Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.

Atteikšanās no materiāliem labumiem bija ļoti izteikta tēma gan Irbes sludinātajos sprediķos, gan viņa paša dzīvē. Tā perfekti sasaucās ar Irbes mīļotā Diogena mācību un visu plašo Kristus dēļ vientiesīgo tradīciju. Nerūpējoties par materiālām vajadzībām, Irbe ieguva brīvību, kuru pamanīja un novērtēja arī citi: “Visa Rīga viņam piederēja. Viņš nebija nabags – viņš bija brīvs.”

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību.

Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.

“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.

Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi. Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.

Izdevniecība “Kodoka”, tuvojoties 14. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām 2022. gada 1. oktobrī, aicināja uz sarunu pārstāvjus no 17 partiju sarakstiem. Atsaucās 8 partijas, lai pie apaļā galda ar rozēm Latviešu biedrības namā atbildētu uz 28 jautājumiem par valstslietām. Daļu no šiem jautājumiem sastādīja Telos redakcija, tādēļ piedāvājam lasītājiem noskatīties šo debati, kā arī gribam uzteikt sarunas demokrātisko atmosfēru un runātāju brīvdomību.

Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma.

Būt “karalim no Dieva žēlastības” nozīmē allaž aktualizēt kopējā labuma ideju un atgādināt par to saviem pavalstniekiem – un tā arī ir mūsdienu monarha galvenā funkcija, turklāt ne tikai vārdos un reprezentācijas pasākumos, bet visā dzīves gājumā un attieksmē pret sevi un citiem.

Slavofilisma idejas 19. gadsimtā nogāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filozofijas pirmo slavofilu darbos tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīgā satura. Lai gan slavofilu idejas pilnībā netika ieviestas dzīvē, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālās pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku monarhiju. Caram jābūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piemēram, Grieķiju). Izglītībai jābūt balstītai nevis racionālismā, bet garīgumā.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu “Eksternalizācijas sabiedrība” un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu “Par nemieru labklājībā”.

Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.

Tas ir naratīvs, kas visdrīzāk iederas FDD izstrādātajā refleksīvās kontroles paņēmienā, kad pretinieks (šajā gadījumā Latvija) izmanto tādu argumentāciju, kas nāk par labu ienaidniekam. Proti, pats sevi padara pasīvu un nespējīgu pretoties vai īstenot savus plānus. “Nevajag kaitināt Krieviju” – šo refrēnu esam dzirdējuši gadiem ilgi no daudzu politiķu, lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko darbinieku mutēm.