Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.

Tie, kuriem sabiedrība ir ļoti nozīmīga, atliek savu nāvi, lai būtu dzīvi nozīmīgu sociālu notikumu laikā; turpretī tie, kuri jūtas atsvešināti no sabiedrības un neiesaistās tās ceremonijās, var nomirt ātrāk, vienkārši pārtraucot cīnīties un “ļaujoties”.

Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.

Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.

Ja indivīds dzīvo autoritāras varas kontrolētu mediju telpā, tad viņa izpratne par reālajām valsts problēmām un labākajiem to risinājumiem var būt izkropļota. Maldināts vēlētājs vairs nerīkojas savās labākajās interesēs, jo viņš ir apmānīts. Tāpat, ja demokrātiskā valstī sabiedriskais medijs atbalsta pāris liberālo partiju, tad tā ir demokrātijas izkropļošana un slīdēšana autoritārisma virzienā.

Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās. 

“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”

Ņemot vērā mūsdienu valdošo filozofiju vai, pareizāk, filozofijas trūkumu, izglītība ir pavērsusies pati pret sevi, iznīcinot tieši to daudzveidības un proporcijas izjūtu, kuru izglītībai būtu jāsniedz. Cilvēks, kurš pielūdz izglītību, nav ieguvis no izglītības labāko; cilvēks, kurš visu upurē izglītībai, nav pat izglītots.

Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības.

Tie, kas sludina sociālo taisnīgumu, sāk ar ideju, ka visa ekonomika ir pīrāgs, kuru var dažādi sadalīt. Taču šis pīrāgs nav dotais. Šis pīrāgs ir bagātība, kas tiek radīta tirgus atklāšanas procesā.

Diskusija par nākotnes nopietnajiem, bet, tūlītēji pieliekot pūles, novēršamajiem ļaunumiem ir pati nepopulārākā un vienlaikus pati nepieciešamākā politiķa nodarbe. Tie, kas apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši – un nereti arī saņem – pēcāko paaudžu lāstus.

Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.

Biedrība vēlreiz vērš tiesas uzmanību uz faktu, ka Konkursa norises primārajam mērķim, ievērojot, ka tā ietvaros ir jānotiek apzinātai, nevis bezmērķīgai valsts budžeta līdzekļu sadalei, ir jābūt pieteikto programmu augstvērtībai.

Sabiedrība ir ieinteresēta tieši tradicionālās laulības pastāvībā un ekskluzivitātē. Šī pastāvība un ekskluzivitāte ir nepieciešamas, lai aizsargātu ikviena bērna identitāti un statusu, kā arī sargātu bērnu tiesības tikt audzinātiem, piedaloties gan mātei, gan tēvam.