Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.
Sadaļas arhīvs: Stāsti
Tad nāca tas, ko negaidījām, bet kas gan būtu bijis jāgaida, – bēgšana. Pēkšņi jau viņš bija uz galda malas, varbūt pat uz grīdas. Atmiņas ceļi ir aizputināti. Pušķis nemaz tik plāns nelikās, taču arī ne pirmā svaiguma. Badā, nabags.
Pirms dažām stundām, kad stāvēju baptistērijā un iztēlojos, kā tas viss varēja notikt tajā naktī, man ienāca prātā ideja: šodien pat aizbraukt uz šo leģendāro vietu un pārbaudīt, vai tur vēl joprojām ir sajūtams kaut kas no Augustīna laikiem.
Es aizgriezos prom no loga un paraudzījos man priekšā esošajā ekrānā ar karti un lidojuma trajektoriju. Lūk – no lidmašīnas skatu punkta raugoties –, mēs patiešām lidojam virs Alžīrijas, tālu priekšā ir parādīta Vidusjūras krasta līnija un atzīmētas trīs pilsētas: galvaspilsēta Alžīra, Konstantina un Sūkahrāsa.
Tomass izklāstīja savu priekšlikumu. Viņš sacīja, ka mērķis ir vērsties pret tā sauktajām “trim pansionāta sērgām” – garlaicību, vientulību un bezpalīdzību. Lai apkarotu šīs trīs sērgas, viņiem vajadzēja ievest pansionātā dzīvību. Katrā istabā bija plāns ievietot zaļojošus augus. Zālienu viņi nopļautu un tur ierīkotu sakņu un puķu dārzu. Un tad viņi ievestu dzīvniekus.
Lubānes draudzes skolotājs (miris 1860) esot augšāmcēlies un baznīcā pa naktīm ērģelējis. Tad uzlikuši kapam labu akmeni – vēl cēlies augšā; likuši otru akmeni; vēl cēlies: likuši trešo akmeni nokniedēdami, tad vairs necēlies.
Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.
Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē.
Digitālais formāts paātrina saziņu, milzīgos apjomos pieaudzē tekstu apjomu un pasliktina to, padarot viendienīgu. Daudzrunāšana un daudzrakstīšana neveicina domāšanu, kur nu vēl “kritisko”, un attiecīgi precīzu izteiksmi. Tāda ir iegūstama tikai darbā ar augstvērtīgiem tekstiem, no kuriem lielākā daļa sarakstīti antīkajos laikos un viduslaikos.
Pilsētas leģendas vēstī, ka ēdnīcās kotletes reizēm iztrūkušas ne tādēļ, ka gaļas mazumiņš nebūtu atvests, bet gan tādēļ, ka papīra salvešu piegāde kavējusies, un bez tām pavārs nav atļāvis kotlešu masu gatavot. Es pats šādiem stāstiem neticu, jo salvetes bija reāls deficīts, bet “ķieģelīša” maizes pilsētas ēdnīcās netrūka.
“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…
Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri.
“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.
“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.
Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.
Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
Iedams cauri tuksnesim, Kristofers ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.”
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Mums patīk runāt par smaga darba vērtību, bet mēs sev iestāstām, ka iemesls, kāpēc paši nestrādājam, ir kāda netaisnība. Piemēram, Obama slēdza ogļraktuves vai visas darba vietas aizņēma ķīnieši. Tie ir meli, kurus mēs sev stāstām, lai apklusinātu kognitīvo disonansi – pārrauto saikni starp pasauli, kuru redzam, un vērtībām, kuras sludinām.