Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts, un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.