“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.
Sadaļas arhīvs: Stāsti
“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.
Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.
Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
Iedams cauri tuksnesim, Kristofers ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.”
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Mums patīk runāt par smaga darba vērtību, bet mēs sev iestāstām, ka iemesls, kāpēc paši nestrādājam, ir kāda netaisnība. Piemēram, Obama slēdza ogļraktuves vai visas darba vietas aizņēma ķīnieši. Tie ir meli, kurus mēs sev stāstām, lai apklusinātu kognitīvo disonansi – pārrauto saikni starp pasauli, kuru redzam, un vērtībām, kuras sludinām.
Viņš lika soli pie soļa, bet koks, avīžu būda, laternas stabs, kuŗam viņš gribēja tikt gaŗām, nenāca vairs viņam pretī tik ātri kā agrāk. “Laikam nav vairs spēka,” viņš skumīgi nodomāja.
Juzdams, ka izredzes iegūt kādu amatu padomju sistēmā sarūk, A. Karčevskis bija piedāvājis A. Kirhenšteina valdības Ārlietu ministra biedram Andrejam Jablonskim sagādāt kompromitējošus materiālus par autoritārā perioda valstvīriem, bet jo sevišķi – par K. Ulmani. Pulkvedis Jānis Vītols par šo nodevīgo rīcību esot izsacījies ļoti lakoniski: “Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekož rokā!”
Mežs aug stāvus augšup pa nogāzēm; dažkārt tas sasniedz pašu virsotni vai, kur nespēj, tikai aizpilda un apsedz aizas. Bet starp kalniem, ielejas dibenā, krītainas zāles kumšķi un nelielas Daunsas īves apjož ganību laukus un sargā to klusumu.
Vērsties pret narkotiku lietotājiem būtu radikāla kursa maiņa. Sākotnēji tā visdrīzāk būtu nepopulāra. Gadu desmitiem ir pieliktas reālas pūles, lai noņemtu stigmu no narkotiku lietošanas. Lietotāju likšana cietumā izraisīs NVO, mediju un juristu šķiras sašutumu, kas būs jāpārvar.
Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrā braukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasažieru kuģi jūrā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo, ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību – paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes.
Šie ļaudis nešķita sveši vai no senas pagātnes; tie bija cilvēki no manas paaudzes. Tā kā viņi bija kaili, viņus neierobežoja attiecīgais laikmets ar pārejošām apģērba modes tendencēm. Tieši pretēji, viņu mati un sejas pilnībā atbilda mana laikmeta stilam. Viņi bija – es un man pazīstamie cilvēki.
Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.
Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.
Nemo stāsts nav nekas jauns. Viņš ir tikai viens no sludinātājiem, kurš šo “labo vēsti” aiznes tālāk. Bet kas gan ir šis “jaunais” mesija, kā vārdā Nemo sludina? Un kas ir viņa valstība? Tas ir neviena neierobežotais, pilnībā sevis noteiktais un neomarksistiski tendētais Es.
Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.