Svētais Romualds no Ravennas (ap 950–1027) bija benediktiešu mūks, kurš 11. gadsimta sākumā izveidoja jaunu benediktiešu reliģiskās dzīves atzaru,[1] kuru vēlāk nodēvēja par kamalduliešu ordeni (Congregatio Eremitarum Camaldulensium Montis Coronae) – pēc Kamaldoli ielejas Toskānā nosaukuma. Romualda dzīves galvenie notikumi ir zināmi no vairākiem 11. gadsimta avotiem, no kuriem nozīmīgākais ir sv. Pētera Damiana hagiogrāfiskais darbs Svētlaimīgā Romualda dzīve, kas sarakstīts 15 gadus pēc Romualda nāves.[2]

Romualds uzauga aristokrātiskā un pārtikušā ģimenē, taču jaunībā piedzīvoja smagu lūzumu, kad viņa tēvs Sergijs strīdā par mantojumu ar kādu radinieku nonāca līdz ieroču lietošanai un šo radinieku nogalināja; Romualds, šķiet, sevi vainoja pie tā, ka nebija spējis novērst šo nāvi un sava tēva vainu. Viņš aizbēga no mājām, pievienojās kādam benediktiešu klosterim, lai tur nožēlotu grēkus, redzēja šajā klosterī vairākas zīmīgas vīzijas, taču nebija apmierināts ar citu mūku remdenību, kā arī ticības un disciplīnas trūkumu.  

Uzzinājis, ka pie Venēcijas dzīvo kāds “svēts un gudrs vīrs”, eremīts vārdā Marīns, kurš trīs dienas nedēļā gavēja tikai ar maizi un ūdeni un katru dienu nodziedāja visus Psalmus, Romualds viņam pievienojās un vairākus gadus no viņa mācījās. Taču Romualda aicinājums, šķiet, bija izveidot tādu reliģisko kopienu, kas savā dzīves veidā apvienotu gan eremīta jeb vientuļnieka dzīvi cellē, gan arī kenobītisko jeb kopienas dzīvi. Šādas kopienas viņš mēģināja iedibināt vairākās vietās gan tālaika Itālijā, gan ārpus tās, jau savas dzīves laikā iemantojot slavu un izraisot pret sevi lielu bijību. Viņš bija personīgi pazīstams un pat, iespējams, “konsultēja” garīgos jautājumos tā laika Svētās Romas impērijas imperatoru Otto III. Romualdam piedēvēja arī pārdabīgas spējas, piemēram, spēju ar gara spēku atturēt krītošu bērzu no uzkrišanas virsū cellei, liekot tam nogāzties pretējā pusē, kā arī spēju ar lūgšanu apdzēst ugunsgrēku un tamlīdzīgi. Par viņa slavu liecina, piemēram, šāds gadījums: kad viņš kādu brīdi kā vientuļnieks bija dzīvojis Pireneju kalnos, vietējie iedzīvotāji, būdami (kā raksta Pēteris Damians) “nedievbijīgi dievbijīgi”, bija izplānojuši Romualdu nogalināt, lai no viņa mirstīgajām atliekām izgatavotu relikvijas, kuras tad, pēc viņu domām, atnestu visam reģionam īpašu svētību; Romualdam nācās viņus apmānīt, tēlojot prātā jukušo, lai iesveltu viņos šaubas par “svētumu” un piespiestu atteikties no plāna. 

Viņa dzīve pagāja starp gariem un ārkārtīgi askētiskiem vientuļnieka gadiem (vienubrīd viņš dzīvoja kādā purvā, kur gaiss esot bijis tik neveselīgs, ka viņš no turienes iznācis bez matiem, ar pietūkušu ķermeni un zaļu ādas krāsu) un mēģinājumiem vai nu reformēt pastāvošās mūku kopienas (viņu pat iecēla par slavenā Svētā Apolinārija klostera abatu, bet viņš nespēja tur panākt nepieciešamo disciplīnu, tāpēc dusmās aizgāja), vai arī veidot jaunas. Slavenākās viņa dibinātās kamalduliešu kopienas atrodas Sitrijā un Valdikastro (abās vietās Itālijā vēl joprojām ir apskatāmas ēkas), kur viņš arī mira. Pēteris Damians, šķiet, nedaudz pārspīlējot, raksta, ka Romualds nodzīvoja 120 gadus, no tiem 97 pavadījis kā eremīts. Kamalduliešu klosteri kā vīriešiem, tā sievietēm pastāv arī šodien; nozīmīgākie ir Itālijā, Polijā, ASV, Tanzānijā un Venecuelā.   

Romualds neatstāja mūku rēgulu jeb kārtības rulli, tā vietā izvēloties gribētājus apmācīt personīgi. Ir saglabājies neliels pamācības teksts no pašiem pirmavotiem – pierakstīts vēl Romualda dzīves laikā.

Šī nelielā, bet nozīmīgā teksta vēsture savukārt ir šāda: Vairāki Romualda skolnieki savas dzīves laikā no pāvesta, kā arī Svētās Romas imperatora saņēma misiju kristianizēt “slāvu un prūšu zemes”. Ir aprakstītas vairākas šādas misijas 11. gadsimta sākumā – visas tehniski neveiksmīgas. Pirmajā misijā 1003. gadā kopā devās pieci mūki; viņi tika gandrīz līdz tagadējās Lietuvas robežai un gāja bojā laupītāju uzbrukumā Polijas teritorijā. Cits Romualda skolnieks, sv. Bruno no Kverfurtas, šo mūku misiju un bojāeju aprakstīja savā darbā Piecu brāļu dzīve.[3] Pats Bruno, dažkārt saukts par “prūšu apustuli”, devās vēl vairākās misijās uz to pašu reģionu, bet gāja bojā 1009. gadā kaut kur mežos starp Lietuvu un Kijevas Rusu ar visiem saviem pavadoņiem. Viņam pašam vietējie iedzīvotāji, kuri mūkus uzlūkoja kā iebrucējus, nocirta galvu, bet viņa pavadoņus pakāra. Pēc nāves šie misionāri tika atzīti par svētajiem mocekļiem un joprojām tiek godināti, jo īpaši Polijā. Šķiet vērtīgi atzīmēt, ka, ja šīs misijas būtu izdevušās (salīdzinājumam vērts ievērot, ka, piemēram, bīskaps Meinards nonāca līvu zemēs gandrīz 200 gadus vēlāk), pirmais “prūšu zemēs” nodibinātais klosteris, iespējams, būtu bijis kamalduliešu klosteris.

Minētā Romualda pamācība ir pierakstīta Bruno darbā Piecu brāļu dzīve. Tur to citē viens no Romualda skolniekiem, vārdā Jānis (Johannes). Teksts noteikti ir autentisks: tas izklausās pēc pamācības, kas precīzi iekalta no galvas, un gan stilistiski, gan saturiskajā bagātībā, gan garīgajā briedumā, gan arī trāpīgo metaforu lietojumā ļoti izteikti atšķiras no paša Bruno patosa pilnā stāstījuma.

Un šo īso rēgulu viņš saņēma no skolotāja Romualda, un pats to savā dzīvē ļoti rūpīgi ievēroja:

Sēdi savā cellē kā paradīzē;

Izdzēsis visu pasauli no atmiņas, atstāj to sev aiz muguras;

Uzmanīgi seko savām domām, kā labs makšķernieks seko zivīm;

Viens ceļš ir atrodams Psalmos; šo ceļu nepamet. Ja esi atnācis iesācēja dedzībā un neesi spējīgs visu saprast, dziedi Psalmus savā garā brīžiem vienā un tad atkal citā vietā un centies saprast tos ar prātu; un, ja tos lasot, tavs prāts aizmaldās, neatlaidies, bet mēģini sevi labot caur sapratni;    

Pats galvenais – nostādi sevi Dieva klātbūtnē ar trīsām un drebēšanu, kā cilvēks, kurš stāv imperatora priekšā;

Pilnīgi atcel sevi;

Un sēdi kā cālis, kuram pietiek ar Dieva žēlastību, un kurš, ja vien māte to nebaro, nedz kaut ko sajēdz, nedz ir dabūjis paēst.[4]  

[1] Fragmentu no sv. Nursijas Benedikta rēgulas var izlasīt vai noklausīties šeit: https://telos.lv/labo-darbu-darbariki

[2] Komentēts teksta angļu tulkojums ir atrodams: Colin R. Phipps, “Saint Peter Damian’s “Vita beati Romualdi”: introduction, translation and analysis”, Thesis, King’s College, London, https://kclpure.kcl.ac.uk/portal/files/2934875/411992.pdf.

[3] Bruno de Querfort, “Vita quinque fratrum”, Monumenta Germaniae Historica. Scriptores, XV, 2, ed. R. Kade, Hanover, 1888, pp. 709–738. Latīņu teksts: https://www.dmgh.de/mgh_ss_15_2/index.htm#page/716/mode/1up. Tīmeklī neizdevās atrast tulkojumus modernajās valodās.

[4] Latīņu teksts: Et hanc brevem regulam a magistro Romaldo accepit, quam custodire in vita ipse multum sollicitus fuit: Sede in cella quasi in paradiso; proice post tergum de memoria totum mundum, cautus ad cogitationes, quasi bonus piscator ad pisces. Una via est in psalmis; hanc ne dimittas. Si non potes omnia, qui venisti fervore novicio, nunc in hoc, nunc in illo loco psallere in spiritu et intelligere mente stude, et cum ceperis vagare legendo, ne desistas, sed festina intelligendo emendare; pone te ante omnia in presentia Dei cum timore et tremore, quasi qui stat in conspectu imperatoris; destrue te totum, et sede quasi pullus, contentus ad gratiam Dei, qui, nisi mater donet, nec sapit nec habet quod comedat.

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.