Lai gan izglītībai, pēc Volstonkraftas ieskatiem, ir ļoti liela nozīme, par svarīgāku viņa tomēr uzskata ģimeni un bērnu audzināšanu. Bērni nav apgūtinājums vai traucēklis, kas stājas ceļā sievietes “īstajam” darbam. Tieši bērni ir viņas īstais darbs. Taču tie var nebūt sievietes vienīgais darbs. Un tie nav tikai viņas darbs.

Uz vāka izmantotās baznīcu interjera detaļas izaug no tumsas, it kā tās negaidīti tiktu izceltas no aizmirstības. Aizmugurējais vāks, kuru rotā apzeltītie Valdnieka vārti ikonostasā no Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas, uzrāda pavisam citādu, daudz krāšņāku realitāti, kāda varētu atvērties lasītājam pēc visa uzzinātā.

Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.

Arhitekta darbs ir viens no bīstamākajiem, jo uz lepnību, aroganci, paštaisnumu var kūdīt maldīga sajūta, ka tu, jā, savā ziņā patiešām diriģents, esi teju vai rados ar Dižo Pasaules Arhitektu, ka tavos spēkos ir ne tikai nesaudzīgi pārplānot un sagraut gadsimtos veidotu ielu tīklu, bet arī noteikt un diriģēt, kā savu dzīves telpu nāksies saprast un apdzīvot ļaužu tūkstošiem paaudzēs uz priekšu.

“Varbūt Pumpuriņš bija kaut kas, ko viņš nevarēja iegūt vai ko viņš bija zaudējis,” saka Tomsons – reportieris, kuram uzticēta Keina pirmsnāves vārda mīklas atminēšana. “Jebkurā gadījumā tas neko neizskaidrotu.”

Ikkatris cilvēks ir gans – ja tev neir vairāk jāsargā, tad tev tomēr tava viena vienīga dvēselīte kā kāds jēriņš jāapdomā un jākopj ir. Tāpēc laidiet mums arīdzan tā darīt, kā šie gani un to bērniņu Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju no sirds priecīgi meklēt.

Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.

Dzimtes identitātes ideoloģijas pieņemšana nozīmē sievietes nojēguma pārdefinēšanu. Tieši ar to arī pēdējos divdesmit gadus ar dažādu institūciju palīdzību ir nodarbojusies transseksuālisma kustība anglosfērā. Rezultātā ir notikusi sistemātiska bioloģiskā dzimuma nomainīšana ar dzimtes identitātes kategorijām likumā, valodā, sabiedriskās kārtības regulācijā un datu vākšanā. Džonsa šo procesu sauc par “politisko dzimuma izdzēšanu”.

Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.

Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.

Jautājumu par tīrāku, mazāk piesārņotu, stilizētu un kaut kādā mērā sakrālu telpu risina latviešu mākslinieki, kuri dzīvo Latvijā. Ja viņi savus darbus būtu gleznojuši emigrācijā, vai mēs, raugoties uz tiem, spētu konkretizēt, kas tieši tajos ir latvisks? Vai viņu darbos tas būtu vieglāk ieraugāms nekā Staprāna darbos?

Ja visi šīs izstādes darbi kādreiz tiktu vienkopus atrasti arheoloģiskajos izrakumos, to atradēji droši vien secinātu, ka šai kultūrai raksturīgi atveidot cilvēku, dzīvnieku un augu motīvus, taču tā nevairās arī no abstraktām formām un gludām virsmām bez rotājumiem. No tā, ka starp darbiem nav ieroču, viņi secinātu, ka tā ir mierīga, izzinoša civilizācija ar saviem, iespējams, līdz galam neizprotamiem reliģiskajiem rituāliem.

Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais.