– Galu galā jūs savu mērķi nesasniegsiet, – Tihons runāja bez aplinkiem, – juridiski jūs esat gandrīz neaizskarams, uz šo faktu ar izsmieklu jums norādīs kā pirmo. Valdīs neizpratne. Kurš vispār sapratīs patiesos atzīšanās iemeslus? Jā, viņi tos tīšām nesapratīs, jo baidās no šādiem varoņdarbiem, uzņem tos ar nemieru, ienīst tos un par tiem atriebjas. Pasaule mīl savu netīrību un negrib, lai to satricina; tāpēc jūsu soli steigšus pārvērtīs par kaut ko smieklīgu, jo ar smieklīgumu šādas lietas pie viņiem visvieglāk ir norakt.

Prohors Malovs atzīmēja: “Kad Nikolajs Vsevolodovičs ir laimīgs un nav drūms, visi mūsējie ir jautri un gudri runā.” Es to atcerējos arī toreiz, tāpēc biju jautrs, apmierināts, nebiju drūms un gudri runāju. Taču atceros, ka jau toreiz pilnā mērā zināju, ka esmu zemisks un nicināms gļēvulis sava atbrīvošanās prieka dēļ un ka nekad vairs nebūšu godīgs cilvēks – ne šeit, ne pēc nāves, nekad vairs. Un vēl: pie manis piepildījās ebreju sakāmvārds: “Savs mēsls ir riebīgs, bet nesmird.”

“Jūs atkal esat nolaidis acis,” aizkaitināti ņirgādamies, viņu pieķēra Stavrogins, “jo jums ir kauns par mani, ka es ticot velnam, bet, izliekoties, ka neticu, es viltīgi uzdodu jums jautājumu: vai viņš patiešām pastāv vai nepastāv?” Tihons nenosakāmi pasmaidīja.

Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga.

Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt.

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.

Biju tiešām nobijies. Bet netaisījos lūgt nekādu žēlastību. Vienkārši sabāzu rokas kabatās, skatījos ugunī un domāju: kas notiks, lai notiek! Zeki iznāca krietnā pulkā, arī sastājās ap ugunskuru. Es stāvēju un gaidīju naža dūrienu. Zeki stāvēja man aiz muguras, jutu viņu elpas. Nemēģināju lūgties. Kas būs, tas būs. Valdīja baigs klusums.

Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.

Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.

Cits cilvēks, izgājis tādu elli, nebūtu vairāk nekad dzīvē sitis otru cilvēku. Bet tādi nederēja paaugstināšanai. Derēja tikai tādi, kas paši kļuva nikni kā suņi. Žurku iznīcinātāju audzināšana bija devusi savus rezultātus. Pietiek nodauzīt, pazemot cilvēku savus sešus mēnešus, lai pēc tam, to nedaudz izceļot, iegūtu uzticīgu sišanas sistēmas turpinātāju.

Poļiem visvairāk patīk skābenas garšas un maize, kura ir visur. Uz katra otrā ielas stūra no zilas krāsas ratiem tiek tirgoti kliņģeri – līdzīgi kā pie mums vasarās tirgo saldējumu.

Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns.

Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Divpadsmit Latvijas nacionālajiem partizāniem vairs nav jāguļ bedrēs, kurās tos iesvieda ienaidnieki. Ar ķieģeli uz sejas un peļu midzeni galvaskausā. Agrāk vai vēlāk viņus ar godu apbedīs svētītā zemē, iespēju robežās identificētus. Esmu ar abām rokām par to, lai tiktu izveidoti seju modeļi. Tas var palīdzēt atpazīšanai pēc fotogrāfijām vai vismaz atdot izskatu, ja nebūs iespējams atdot vārdu.

Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte, iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība.