Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.

Pētījumā īpaši saistoši ir ne tikai tādi salīdzinoši mazāk zināmi fenomeni kā Teoloģiskais Institūts – konservatīvo LELB teologu atbilde LU Teoloģijas fakultātes liberālismam un Herdera Institūts – vācbaltu institucionālā atbilde jaunajiem apstākļiem, kuros gan Tērbatas Universitāte, gan Latvijas Universitāte tika cieši saistītas ar jauno nacionālo valstu izbūves projektu.

Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.

Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Divpadsmit Latvijas nacionālajiem partizāniem vairs nav jāguļ bedrēs, kurās tos iesvieda ienaidnieki. Ar ķieģeli uz sejas un peļu midzeni galvaskausā. Agrāk vai vēlāk viņus ar godu apbedīs svētītā zemē, iespēju robežās identificētus. Esmu ar abām rokām par to, lai tiktu izveidoti seju modeļi. Tas var palīdzēt atpazīšanai pēc fotogrāfijām vai vismaz atdot izskatu, ja nebūs iespējams atdot vārdu.

Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte, iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība.

Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.

Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.

Lietā Delfi A.A. pret Igauniju 2015. gadā Tiesa stingri aizstāvēja izteikšanās brīvību tīmeklī, taču tad 2019. gadā lietā E.S. pret Austriju paziņoja, ka pravieša Muhameda zaimošana ir noziegums. Lai gan šīs lietas ir mulsinošas un rada apjukumu, Tiesas sprieduma izejas punkts ir neatrunātas ideoloģiskas un politiskas premisas, kuras tā pēc tam apslēpj zem tehnisku detaļu dūmu plīvura.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.

Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.