Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.
Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par #MeToo jeb #EsArī kustību – kas vērsta pret seksuālo uzmākšanos –, tās panākumiem un trūkumiem.
Daudziem kristiešiem ir tendence lietu ontoloģisko vērtību sajaukt ar ekonomisko vērtību un uzskatīt, ka precei, pakalpojumam, kapitālam vai darbam pašiem par sevi ir kaut kāda objektīva vērtība arī ekonomiskajās attiecībās.
Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.
Ar lietuviešu izcelsmes karaļu svētību Polija kļuva par pirmo zemi Eiropā, kur, liekot lietā jau senāk zināmos medību liegumus, faktiski tika ieviestas pirmās sugu aizsardzības programmas – tieši ar nolūku panākt, ka šīs sugas vispār izdzīvo. Taču ar tauriem Polija piedzīvoja neveiksmi.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par amerikāņu kinorežisoru Terensu Maliku – iespējams, pēdējo lielo reliģiski metafiziskā autorkino pārstāvi.
Jēdzienā “cilvēka daba” dabīgā likuma skatījumā ietilpst nevis visas empīriski novērojamās kultūru un atsevišķu cilvēku īpatnības (teiksim, novērojums, ka dažkārt vecāki pamet novārtā savus bērnus), bet gan tās cilvēka dabas iezīmes, kas veicina cilvēka potencialitātes realizāciju (piemēram, tā ir cilvēka dabas iezīme, ka bērniem labāk klājas ģimenēs, nevis bērnu namos).
Neiecietību var vispārīgi definēt kā tādu cilvēku dusmas, kuriem nav viedokļa. Šīs dusmas ir pretestība, ko konkrētām idejām rada tieši tās neskaidrās cilvēku masas, kuru idejas ir radikāli nenoteiktas.
Valdnieku acis lai ir modras un redzošas!
Pilsoņu ausis lai ir atvērtas un dzirdīgas!
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.
Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.
Viņi dzīvniekus uzskata par līdzīgiem cilvēkam. Vērojot mājdzīvniekus, pilsētnieks ir sācis piedēvēt dzīvnieka uzvedībai cilvēciskus motīvus. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, gandrīz kā slimība ir izplatījies apgalvojums, ka mājdzīvnieks esot ģimenes loceklis. Atliek tikai kādai slavenībai iegādāties dzīvnieku, kā žurnālisti tūdaļ raksta, ka tādi un tādi aplaimoti ar ģimenes pieaugumu.