Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par amerikāņu rakstnieka Hermaņa Melvila 1851. gada episko romānu “Mobijs Diks jeb baltais valis”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”.

Trešā iespēja ir “dzīvot, baudot visas vai svarīgākās no tām lietām, kas ir saskaņā ar dabu”. Šis labums vairs neattiecas uz mūsu darbību, jo tas piepildās gan tādā dzīves veidā, kas bauda tikumu, gan lietās, kas ir saskaņā ar dabu un nav mūsu varā. Taču šis trešajā nozīmē domātais augstākais labums un dzīve, kas tiek vadīta šādā labumā, tā kā ar to ir savienots tikums, iespējami vienīgi gudrajam.

Savu pārskatu nobeidzot, Mežvinskis jautā, vai tiešām mēs neesam spējīgāki uz filozofiskāku kultūru? Toties es jautātu – ja filozofiskums nes vienādības zīmi ar sīkumainību, tad vai tiešām mums ir vērts par tādiem kļūt?

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina liberālisma klasisko tekstu un domātāju izpēti, šoreiz pievēršoties Džona Stjuarta Milla ietekmīgajam 1859. gada darbam “Par brīvību”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanas dziņu.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par valsts plānoto izglītības kvalitātes celšanas projektu, kas skolotāju atalgojuma uzlabošanas nolūkos paredz atņemt valsts dotācijas tām lauku un mazpilsētu skolām, kurās nav pietiekams bērnu skaits.

Mēs ietver ne tikai dzīvos, bet arī mirušos un vēl nedzimušos. Tas izriet no apzināšanās, ka mēs neviens neesam radušies un uzauguši tukšumā, ka nedzīvojam pašu no nulles iekārtotā pasaulē. Tas izriet no konstatācijas, ka ikviens mūsu politisks lēmums atskanēs mūžībā un ietekmēs mūsu pēcnācēju dzīves. Ne tikai viņu dzīves kā materiālu baudījumu šodienas tehnokrāta vērtējumā, bet viņu dzīves kā visaptverošu, vienreizēju dzīvojumu, kurā viņi atklās jēgu un gūs gandarījumu, citstarp apzinoties savu nesaraujamo saistību ar mums.

Izlasiet mūsdienu ietekmīgākā bioētikas eksperta Pītera Singera darbus, kuros viņš norāda, ka jaundzimušais ir zemākā mentālajā līmenī nekā pieaudzis dzīvnieks. Tad kāpēc bērns, kas ir radīts dehumanizētā veidā, izmantojot ziedotu spermu, olšūnu un surogātmāti, nevarētu kalpot tam, lai izglābtu dzīvību, piemēram, kādam slimam bērnam, kuram ir mīloši vecāki? Galu galā, viņam tomēr vārda īstajā nozīmē nav ne mātes, ne tēva. Vērtējot noteiktas filozofijas postulātu gaismā, viņš ir tikai tāds dzīvnieciņš.

Esam ārkārtīgi pateicīgi visiem, kas līdz šim mums ir ziedojuši, kā arī autoriem, kas savu darbu dāvina par brīvu. Lūdzam finansiāli atbalstīt Telos!