Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.

Ar lietuviešu izcelsmes karaļu svētību Polija kļuva par pirmo zemi Eiropā, kur, liekot lietā jau senāk zināmos medību liegumus, faktiski tika ieviestas pirmās sugu aizsardzības programmas – tieši ar nolūku panākt, ka šīs sugas vispār izdzīvo. Taču ar tauriem Polija piedzīvoja neveiksmi.

Jēdzienā “cilvēka daba” dabīgā likuma skatījumā ietilpst nevis visas empīriski novērojamās kultūru un atsevišķu cilvēku īpatnības (teiksim, novērojums, ka dažkārt vecāki pamet novārtā savus bērnus), bet gan tās cilvēka dabas iezīmes, kas veicina cilvēka potencialitātes realizāciju (piemēram, tā ir cilvēka dabas iezīme, ka bērniem labāk klājas ģimenēs, nevis bērnu namos).

Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.

Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.

Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.

Viņi dzīvniekus uzskata par līdzīgiem cilvēkam. Vērojot mājdzīvniekus, pilsētnieks ir sācis piedēvēt dzīvnieka uzvedībai cilvēciskus motīvus. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, gandrīz kā slimība ir izplatījies apgalvojums, ka mājdzīvnieks esot ģimenes loceklis. Atliek tikai kādai slavenībai iegādāties dzīvnieku, kā žurnālisti tūdaļ raksta, ka tādi un tādi aplaimoti ar ģimenes pieaugumu.

Jautājumu par tīrāku, mazāk piesārņotu, stilizētu un kaut kādā mērā sakrālu telpu risina latviešu mākslinieki, kuri dzīvo Latvijā. Ja viņi savus darbus būtu gleznojuši emigrācijā, vai mēs, raugoties uz tiem, spētu konkretizēt, kas tieši tajos ir latvisks? Vai viņu darbos tas būtu vieglāk ieraugāms nekā Staprāna darbos?

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Arti Šlosbergu par populistu ekonomiskās programmas solījumiem un trūkumiem, vienlaikus atskatoties uz populismu jau kā daļēji noietu nesenās politiskās vēstures etapu.

Viena veida draudzība, kas, pēc filozofa domām, tāda ir vispilnīgākajā mērā, balstās uz labo: proti, tikumīgi cilvēki viens otram vēl labu otra cilvēka (nevis sevis) dēļ. Tā kā tikums ir noturīga rakstura dispozīcija, tad šādas draudzības ir noturīgas, bet, tā kā tikumīgi cilvēki ir retums, tad arī šādas draudzības ir retums.

“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”