Nemo stāsts nav nekas jauns. Viņš ir tikai viens no sludinātājiem, kurš šo “labo vēsti” aiznes tālāk. Bet kas gan ir šis “jaunais” mesija, kā vārdā Nemo sludina? Un kas ir viņa valstība? Tas ir neviena neierobežotais, pilnībā sevis noteiktais un neomarksistiski tendētais Es.

Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.

Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.

1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.

2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā. Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.

Un nākamā bija vēl viena laimes diena. Laikraksti jūsmoja vienā balsī, biržas cenas uzlēca debesīs, no Vācijas pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atskanēja draudzīgas balsis, Francijā ierosināja uzcelt Čemberlenam pieminekli.

Bija arī bēguļotāji-skalinieki (бѣгуны-лучинковцы). Viņi uzskatīja, ka Antikrists ir apgānījis visus dievkalpojuma priekšmetus un visus apgaismes ķermeņus – sveces, petrolejas lampas, – izņemot vienu: parastos skalus, ar kādiem agrāk nabadzīgie zemnieki apgaismoja savus mājokļus. Tātad tikai skals ir tīrs un Dievam tīkams.

Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.

Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.

Viņi dzīvniekus uzskata par līdzīgiem cilvēkam. Vērojot mājdzīvniekus, pilsētnieks ir sācis piedēvēt dzīvnieka uzvedībai cilvēciskus motīvus. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, gandrīz kā slimība ir izplatījies apgalvojums, ka mājdzīvnieks esot ģimenes loceklis. Atliek tikai kādai slavenībai iegādāties dzīvnieku, kā žurnālisti tūdaļ raksta, ka tādi un tādi aplaimoti ar ģimenes pieaugumu.

Viena veida draudzība, kas, pēc filozofa domām, tāda ir vispilnīgākajā mērā, balstās uz labo: proti, tikumīgi cilvēki viens otram vēl labu otra cilvēka (nevis sevis) dēļ. Tā kā tikums ir noturīga rakstura dispozīcija, tad šādas draudzības ir noturīgas, bet, tā kā tikumīgi cilvēki ir retums, tad arī šādas draudzības ir retums.

“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”

“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.

Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.

Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.

Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.

Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.