23] “Latvia Personal Income Tax Rate”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/latvia/personal-income-tax-rate

[24] D. Bunn, “Top Personal Income Tax Rates in Europe”. Pieejams:   https://taxfoundation.org/top-personal-income-tax-rates-europe-2022/

[25] “Nodokļu reforma 2018 – par nodokļu izmaiņām īsumā”. Pieejams: https://www.ilgak.lv/lv/nodoklu-reforma-2018-par-nodoklu-izmainam-isuma/

[26] “Latvia Social Security Rate”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/latvia/social-security-rate

[27] “Social Security Rate Europe”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/country-list/social-security-rate?continent=europe

[28] “Nodokļu maksājumi saimnieciskās darbības veicējiem”. Pieejams: https://www.ilgak.lv/lv/nodoklu-maksajumi-saimnieciskas-darbibas-veicejiem/

[29] “Valdība nosaka minimālās sociālās iemaksas; par procentpunktu samazina sociālo nodokli”. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/valdiba-nosaka-minimalas-socialas-iemaksas-par-procentpunktu-samazina-socialo-nodokli.a377408/

[30] “Latvia Corporate Tax Rate”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/latvia/corporate-tax-rate

[31] S. Bray, “Corporate Income Tax Rates in Europe”. Pieejams: https://taxfoundation.org/corporate-tax-rates-europe-2022/

[32] “Latvia Sales Tax Rate – VAT”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/latvia/sales-tax-rate

[33] C. Enache, “2022 VAT Rates in Europe”. Pieejams: https://taxfoundation.org/value-added-tax-2022-vat-rates-in-europe/

[34] “Nekustamā īpašuma nodokļa likmes”, Publicēts: 23.09.2022. https://www.vid.gov.lv/lv/nekustama-ipasuma-nodokla-likmes

[35] A. K. Zvinys, “Real Property Taxes in Europe”. Pieejams: https://taxfoundation.org/real-property-taxes-in-europe-2020/

[36] “Countries With No Property Taxes Where You Really Own Your Home”. Pieejams: https://nomadcapitalist.com/finance/offshore/countries-with-no-property-taxes-really-home/

[37] D. Bunn, “International Tax Competitiveness Index 2022”. Pieejams: https://taxfoundation.org/publications/international-tax-competitiveness-index/

[38] “TM rosina 2022. gadā atcelt NĪN iedzīvotāju primārajiem mājokļiem ar kadastrālo vērtību līdz 100 000 eiro”. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/node/606?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[39] C. Enache, “Capital Gains Tax Rates in Europe”. Pieejams: https://taxfoundation.org/capital-gains-tax-rates-in-europe-2022/

[40] D. Bunn, “International Tax Competitiveness Index 2022”. Pieejams: https://taxfoundation.org/publications/international-tax-competitiveness-index/

[41] “Latvia Government Spending to GDP”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/latvia/government-spending-to-gdp

[42] “General government spending 2022”. Pieejams: https://data.oecd.org/gga/general-government-spending.htm

[43] “Employment in government as share of total employment in OECD countries in 2007, 2009, 2017, and 2019”. Pieejams: https://www.statista.com/statistics/1235570/share-of-people-employed-in-government/

[44] “Valsts pārvaldes reforma: darbības veiktas, valsts pārvalde nav “reformēta””. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/280588-valsts-parvaldes-reforma-darbibas-veiktas-valsts-parvalde-nav-reformeta/

[45] “Country Rankings”. Pieejams: https://www.heritage.org/index/ranking

[46] “Estonia”. Pieejams: https://www.heritage.org/index/country/estonia; “Latvia”. Pieejams: https://www.heritage.org/index/country/latvia

[47] “General government debt”. Pieejams: https://data.oecd.org/gga/general-government-debt.htm#indicator-chart

[48] G. Laganovskis, ““Nulles birokrātijas” pieeja. Ko tā paredz?”. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/307284-nulles-birokratijas-pieeja-ko-ta-paredz-2019

[49] “Social protection statistics – family and children benefits”. Pieejams: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Social_protection_statistics_-_family_and_children_benefits

[50] “Denmark Fertility Rate 1950-2023”. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/DNK/denmark/fertility-rate

[51] “Malta Fertility Rate 1950-2023 “. Pieejams: https://www.macrotrends.net/countries/MLT/malta/fertility-rate

[52] “Tautas Ataudzes stratēģija Ģimene – Latvija 2030 (2050)”. Pieejams: https://pkc.gov.lv/sites/default/files/inline-files/TAS_Plans%2009.11%20projekts.pdf

[53] “Estonia vs Latvia: Economic Indicators Comparison”. Pieejams: https://georank.org/economy/estonia/latvia

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: