Tālab es ari esmu ilgāku laiku par mūsu pilsētu runājis, gribēdams rādīt, ka mēs cīnamies par augstākām mantām nekā tie, kam nekā tamlīdzīga nav; reizē ar to es vēlējos ari ar gaišiem pierādījumiem apliecināt, ka tie, par kuŗiem es tagad runāju, ir tiešām uzslavas cienīgi.

Laršē un daudzi citi autori brīdina, ka jaunās audiovizuālās tehnoloģijas un mediji atnes visaptverošas pārmaiņas mūsu dzīves pamatos – pašā realitātes uztverē. Digitālās dzīves produktivitāte, ērtības un neierobežotas izklaides solījumi nemanāmi paģērē uzmanību, pastāvīgu virtuālo klātbūtni jaunā telpā un tempā. Radikālas izmaiņas ne tikai dzīves ritmā, bet paša cilvēka dabā var notikt pavisam nemanāmi un, pilnīgi iespējams, neatgriezeniski.

1934. gadā, kad aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, kad vecās Eiropas tik tikko zaļot atsākušajās, vēl baismīgās brūces nesadziedējušajās krāsmatās pilnā sparā rosījās fašisti, nacisti, komunisti un modernisti, neticība pēcnāves dzīvei jau bija kļuvusi par normu. Tiesa, modernistiskās šaubas neradās divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, tās sagatavoja viss “garais” deviņpadsmitais gadsimts.

Visvarenais Dievs, Tu vienīgais esi mūsu stiprais Aizstāvis un vienmēr klātesošs palīgs bēdu laikā. Pielūko un aizsargā mūsu karavīrus un visus citus, kas aizstāv mūsu dzīvību un brīvību, lai viņi taisnīgi un godīgi kalpotu, cenšoties panākt mieru.

Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.

Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.

Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas.

Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.

Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.

Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”

Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.

Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.

Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.

Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi.