Nesen valsts sabiedriskais medijs viegli pacilātā tonī ziņoja par kādas zīmīgas ārvalstu politiskās intrigas atrisinājumu ar vārdiem, ko vēl pirms pāris desmitgadēm Eiropā neviens gluži vienkārši nesaprastu: “Jusefs ir dzimis un audzis Skotijas pilsētā Glāzgovā. Viņa tēvs ieceļojis Lielbritānijā no Pakistānas, savukārt māte ir dzimusi Kenijā. Jusefs būs pirmais musulmanis, kurš vadīs Skotijas valdību un arī kādu no Lielbritānijas partijām. “Mēs visi varam lepoties, ka šodien esam saņēmuši skaidru vēstījumu: tava ādas krāsa vai ticība nav šķērslis, lai vadītu valsti, ko mēs visi saucam par savām mājām,” teica Jusefs. Lielbritānijas valdību pašlaik vada Riši Sunaks, kura vecāki ir indiešu izcelsmes briti.”[1]

Šo ziņu kopējā informācijas troksnī viegli varētu nepamanīt, jo kāda gan latvietim daļa gar izbijušas impērijas identitātes meklējumiem laikā, kad tepat blakus cita impērija draudoši žvadzina kodolieročus, lai kaut nedaudz novilcinātu savu bojāeju? Taču Hamzas Jusefa ievēlēšana par skotu pirmo ministru un Skotu nacionālās partijas vadītāju ir pamācošs notikums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas liek uzdot jautājumus par Latvijā vietā un nevietā skandinātajiem “politiskās nācijas”, “integrācijas” un “pilsoniskā patriotisma” jēdzieniem. Otrkārt, tas parāda, ka mūsdienu kultūrkaru apstākļos nepietiek, ja kāds sevi nosauc vai uzskata par nacionālistu. Jo, piemēram, skotu “nacionālisms” pašreizējā sociāli progresīvajā veidolā ir pašatceļošs. Treškārt, Jusefa galvenās sāncenses Keitas Forbsas zaudējums norāda uz īstenticīgu kristiešu politiķu niecīgajām izredzēm radikāli sekularizētās Rietumu sabiedrībās, kas kristietību nevis vienkārši piecieš, bet gan aktīvi apkaro. Šo trīs punktu galvenā vienojošā iezīme ir milzīgais Rietumu apjukums un pašizpratnes traucējumi, kas radušies, saraujot vārdu, domu un sajūtu piesaisti no cilvēka prāta vai apziņas neatkarīgai īstenībai. Bet par visu pēc kārtas.

Skotu un latviešu fluīdās nācijas

Divas no Britānijas zemēm šobrīd pārvalda lieliski integrējušies Lielbritānijas pilsoņi – praktizējošs hinduists un praktizējošs musulmanis. Integrācija Latvijas politisko liberāļu žargonā ir vārds ar maģisku skanējumu. Tas parāda izglītības, kultivētības, apzinātu izvēļu un brīvprātīgi pieņemtu uzvedības paradumu triumfu pār iesakņoto, vēsturisko, brīvi neizvēlēto, doto un mantoto. Integrācija esot vienīgais tilts uz smagā padomju okupācijas mantojuma pārvarēšanu. Liberālā sabiedrībā jebkurš ir brīvs kļūt par jebko, pietiek tikai stipri vēlēties un just. Tikai vēlīnajā Rietumu liberālismā pakistānis dažādu apzinātu izvēļu ceļā var pārvarēt paša neizvēlētas saistības, vēsturiskas, iedzimtas un kulturālas nejaušības, lai iekļautos un integrētos skotu nācijas kopumā, pat kļūstot par Skotu nacionālās partijas vadītāju un pirmo ministru.

“Pilsoniskās nācijas” nojēguma slavinātājiem Lielbritānija, ASV vai Kanāda mēdz būt piemēri, kurus jāatdarina etnisko nesaskaņu, neiecietības un Johana G. Herdera kultūrnacionālisma pārņemtajiem austrumeiropiešiem, kuri savas tumsonības dēļ tā vienkārši neļauj ungāram kļūt par rumāni vai krievam – par latvieti. Austrumeiropiešu nacionālisms ir prasīgāks, tā vārti ir šauri, savukārt anglosfēras pilsoniskā patriotisma (jo nacionālisms esot slikts vārds, kuru sabojājuši nacisti) durvis ir plaši atvērtas jebkuram nācējam. Tādējādi pilsoniskās nācijas un klasiskā liberālisma citadelē šobrīd indiešu izcelsmes brits Riši Sunaks mēģina pēcbreksita Lielbritāniju (ko Borisa Džonsona laikā vadīja sauklis “globālā Lielbritānija”[2]) saturēt kopā, bet pakistāņu izcelsmes skots Hamza Jusefs Skotu nacionālās partijas un skotu valdības vadībā cīnīsies par Skotijas neatkarību, lai, izstājoties no Lielbritānijas, pēc iespējas ātrāk iestātos atpakaļ Eiropas Savienībā.[3] Šos Rietumeiropas politisko identitāšu platos vārtus Jusefs apliecināja arī savā pirmajā runā: “Es esmu lepns skots un arī lepns eiropietis, un Skotija ir Eiropas valsts. Mēs vēlamies atgriezties Eiropas Savienībā un piedalīties kontinenta veidošanā, kura pamatā ir cilvēktiesības, miers, labklājība un sociālais taisnīgums.”[4]

Kāds Makleodu klana pārstāvis Skotijas kalnu ciematā varbūt jautās, kā Jusefs vispār var kļūt par Skotu nacionālās partijas vadoni, ja viņš nemaz nav “īsts skots”. Tas gan nenozīmēs, ka kalnietis būs kļuvis par uzskatāmu ilustrāciju bieži pārprastai argumentācijas kļūdai, ko latviski varētu atveidot kā “īsts skots tā nerīkotos!” To parasti apraksta kā stāstu par kādu skotu Hamišu Makdonaldu, kurš Glāzgovas laikrakstā, ieraugot virsrakstu “Braitonas seksa maniaks atkal uzbrūk”, šokēts paziņo, ka “neviens skots tā nedarītu”. Nākamajā dienā viņš avīzē lasa par kādu vīrieti no Aberdīnas, kura brutalitāte Braitonas seksa maniakam liek izskatīties pēc džentlmeņa. Saskaroties ar šo faktu, Hamišs nevis atzīst savu kļūdu, bet gan apgalvo, ka “neviens īsts skots tā nedarītu”.

Mūsdienās šo argumentācijas kļūdu aizvien biežāk lieto kā tarānu pret jebkādiem esenciālistiskiem apgalvojumiem. Proti, Hamišs kļūdoties tāpēc, ka nemaz neesot tādas lietas kā “īsts skots”. Taču “racionālās domāšanas” vietne LessWrong, labojot ar šo kļūdu saistītos pārpratumus,[5] piedāvā citu piemēru. Pieņemsim, ka Alise saka Bobam: “Visi skoti ir Apvienotās Karalistes pilsoņi.” Uz ko Bobs atbild: “Bet Sji Dzjiņpins ir skots, tomēr viņš nav Apvienotās Karalistes pilsonis.” Alise norāda Bobam, ka Sji nemaz “nav īsts skots”. Tad Bobs pārmet Alisei “īsts skots tā nerīkotos” argumentācijas kļūdu. Šajā piemērā ir skaidrs, ka Alisei ir taisnība, savukārt Bobs vienkārši noliedz realitāti, jo Sji tiešām nav skots. Toties Hamišs kļūdījās, jo “būšanu skotam” (teritoriālu, nacionālu vai pilsonisku piederību) vienādoja ar dzimumnoziegumu nepastrādāšanu. “Neviens īsts skots” kā argumentācijas kļūda parādās tad, kad noteikts vārds tiek lietots divdomīgi. Piemēram, vārdu “skots” divdomīgi lietojot gan ar nozīmi “cilvēks, kas seko skotu dzīvesveidam”, gan “cilvēks no Skotijas”. Šī argumentācijas kļūda nenozīmē, ka visi apgalvojumi ar formu “X ir Y” uzskatāmi par aplamiem. Ja kāds saka: “Suns ir četrkājains dzīvnieks, kurš rej un luncina asti”, šis apgalvojums netiek “atspēkots”, norādot, ka ir arī trīskājaini suņi ar nocirstu asti vai balss defektiem. Ja kāds saka “īsta laulība ir noturīga un visaptveroša viena vīrieša un vienas sievietes savienība, kurā var rasties bērni”,[6] tas netiek “atspēkots”, norādot, ka ir arī neauglīgas vai izjukušas laulības.

Ja kāds saka, ka Īrijas iedzīvotāju vairākuma runātais angļu valodas dialekts nemaz nav “īstā” īru valoda, viņš nemaldās, jo Īrijas republikā atlikuši vēl vismaz 2% iedzīvotāju, kuri ikdienā lieto īru jeb gēlu valodu, kas vēl 19. gadsimta sākumā bija Īrijas iedzīvotāju vairākuma galvenā saziņas valoda. Ja kāds kalnietis no Kinlohīvas saka, ka, viņaprāt, Hamzu Jusefu nevar uzskatīt par “īstu skotu”, viņš nepieļauj iepriekšminēto argumentācijas kļūdu. Ja Sji Dzjiņpins tiešām nav “īsts skots”, tad Hamzu Jusefu par skotu var uzskatīt tikai noteiktā pilsoniski vai politiski teritoriālā nozīmē – kā “cilvēku no Skotijas” vai “cilvēku ar Skotijas pasi”. Tomēr Makleodu klana pārstāvis no kalnienes Kinlohīvas, balsojot par Skotu nacionālo partiju, iespējams, skotiskumu saprot daudz konkrētāk kā nacionālo identitāti, nevis vienkāršu teritoriālu apzīmējumu vai uzturēšanās atļauju. Balsojot par Skotu nacionālo partiju, gan Makleods, gan Jusefs balso par Skotijas neatkarību no Lielbritānijas (vai Anglijas). Ir kāds iemesls, kāpēc, šķērsojot Tainas upi un Adriāna mūra drupas, ceļinieks no Anglijas nonāk pilnīgi citā zemē un ātri satiek cilvēkus, kuri apgalvo, ka ir “lepni skoti”, kaut gan dažus kilometrus uz dienvidiem ļaudis uz jautājumu: “Kas jūs esat?”, saņemtu atbildi: “Mēs esam angļi”. Ja islāmu praktizējošais Hamza Jusefs, kura vecāki Skotijā ieceļoja 1960. gados no Pakistānas Pendžabas apgabala,[7] sevi nosauc par skotu, vai šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē, kā to lietotu Makleods no Kinlohīvas, kura vecāki un vecvecāki jau paaudzēs bijuši skoti, kalnos ganījuši aitas, spēlējuši dūdas un apmeklējuši vietējo skotu kalvinistu baznīciņu?

Protams, britu salas nav gluži mūžam plūstošo identitāšu bezrobežu paradīze. No vienas puses apzīmējumu “briti” varētu uzskatīt par impērisku politisko identitāti – līdzīgi, kā Krievijas prezidents kara sākumā paziņoja, ka viņš esot “laks, dagestānis, čečens, ingušs, krievs, tatārs, ebrejs, mordvietis, osetīns”, tā manipulējot ar latviski grūti atveidojamo nošķīrumu starp “русские” kā tautības apzīmējumu un “россияне” kā teritoriāli politisku piederību.[8]

No otras puses, Lielbritānijas valdības statistika tomēr pieļauj tautību apzīmējumu reģistrēšanu. Cilvēks politiski vienlaikus var būt gan brits, gan arī anglis, skots, velsietis, mankss vai īrs.[9] Statistikā šos apzīmējumus mēdz arī saukt par “nacionālo identitāti”, to definējot vienkārši kā personas “paša noteiktu savas identitātes novērtējumu; tā varētu būt valsts vai valstis, kurām viņš jūtas piederīgs vai kuras uzskata par savām mājām. Tā nav atkarīga no etniskās grupas vai pilsonības.” Citviet metodoloģiskajos materiālos britu valdības statistiķi sniedz visai plašu tautības jeb etnicitātes definīciju: “Tā kā etniskā piederība ir daudzšķautņaina un mainīga parādība, laika gaitā izmantoti dažādi etnisko grupu noteikšanas veidi. Tie ietver dzimšanas valsti, tautību (šeit “nationality”), mājās runāto valodu, ādas krāsu, nacionālo/ģeogrāfisko izcelsmi un reliģiju. Tomēr vispārpieņemti etniskā piederība, šķiet, ietver visus šos un citus aspektus vienlaicīgi.”[10]

Šo izplūdušo nozīmju jūkli vēl raibāku dara turpat blakus esošā Īrijas republika, kas savulaik tika dibināta tieši kā nācijvalsts[11] – īru tautas, etnosa, politiskas pašnoteikšanās vienība, pretstatā tolaik vēl pastāvošajai milzīgajai, multikulturālajai britu impērijai. Ziemeļīrijas konfliktu mēdz uzskatīt par “sektantisku”, “starpkonfesionālu” sadursmi, taču pareizāk to būtu uzskatīt par etnonacionālu konfliktu[12] starp lielākoties etniskajiem īriem un lielākoties “britiem”. (Pēdējā laikā Ziemeļīrijas protestantu vidū izplatās tāda identitāte kā “Ulsteras skots”, taču ne visi to pieņem.[13])

Šī procesa vainagojums ir angļu identitātes “atdzimšana” un “etniskā segregācija” pēcbreksita laikmetā. Par to 2018. gadā BBC ziņoja šādi: “Spēcīgākā nodalīšanās angļu identitātē ir saistīta ar etnisko piederību. Ja 61% cilvēku, kas sevi dēvē par baltajiem, ar lepnumu apliecina savu angļu identitāti, tad etnisko minoritāšu vidū tādu ir tikai 32%. Britu identitāti stingri izjūt trīs ceturtdaļas melnādaino, aziātu un citu etnisko minoritāšu iedzīvotāji. Angļu identitāte šķiet izslēdzošāka, bet britu identitāte tiek uzskatīta par iekļaujošāku. Starp tiem, kuri sevi dēvē par angļiem, nevis britiem, tikai trešdaļa apgalvo, ka valsts dažādība ir svarīga viņu identitātes sastāvdaļa. Starp tiem, kuri sevi vairāk dēvē par britiem, nevis angļiem, šis rādītājs ir divas trešdaļas.”[14] Tātad varētu teikt, ka angliskums kā noteiktas tautības apzīmējums ir nosacīti neliberālie “šaurie vārti”, savukārt britiskums ir liberāli iekļaujošie “plašie vārti”. Zīmīgi, ka pat politiskā liberālisma dzimtenē, kur iecietība tiek norādīta kā viena no būtiskām “angliskuma” iezīmēm, vairākums angļu vienlaikus apgalvo, ka desmit vai vairāk Anglijā nodzīvoti gadi, angļu valodas prasme un pat sevis uzskatīšana par angli nebūt nepadara cilvēku par angli, toties par drošu angliskuma pazīmi tiek uzskatīti viens vai abi angļu vecāki.[15]

Taču tā, iespējams, ir tikai it kā konservatīvo, snobisko un atpalikušo angļu lieta. Vismaz tā teiktu Skotu nacionālās partijas pārstāvji, kuri skotu nacionālo identitāti vairāk saista ar “varavīksnes nācijas” ideju.[16] Ja Hamza Jusefs sevi uzskata par skotu, tad kas mēs esam, lai tiesātu? Tikai tad jāatzīst, ka arī “skots” kā sākotnēji etnonacionāla identitāte arvien vairāk kļūst par politiski pilsonisku vai teritoriālu apzīmējumu. Šaurie vārti kļūst aizvien platāki. Kā redzējām, Anglijā un Velsā imigrantu izcelsmes pilsoņi biežāk izvēlas identificēties kā “briti”, nevis angļi.

Vai to pašu var teikt arī par Skotiju? Kādā pētījumā konstatēts, ka “Skotijā vairāk nekā Anglijā melnādaino un aziātu minoritātes pārstāvju apgalvoja, ka viņu nacionālā identitāte ir tikai skotu, bet mazāk nekā Anglijā apgalvoja, ka viņu nacionālā identitāte ir tikai britu. Tautas skaitīšanas rezultāti skaidri liecina, ka skotu nacionālā identitāte Skotijā pašlaik ir etniski iekļaujošāka nekā angļu nacionālā identitāte Anglijā.”[17] No vienas puses to varētu skaidrot ar politiski impērisko apzīmējumu “briti” kā pašidentifikācijas glābšanas riņķi dažādiem migrantiem, ja ir grūti justies kā anglim vai skotam. Taču no otras puses, tas varētu norādīt uz ievērojamo atšķirību starp Skotijas un Anglijas etnisko stāvokli: ja Skotiju joprojām var uzskatīt par salīdzinoši etniski viendabīgu zemi (2011. gada tautskaitē 93% identificējās kā baltie briti un skoti,[18] šobrīd šis skaitlis droši vien ir zemāks), tad 2021. gada Anglijas un Velsas tautskaitē konstatēts, ka par “baltajiem britiem” sevi uzskata 74%.[19] Tā kā sociālās zinātnes arvien vairāk pamana, ka etniskā dažādība veicina sociālo neuzticību[20] (pretēji liberāļu izsenis izplatītam mītam par multikulturālisma nestajām svētībām, kas ietver, piemēram, bagātīgu eksotisko ēdienu klāstu lielpilsētās),[21] tad angliskuma vārtu sašaurināšanās un piesardzīgs izvēlīgums pret svešinieku “laišanu iekšā” kļūst tikai saprotamāks.

Nākas jautāt, tieši cik lielā mērā skotu nacionālisms vispār vēl ir uzskatāms par nacionālismu klasiskā izpratnē. Skotu nacionālistu vadonis Hamza Jusefs iepriekš sūdzējies par skotu parlamenta “baltumu”,[22] amatā aktīvi lobējis dažādas musulmaņu organizācijas,[23] aicinājis boikotēt Izraēlu[24] un savā uzvaras runā ietvēris “skaidru vēstījumu, ka jūsu ādas krāsa, jūsu ticība nav šķērslis, lai vadītu valsti, kuru mēs visi saucam par savām mājām.”[25] Skotu nacionālā partija savā mājaslapā izmanto jebkuru iespēju, lai uzsvērtu, ka tā ir “centriski kreisa un sociāldemokrātiska”.[26] Jusefa gadījums parāda, ka arī skotu nacionālā identitāte arvien vairāk tiek saistīta ar centriski kreisiem un multikulturāliem ideāliem. Tādējādi iecietīgais, atvērtais, par vienlīdzību un dažādību dedzīgi pārliecinātais imigrantu bērns Jusefs kļūst par “īstāku skotu” nekā Kinlohīvā dzīvojošais Makleodu klana pārstāvis, kurš šaubītos, vai Jusefs vispār ir skots.

Tas ir pamācošs gadījums Latvijai, kuras kreisi liberālā (centriski kreisā) inteliģence dažādās intensitātes pakāpēs pat brutāla Krievijas agresijas kara apstākļos aicina veidot “saliedētu sabiedrību”[27] vai vienotu “politisko nāciju”[28] ar krievu imperiālisma slavinātājiem. Sabiedriskie mediji jau kopš savas izveides pilda īpašu izglītojošu, tautu apgaismojošu lomu. Tie arī ir kļuvuši par vienu no ietekmīgākajiem rīkiem tā sauktajā “nāciju būvēšanas” projektā. Tāpēc pēdējo mēnešu satraukums[29] par valsts finansējuma pārtraukšanu Latvijas krievvalodīgajiem medijiem ir tikai saprotams, jo šādi tiktu aizvērts viens divvalodīgo politisko nāciju “būvējošais” kanāls.

Asajās diskusijās vārdi zaudē nozīmi, jo runātāji aizmirst, ka nācijas nedz būvē, nedz konstruē. Valststiesību eksperts Juris Rudevskis kādā nesenā videolekcijā uzsvēra: “Nācija ir organiska realitāte, kas rodas un organiski attīstās uz iepriekš jau esošu kolektīvu iezīmju pamata – tādu kā tautas tradīcijas, kultūra, valoda, kopējā mentalitāte, kopēja dzīvesziņa, kopēja likteņa apziņa, pašidentificēšanās un kopēja pašapziņa.”[30] Turklāt pilns nācijas apraksts nevar iztikt bez kopīgas radniecības un izcelsmes pieminēšanas.[31]

Taču Latvijas liberālā inteliģence ir pieradusi par nāciju runāt kā par konstruējamu un pārkonstruējamu projektu, tāpēc ziņa par sekmīgi izveidotas politiskās nācijas dzīvi britu salās droši vien izskan kā iedrošinājums. Diemžēl latviešiem nav līdzīga vārda kā “briti”, zem kura varētu palikt “labi integrējušos” sveštautiešus. Apzīmējums “latvijieši” (латвийцы) ir ticis izsmiets un noraidīts kā pārāk samocīts. Tādi izteikumi kā “visu tautību latvieši” vai “visu tautību skoti” drīzāk kalpo, lai tautības apzīmējumu padarītu tik plašu un cauru, ka tas zaudē nozīmi. Savukārt “latvietis” vai “skots” kā tīri teritoriāli apzīmējumi nevar ignorēt faktu, ka teritorijas un valstis ar nosaukumu “Skotija” un “Latvija” savu nosaukumu vispirms ir saņēmušas, pateicoties tautām, kas šo zemi apdzīvo. Godīgākais, ko pret valodu un nāciju kā organisku realitāti varam prasīt, būtu, piemēram, tādi izteikumi kā “Libānas izcelsmes Latvijas pilsonis” vai “pakistāņu izcelsmes Skotijas pilsonis”. To saprastu arī Hamišs no Glāzgovas un Makleods no Kinlohīvas.

Latviešu liberālā inteliģence Latviju ar tās smago okupācijas režīma prettiesiski uzspiesto mantojumu redz kā unikāla eksperimenta lauku, kurā, paceļoties pāri mūžam šķeļošajiem radniecības, izcelsmes, kultūras piederības un vēsturiskās atmiņas jautājumiem, sintēzes ceļā varētu paveikt kādu grandiozu morāles varoņdarbu – radīt savstarpēji miermīlīgu, iejūtīgu un draudzīgu svešinieku sabiedrību: “Liberāli demokrātiskā sabiedrībā cilvēks ieiet publiskajā telpā kā svešinieks starp svešiniekiem; kā pilsonis, nevis kā ģimenes loceklis.”[32] Starp svešiniekiem, kuri nāk un iet, tiešām ir vienalga, vai pakistānis “jūtas kā skots”, vai arī Krievijas kara noziegumu slavinātājs kādā pakāpē jūtas “piederīgs Latvijai”. Taču tad nav jābrīnās, ka šos mēģinājumus pārkonstruēt un izpludināt tautības, nacionālās identitātes un pat ģimenes piederības nojēgumus perfektas svešinieku sabiedrības radīšanas labad paši ģimenes locekļi, kopīgas izcelsmes un politiskās radniecības piekritēji uztver ar vārtus cieši aizslēdzošām bažām.

Dzimtes nemiers un dzimuma brīvība Skotijā

Kad skotu valdības vadītāja Nikola Stērdžena šī gada februārī negaidīti paziņoja par atkāpšanos, viņa minēja dažādus pakāpeniski uzkrājušos sarūgtinājumus un pārbaudījumus, īpaši uzsverot publisko diskusiju pieaugoši “nejauko toni”. Nevar izslēgt, ka viens no pēdējiem pilieniem bija Stērdženas mēģinājums pieņemt likumu, kas juridisko dzimumu mainīt gribošiem pieaugušajiem saīsinātu gaidīšanas periodu no diviem gadiem līdz trim mēnešiem un atceltu prasību uzrādīt medicīnisku diagnozi par disforiju, tādējādi dzimuma maiņu padarot par pašidentifikācijas jautājumu. Šo Stērdženas dedzīgi aizstāvēto likumu pirmo reizi kopš atsevišķa skotu parlamenta izveides 1999. gadā noraidīja Apvienotās Karalistes valdība (formāli tas nozīmē, ka dzimummaiņas likums nav saņēmis “karalisko piekrišanu”), apgalvojot, ka šis skotu parlamenta likums varētu negatīvi ietekmēt Vestminsteras pārziņā esošās jomas, jo pārkāptu visā Lielbritānijā spēkā esošos vienlīdzības likumus, kā arī kaitētu viendzimuma klubiem, apvienībām, biedrībām, skolām un vienlīdzīgai darba samaksai.[33]

Stērdžena, kas pazīstama kā viena no niknākajām skotu neatkarības kustības pārstāvēm un dzinējspēkiem, bija gatava šo Vestminsteras “pilnvaru pārsniegumu” un “uzbrukumu skotu suverenitātei” apstrīdēt visās iespējamās tiesās. Taču eļļu ugunij pielēja kāds savāds atgadījums janvārī, kad Skotijas cietumu dienests vienu notiesātu izvarotāju nosūtīja uz sieviešu cietumu, jo izvarotājs pēkšņi izdomāja “pašidentificēties kā sieviete”. Galu galā, Stērdžena šo dienesta lēmumu atcēla, taču ne pirms daudzām mokošām intervijām, kurās viņa, šķiet, lika noprast, ka pastāv trīs dzimumi: vīrietis, sieviete un dzimumnoziedznieks. Piemēram, Stērdžena teica: “Aila Braisone uzskata sevi par sievieti, bet es šo personu uzskatu par izvarotāju”.[34]

Lai par cik “progresīvu” nāciju daži mēdz uzskatīt skotus, viss šis skandāls un nespēja atbildēt uz pagājušā gada sarežģītāko jautājumu “kas ir sieviete?”,[35] šķiet, bija par daudz arī samērā plašu telti pārstāvošajai Skotijas nacionālajai partijai. Partijas ietekmes personas Stērdženai lika noprast, ka šādi turpināt nevar. Un tā uz brīdi februārī varēja rasties iespaids, ka “dzimtes nemiers” (Džūditas Batleres vārdiem runājot), dzimuma apjukums un sociālo tīklu uzpūsts “nebinārās” modes vilnis[36] varētu norakt daudzu gadsimtu ilgo skotu neatkarības cīņu. Jo vai tad par pareizo personas vietniekvārdu noskaidrošanu savulaik, 13. gadsimta nogalē, cīnījās leģendārās 1995. gada Mela Gibsona stilizācijas Drošsirdis galvenie varoņi – bruņinieks (nevis filmā redzamais mežonis) Viljams Volless un vēlākais Skotijas karalis un angļu uzvarētājs Roberts Brūss? Skotu nacionālās kustības “uzkāršanās”[37] tieši pie transpersonu tiesību jautājuma lieku reizi parāda, ka īstenība ir neparastāka par filmām.

Filmas kulminācijas ainā Gibsona atveidotais angļu sagūstītais un spīdzinātais Volless, nostādīts izvēles priekšā lūgt žēlastību un ātru nāvi, tā vietā pēdējiem spēkiem izkliedz vārdu “Brīvība!” Arī vēsturiskais Volless cīnījās par skotu brīvību no angļu nepamatotās virskundzības, nevis par “brīvību” pašidentificēties kā lapsu mātīte[38] un brīvību nesaņemt pārējo skotu nopēlumu par šādu neprātu. Taču Stērdžena un viņas sekotājs Jusefs progresīvo skotu “brīvību” no iesūnojušajiem angļiem šodien interpretē tieši šādās kategorijās. Skotu dižciltīgie 1320. gada Ārbrotas deklarācijā iestājās par skotu tautas (tekstā latīniski gan “nacio”, gan “gens”,gan “populus”) seno brīvību kā politisku patstāvību, pašnoteikšanos, tautas kā veseluma brīvību pašiem lemt par savām kopīgajām lietām bez angļu jaukšanās un uzbāzības.[39] Slavenākie, daudz citētie vārdi no Ārbrotas deklarācijas, kuri poetizēti apspēlēti Drošsirža kulminācijā, skan šādi: “Kamēr vien simts no mums paliks dzīvi, nekad un nekādos apstākļos mēs netiksim pakļauti angļu varai. Patiesībā mēs cīnāmies nevis par slavu, bagātību vai godu, bet gan par brīvību – par to, ko neviens godīgs cilvēks neatdod kā vien pret paša dzīvību.”

Tā kā kara aizsegā Ukrainā mēģina gan legalizēt viendzimuma laulību,[40] gan pieņemt dzimuma apjukumu veicinošo Stambulas konvenciju,[41] ukraiņu nacionālistiem arvien vairāk nāksies sadzīvot ar faktu, ka, taisnīgā karā izcīnot brīvību no Krievijas, šo asinīm iegūto politisko pašnoteikšanos būs jāmācās lietot pareizi. Rīcības un izvēles brīvība ir tikai līdzeklis labā sasniegšanai un tautas kopīgā labuma nodrošināšanai, nevis pašmērķis. Skoti savu kā tautas brīvību vēlas izmantot, lai indivīdiem ļautu brīvi definēt viņu dzimumu. Īru tauta savu no angļiem izcīnīto brīvību ir izmantojusi gan labiem, gan sliktiem mērķiem, piemēram, starpkaru periodā likumdošanā atzīstot un kodificējot Baznīcas un kristietības kā sociāla labuma milzīgo lomu, gan nesenākā laikā divos tautas referendumos legalizējot viendzimuma laulības un abortus. Savulaik nepiekāpīgākā “īru nacionālistu” partija Sinn Féin jau sen ir kļuvusi par “demokrātiskā sociālisma” un jebkuras sociāli atjēdzīgās tēmas radikālākajiem sludinātājiem. Īru nacionālisma tradīcijai tā tikai dažkārt atdod godu, brīžiem iestājoties par nedaudz lielāku īru valodas lietojumu publiskajā telpā. Arī pašas Īrijas iedzīvotāji vairāk kā 100 gadus kopš neatkarības pasludināšanas gandrīz vairs nav atšķirami no plašākas globalizētās anglosfēras.[42]

Skotu, īru, velsiešu un katalāņu nacionālisma pašreizējā sociāli progresīvā ievirze ir brīdinājums latviešu nacionālistiem, ka izkarota un nosargāta nacionālā neatkarība nevar kalpot par pašmērķi vai brīvību pārdefinēt lietu iedabas nospraustās robežas, kas neizbēgami kaitē tautas kopīgajam labumam un identitātei. Nepietiek, ka skoti, īri, katalāņi un latvieši savu nacionālismu un attiecīgi nacionālo identitāti definē vienkārši kā “būšanu pret angļiem”, vai “būšanu pret spāņiem”, vai “būšanu pret krieviem”. Par ko ir latviešu vai skotu nacionālisms? Vispirmāk, par skotu un latviešu politisko pašnoteikšanos. Taču šī nacionālā pašnoteikšanās tiek prasīta, lai tauta varētu brīvi apspriest un pieņemt lēmumus, kas kalpo tās saglabāšanai, uzplaukumam un kopīgajam labumam. Ja šodien dzimums – būšana sievietei vai vīrietim – ir atkarīgs tikai no svārstīga noskaņojuma un mainīgas sajūtas, tad arī būšana skotam vai latvietim ir atkarīga tikai no dotā brīža mentālā stāvokļa vai šīs identitātes “performances”. Šāda nacionālā pašnoteikšanās būtu pašatceļoša, tā būtu brīvība, kas pati sev sasien vai sagriež rokas. Būšana skotam, tāpat kā latvietība, atveroties pasaules svešinieku bezgalīgajai dažādībai un pieņemot varavīksnes karoga krāsas, kļūst par visu un neko. Suverēnas nācijvalsts iespaidīgais administratīvais aparāts un sociālās inženierijas sviras tad tiek lietotas nevis saskaņā ar uzticētas vai mantotas realitātes vadlīnijām, bet gan izpludinot vārdu nozīmi un to atdalot no īstenības.

Kristiešu politiķa neiespējamība

Hamzas Jusefa ceļš līdz skotu neatkarības cīnītāju mantinieka statusam uzšķīla mūsdienu britu salu publiskajām debatēm ārkārtīgi neraksturīgu reliģijas klātbūtnes dzirksti. Pēc Stērdženas atkāpšanās par ticamāko viņas sekotāju uzskatīja 32 gadus veco skotu kalnienes iezemieti Keitu Forbsu, tobrīd publisko finanšu un digitālās ekonomikas ministri Stērdženas valdībā. Tā kā Skotu nacionālā partija jau kādu laiku valda ar stabilu parlamentāro vairākumu, tad nākamo premjeru izvēlas partijas biedru iekšējās vēlēšanās. Jau pirmajās stundās pēc Stērdženas atkāpšanās žurnālisti steidza atgādināt, ka viņas tobrīd vienīgā iespējamā mantiniece un skotu neatkarības cīņas karoga varbūtējā nesēja Forbsa ir sociāli konservatīva, īstenticīga, praktizējoša kristiete, kuras dzīves un identitātes būtiska daļa ir viņas piederība Skotijas brīvbaznīcai.[43]

Uz brīdi varēja rasties neticams iespaids, ka sekulāri progresīvajā Skotijā, kas vēl joprojām atrodas agnostiski vienaldzīgās Lielbritānijas sastāvā, par vienas zemes galveno politiķi varētu kļūt īsta kristiete no dogmatiski un sociāli konservatīvas baznīcas, tautā sauktas par “mazajiem brīvajiem” (Wee Frees). To ar tās 13 000 dalībniekiem varētu saukt par reliģisko minoritāti, lai gan tā ir otra lielākā presbiteriāņu baznīca aiz liberālās Skotijas nacionālās baznīcas organizācijas, ko dēvē vienkārši par “Baznīcu” (The Kirk). Kā ierasts pasaules protestantismā, šajā kombinācijā kādreizējā lielā valstsbaznīca ir aizgājusi pa liberālās teoloģijas ceļu, kas cilvēka prātu uzskata par augstāku autoritāti nekā Dieva Vārds, attiecīgi ļaujot Bībeles tekstu pielāgot, aizskaidrot, relativizēt atbilstoši laikmeta gara diktētajām prasībām. Turpretī mazā konfesionālā baznīca atšķeļoties ir palikusi uzticīga Bībeles dievišķajai inspirācijai, tās nemaldīgi augstajai autoritātei un vēsturiskajiem Bībeles galvenās mācības formulējošajiem ticības apliecības tekstiem – piemēram, Skotijas brīvbaznīcas gadījumā Vestminsteras ticības apliecībai.[44] Brīvbaznīca ir tik “kalvinistiska”, elkdievību apkarojoša un bibliski centrēta, ka līdz 2010. gadam sekoja Kalvina aizliegumam dievkalpojuma laikā izmantot mūzikas instrumentus un dziedāt ko citu, izņemot Vecās Derības psalmus. Tā kā pilns Bībeles tulkojums skotu gēlu valodā iznāca tikai 1801. gadā, kalnieņu skoti ilgstoši Dieva Vārda gaismu skatīja un uzklausīja vai nu sprediķos, vai fragmentāros īru gēlu tulkojumos, vai arī gēliski tulkotu metrisko psalmu dziedāšanas tradīcijā.[45] Ja valodai tiešām ir kāda dziļa saistība ar etnisko pašapziņu, tad var teikt, ka skotu kalvinistu psalmu dziedāšanas tradīcijas kalnienē un salās ilgstoši uzturēja dzīvu vienu būtisku skotu tautības raksturlielumu.

Tomēr ar visu šo brīnišķīgo konfesionālo mantojumu un profesionālo pieredzi 48 stundu laikā Keitas Forbsas kampaņas liktenis lielā mērā bija jau izšķirts.[46] Lielbritānijas bēdīgā reliģiskā statistika nevar palikt bez ilgtermiņa sekām: kaut arī Anglijā vismaz 46% iedzīvotāju identificējas kā kristieši,[47] tikai aptuveni 25% Lielbritānijas iedzīvotāju tic vismaz dažām kristietības pamata patiesībām, bet regulāri dievkalpojumus apmeklē tikai 13%.[48] Skotijā vidēji katrs trešais identificējas kā kristietis, no kuriem tikai 28% tic, ka Jēzus bija īsts vēsturisks cilvēks, bet dievkalpojumus apmeklē tikai 18%.[49]

Forbsa aizsāka kampaņu ar estētisku videoklipu, kurā uz Skotijas kalnu fona solīja izcīnīt skotu neatkarību. Pirmajās stundās vairāki ietekmīgi partijas biedri aizstāvēja viņas kandidatūru, izsakot cerību, ka viņa spēs savus “reliģisko nieku uzskatus” paturēt pie sevis. Tomēr itin ātri Forbsa intervijās apliecināja, ka viņai ir “nopietnas bažas” par dzimuma pašidentifikāciju un ka viņa nebūtu balsojusi par Stērdženas strīdīgo likumprojektu, kas ieviestu tieši to. Tajā pašā dienā Forbsa vairākkārt intervijās apstiprināja, ka laulība ir iespējama tikai starp vīrieti un sievieti un ka viņa nebūtu balsojusi par viendzimuma laulību legalizāciju, kas Skotijā ir spēkā kopš 2014. gada.

Šie paziņojumi skotu medijos un sociālajos tīklos sacēla paredzamu šūmēšanos, tāpēc vairums ietekmīgāko Forbsas atbalstītāju nākamās dienas rītā jau bija novērsušies. Kampaņas otrajā dienā Forbsa paziņoja, ka “transseksuāla sieviete ir bioloģisks vīrietis”, uz ko Skotu nacionālās partijas LGBTQ+ spārns iesniedza oficiālu sūdzību partijas vadībai par transfobiskiem komentāriem. Citā intervijā, atbildot uz jautājumu par t. s. geju konversijas terapijas aizliegumu, Forbsa novirzīja tēmu uz “citu minoritāšu, piemēram, ticīgo cilvēku, tiesību aizstāvību”. Un bija skaidrs, ka šajā brīdī, it īpaši saskaroties ar mediju vētru, viņa runāja no personīgās pieredzes, pašai pārstāvot šādu reliģisko minoritāti – praktizējošus, konfesionālus, konservatīvus kristiešus.

Tajā pašā dienā stundu vēlāk Forbsa paziņoja, ka “saskaņā ar viņas ticību” dzimumattiecības ārpus laulības ir nepieņemamas un ka laulības savienības mērķis ir bērnu radīšana. Uz šo brīdi lielākā daļa Forbsas sākotnējo atbalstītāju no viņas jau bija novērsušies, apgalvojot, ka šādi sektantiski reliģiskie uzskati (piemēram, tika norādīts, ka Forbsas baznīca pat nosoda abortus) nav savietojami ar sekulārā un progresīvā skotu vairākuma uzskatiem. Lai gan Forbsa vairākkārt atvainojās par “līdzcilvēku jūtu aizskaršanu”, viņa arī norādīja, ka tie ir tikai viņas privātie reliģiskie un morālie uzskati, kurus viņa nejauktu ar politiku. Forbsas galvenais sāncensis Jusefs paspēja apburt publiku ar mierinājumu, ka viņš savus musulmaņa reliģiskos uzskatus nekad nav jaucis ar publisku politisko darbību. Ja pirmajās dienās šķita, ka Forbsa no kampaņas atkāpsies pati, tad turpmākajās nedēļās viņa savu kampaņas tēlu būvēja ap “godīgumu” un “uzticību ideāliem”, kā arī “autentiskumu”. Debatēs viscaur valstī viņa iztirzāja piedāvājumus Skotijas neatkarības izcīnīšanai, veselības aprūpes sistēmas, zaļās politikas un budžeta sakārtošanai. Tad Jusefs ar nelielu 52% vairākumu partijas vadoņa vēlēšanās Forbsu sakāva.

Šāds iznākums kalpo kā ilustrācija kādam īpatnējam socioloģiskajam pētījumam par britu iecietību. Pētījumā 16% aptaujāto norādīja, ka musulmaņiem vajadzētu liegt ieņemt augstus valsts amatus. Vislielāko sabiedrības neiecietību izpelnījās tieši tādi “dogmatiskie” kristieši kā Forbsa, jo 19% aptaujāto evaņģēliskajiem kristiešiem liegtu ieņemt politiskos amatus. Britu sabiedrības acīs bibliski kristieši tagad ir “vairāk citi”, vairāk “sveši” nekā musulmaņi.[50]

Rodas kārdinājums teikt, ka pakistāņu imigrantu bērns Jusefs šādā plaši atvērto identitāšu vārtu paradigmā ir “vairāk skots” nekā no kalnienes nākusī kalviniste, presbiteriāne, ugunīgā 16. gadsimta sludinātāja Džona Noksa sekotāja Forbsa, kas māk arī gēlu valodu un kuras vīrs kāzu bildēs tērpies pilnā skotu tradicionālajā tērpā. Forbsas identitāte, reliģiskās un morālās pārliecības ir pārlieku slēgtas un nocietinātās mūsdienu fluīdajai Skotijai, kas no Lielbritānijas vēlas izstāties, lai ar vārdiem, to nozīmēm un identitātēm apietos vēl brīvāk nekā zem iesīkstējušo angļu jūga. Apzinoties, ka bieži neadekvātais un nekompetentais Jusefs apdraud pašu dižo skotu neatkarības lietu, daži pret Forbsu draudzīgāk noskaņoti apskatnieki pukojās, ka šoreiz viņai gan visas nācijas vārdā būtu bijis labāk “paturēt savu ticību pie sevis”.[51] Nāk prātā kāds it kā konservatīvi noskaņots latviešu politiķis, kurš ierakstīja veselu video par savu katoļticību, tomēr izšķirošajos politisko izvēļu brīžos, kad vajadzēja aizsargāt laulības skaidro, objektīvo struktūru, izvēlējās savu ticību “paturēt pie sevis”.

Daudz rakstīts par to, ka nemaz nevajag būt ticīgam, lai zinātu, kas ir laulība, sieviete un slepkavība, jo to var izdibināt ar fantasmu neaptumšotas pieredzes un veselā saprāta palīdzību.[52] Laulības iedabai vai sievišķībai nevajadzētu būt ticības artikulam. Taču Hamzas Jusufa un Keitas Forbsas gadījums parāda, ka ar vietu, kur iepriekš valdījusi kristīgā skaidrība, pēc atkrišanas paliek daudz sliktāk – nekas vairs nav skaidrs un visas lietas ir zaudējušas savas aprises. Iespējams, laikā, kad vārdi arvien vairāk zaudē nozīmi, par pēdējo veselā saprāta bastionu jāuzskata tradicionāla, īstenticīga, dogmatiska reliģija, īpaši kristietība, kuras uzticīga praktizēšana ir atkarīga no skaidri, nepārprotami un viennozīmīgi saprastu vārdu lietojuma. Gan bauslības jeb morālā likuma sirdsapziņu izmeklējošie vārdi, gan grēku atlaišanas evaņģēliskie vārdi, gan sakramentu iestādīšanas vārdi ir jāsaprot tieši tādā nozīmē, kādā tie ir doti un attiecoties tieši uz tām no cilvēka apziņas neatkarīgām lietām, ko tie apraksta.

Ja bauslis saka “tev nebūs laulību pārkāpt”, tad tas ir skaidrs un nepārprotams aizliegums, kas izslēdz jebkādu “laulības” vai “pārkāpšanas” vārdu nozīmes relativizēšanu un izpludināšanu, it īpaši balstoties subjektīvās sajūtās un pārdzīvojumos. Aizliegums vai pavēle kādam var nepatikt, tā var pat sāpināt, taču tas nemaina paša aizlieguma objektīvo dabu. Ja Bībelē Dievs “rada vīrieti un sievieti”, tad šie abi vārdi ir lietoti skaidrā, nepārprotamā un nesagrozāmā nozīmē. Ja Jēzus Kristus ir dzimis jūdu tautā, tad etnoreliģiskais apzīmējums “jūdi” ir jāsaprot tieši šādā nozīmē, nevis kā personīgas patikas spektrs, zem kura varētu viegli iepludināt tādas atsevišķas etnolingvistiskās kategorijas kā “grieķi” vai “galatieši”. Ja Bībelē Kristus saka: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju” (Mk. 1:15), tad viss ir atkarīgs no pareizi un precīzi saprastas vārdu “grēks”, “ticība” un “evaņģēlijs” nozīmes. Bibliska kristietība pieprasa klausīt par cilvēka prātu, sajūtām, gribu, patiku augstākai autoritātei. Prāts te drīzāk tiek lietots tikai kā instruments, ar kura palīdzību uztvert vārda “evaņģēlijs” nozīmi un visas no grēka izrietošās sekas individuālā un sabiedriskā dzīvē. Rēķināšanās ar Bībeles teksta kā Dieva Svētā Gara inspirētā Vārda neaizskaramo autonomiju un autoritāti vidusmēra ticīgajam iedveš bijību un pazemību arī realitātes likumsakarību un lietu iedabas priekšā. Bībele ticīgajam māca un pat pavēl uzmanīgi apieties ar vārdu piesaisti konkrētai, taustāmai realitātei.

Ir grūti iedomāties sevi Keitas Forbsas vietā – it īpaši, ja viņu pavadījusi apziņa par augstajām likmēm, ko prasa skotu nacionālās kustības vadība, stājoties līdzās Viljamam Vollesam un Robertam Brūsam. Tāpēc var saprast Forbsas taisnošanos, mēģinot nodalīt savas privātās “eksotiskās” reliģiskās pārliecības no skotu sekulārās, kreisi liberālās publiskās politikas dienaskārtības. Kādā kampaņas intervijā Forbsa pat skaidro, ka Skotijas brīvbaznīcu apmeklējusi, jo tā vienkārši esot bijusi “tuvākā draudze apkaimē”,[53] nevis kādu īpašu doktrinālu apsvērumu dēļ. Vai no tā jāsecina, ka autentiski kristīgam politiķim mūsdienu Eiropas politikā vairs īsti nav vietas? Cita Eiropas politiķe priekšvēlēšanu kampaņas laikā skaļi un pašapzinīgi apliecināja, ka ir “Džordža, sieviete, māte, itāliete, kristiete, un jūs to man neatņemsiet!”[54] Viņa nevienam ne par ko netaisnojās, un tagad viņa ir Itālijas premjere.

Turpretī Keitai Forbsai – sievietei, mātei, skotietei, kristietei – parlamenta aizmugurējos solos būs jāvēro, kā skots Jusefs tiesāsies ar Lielbritānijas valdību par dzimuma maiņas likumu. Protams, tās ir atšķirīgas valstis, zemes, temperamenti, cilvēki, politiskās kultūras. Skoti nav itāļi. Taču tas nemaina īsto vārdu nozīmes piesaisti īstajām lietām, kuras apliecināt, nekļūstot par divu kungu kalpu, ir katra kristieša svēts pienākums.

[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/27.03.2023-skotijas-lidera-amata-ievelets-hamza-jusefs.a502608/

[2] https://www.gov.uk/government/speeches/beyond-brexit-a-global-britain

[3] https://www.snp.org/policies/pb-what-is-the-snp-s-position-on-rejoining-the-eu/

[4] https://www.snp.org/humza-yousafs-leadership-victory-speech/

[5] https://www.lesswrong.com/posts/rzucw7r7RRhSnCmEQ/dissolving-scotsmen

[6] https://telos.lv/visaptverosa-savieniba/

[7] Apzīmējums “pakistānis”, tāpat kā “indietis”, arī ir pārāk plašas teritoriāli pēcimpēriskas kategorijas, kas aizslēpj faktu, ka gan Pakistāna, gan Indija ir milzīgas multikulturālas valstis, kurās dzīvo ievērojams skaits dažādu etnisko, reliģisko un valodas grupu. Nonākot Lielbritānijā, pendžabi, bengāļi, gudžarāti kļūst par “pakistāņiem”, “indiešiem” vai “britu dienvidaziātiem”. Sīkāk skat. https://im1776.com/2023/03/24/how-britain-hid-diversity/

[8] https://www.aljazeera.com/news/2022/8/2/racist-federation-russias-minorities-complain-of-racism; par patvaļīgu un manipulatīvu tautības apzīmējumu lietojumu Krievijas oficiālajās tautskaitēs nelielu ieskatu var gūt šeit: https://hrwf.eu/russia-600000-fewer-tatar-speaking-a-biased-official-census/

[9]https://www.ons.gov.uk/peoplepopulationandcommunity/culturalidentity/ethnicity/bulletins/nationalidentityenglandandwales/census2021

[10]https://www.ons.gov.uk/methodology/classificationsandstandards/measuringequality/ethnicgroupnationalidentityandreligion#national-identity

[11] Īru nacionālisti vēsturiski uzsvēruši ne tikai kopīgu teritoriālu, pilsonisku vai politisku piederību. Līdzās kopīgai kultūras identitātei un vēstures apziņai viņi izceļ arī līdzīgu radniecisku izcelsmi un īru tautu kā paplašinātu ģimeni, radniecīgu cilšu kopību. Daži ieskati: https://www.theburkean.ie/articles/2020/09/24/the-family-in-large-the-foundations-of-irish-nationality; https://www.theburkean.ie/articles/2022/09/15/modernists-against-ethnos-towards-a-proper-study-of-irish-nationality; https://www.theburkean.ie/articles/2021/02/15/nationality-definition-and-formation

[12] https://web.archive.org/web/20120229043534/http://www.passia.org/seminars/2004/John-Coakley-Ireland-Seminar.htm

[13] https://www.belfasttelegraph.co.uk/news/northern-ireland/cultural-markers-drawn-up-to-identify-ulster-scots-in-ni/40626684.html

[14] https://www.bbc.com/news/uk-44306737

[15] https://www.bbc.com/news/uk-england-44142843

[16] https://www.npr.org/2020/01/14/796344881/the-scottish-national-party-is-espousing-a-multicultural-brand-of-nationalism

[17] http://hummedia.manchester.ac.uk/institutes/code/briefings/dynamicsofdiversity/code-census-briefing-national-identity-scotland.pdf

[18] Turpat.

[19] https://www.ethnicity-facts-figures.service.gov.uk/uk-population-by-ethnicity/national-and-regional-populations/population-of-england-and-wales/latest

[20] https://www.annualreviews.org/doi/abs/10.1146/annurev-polisci-052918-020708

[21] https://www.delfi.lv/izklaide/divaina-pasaule/sensacijas/interneta-asprasi-izsmej-dombravas-cinu-pret-arvalstu-studentiem-kebabu-cepejiem.d?id=50039291

[22] https://www.reuters.com/article/factcheck-scotland-race-idUSL1N3531Q5

[23] Tostarp tiekoties ar palestīniešu teroristu grupējuma “Hamas” darboni: https://www.thejc.com/news/news/scottish-first-minister-hopeful-humza-yousaf-met-former-hamas-chief-6FYnnRGZMqczibvhaAqnpB

[24] https://www.thejc.com/lets-talk/all/fears-of-israel-boycotts-stalk-this-snp-election-3BhLZlzS0nJfcpcXMfSpd0

[25] https://www.snp.org/humza-yousafs-leadership-victory-speech/

[26] https://www.snp.org/about/

[27] https://www.kinoraksti.lv/domas/recenzija/stanislava-tokalova-filma-viss-bus-labi-cilveki-aiz-stikla-1082

[28] Kāds tviterī apkopojis dažādu vietējo darboņu nesenākos “politiskās nācijas” veidošanas piemērus: https://twitter.com/tikums/status/1634156519397752832?s=20 Skat. arī https://jauns.lv/raksts/zinas/551709-starp-vatnikiem-un-musejiem-ka-krievijas-iebrukums-ukraina-izmainijis-latvijas-sabiedribu

[29] https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/04.04.2023-anda-rozukalne-strategiska-apklusinasana.a503667/

[30] Skat. https://youtu.be/hWvfZ5vGDTk

[31] https://telos.lv/nacija-un-nacionalitate/

[32] https://satori.lv/article/politiska-radnieciba

[33] https://www.bbc.com/news/uk-scotland-scotland-politics-64264063

[34] https://www.theatlantic.com/ideas/archive/2023/02/nicola-sturgeon-resignation-scotland-transgender-bill/673067/

[35] Skat. Meta Volša tāda paša nosaukuma dokumentālo filmu: https://www.youtube.com/watch?v=TqBguWbia_o

[36] Par sociālo tīklu un interneta kultūras modes viļņu svārstīgo ietekmi uz jauniešu “dzimumidentitātes” apjukumu skat. https://www.cspicenter.com/p/born-this-way-the-rise-of-lgbt-as-a-social-and-political-identity

[37] https://www.heraldscotland.com/politics/23428521.first-poll-yousaf-era-suggests-shrinking-lead-snp-labour/

[38] https://www.rollingstone.com/culture/culture-features/furry-fandom-tiktok-gen-z-midwest-furfest-924789/

[39] Sīkāk skat. https://www.nrscotland.gov.uk/Declaration; pats deklarācijas teksts šeit: https://www.nrscotland.gov.uk/files/research/NRS_DoA_English_booklet_700_Spreads_WEB.pdf ; skat. arī: https://telos.lv/briviba-par-kuru-verts-mirt/

[40] https://www.thepublicdiscourse.com/2022/07/83469/

[41] https://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/-/ukraine-ratifies-the-istanbul-convention

[42] https://eriugenareview.com/posts/f/is-ireland-still-ireland

[43] https://freechurch.org/history/

[44] https://freechurch.org/beliefs/

[45] Iespaidīgā gēlu psalmu dziedāšanas tradīcija dokumentēta šajā BBC video: https://www.youtube.com/watch?v=w62TN2iCP1g

[46] https://www.politico.eu/article/kate-forbes-snp-scotland-leadership-48-hours-that-shot-down-the-snps-brightest-star/

[47] https://www.ons.gov.uk/peoplepopulationandcommunity/culturalidentity/religion/bulletins/religionenglandandwales/census2021;

[48] https://humanists.uk/campaigns/religion-and-belief-some-surveys-and-statistics/

[49] https://www.heraldscotland.com/news/homenews/19978556.just-one-three-scots-now-identify-christian/ ; https://www.scotlandscensus.gov.uk/census-results/at-a-glance/religion/

[50] https://www.theosthinktank.co.uk/comment/2023/03/28/humza-yousaf-and-the-new-face-of-islam-in-public-life

[51] https://www.spectator.co.uk/article/kate-forbess-gay-marriage-blunder/

[52] Piemēram, te: https://telos.lv/kapec-pret-civilo-savienibu/

[53] https://www.youtube.com/watch?v=USh409zyY4s

[54] https://www.youtube.com/watch?v=PXocFMRtBQk