Vai tiešām cilvēkiem ir “bail no dzimtes”? Ir cilvēki, kuri noraida dzimtes konceptu, ir cilvēki, kuri nepiekrīt slejā vairākkārt minētās Džūditas Batleres idejām, ir cilvēki, kuri ir sašutuši par reālajām sekām, kas radušās, batleriskajai dzimtes izpratnei nostiprinoties dažādās valsts un administratīvajās institūcijās, kā arī izglītības sistēmā.

Absolūts vairums (94%) piekrīt, ka “Neskatoties uz ieguldīšanos, ko prasa bērni, ir vērts kļūt par vecākiem.” Un pārsteidzošākais, iespējams, pat paradoksālais ir tas, ka mātes, kurām bija vairāk bērnu un kuras bija ar augstāku izglītību, apgalvojumam piekrita vēl jo dedzīgāk. Tām sievietēm, kuras subjektīvo labumu, ko sniedz bērna ienākšana ģimenē, novērtē augstāk, arī bērnu ir vairāk.

No vienas puses, Krievu pareizticīgās baznīcas komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika mērķēts tikai Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēku atainoja kā miera misiju pildošu.

Liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt.

Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, rodas nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjūtīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā.

Divas šīszemes paradīzes bija sabrukušas. Pirmā bija Ruso dabiskā paradīze, otrā – Rikardo ekonomiskā paradīze. Cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi dzīvot un mīlēt; cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi pirkt un pārdot. Acīmredzami ateistiem bija pienācis laiks atrast trešo tūlītējo un neizbēgamo ideālu. Viņi to atrada komunismā.

Varbūt cilvēki ir uzskatījuši Hamletu par mākslas darbu drīzāk tāpēc, ka tas viņiem ir šķitis interesants, nekā tāpēc, ka tas ir mākslas darbs. Hamlets ir literatūras “Mona Liza”.

Proti, ja visiem cilvēkiem tie labumi, kas ir labumi kā cita dēļ, patiešām ir labi (t. i., ne tikai šķiet esam labi, bet ir objektīvi labi) un ja šie labumi iegūst savu vērtību no augstāka pašvērtīgā labuma, tad visiem cilvēkiem ir kopīgs arī pašvērtīgais labums, kas nosaka pārējos labumus.

Cilvēktiesību Konvencijas teksts nesniedz pamatu nekādam pienākumam cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz prasītājiem Tiesā un vēl jo mazāk cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz “nākamajām paaudzēm”, t. i., tādu personu vārdā, kuras pēc definīcijas pat nav Tiesas priekšā.

Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.

Tie, kuriem sabiedrība ir ļoti nozīmīga, atliek savu nāvi, lai būtu dzīvi nozīmīgu sociālu notikumu laikā; turpretī tie, kuri jūtas atsvešināti no sabiedrības un neiesaistās tās ceremonijās, var nomirt ātrāk, vienkārši pārtraucot cīnīties un “ļaujoties”.

Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.

Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.

Ja indivīds dzīvo autoritāras varas kontrolētu mediju telpā, tad viņa izpratne par reālajām valsts problēmām un labākajiem to risinājumiem var būt izkropļota. Maldināts vēlētājs vairs nerīkojas savās labākajās interesēs, jo viņš ir apmānīts. Tāpat, ja demokrātiskā valstī sabiedriskais medijs atbalsta pāris liberālo partiju, tad tā ir demokrātijas izkropļošana un slīdēšana autoritārisma virzienā.