Pasaules gaisma

Kardināla Jozefa Racingera, bijušā pāvesta Benedikta XVI (1927–2022) sprediķis jauniešu lūgšanu vigīlijā Freiburgā 2011. gada 24. septembrī.

Dārgie jaunie draugi,

Visu dienu ar nepacietību gaidīju šo vakaru un iespēju būt ar jums kopā un pievienoties jums lūgšanā. Daži no jums noteikti bija klāt Pasaules Jauniešu dienā, kur piedzīvojām īpašu miera, dziļa biedriskuma un iekšēja prieka atmosfēru, kas raksturo vakara lūgšanu vigīlijas. Novēlu mums visiem tagad piedzīvot to pašu: lai Kungs pieskaras mūsu sirdīm un padara mūs par priecīgiem lieciniekiem, kas kopīgi lūdzas un atbalsta cits citu ne tikai šovakar, bet visas dzīves garumā.

Visās baznīcās, katedrālēs un klosteros, visur, kur vien ticīgie pulcējas, lai svinētu Lieldienu vigīliju, šis vissvētākais no visiem vakariem sākas ar Lieldienu sveces iedegšanu. Tās gaisma pēc tam tiek nodota visiem klātesošajiem. Viena maza liesmiņa plešas plašumā, kļūstot par daudzām ugunīm, un ar savu spožumu piepilda Dieva nama tumsu.

Šis brīnišķīgais liturģiskais rituāls, kuru mēs šovakar atkārtojam lūgšanu vigīlijā, zīmēs, kas ir daiļrunīgākas par vārdiem, atklāj mūsu kristīgās ticības noslēpumu. Viņš, Kristus, kas par sevi sacīja: “Es esmu pasaules gaisma” (Jņ 8:12), liek mūsu dzīvēm uzmirdzēt, lai piepildītos tas, ko mēs tikko dzirdējām Evaņģēlijā: “Jūs esat pasaules gaisma” (Mt 5:14).

Tie nav mūsu cilvēciskie centieni vai mūsu laikmeta tehniskais progress, kas nes gaismu šajā pasaulē. Atkal un atkal mēs piedzīvojam, kā mūsu centieni radīt labāku un taisnīgāku pasauli atduras pret šīs pasaules robežām. Nevainīgo ciešanas un nāves neizbēgamā galējība, kas sagaida ikvienu cilvēku, ir necaurredzama tumsa, kuru kāda jauna pieredze varbūt tikai uz mirkli var izgaismot, gluži kā zibens šautra izgaismo nakti. Tomēr galu galā paliek biedējoša tumsa.

Lai gan visapkārt valda drūma tumsa, mēs redzam gaismu – mazu, sīku liesmiņu, kas ir spēcīgāka par šķietami vareno un neuzvaramo tumsu. Kristus, augšāmcēlies no mirušajiem, mirdz šajā pasaulē, un visspilgtāk Viņš to dara tur, kur cilvēciskā izpratnē viss ir tumšs un bezcerīgs. Viņš ir uzvarējis nāvi – Viņš ir dzīvs –, un ticība Viņam kā maza gaismiņa ielaužas visā tumšajā un draudīgajā.

Protams, tie, kas tic Jēzum, nedzīvo mūžīgā saulesgaismā, it kā viņiem būtu iespējams izvairīties no ciešanām un grūtībām. Taču ar viņiem vienmēr ir gaišs mirdzums, kas apgaismo ceļu, kurš ved uz dzīves pilnību (sal. ar Jņ 10:10). To cilvēku acis, kuri tic Kristum, redz gaismu pat visdziļākās nakts vidū, un viņi jau noģiež jaunas dienas rītausmu.

Gaisma nepaliek viena. Visapkārt iedegas citas gaismas. To mirdzumā telpa iegūst kontūras, lai mēs spētu tajā orientēties. Šajā pasaulē mēs nedzīvojam vieni. Un pašās svarīgākajās lietās mums ir jāpaļaujas uz citiem cilvēkiem. Jo īpaši savā ticībā mēs neesam vieni – mēs esam tikai posmi garajā ticīgo ķēdē. Neviens nevar ticēt, ja viņu neatbalsta citu ticība, un otrādi – ar savu ticību es palīdzu stiprināt citus viņu ticībā. Mēs cits citam rādam piemēru, mēs dalāmies ar citiem tajā, kas mums pieder: mūsu domās, darbos, izjūtās. Un mēs cits citam palīdzam orientēties un saprast, kāda ir mūsu vieta sabiedrībā.

Dārgie draugi, Kungs saka: “Es esmu pasaules gaisma” – un “Jūs esat pasaules gaisma.” Cik noslēpumaini un brīnišķīgi, ka Jēzus attiecina šo predikātu, proti, “gaisma” gan uz sevi, gan uz mums visiem. Ja mēs ticam, ka Viņš ir Dieva Dēls, kurš dziedināja slimos un uzcēla mirušos, kurš pats augšāmcēlās no kapa un patiesi ir dzīvs, tad varam arī saprast, ka Viņš ir gaisma un visas šīs pasaules gaismas avots. Vienlaikus, to apzinoties, mēs aizvien skaudrāk izjūtam savu centienu neizdošanos un personīgās nepilnības, par spīti labajiem nodomiem.

Galu galā pasaule, kurā mēs dzīvojam, neskatoties uz tās tehnisko progresu, šķiet, nepavisam nekļūst labāka. Joprojām pastāv karš un terorisms, bads un slimības, rūgta nabadzība un nežēlīga apspiešana. Un pat tās personas mūsu vēsturē, kuras sevi uzskatīja par “gaismas nesējiem”, bet nebija Kristus, vienīgās patiesās gaismas, aizdedzināti, nespēja radīt paradīzi zemes virsū; viņi iedibināja diktatūras un totalitāras sistēmas, kurās tiek samīta pat pati mazākā patiesas cilvēcības dzirksts.

Šobrīd mēs nevaram klusēt par ļaunuma pastāvēšanu. Mēs to redzam tik daudzās vietās pasaulē, bet mēs to redzam – un tas mūs biedē – arī savā dzīvē. Patiesi, mūsu sirdīs ir ļaunas tiecības, tur ir egoisms, skaudība un varmācība. Varbūt ar pašdisciplīnu to visu zināmā mērā var kontrolēt. Taču šāda disciplīna kļūst grūtāka, kad atduramies pret trūkumiem, kas ir drīzāk slēpti un mūs var aptvert kā bieza migla, – piemēram, pret bezdarbību vai slinkumu gribēt un darīt labu.

Acīgi vērotāji vēstures gaitā atkal un atkal ir norādījuši, ka kaitējumu Baznīcai nodara nevis tās pretinieki, bet gan atkrituši kristieši. “Jūs esat pasaules gaisma”. To var teikt tikai Kristus: “Es esmu pasaules gaisma.” Mēs, pārējie, varam būt gaisma tikai tad, ja stāvam šajā “jūs”, kas caur Kungu kļūst par gaismu uz mūžu mūžiem. Un, gluži kā Kungs mūs brīdina, ka sāls var kļūt nederīga, tāpat Viņš savos vārdos par gaismu ieauž maigu brīdinājumu. Tā vietā, lai gaismu ieliktu gaismeklī, to var likt zem sieka. Pajautāsim sev: cik bieži mēs ar savu slinkumu un stūrgalvību paslēpjam Dieva gaismu, tā ka tā caur mums nevar spīdēt pasaulē?

Dārgie draugi, svētais Pāvils daudzās savās vēstulēs nevairās savus laikabiedrus, vietējo kopienu locekļus, saukt par “svētajiem”. Ar to kļūst skaidrs, ka ikviens kristīts cilvēks – vēl pirms viņš vai viņa spēj paveikt labus darbus – ir svētdarīts no Dieva. Kristībā Kungs it kā aizdedzina mūsu dzīvi ar to, ko Katehisms sauc par svētdarošo žēlastību. Tie, kas sargā šo gaismu un dzīvo no žēlastības, ir svēti.

Dārgie draugi, atkal un atkal pats svēto nojēgums tiek kariķēts un sagrozīts, it kā būt svētam nozīmētu būt atrautam no pasaules, naivam un drūmam. Bieži vien uzskata, ka svētajam ir jābūt cilvēkam ar milzīgiem sasniegumiem askēzē un morālē, ka tam jābūt cilvēkam, kuru varētu apbrīnot, bet nekad nevarētu atdarināt savā dzīvē. Cik maldīgs un neauglīgs ir šis skatījums!

Nav neviena svētā, izņemot Vissvētāko Jaunavu Mariju, par kuru nebūtu zināms, ka viņš ir grēkojis un kritis. Dārgie draugi, Kristu interesē ne tik daudz tas, cik bieži mēs dzīvē paklūpam un krītam, bet gan tas, cik bieži mēs ar Viņa palīdzību atkal pieceļamies. Viņš neprasa spožus sasniegumus, bet Viņš vēlas, lai Viņa gaisma spīdētu jūsos. Viņš neaicina jūs tāpēc, ka esat labi un nevainojami, bet tāpēc, ka Viņš ir labs un vēlas, lai jūs kļūtu par Viņa draugiem. Jā, jūs esat pasaules gaisma, jo Jēzus ir jūsu gaisma. Jūs esat kristieši – ne tāpēc, ka darāt īpašas un neparastas lietas, bet tāpēc, ka Viņš, Kristus, ir jūsu dzīve un ir mūsu dzīve. Jūs esat svēti un mēs esam svēti, ja ļaujam Viņa žēlastībai darboties mūsos.

Dārgie draugi, šovakar, kad esam pulcējušies lūgšanā ap vienīgo Kungu, mēs jūtam Kristus teiktā patiesumu, ka pilsēta, kas uzcelta kalnā, nevar palikt apslēpta. Šī kopā sanākšana atmirdz daudzos veidos – neskaitāmu gaismu mirdzumā, daudzu Kristum ticīgu jauniešu starojumā. Svece var dot gaismu tikai tad, ja tā ļauj liesmai sevi sadedzināt. Ja vasks nebarotu uguni, no tā nebūtu nekādas jēgas.

Ļaujiet Kristum degt jūsos, pat par upura un atteikšanās cenu. Nebaidieties, ka jūs varētu kaut ko pazaudēt un beigās it kā palikt tukšām rokām. Esiet drosmīgi, izmantojot savus talantus un dāvanas Dieva valstības labā, un ziedojiet sevi – kā svece ziedo vasku –, lai Kungs caur jums varētu izgaismot tumsu.

Uzdrošinieties būt starojoši svētie, kuru acīs un sirdīs atmirdz Kristus mīlestība un kuri caur to nes gaismu pasaulē. Esmu pārliecināts, ka jūs un daudzi citi jaunieši šeit, Vācijā, esat cerības gaismekļi, kuri nepaliek apslēpti. “Jūs esat pasaules gaisma.” Kur ir Dievs, tur ir nākotne! Āmen.


Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: