Preses apskats 6

Balenciaga skandāls: Zīmols nāk klajā ar paziņojumu un atsauc prasību tiesā pēc zīmola radošā direktora atbildes uz aso kritiku”, Independent, 03.12.22: https://www.independent.co.uk/life-style/balenciaga-scandal-ad-child-campaign-news-b2237949.html
Asā kritika, kas vērsta pret zīmola Balenciaga neseno reklāmas kampaņu, kurā iesaistīti bērni, neapsīkst, un luksusa preču zīmolu turpina nosodīt gan fani, gan slavenības. Spāņu modes nams ir ierauts diskusijā par divām reklāmas kampaņām – vienu, kurā bērnu modelis tur rokās “BDSM spēļu lācīti”, un otru, kurā izmantoti materiāli no Augstākās Tiesas sprieduma lietā par bērnu pornogrāfiju un grāmata par beļģu mākslinieku Mikaelu Boremānsu.

Mikaels Boremānss (Michaël Borremans) savulaik kļuva ievērojams ar gleznu sēriju “Uguns no saules” (Fire from the Sun), kurā attēloti kaili, asinīm notraipījušies, dažos gadījumos sakropļoti mazi bērni, kuri spēlējas ar gabalos saraustītiem ķermeņiem un fekālijām.

Modes nama Balenciaga Ziemassvētku dāvanu tirdzniecības reklāmas fotoattēli no nama vietnes šobrīd ir izņemti. Tie acīmredzami pārkāpa robežu, aiz kuras mūsdienu sabiedrība nav gatava iet. Kamēr modes nams, kurš šīs neveiksmīgās reklāmas kampaņas rezultātā sagaidāmi cietīs finansiālus zaudējumus, mēģina noskaidrot vainīgo (radošais direktors, piemēram, cenšas novelt atbildību uz reklāmas aģentūru – un otrādi), bildes joprojām var aplūkot tīmeklī.

Attēliem ar bērniem (ne vairāk kā četrus piecus gadus veciem) ir šī savādā īpatnība: skatītājs nespēj noticēt tam, ko redz, tāpēc viņam ir spēcīga tieksme redzētā vēstījumu un saturu vienkārši noliegt. Nav iespējams noticēt, ka vairāki simti cilvēku, kā sievietes, tā vīrieši, kas iesaistīti šīs kampaņas veidošanā, varētu visā nopietnībā iekārtot šādus uzstādījumus un ievest tajos mazus bērnus. Bērniem ir nopietnas un skumjas sejas, viņi tur rokās spēļu lācīšus, kas ir apģērbti seksuālo deviantu – sadomazohistu izmantotajās melnas ādas, ķēžu un žņaugšanas aksesuāros; vienam spēļu lācītim ir “uzdauzīta” zila acs; bērni stāv kājās vai ir apguldīti uz dīvāna, kura priekšā uz galdiņa ir izkārtoti augstākā mērā dīvaini priekšmeti, ieskaitot dažāda izmēra alkohola glāzes un cilvēkam paredzētu kakla siksnu ar dzelkšņiem; pie vienas no sienām ir piekārti priekšmeti, kas izskatās pēc dildo.

Modes nams, protams, enerģiski noliedz, ka jebkādā veidā atbalstītu pedofiliju, nemaz nerunājot par bērnu iesaistīšanu sadomazohistiskos rituālos, un sagaidāmi tas drīzumā noziedos pienācīgu summu kādai bērnu aizsardzības organizācijai.

Interesanta versija par viņu domu gaitu šķiet šī: viņi izmanto noteikta veida “estētiku”, mēģinot transcendēt pašas šīs “estētikas” apzīmētās darbības un to perverso un/vai kriminālo raksturu, respektīvi, atraujot priekšmetus no to funkcijas vai pat izliekoties, ka tiem šādas funkcijas nemaz nav. Jūs taču varat par trijos ciparos mērāmu summu iegādāties luksusa klases žņaugšanas siksnu, tomēr tas nenozīmē, ka jums to vajadzētu izmantot žņaugšanai – un katrā ziņā ne bērna žņaugšanai! Jūs esat aicināti to iegādāties tikai tās “estētisko” kvalitāšu dēļ – un pie “estētikas” smalkuma pieder arī piekšmeta noliegtās funkcijas “izaicinošais” un “drosmīgais” (“cīnās pret stereotipiem”) raksturs.

Šādu reklāmu slimīgais vēstījums savukārt mēģina izmantot jau minēto šoka un neticības elementu. Vairums potenciālo klientu tiešām būtu gatavi atzīt, ka reklāmu vēsts ir nepieņemama, taču nepieņemama tikai tiem, kas šo visu “ņem nopietni”. Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.

Vienlaikus, par spīti dažādu precedentu virknei, elitāro modes namu vadība un viņu klienti turpina ignorēt gandrīz acīmredzamo: ka pietiekami liels sabiedrības slānis, jo īpaši gados jaunie, šādu reklāmu vēstījumu uztver burtiski un reāli cenšas pielīdzināties atspoguļotajam. To pierāda gan anorektisko meiteņu krīze, kas sakrita ar neveselīgi kārno modeļu uzvaras gājienu, gan plastiskās ķirurģijas operāciju pieaugums tiecībā iegūt rekomendēto ārējo izskatu; gan arī tā sauktais “heroīna šiks”, kas smago narkotiku lietošanu iemācījies asociēt ar noteiktu “glamūru”; gan arī androgīnā ideāla promotēšanas drošticamā saistība ar milzīgo transseksuālisma pieaugumu mileniāļu paaudzē. Droši vien atviegloti jānopūšas, ka vismaz pedofilijas “estētika” šobrīd ir izrādījies solis par tālu.

“Kultūras darbinieki: Puntuļa balsojums pret visu ģimeņu aizsardzību ir pretrunā nozares definētajai iekļaujošajai politikai”, LSM, 08.12.22: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/kulturas-darbinieki-puntula-balsojums-pret-visu-gimenu-aizsardzibu-ir-pretruna-nozares-definetajai-ieklaujosajai-politikai.a486042
Vairāk nekā 400 kultūras darbinieki publiskā vēstulē kultūras ministram Naurim Puntulim (Nacionālā apvienība) norādījuši uz pretrunām starp viņa balsojumu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā pret iniciatīvu “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību” un Kultūras ministrijas izstrādātajiem plānošanas un stratēģiskajiem dokumentiem un aicinājuši iespējamo nākamo termiņu kultūras ministra amatā aizvadīt atbilstoši Satversmē noteiktajām pamatvērtībām un ar savu darbību rādīt paraugu empātiskas un iekļaujošas sabiedrības veidošanā.

Deputāts Nauris Puntulis, par spīti 400 kultūras darbinieku parakstītajai vēstulei, savu balsojumu Saeimā par Civilo savienību likumprojektu nemainīja, taču kaunināšanas vēstule un tās plašākais konteksts ir diezgan zīmīgs. Šis konteksts ir ideoloģiskā manipulācija, kas izpaudās šādi: (1) ar dažādiem “gatavināšanas” procesiem panākt, lai Kultūras Ministrija, kuru vada NA ministrs, apstiprinātu un virzītu stratēģijas dokumentus, kuros lietotā terminoloģija ārēji izskatās neitrāla, centriska un visiem pieņemama, un izlikties nemanām, ka šie termini ir ideoloģiski pielādēti un ka kreisais flangs tajos “ielasa” pavisam citu nozīmi nekā labējais un centriskais flangs; (2) kad pienāk tāda vajadzība, izmantot šķietami neitrālo stratēģijas dokumentu, lai pasludinātu, ka ministrs jau ir piekritis kreisā flanga interpretācijai un tāpēc viņam nav atkāpšanās ceļa.

Varbūt ir vērts pakomentēt dažus jēdzienus, pie kuriem apelēts kultūras darbinieku vēstulē un kuri ir nozīmīgi strīdā par CSL nepieciešamību un attiecīgo Satversmes Tiesas spriedumu:

(a) “Latvija kā demokrātiska valsts”: Protams. Demokrātiskā valsts demokrātiskās vēlēšanās ievēlēja Saeimā deputātus, no kuriem vairākums neatbalsta jauna pāru reģistrācijas institūta ieviešanu un diez vai atbalsta bērna tēva tiesisku izsvītrošanu no bērna dzīves lesbiešu pāru gadījumā. Demokrātiskajā valstī tika savākti 23 000 iedzīvotāju parakstu par viendzimuma ģimeņu juridisku atzīšanu (kā uzsvērts arī vēstulē), taču vienlaikus tika savākti 58 000 parakstu par referendumu, kas ļautu noskaidrot, ko Latvijas pilsoņi saprot ar jēdzienu “ģimene” (nav pieminēts ne vēstulē, ne arī LSM rakstā). 

(b) “Latvija kā tiesiska valsts”: Cerams. Latvijas Republikā pastāv varu šķirtība. Satversmes Tiesa nav likumdevējs. Likumdevējs ir tauta un tās ievēlētie pārstāvji, tas ir, Saeima. Satversmes Tiesas spriedums par bērna piedzimšanas atvaļinājumu tika izpildīts tādā apmērā, ka tika veikti labojumi Darba likumā. Satversmes Tiesas prasība ieviest viendzimuma pāru reģistrāciju, pamatojoties uz to, ka jēdziens “ģimene” Satversmes 110. pantā nozīmējot arī divu vīriešu vai divu sieviešu izveidotas savienības, nav nekas vairāk par Satversmes Tiesas šībrīža viedokli. Ar citiem tiesnešiem (kā to rāda, piemēram, ASV piemērs) tas būtu atšķirīgs. Minētā interpretācija balstās uz diviem pieņēmumiem, no kuriem neviens nav pašsaprotams: (1) Satversmē minētie jēdzieni jāinterpretē nevis to oriģinālajā nozīmē (tajā nozīmē, ar kuru Satversmē tie savulaik tika ierakstīti), bet atkarībā no laika gara, dažādām aktualitātēm un, citējot tiesas tekstu, “sociālās realitātes”; respektīvi, nozīme mainās; (2) to, kad, kādā veidā un uz kādu nozīmi mainās Satversmē ierakstīto vārdu nozīme, nosaka Satversmes Tiesa. Tiesisks un godprātīgs risinājums šajā strupceļā attiecībā uz tik nopietna jēdziena nozīmi būtu tautas referendums.        

(c) “Latvijas Republikas Satversmē noteiktās vērtības”: Ir dažādas. Piemēram, preambulā uzsvērtas gan kristīgās vērtības (deviņu kristīgo konfesiju vadītāji iestājas pret viendzimuma savienību atzīšanu par ģimenēm[1]), gan latviskā dzīvesziņa (pret minēto iniciatīvu iestājas arī Latvijas dievturu sadraudze[2]). Netrūkst tādu, kuriem šķiet, ka preambula, nemaz nerunājot par Satversmes 110. pantu, kur deklarēts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir nekam nederīgi vai iedzīvotāju laimei kaitīgi teksti. Ikviens ir brīvs tā uzskatīt, taču, lai šos spēkā esošos tekstus mainītu, ir jāpanāk vairākuma atbalsts šādai maiņai.        

(d) “saliedēta un iekļaujoša sabiedrība”: Bet ap ko saliedēta un kurus iekļaujoša? Saliedēta tādā nozīmē, ka katrs var dabūt to, kas viņam personīgi būtu izdevīgs? Iekļaujoša tādā nozīmē, ka tie, kas nepiekrīt jēdzienu pārdefinēšanai, netiek iekļauti?

(e) “sabiedrības daudzveidības pieņemšana”: Ir nodrošināta. Latvijas Republikā ikviens pilngadīgs cilvēks izdara savas privātās izvēles. Ikviens var veidot attiecības, ar kuru vien vēlas, ievākties vienā mājā vai dzīvoklī, dzīvot kopā un saukt savu partneri vai partnerus tādos apzīmējumos, kādi viņam labāk patīk. Šīs ir privātās dzīves izvēles, kuras Latvijā, ja vērtējam visas planētas līmenī, tiek aizsargātas reti augstā līmenī. Kultūras darbinieku vēstulē apgalvots, ka “daudzveidības pieņemšana” nozīmējot tieši un konkrēti “atzīt dažādās ģimenes”. Nenozīmē gan. Ģimene ir juridisks jēdziens, kura interpretācijai ir tālejošas tiesiskas un sociālas sekas un tieši par šo interpretāciju ir strīds.

Vēstulē minētais apstāklis, ka kultūras ministrs N. Puntulis pasniedzis “valsts un starptautiski nozīmīgus apbalvojumus LGBTQ+ kopienas cilvēkiem”, tādējādi izceļot viņu nozīmi Latvijas vārda nešanā, taču “atņem tiesības viņu ģimenēm tapt atzītām”, kas attiecīgi liecinot par “dubultmorāli”, izklausās pēc apsūdzības ļaunā un kategoriski nosodāmā homofobijas formā. Vai ar šo jāsaprot, ka, ja reiz ministrs nepiekrīt viendzimuma pāru prasībām, viņam arī nebūtu vajadzējis apbalvot personas ar homoseksuālu dzīvesveidu, ja tām ir ieguldījums Latvijas kultūrā? Vai varbūt jāsaprot, ka N. Puntulis īstenībā apbalvoja par “piederību LGBTQ+ kopienai”, nevis par ieguldījumu kultūrā?            

(f) “kopējais labums”: Ir izšķiroši nozīmīgs. Taču tas nozīmē daudz vairāk par “drošu vidi” (tāda ir) un “cieņpilnu attieksmi pret ikvienu cilvēku” (arī tāda ir; par to liecina, piemēram, N. Puntuļa izsniegtie apbalvojumi). Saprātīgi domājošam cilvēkam aizstāvēt kopīgo labumu nozīmē cita starpā aizstāvēt laulību, ģimeni, tautas ataudzi un bērnu tiesības augt ar vecākiem – pat ja kāds atsevišķs cilvēks, piemēram, no “LGBTQ+ kopienas” šajos labumos personīgi nevar piedalīties. Stabils laulības un ģimenes institūts kalpo visiem sabiedrības locekļiem, un visi no tā ir ieguvēji. Lielākais ieguvējs, starp citu, ir tautas ataudze, jo trešie bērni Latvijā lielākoties dzimst laulībā.    

(g) attīstīta empātija”: Noteikti. Labs treniņš šai empātijai varētu būt visi tie, aizvien daudzskaitlīgākie, gadījumi, kad sievietes pārkāpj Latvijas likumu, kurš neparedz mākslīgās apaugļošanas pakalpojuma sniegšanu lesbiešu pāriem, vai sarunā ar saviem draugiem gejiem, ka viņi ziedos spermu, apsolot dalību bērna audzināšanā, taču pēc bērna piedzimšanas vīrieti no bērna atstumj, vienlaikus caur tiesu mēģinot piedzīt alimentus.   

“Pētniece: Daugavpils domei nebija tiesību pieprasīt no izstādes Rotko centrā izņemt darbus”, TVNET, 29.11.22: https://www.tvnet.lv/7659622/petniece-daugavpils-domei-nebija-tiesibu-pieprasit-no-izstades-rotko-centra-iznemt-darbus
Pēc Daugavpils pašvaldības spiediena Rotko mākslas centrs izņēmis no ekspozīcijas trīs pirms mēneša atklātas igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstādes “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” darbus. Mākslinieks ciklā “Tavs alternatīvais Jēzus” dažādos veidos interpretējis krustu, tai skaitā izvietojot uz tā vīriešu fallus. Pēc izstādes atklāšanas mākslas centrs un Daugavpils dome saņēmuši virkni reliģisko konfesiju, dažādu kultūras biedrību un iedzīvotāju vēstuļu ar izstādes nosodījumu un aicinājumu ekspozīciju noņemt.

Daugavpils domei bija tiesības pieprasīt darbu izņemšanu. Un vispār, ja reiz kāds muzejs vai galerija ir nevis privāts, bet tiek uzturēts no iedzīvotāju līdzekļiem, būtu taisnīgi dotās pašvaldības iedzīvotāju vēlmes vai vismaz asos un daudzskaitlīgos iebildumus – kā šajā gadījumā – ņemt vērā. Marka Rotko mākslas centrs ir pašvaldības izveidota iestāde, un pašvaldība arī atbild par tā darbību. Minētais attiecas arī uz pilsētu vai citu apdzīvotu vietu noformējumu, sienu apgleznošanu, dekoru uzstādīšanu, labiekārtojuma izvēlēm un lielākoties arī uz vēsturisku ēku nojaukšanu vai jaunām, plānotām būvēm un to dizainu. Pašvaldību iedzīvotāju varai pār to, kāds ir viņu dzīvesvietas kultūras piedāvājums, vajadzētu būt, cik vien iespējams, lielai, nevis aizvien mazākai vai nekādai.    

Domes rīcības kritika balstījās divos pamata argumentos: sašutumā par mākslas cenzūru, kas izskanēja arī no Latvijas Muzeju biedrības, un pārmetumos modernās mākslas nesaprašanā, tas ir, neizglītotībā, kuru Rotko mākslas centrs taču tieši arī cenšoties mazināt. Ne viens, ne otrs pārmetums nešķiet pietiekams un pārliecinošs.

Ko nozīmē teikt, ka mākslas darbus, kas paredzēti publiskai izstādīšanai pašvaldības vai valsts telpās, aizliegts cenzēt? Un vai tiešām aizliegts? Nekad, nekādā situācijā? Kā klātos mākslas darbam, kurš, drosmīgi izaicinot aizspriedumus, pozitīvi reflektētu par Krievijas Federācijas ekspansiju, par holokausta upuriem vai ebreju deguniem? Kā klātos mākslas darbam, kas piekārtu ereģētu dzimumlocekli Brīvības pieminekļa virsotnē stāvošajam sievietes tēlam – lai, piemēram, “liktu aizdomāties par dzimumu stereotipiem”? Kā klātos mākslinieciskiem apziņas paplašināšanas mēģinājumiem ar lopu vagoniem, kas tika izmantoti izsūtīšanai? Cilvēks, kurš uzskata, ka vārda un izteiksmes brīvība ir absolūta un ka viņam personīgi nav nekādu robežu, ir vai nu psihopāts, vai sevi nepazīst. Mākslas eksperts, kuram šķiet, ka no visām cilvēka darbības nozarēm tieši māksla ir šis brīnumu lauks, kas izaicina visu, neatskaitās nevienam un stāv pāri jebkādām – politiskām, tiesiskām, morālām – robežām un varām, ir nekompetents. Mākslas ekspertu un muzeju vadītāju pienākums bija nevis bez argumentiem nosodīt cenzūru, bet izskaidrot, kāpēc, viņuprāt, šis konkrētais darbs – teiksim, krusts ar virsū uzlīmēto ereģēto dzimumlocekli – nav cenzējams par spīti protestiem.

Konceptuālās mākslas problēma un iemesls, kāpēc labu konceptuālo mākslas darbu ir tik ārkārtīgi maz, slēpjas lielajās idejiskajās prasībās. Tā kā māksliniekam būtībā vairs nav tādu aroda prasmju, kas būtu stipri virs vidējā, kur nu vēl izcilas (kā zīmētājs, gleznotājs vai tēlnieks viņš lielākoties ir vājš), mākslas darba katarktisko, atsvešinošo, samulsinošo, apžibinošo, emocionāli satricinošo, intelektuāli rosinošo vai poētisko iespaidu viņš var panākt tikai, lūk, ar spēcīgu konceptu, kuru iedzīvina izmantotie materiāli. Lai spētu piedāvāt šādu spēcīgu konceptu, viņam ir nepieciešamas labas zināšanas – gandrīz gribas teikt – ideju vēsturē un ļoti labs nervs, ļoti laba intuīcija, un pat zināmas pravietiskas spējas.     

Sandersa Raudsepa darbā “Dicksus” nekas tāds nav novērojams – to pat varētu aicināt cenzēt vienkārši tukšības un muļķības dēļ. Autors savā nezināšanā iedomājas, ka kristiešiem pielūgsmes un godināšanas priekšmets ir vai nu krusts kā tāds (tas senajā pasaulē un šur tur Austrumos vēl 20. gadsimtā vienkārši ir mokošs nāvessoda izpildes līdzeklis), vai jebkas, kas pie tā tiek piesists vai pielīmēts (piemēram, cilvēks vai, piemēram, dzimumloceklis). Tas pat attāli nav tiesa; kristieši pielūdz un godina trīsvienīgo Dievu un šīs trīsvienības personas iznesto upuri – nevis mirstošo vai jau mirušo personu tā nāves konkrētajos apstākļos; krucifikss ir tikai vēsturiska notikuma atgādinājums, tas pat nav simbols.

Raudsepa darbs konceptuāli būtu interesantāks, ja viņš būtu attēlojis reāli piesistu dzimumlocekli, visdrīzāk otrādi, ar sēkliniekiem, izstieptiem uz horizontālā staba (loceklis tad droši vien vairs nebūtu erekcijas stāvoklī – lai gan ko es zinu). Šāds attēlojums varbūt liktu padomāt par, teiksim, Nīčes pārmetumiem kristietībai, ka tā savā lēnprātībā ir kastrējoša un vīrišķo vaislību mazinoša. Iespēja piepīt Nīči arī kuratoriem un mākslas ekspertiem atvieglotu smago mākslas skaidrošanas un apgaismošanas darbu. Bet nekā tāda tur nav, un domāju, ka sašutumu par darbu izraisīja nevis krusts un mājieni uz kristīgo ikonogrāfiju, ar kuriem ir pilna visa kultūrtelpa, bet tieši stīvā daikta atklāti pornogrāfiskais un neķītrais raksturs, kā arī darba autora nepārliecinošie, faktiski pašatspēkojošie mēģinājumi iestāstīt, ka darbs tieši vēršoties pret šādu daiktu pielūgšanu un ar to saistīto varaskāri.[3]

“Krievijas aktīvisti bēdīgi par ‘TV Rain’ apraides atļaujas anulēšanu”, Delfi, 06.12.22: https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-aktivisti-bedigi-par-tv-rain-apraides-atlaujas-anulesanu.d?id=55011566
Krievijas aktīvisti un žurnālisti pauduši nožēlu par Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides atļauju patlaban Latvijā strādājošajai Krievijas neatkarīgajai TV programmai “Doždj” (“Дождь”/“TV Rain”). (..) Krievijas opozīcijas politiķis Ļevs Šlosbergs šajā lēmumā saskatījis iekšpolitiskus motīvus. “Tā ir tieša populistiska reakcija uz Latvijas sabiedrības radikālās daļas prasību, kas pieprasa pilnīgu valsts mediju un politiskās telpas derusifikāciju. Uz šī viļņa šobrīd turas Latvijas parlamentārais vairākums un attiecīgi valdība. Tā ir vēlme vadīt valsti, paļaujoties uz naida spēku. Un tas ir ļoti bīstami,” pavēstīja Šlosbergs.

Jācer, ka laiks, kad Latvija sevi iekšēji redz kā Krievijas provinci vai placdarmu, no kura vaiga sviedros strādāt pie Krievijas pāraudzināšanas vai demokratizācijas, padevīgi uzklausot padomus no pretputiniskajiem Krievijas pilsoņiem, drīz būs tāla, vismaz nedaudz apkaunojoša pagātne.

Taču varbūt var atļauties nelielu piezīmi par skandālu izraisījušo “Doždj” sižetu (palīdzība Krievijas karavīriem salā) no dabīgā likuma teorijas skatpunkta. Šajā mācībā ikviena cilvēka pirmais pieķeršanās, solidaritātes un pienākumu fokusa punkts ir viņa ģimene, otrais – dzīvesvietas kopiena, trešais – tauta, etniskā un valodas kopiena, ar kuru saista arī kopīga vēsture un kopīga kultūra, ceturtais – civilizācijas areāls, un tā aizvien tālāk un plašāk, līdz nonāk līdz visai cilvēcei.

Šiem dabīgajiem solidaritātes līmeņiem un lokiem klājas pāri morālais likums un taisnīguma prasības, kas savukārt ir universālas (uz visiem attiecas vienādi). Kad taisnīguma prasības tieši saduras ar dabīgo solidaritāti, rodas pats baisākais konflikts, kurā dabīgajai solidaritātei lielākoties ir tendence uzvarēt. To var labi redzēt tajos daudzajos literatūrā aprakstītajos gadījumos, kad cilvēki, kuri atbalsta nāvessodu par noteiktiem ļoti smagiem noziegumiem, visiem spēkiem cīnās pret šī nāvessoda izpildi, ja tas tiek taisnīgi un pamatoti piespriests viņu brāļiem, tēviem vai bērniem.

Ja uz solidaritāti ar savu tautu skatās nopietni, tas nozīmē, ka ukraiņa, latvieša un krieva attieksme pret Ukrainā iebrukušajiem krieviem nebūs pilnībā vienāda. Vieniem no minētajiem tā kādā brīdī, visdrīzāk, sasniegs minēto baisā konflikta punktu. Tā kā ukraiņi ir tieši apdraudēti un atrodas eksistenciālā cīņā par savu dzīvību un tautas tālāku pastāvēšanu, viņiem pašaizsardzības tiesību dēļ ir morāls pamats gribēt, lai visi iebrukušie krievi, kuri nepadodas gūstā, tiktu neitralizēti – piemēram, kļūtu paralizēti un karot nespējīgi sala dēļ. Izvairīšos teikt, ka viņiem ir morāls pamats gribēt, lai šie krievi vai mobilizētie Krievijas pilsoņi mirtu, jo postulēju, ka to nedrīkst apzināti gribēt nevienā situācijā, taču kara situācijā šī gribēšana būs tieši šāda. Viņi grib, lai visi noziedzīgie iebrucēji mirst. Katrs mirušais viņiem ir viens apdraudējums mazāk.

Savukārt tā dēvētie liberālie krievi un Krievijas pilsoņi, pat ja viņi pilnā mērā nosoda iebrukumu un apzinās notiekošā zvērīgo netaisnību pret Ukrainu, pašā dziļākajā līmenī, izdzīvošanas līmenī solidarizējas ar krieviem. Jo tā ir viņu tauta. No viņiem var prasīt un sagaidīt, lai viņi gribētu, ka visi iebrucēji atkāpjas, padodas gūstā un kara noziegumu gadījumā tiek tiesāti un notiesāti. Taču no viņiem nevar prasīt – un es teiktu, ka nav morāli pareizi prasīt –, lai viņi gribētu visu šo cilvēku, viņu tautiešu, nāvi.

Manuprāt, tikai tad, kad mēģina nopietni padomāt, kur atrodas cilvēku solidaritātes līnijas un kāpēc tās tur atrodas, ir iespējams labāk izskaidrot, kas ir tas, ko krievu liberāļi nesaprot, kad viņi, kauninot Latviju, runā par “naida spēku”. Un kas, no otras puses, ir tas, ko viņiem prasa pieņemt, pat ja tas ir jānorij kā krupis. Taisnīguma pozīcijām viņu gadījumā traucē dabīgā solidaritāte. Tieši šis baisais konflikts arī, manuprāt, izpaudās kanāla ģenerāldirektores Natālijas Sindajevas raudāšanā mobilā telefona kamerā.



[1] https://pargimeni.lv/desmit-kristigo-baznicu-vaditaji-uzruna-saeimas-deputatus

[2] http://dievturi.blogspot.com/2021/01/latvijas-dievturu-sadraudzes-viedoklis.html

[3] https://www.apollo.lv/7659966/apsveicu-jus-darat-tiesi-to-ko-sevi-iemieso-si-skulptura-par-skandalu-rotko-centra-runa-pats-makslinieks

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: