Zeme un debesis, un otrādi. 2. daļa

Raksta pirmo daļu lasiet: https://telos.lv/zeme-un-debesis-otradi-1

II APVĒRSUMS

Manta un attieksme pret to

Vācu filozofs un sociologs Ērihs Fromms (1900–1980) darbā Piederēt vai būt[1] apraksta divus cilvēka esamības un, galvenais, savas vērtības apzināšanās modeļus. Pirmo no tiem Fromms atvasina no apziņas, ka man kaut kas pieder, tātad manta (zeme, māja, rēķins kontā utt.). Šādu cilvēku viņš saskatīja arhetipiskajos pirmajos cilvēkos Ādamā un Ievā, kuri pie Laba un ļauna atzīšanas koka ieraudzīja savu nožēlojamo kailumu. Kailums, protams, ir metafora. Tas ir gan kauns, gan izsmiekls, gan nevarība, gan skaudra patiesība par to, cik nožēlojams ir cilvēks Dieva priekšā. Fromma lasījumā Ādams un Ieva ir vecāki visiem tiem, kuri savu vērtību nosaka pēc tā, kas viņiem pieder vai ir un ko viņiem, kā paši iedomājās, skaudīgais Dievs gribēja noslēpt. Otrs savas vērtības modelis ir vērtība pēc “esamības”, kurā piederošajām lietām nav nozīmes, jo dzīves vērtība nav nopērkama un to nevar aizstāt ar mantu.

Vecajā derībā šī tēma neparādās tikai pie Laba un ļauna atzīšanas koka. Tā attīstās pakāpeniski, sazarojas un savu kulmināciju sasniedz Jaunajā derībā, sējot arvien dziļākas šaubas par īpašumu kā cilvēka vērtības mērauklu.

Ēdenes dārzs kā iekopta muižas teritorija

Bībeles autora pozīciju palīdz izprast padziļināts ieskats 1. Mozus grāmatas stāstā par Ēdenes dārzu un cilvēku tajā. Te diezgan košās krāsās aprakstīts gan kungs, gan viņa vergs, gan robeža starp kunga smaržīgo un krāsaino īpašumu no vienas puses un ērkšķiem un dadžiem, kuros saulē cepinās nelaimīgais vergs, no otras. Lai lasītājs man piedod garo izklāstu.

Zemes īpašumi senajos Tuvajos Austrumos tika iekopti un kļuva par saulainiem un augļiem bagātiem dārziem, jo Divupe un Ēģipte bija zemkopju sabiedrības lielo upju krastos. Iekopto lauku un dārzu uzdevums bija nodrošināt visu nepieciešamo valdošajam mazākumam, t. i., priesteriem, augstmaņiem un viņu svinību viesiem, kuri paši nestrādāja. Šis nepieciešamais bija pārtika, vīns, ar laiku arī luksusa preces, kā grezni audumi tērpiem, eksotiski dzīvnieki un putni, fazāni un mērkaķi dārzu krēslainajās birzīs, ziloņkauls utt. Īpašumi atradās pie valdnieku pilīm, kur tos pārvaldīja īpaši iecelti ierēdņi. Strādniekus pieņēma darbā uz laiku vai arī nodarbināja pastāvīgi (kā karagūstekņus, parādniekus u. c.). Tā kā darbaspēka daudzums nebija pietiekošs, to centās palielināt uz lauku ciematu iedzīvotāju rēķina, par viņu interesēm neliekoties ne zinis.[2]

Uz šāda fona var saprast Bībeles stāstu par bagāto Ēdenes dārzu 1. Moz. 1–3. Dievs cilvēkam šajā dārzā bija nodrošinājis visu nepieciešamo (senebreju valodā gan be-eden jeb ‘dārzs Ēdenē’ nozīmē “pārpilnību” un nodrošinātību).[3] Rolands Boērs piedāvā šī teksta rekonstrukciju, uzsverot, ka galvenā ekonomiskās dzīves polarizācija Tuvajos Austrumos bija starp zemes privātīpašumu bagātnieku rokās, no vienas puses, un zemkopjiem lauku ciematos, no otras.[4] Tas, viņaprāt, ir stāsts par zemes darbos iekoptu teritoriju, kas cilvēku pilnībā apgādā. Dārzā “zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes” (1. Moz. 1:11-12; skat. arī 1. Moz. 2:9, 16). Tajā tiek “ielikts” pirmais radītais cilvēks Ādams, kura uzdevums ir to “kopt un apsargāt” (1. Moz. 2:18).

Reiz iekoptās zemes uzturēšana īpašas pūles neprasīja, jo “pats Dievs” gādāja par to, lai augi nestu augļus un dzīvnieki vairotos; cilvēkam, t. i., saimniekam atlika vien baudīt svētīgo labumu, kura nekad nepietrūka. 2. gadu tūkstotī tā bija valdnieku privilēģija, jo tikai viņiem lauki un tīrumi nesa augļus “paši no sevis” – tāpēc, ka viņi šajā tīrumā nestrādāja. Dzīve pilīs un tempļos varēja būt tieši tāda – nodrošināta un bezrūpīga. Smagās darba pūles Ēdenes dārzā netiek pieminētas, un mirstīgais zemes strādnieks līdz 1. Moz. 3. nodaļai nav redzams.

Protams, metaforiskajā Bībeles tekstā ar sētu norobežotais dārzs ir kas daudz plašāks par bagātniekam piederošu muižas zemi. Tā ir visa radītā pasaule, visi dzīvnieki un augi, kas nodoti cilvēka varā. Tā, senebreju vārds hēmah apzīmē mājdzīvniekus, bet tekstā zem šī vārda slēpjas gan rāpuļi, gan savvaļas zvēri, gan putni gaisā, arī jūras radības, faktiski visas dzīvās būtnes (1. Moz. 1:20–22, 24–25; 2:19–20). Cilvēks valda pār visām radībām, uz ko norāda “vārda došana” (1. Moz. 2:19-20). Radītā pasaule ir attēlota kā ideāla zemkopības pasaule, kur mājdzīvnieku pieradināšana ir norma. Gan iekoptais dārzs, gan – vispārinot – visa pasaule ir Dieva veidota cilvēka labklājībai. Šāds Ēdenes dārza lasījums teksta tapšanu skata no šķiriskām pozīcijām. Šādā lasījumā cilvēks viegli pārkāpa robežas, kuru ietvarā Dievs viņu bija pilnvarojis, un iekāpa vienīgā “saimnieka” un “īpašnieka” ambīcijās.

Likumsakarīgi, ka stāsta fokuss mainās pēc “grēkā krišanas” 1. Moz. 3. nodaļā. Intonācijas maiņu ierosina mīlīgajiem, pieradinātajiem mājdzīvniekiem pretstatītais “lauka zvērs” – čūska (1. Moz. 3:1). Tas ir dubults pretstats: starp mājdzīvnieku un zvēru, un dārzu un savvaļas ērkšķiem un dadžiem. Savvaļas zvēru neparedzamā uzvedība bija pamatā ne tikai māņticīgām aizdomām, ka tie nes nelaimi; viņi arī bija bīstami cilvēkam. Aiz dārza žoga neiekoptajā zemē lēja sviedrus nabadzīgie fellahi. Nav brīnums, ka šo darbu svelošajā saulē uzskatīja par lāstu. Paturot prātā, ka iedzīvotāju skaits dienvidrietumu Āzijā Vecās derības laikā nebija liels, bet zemes daudz, runa ir nevis par to, ka zemi nav iespējams iegūt, bet par to, ka zemi ir grūti apstrādāt.

Sākumā “tukšās un neiztaisītās” zemes iekopšana bija ikdienas darbs beztiesīgiem vergiem – tādiem pašiem, kādus portretē stāsts par izraēļu verdzību Ēģiptē (2. Mozus pirmās nodaļas).[5] Verdzības lāsts un nāves lāsts pēc izdzīšanas no Ēdenes pārklājas. Tas, ko skopā zeme deva, nebija atbilstīgs pieliktajām pūlēm (1. Moz. 3:17-19). Svelmainajā saulē izcērtot ērkšķus un dadžus, no cilvēka godības un valdošā statusa pāri nepalika nekas, vien sviedri, asinis un nāves agonija no čūskas vai skorpiona kodiena.

No šī viedokļa raugoties, 1. Moz. 3. nodaļa izklausās pēc kungu dzīves slavināšanas, jo Ēdenē viss ir nodrošināts, bet ieeja vergam ir liegta. Iekšpasauli – sakoptu, skaistu, līksmu – no mežonīgās un nesakoptās ārpuses sargā ķerubi ar liesmojošiem zobeniem (1. Moz. 3:24) – visticamāk, tie ir valdnieka sargi. Cilvēks aiz sētas noripo lejā līdz pašai sabiedriskās dzīves hierarhijas apakšai un kļūst par parastu izkāmējušu zemnieku nāvinieku ielejā.

Tātad šo stāstu var lasīt ne vien teoloģiski, bet arī kā naratīvu, kas uzrakstīts no muižas īpašnieka pozīcijām un brīdinot kunga noteiktās kārtības pārkāpējus. Ciematos dzīve bija smaga, turpretī muižas īpašums saimniekam sniedza treknus un sulīgus augļus. Tikai… ir jābūt pils vai tempļa ierēdnim, bet tādi bija tikai daži. Galu galā 1. Moz. 3 nodaļa dokumentē bažas, ka muižas īpašums ir nedroša lieta, jo šo stāvokli var viegli zaudēt un kļūt par lāstiem apkrautu zemes tārpu kaut kur saules izdedzinātā, indīgā un ērkšķainā laukā.

Tiktāl stāsts par Ēdeni, no sociālā lasījuma perspektīvas raugoties, atspoguļo kungu intereses, taču Bībeles autora skatpunkts mainās, jo viņš nostājas no Ēdenes izdzītā cilvēka pusē.

Īss ieskats ekoteoloģijā

Šaubas par cilvēka kā “saimnieka” dominējošo lomu radītajā pasaulē atspoguļojas visai nesenā teoloģiskās domāšanas virzienā, kas nosaukts par ekoteoloģiju. Šodien tā ir plaši sazarota Bībeles ekseģēzes, teoloģisko ideju un prakses sistēma, kurai ierādīta nozīmīga vieta gan Rietumu, gan Austrumu Baznīcas sociālajā mācībā.

Ekoteoloģija atvasināta no jau pieminētās Dieva pavēles pirmajiem cilvēkiem Ēdenes dārzā to “kopt un apstrādāt” (senebr. lə‘āḇəḏāh ūləšāmərāh, 1. Moz. 2:15). Industriālā laikmeta nelaimju sakni nereti saskata vienpusīgi izlasītajā Dieva pavēlē: “piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi” (senebr. wəḵiḇšuhā ūrəḏū, 1. Moz. 1:28).[6] Šī “rupjā valdīšana”, lūk, kopš jaunlaiku tehnoloģiskās revolūcijas kristiešus esot noskaņojusi uz ilūziju, ka viņi drīkst izmantot dabu, zemes resursus un radības, par to saudzēšanu neliekoties zinis, jo tā to noteicis Pats Dievs. Eiropas civilizāciju tas ir gandrīz novedis līdz ekoloģiskajai katastrofai.

Ekoteoloģija kā īpaša Baznīcas sociālās mācības sadaļa sāka attīstīties 19. gadsimta vidū kā reakcija uz industriālās revolūcijas nodarīto kaitējumu.[7] Kad sāka būvēt lielās manufaktūras, kā, piemēram, Rīgas “Provodņiku”, nemaz nerunājot par mašīnražošanu Anglijā un Vācijā, daba tika nežēlīgi postīta un saindēta ar izmešiem un ķīmiskajiem atkritumiem, kuri augsnē nepārstrādājas. Daudziem lasītājiem, iespējams, nav zināms, ka Sarkandaugavas (kur atradās “Provodņiks”) nosaukums ir cēlies no Daugavas attekā uzliesmojošām rūpnieciskajām eļļām, kas tur izgāztas pēc gumijas galošu ražošanas. Ekoteoloģija kā īpaša mūsdienu teoloģijas disciplīna un tās teorētiskais pamatojums nav moralizēšana par to, ka dabu postīt un piemēslot ir slikti. Pēc būtības tā ir Baznīcas Tradīcijā noslīpētās antropoloģijas jeb cilvēka izpratnes atsvaidzināšana mūsdienu cilvēkam. Ir naivi iedomāties, ka cilvēks varētu dzīvot nesaindētā vidē, ja viņš pats paliek tāds, kāds bijis – grēcīgs, ļauns un savtīgs. “Nav iespējams pārvarēt ekoloģisko krīzi, ja tas notiek garīgās krīzes apstākļos. (..) Ekoloģisko problēmu antropogēnais pamats rāda, ka mēs mainām apkārtējo pasauli atbilstoši savai iekšējai pasaulei, un tādēļ dabas pārveidošanai ir jāsākas ar dvēseles pārveidošanu.”[8] “Zemes ētikas” kontekstā no ekoteoloģijas nav iespējams izvairīties, sevišķi tagad, kad visa cilvēce dzīvo satraukumā par biedējošajām klimata pārmaiņām. Kā raksta apustulis Pāvils, “visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā,” t. i., atraisīsies no sava egoisma un kundzības grēka, kas posta visu dzīvo (Rom. 8:18).

Ekoteologi pasvītro, ka senebreju valodas vārds ābad, kas latviski tulkots kā “kopt un pasargāt”, patiesībā nozīmē “kalpot”, “strādāt”, aprūpēt”, citiem vārdiem sakot, dārzā ieliktais cilvēks tiek nostādīts zem pārējās dzīvās radības, kurai viņš ir aicināts kalpot. Vecākā profesija pasaulē ir dārznieks.

Cilvēkam ir jāpārorientējas no lineārās ekonomikas, kuras lozungs ir take-make-waste (angļu val. “ņem-izmanto-izmet”) uz cirkulāro, kas vismaz daļēji nodrošina dabas resursu atjaunošanu. Rūpes par dabas aizsardzību ir deklarētas būtiskos starptautiskos nolīgumos. Šobrīd, iespējams, tas skan novēloti, jo pastāv iespēja, ka dabas reģenerācijas spējas vairs nevar panākt to, ko cilvēks izpostījis. Mūsu sarunas kontekstā ekoteoloģijas pavērsiens nozīmē vēl ko citu, proti, bibliskās vēsts centrā izvirzās antropoloģijas jautājums, t. i., jautājums nevis par politiku vai ekonomiku, bet par to, kas ir katra cilvēka ziņā.

Dzīve ciematā un personības pašnoteikšanās

Literatūrā, stāstot par seno Tuvo Austrumu provinču ciematiem un kopienām, lopkopībai (aitu un kazu proporcijās 2:1) un zemkopībai, ar kurām tur nodarbojās, pievērsta mazāka vērība nekā ekonomiskās dzīves sociālajiem nosacījumiem.[9] Tas arī ir saprotams, jo Bībeli neinteresē ekonomiskie jautājumi paši par sevi. Bībeli interesē, kā cilvēks tādos vai citādos apstākļos var saglabāt skaidru saprātu gan attiecībās ar citiem, gan ar Dievu. Attiecības ar Dievu Vecajā derībā vienmēr tiek skatītas tikai kontekstā ar cilvēku savstarpējām attiecībām. Cilvēks bieži jutās bezpalīdzīgs gan dabas kataklizmu priekšā, gan sociālajos satricinājumos, tāpēc bija nepieciešams sadarboties ar citiem tādiem pašiem bēdubrāļiem un gan sniegt, gan pašam saņemt palīdzību, lai izdzīvotu.[10]

Zemkopji senajā Israēlā dzīvoja ciematos ar vidēji 75–150 iemītniekiem un ciemata robežas sakrita ar klana robežām.[11] Kopiena nodarbojās ar t. s. musha – zemkopību.[12] Šajā vārdā sauc noturīgu zemkopību iztikas līdzekļu iegūšanai; tās ir prakses, kas izveidojušās ilgstošā pieredzē un pārbaudītās darba metodēs. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka ciemata zemkopji devās lauka darbos uz zemes gabaliem, kas bija taisni un visai gari, līdz pat kilometram, vai arī vijās gar līkumotām terasēm, kā Jūdejas kalnos, kur to platums varēja būt vien pāris vagas. Bībelē šos zemes īpašumus sauc par ḥelqat haśśādeh (“tīruma gabals”, Rut. 4:3; 2, “tīrums”, Sam. 14:30–31). Jau minēju, ka pirmsmonarhijas laikā šāds zemes gabals nebija personas privātīpašums, bet tika atvēlēts, t. i., uzticēts apstrādāšanai. Zeme kopā ar ciematu bija viens veselums; atsevišķu personu rīcībā nodoto zemi nenošķīra skaidra robeža. Parasti reizi gadā vai ik pa diviem gadiem zemes strēles tika pārvietotas, kā nepieciešams, atkarībā no zemes auglības, darbaspēka pieejamības u. c. Pārvietošanas mehānisms varēja atšķirties, piemēram, lozējot vai strīdoties, varbūt to nolēma vecajie vai ciemata vecākais, bet maiņas kritērijs bija zemes auglības atjaunošana.

Šādas kopienas apmetās uz dzīvi pāris kilometru attālumā cita no citas – tas ir labi zināms fakts Soģu grāmatā. Lielāku kopienu centru veidošanās bija par cēloni reģionāliem konfliktiem. Vecā derība šo konfliktus skaidro ar egoismu, elkdievību un novēršanos no Jahves monoteisma. Neraugoties uz sadrumstalotību pirmsmonarhijas laikā, senie izraēļi tomēr sevi apzinājās kā vienu tautu (t. i., kas runā vienā valodā, kuriem ir kopīga vēsture un kopīgi senči, tātad arī ticība). Reliģiskā kontekstā šo cilšu savienību sauc par “cilšu konferederāciju” jeb līgu, kuras pamatā bija kopīga kulta atzīšana un atbalsts militāra konflikta gadījumā.[13] Šo situāciju raksturo Soģu grāmata un 1. Samuēla grāmata. Minētās grāmatas dokumentē pāreju no fragmentētas dzīves ciematos uz nacionālu valsti, kāda tajā laikā jau bija kaimiņiem. 1. Sam. 8. nodaļa stāsta par vecajo izmisumu, redzot, ka sadrumstalotās ciltis nespēj turēties pretī svešiniekiem. Senā, lozējot iegūtā zeme kā kopienas ekonomiskās un sabiedriskās dzīves pamats jaunajos apstākļos vairs nespēja nodrošināt nacionālās identitātes saglabāšanu.

Vecais Samuēls gan brīdināja no monarha patvaļas, bet monarhijas izveide vairs nebija apturama: “Šādas tiesības būs ķēniņam, kas pār jums valdīs: viņš ņems jūsu dēlus par braucējiem saviem ratiem un arī, lai tie būtu viņa jātnieki, un arī, lai tie tecētu viņa ratu priekšā. Un jūsu meitas viņš ņems, lai tās gatavotu ziedes, būtu par virējām un par cepējām. Un jūsu labākos tīrumus, jūsu vīna dārzus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos saviem [ierēdņiem]. Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Viņš ņems arī jūsu kalpus un jūsu kalpones, un jūsu labākos jaunekļus, un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus. No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsiet viņam par kalpiem. Un, kad jūs tanī dienā brēksit sava ķēniņa dēļ, ko jūs paši būsit sev izvēlējušies, tad Tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs.” Iespējams, mūsdienu lasītājam, kurš nav labi sagatavots senā teksta uztverei, noderēs paskaidrojums, ka Samuēls brīdināja: jaunajā monarhiskajā iekārtā, kurā dominēs birokrātija un sauss aprēķins, vēl vakar brīvie cilvēki ātri vien zaudēs pašnoteikšanos. Personības brīvība un ierēdniecība ir divi pretrunīgi vektori.

Bet kāds tam visam sakars ar attieksmi pret zemi? Precīzāk, ar zemes pārvaldību un no tās izrietošajām teoloģiskajām un sociāli ekonomiskajām sekām? Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija. Kā raksta V. Brugemans, “Zeme ir galvenā, varbūt pati galvenā bibliskās ticības tēma. Bibliskā ticība ir vēsturiskās piederības meklēšana, kas ietver sevī likteni, kas no šīs piederības izriet (..) Zemes piederība ir veids, kā organizēt visu biblisko teoloģiju.”[14]

Nodokļu lāsts

Vecās derības skatījumā monarhiju kā pārvaldes formu apdraud paša monarha ambīcijas un visatļautība. Monarhija bija pazīstama Izraēlas kaimiņu zemēs jau senāk, taču, lai gan vecajie prasīja iecelt ķēniņu, centralizēta vara nespēja atrisināt visas problēmas – to pašu cilvēcisko ambīciju dēļ. Vecās derības laikā, kad sabiedrība vēl bija ļoti saliedēta un samērā viegli pārskatāma, neatrisināmās pretrunas bija skaidri ieraugāmas.

Tā, mazie īpašumi auga augumā, un to saimniekiem bija aizvien lielākas prasības, bet pirmsmonarhijas laika kausējamajā katlā tas varēja būt bīstami: saasinājās cilšu militārie konflikti, kuru dziļākais cēlonis bija cīņa par labākām zemēm. Tas apdraudēja nācijas identitāti. Šo procesu dokumentē t. s. Vēstures grāmatas (Jozua, Soģi, Samuēls). No plašās panorāmas top skaidrs, ka vietvalžu vara bija īslaicīga un nepastāvīga. Viņi gan varēja izvirzīt nesamērīgi lielas ambīcijas, kad “tie ēda un dzēra, un līksmojās” (1. Ķēn. 4:20), taču bez pilnvērtīgi funkcionējoša administratīvā aparāta, skaidrām zemju robežām, pārvaldības un kontroles ambiciozo kundziņu vara bija pārāk vāja.

Var uzdot loģisku jautājumu: kāpēc monarhijas apstākļos, kad jau ir izveidojies centralizētas varas mehānisms, labāk neizvēlēties ērtāku bagātības vairošanas paņēmienu, piemēram, nodokļu iekasēšanu, nevis attīstīt zemes privātīpašumu, kas var izrādīties riskants monarham? Taču, ja centralizētās pārvaldes aparāts ir vājš, tad arī nodokļu iekasēšana no izkaisītajiem ciematiem nevarēja notikt tik gludi, kā gribētos. Jo tālāk ciemats atrodas no galvaspilsētas, jo grūtāk iet ar iekasēšanu. Spilgts piemērs ir situācija vēl vakar centralizētajā valstī pēc monarha Salamana nāves. Izrādījās, ka zem monarha cepures patiesībā ir kaudze neatrisinātu problēmu, no kurām lielākā bija nevienādā nodokļu politika (1. Ķēn. 12). Pēc valdnieka Salamana nāves viņa dēls Rehabeāms gan tika iesvētīts par valdnieku galvaspilsētā Jeruzalemē, bet viņam vēl bija nepieciešama atzīšana valsts ziemeļos Israēlā. Taču tur ziemeļu vecajie uzstādīja ultimātu: “Rehabeāms devās uz Sihemu, uz Sihemu devās arī viss Israēls (..) Tad (..) visa Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja: “Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.”” Auglīgo ziemeļu iedzīvotājiem nodokļu nasta kļuva par smagu, lai nomaksātu visus valdnieka celtniecības projektus un uzturētu tuksnešaino, neauglīgo Jūdeju dienvidos.

Bībeles autors valsts sabrukumu gan skaidro ar reliģiskiem cēloņiem, jo Salamana laikā valstī bija pieļauts sinkrētisms ticības lietās. Šajā ziņā gan valdnieks bija “respektējis” savas reliģiski raibās valsts ticības spektru, bet nodokļu politikā elastīgāka pieeja neparādījās.

Jaunizceptais pusvalsts valdnieks paklausīja padomdevējiem, kuri ieteica nodokļu slogu vēl vairāk palielināt, lai izslēgtu jebkādus iebildumus pret monarha varu. Tāpēc Rehabeāms viņiem atbildēja: “Kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar dzeloņainām pātagām.” Jaunais kungs piedraudēja nodokļus palielināt vēl vairāk. Taču šis lēmums izrādījās liktenīgs mākslīgi salīmētajai valstij. Vienotā ķēniņvalsts sašķēlās divās daļās burtiski vienā dienā – dienvidos (Jūdejā) un ziemeļos (Israēlā): “Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību [t. i., nepiekrīt nodokļus samazināt, bet, gluži otrādi, sola tos palielināt], tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: “Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!” Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.” Valsts sabrukums vienā mirklī bija noticis fakts. Mākslīgi noklusētās problēmas izrādījās bumba ar laika degli; tikko zaudēto vienotību mēģināja uzturēt ar dzelzs dūri, ko pie pirmās iespējas steidzās nokratīt. Saņēmuši Rehabeāma atteikumu, israēļi pasludināja neatkarību no Jeruzalemes un devās uz kādu drošāku vietu grūti aizsniedzamajos ziemeļu kalnos.

Acīmredzami Vecās derības laikā cilvēka un zemes attiecības nebija iespējams atrisināt ar patriarhālās saimniekošanas instrumentiem, jo vienas tautas (kas sāka sevi apzināties kā nāciju) sadrumstalošanās draudēja ar asimilāciju. Bet to nebija iespējams atrisināt arī ar centralizētu pārvaldi monarhijā, jo tā nevarēja pasargāt no monarha patvaļas. Šis jautājums ir antropoloģisks, jo kā vienā, tā otrā risinājumā brieda virkne sociālu problēmu modelī “zeme – tauta – Dievs”; taču ekonomiskie risinājumi antropoloģiskās problēmas nerisina. Kā redzēsim tālāk, visai oriģināls skatījums uz šo zemes un cilvēka problēmu lasāms Jaunajā derībā, kas piedāvā radikālu atteikšanos no mantas kā personības vērtības mērauklas.



[1] E. Fromm, To Have or to Be? London, NY: Bloomsbury, 2012 (reprint).

[2] R. De Vaux, Ancient Israel: Its Life and Institutions. Grand Rapids: William B. Eerdmans. Publ. Co., 1997, pp. 65–74; 139–143.

[3] R. Bērs piedāvā skaidrojumu, ka senebreju ‘gan’ šeit nozīmē nevis “dārzu”, bet iekoptu lauku muižas tīrumu (angļu val. estate).

[4] R. Boer, The Sacred Economy of Ancient Israel. Westminster John Knox Press, 2015.

[5] Darbu smagums aprakstīts, piemēram, papirusā “Satīra par amatiem” (apm. 2000. g. pr. Kr.) – par nolādētiem tiek saukti apūdeņošanas grāvju racēji caurvējā un dūņu ķieģeļu cepēji svilinošajā saulē; viņu sakaltušās drānas griež miesu kā ar nažiem, utt.

[6] G. Dišlers, “Three Whales on Whom the World Rests: God, Creation and Symbols”, Latvijas Kristīgās Akadēmijas Zinātniskie Raksti, 3. sēj., Klimata simboli teoloģijā un mākslā. Jūrmala: Latvijas Kristīgā Akadēmija, 2012, 15. lpp.

[7] L. White, Medieval Technology and Social Change. London, NY: Oxford Univ. Press, 1964.

[8] Pareizticīgās Baznīcas sociālās koncepcijas pamati. Jūrmala: Latvijas Kristīgā AKadēmija, 2009, 108. lpp.

[9] A. Sasson, Animal Husbandry in Ancient Israel: A Zooarchaeological Perspective on Livestock Exploitation, Herd Management and Economic Strategies. London: Equinox, 2010.

[10] D. C. Hopkins, The Highlands of Canaan: Agricultural Life in the Early Highlands. Sheffield: Almond, 1985.

[11] D. A. Knight, Law, Power, and Justice in Ancient Israel, Library of Ancient Israel. Louisville, KY: Westminster John Knox, 2011, pp. 122–123.

[12] R. Kark, D. Grossman, “The communal (musha’) village of the Middle East and North Africa Introduction. Definitions and Concepts”: https://www.researchgate.net/publication/268870596_The_communal_musha%27_village_of_the_Middle_East_and_North_Africa_Introduction_-Definitions_and_Concepts

[13] P. N. Lemche, “Israel in the period of the judges. The tribal league in recent research”, Studia Theologica: Nordic Journal of Theology, Vol. 38, 1984, Issue 1.

[14] W. Brueggemann, The Land. Philadelphia: Fortress Press, 1977, p. 3.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: