Mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi.
Nogurdināja kuratoru uzmācīgi didaktiskie centieni “audzināt” skatītāju. Izstādes autori bija izdomājuši veselu evolucionāru ceļojumu mākslas un iekāres pasaulē, kā rezultātā skatītājam vajadzētu saprast, ka mēs sākām ar ko aizgājušu un nevēlamu, bet noslēdzām ar lielisko “jauno pasauli”, kurā visi svin seksuālo brīvību un dažādību, atmetot nosodījumu un aizspriedumus.
Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
Es vēlos skaidri paust Argentīnas nostāju: lai gan ANO “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” nolūki ir skaisti, tā nav nekas cits kā pārnacionālas valdības programma, kura būtībā ir sociālistiska un kuras mērķis ir atrisināt modernitātes problēmas tādā veidā, kas nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.
Tagad vairs nekaro valdības, bet tautas, un karš izšķir tautu likteņus, tāpēc arī visai tautai bez izņēmuma jānes apsardzības dienests kā personīgi, tā materiāli. Izņēmumu še nedrīkst būt, jo ikviens izņēmums būs netaisns attiecībā uz tiem, kas nes šos pienākumus.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?
Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem.
Imigrantu darbaspēka trūkums nenozīmē, ka darbavietas netiks aizpildītas: darba devēji tā vietā pielāgos plānošanu, izvēloties vai nu paaugstināt atalgojumu, lai piesaistītu vietējos darbiniekus, vai arī ieguldīt līdzekļus ražotnēs un iekārtās, lai aizstātu strādniekus.
Talmuds māca, ka, jo vairāk cilvēkam ir bērnu, jo lielāka ir viņa līdzdaļa nākamajā pasaulē. Bērni mājsaimniecībai nes dievišķu svētību un aizsardzību. Haredi daudzbērnu ģimenes uzskata par dievišķās kalpošanas veidu, kurā vecāki ir kā Dieva sabiedrotie radīšanas aktā,
Līdzīgi kā ģeopolitikā par liela mēroga konflikta tuvošanos var liecināt vecās lielvaras stagnācija iepretim jaunās lielvaras ekonomiskā un militārā potenciāla pieaugumam, tā valstu iekšpolitikā un etniskajās attiecībās par pilsoņu kara draudiem var liecināt pamattautas demogrāfiskā stagnācija vai kritums iepretim straujam imigrantu populācijas pieaugumam.
Nekonsekvents cilvēks jau ir stipri tuvs nejēgam, pēcgudrības cilvēkam, garīgam sliņķim, un pat – m u ļ ķ i m. Nekonsekventu domu un darbību tauta arī kritizē un bargi tiesā.
Prāta paplašināšanās nav tikai pasīva vairāku prātam nezināmu ideju uztveršana – tā ir enerģiska un tūlītēja iedarbošanās uz šīm jaunajām, prātā ieplūstošajām idejām, darbība to virzienā un to vidū. Tā ir formējoša spēka iedarbība, kas iegūto sakārto un padara jēgpilnu.
Narkotiku lietotāju skaits Ķīnā ir 2,14 miljoni, kas atbilstu 0,22% no tās 980 miljoniem pieaugušo iedzīvotāju. Salīdzinājumam: Portugālē, kur narkotikas dekriminalizētas, lietotāju skaits ir 12,8% no pieaugušajiem iedzīvotājiem.
Ja vispār ir iespējams sasniegt patiesību, tā mums ne vien jāatrod, bet arī jāliek lietā; un, pat ja tas ir grūti, tāpat patiesības izzināšanā nav mēra, ja vien tāds nav atrasts, – tāpēc ir apkaunojoši pagurt meklējumos, kad tas, ko meklējam, ir tik ļoti skaists.
Patiesībā ir grūti iedomāties, kā cilvēki, kas pilnībā atteikušies no ieraduma vadīt paši sevi, varētu sekmīgi izvēlēties savus valdniekus. Un nav iespējams noticēt, ka no kalpu tautas vēlēšanu biļeteniem jebkad varētu izcelties brīvību mīloša, enerģiska un gudra valdība.
Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
Trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika.
Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.
Lietās par kristiešu un musulmaņu reliģisko jūtu aizskaršanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa piemēro šokējošu un skandalozu dubultstandartu, padarot valsts rīcības brīvību atkarīgu no tā, kuras ticības pārstāvji ir aizskarti. Valstij ir ļoti plaša novērtēšanas brīvība, aizsargājot islāmu, un ļoti šaura rīcības brīvība, aizsargājot kristietību.