Vai tiešām cilvēkiem ir “bail no dzimtes”? Ir cilvēki, kuri noraida dzimtes konceptu, ir cilvēki, kuri nepiekrīt slejā vairākkārt minētās Džūditas Batleres idejām, ir cilvēki, kuri ir sašutuši par reālajām sekām, kas radušās, batleriskajai dzimtes izpratnei nostiprinoties dažādās valsts un administratīvajās institūcijās, kā arī izglītības sistēmā.

Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.

Savu pārskatu nobeidzot, Mežvinskis jautā, vai tiešām mēs neesam spējīgāki uz filozofiskāku kultūru? Toties es jautātu – ja filozofiskums nes vienādības zīmi ar sīkumainību, tad vai tiešām mums ir vērts par tādiem kļūt?

Absolūts vairums (94%) piekrīt, ka “Neskatoties uz ieguldīšanos, ko prasa bērni, ir vērts kļūt par vecākiem.” Un pārsteidzošākais, iespējams, pat paradoksālais ir tas, ka mātes, kurām bija vairāk bērnu un kuras bija ar augstāku izglītību, apgalvojumam piekrita vēl jo dedzīgāk. Tām sievietēm, kuras subjektīvo labumu, ko sniedz bērna ienākšana ģimenē, novērtē augstāk, arī bērnu ir vairāk.

No vienas puses, Krievu pareizticīgās baznīcas komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika mērķēts tikai Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēku atainoja kā miera misiju pildošu.

Liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt.

Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.

Nemo stāsts nav nekas jauns. Viņš ir tikai viens no sludinātājiem, kurš šo “labo vēsti” aiznes tālāk. Bet kas gan ir šis “jaunais” mesija, kā vārdā Nemo sludina? Un kas ir viņa valstība? Tas ir neviena neierobežotais, pilnībā sevis noteiktais un neomarksistiski tendētais Es.

Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, rodas nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjūtīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā.

Lai gan izglītībai, pēc Volstonkraftas ieskatiem, ir ļoti liela nozīme, par svarīgāku viņa tomēr uzskata ģimeni un bērnu audzināšanu. Bērni nav apgūtinājums vai traucēklis, kas stājas ceļā sievietes “īstajam” darbam. Tieši bērni ir viņas īstais darbs. Taču tie var nebūt sievietes vienīgais darbs. Un tie nav tikai viņas darbs.

Divas šīszemes paradīzes bija sabrukušas. Pirmā bija Ruso dabiskā paradīze, otrā – Rikardo ekonomiskā paradīze. Cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi dzīvot un mīlēt; cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi pirkt un pārdot. Acīmredzami ateistiem bija pienācis laiks atrast trešo tūlītējo un neizbēgamo ideālu. Viņi to atrada komunismā.

Uz vāka izmantotās baznīcu interjera detaļas izaug no tumsas, it kā tās negaidīti tiktu izceltas no aizmirstības. Aizmugurējais vāks, kuru rotā apzeltītie Valdnieka vārti ikonostasā no Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas, uzrāda pavisam citādu, daudz krāšņāku realitāti, kāda varētu atvērties lasītājam pēc visa uzzinātā.

Varbūt cilvēki ir uzskatījuši Hamletu par mākslas darbu drīzāk tāpēc, ka tas viņiem ir šķitis interesants, nekā tāpēc, ka tas ir mākslas darbs. Hamlets ir literatūras “Mona Liza”.

Proti, ja visiem cilvēkiem tie labumi, kas ir labumi kā cita dēļ, patiešām ir labi (t. i., ne tikai šķiet esam labi, bet ir objektīvi labi) un ja šie labumi iegūst savu vērtību no augstāka pašvērtīgā labuma, tad visiem cilvēkiem ir kopīgs arī pašvērtīgais labums, kas nosaka pārējos labumus.