Notikušas transformētā laika noplūdes, laika mašīnām lidojot pārāk tuvu pasažieru vai militārajām lidmašīnām.
Sadaļas arhīvs: Stāsti
Viņš atbildēja: lūdz Dievu, kas darījis tevi nemierīgu, lai viņš atkal atņemtu tev nemieru. Bet es paturēju savu nemieru un samulsis turpināju savu gaitu.
Īsi pirms pāvesta korteža ierašanās uz brauktuves izskrēja pusmūža vecuma sieviete garā krēmkrāsas lietusmētelī ar lielu baltu ziedu pušķi rokā.
Tikai viņu mūžīgā slava
22.04.2026Tad nu ar Dievu paliekat sirsnīgi sveicināti no manis, un es palieku, gaidīdams uz jūsu atbildi. Jūsu brālis J. B. I. ierakumos.
Pasaka par trīs lāčiem
19.04.2026Mazā, vecā Večiņa miegā bija dzirdējusi Lielā, Milzīgā Lāča skaļo, rupjo, zemo balsi, taču viņas miegs bija tik dziļš, ka tā viņai šķita vien vēja brāzma.
Elles vārtiem to nebūs uzvarēt
05.04.2026Lieldienas nenāk pie Domātāja, Domātājs svētdien jau ir miris. Viņš ar savām domām nonāca līdz virvei.
Divas nāves un viena ievēlēšana
28.03.2026Brīdī, kad esmu apsēdusies pie datora, lai uzrakstītu šo rakstu, Noelija Kastiljo Ramosa, visticamāk, jau ir mirusi.
Kolonistu kreisera kuģapuikas
14.03.2026– Ļaļečku draud izmest no dzīvokļa! Saimnieks pēkšņi uzradies – latvietis no Amerikas!
Berlīnes dialektika
07.03.2026Šajā nelaimīgajā un pārmērīgajā sevis mīlestībā cilvēki vienmēr tiek it kā dzemdināti no jauna. Atšķirība ir tāda, ka mūsdienu kultūra diemžēl vairs tikai retu reizi cilvēkam palīdz sevi izmainīt. Sengrieķu kultūru raksturoja frāze “Pazīsti sevi”, kristīgo – “Aizliedz sevi”. Mūsdienās šo kultūru gudrība ir aizmirsta, tāpēc paliek tikai frāze – “Radi sevi”.
Edvarts Virza Grieķijā un Atēnās
14.01.2026Kāpdams pa sadilušām marmora kapēm, es nonāku starp kādām tempļa kolonnām. Ar kādu vieglumu tās kāpj uz augšu, un, no skaidrības radītas, tās atbalsta skaidrību. Te nu es stāvu vietā, kur ir Eiropas cilvēces garīgais centrs, kur glabājas visu lietu pareizais mērs.
Divas tādas varas
10.01.2026Kad man prasa – vai tev nebija bailes, kad tevi tiesā, kad ved prom? Nē, man nebija bailes. Es gāju kopā ar visu tautu. Pirmkārt, jau 1941. gadā aizvestie. Es visu laiku esmu, vēl tagad esmu kopā ar viņiem. Es jūtos vainīga, ka esmu te, dzīva, bet viņi nav. Un šī sajūta laikam ir tā mīlestības sajūta, varētu tā teikt, vai ne? Mīlestība uz savu tautu un zemi.
Ziemas svētku vakars
23.12.2025Rokas man noslīdēja uz deķa, tām trūka spēka. Kas gan man varēja kaitēt? Reizām man deva vīnu dzert. Tas mani spēcināja, un es ilgi, ilgi klausījos, kad māte manim lasīja priekšā, kā Kristus, Jeruzalemi uzlūkodams, raudājis… Brīnums, kad esmu vājš, tad man šie stāstiņi patīk, bet, kad esmu vesels, tad man nav vaļas.
Bu-Mu jeb Es tev visu atdošu
14.12.2025Šajā brīdī kaut kur augšā, virs mums – es vēl nesapratu, kur īsti, – atskanēja murdēšana, klusināti sievietes kliedzieni un divi vai trīs dobji būkšķi, it kā vienā no dzīvokļiem kristu mēbeles vai citi smagi priekšmeti. Augšā – tagad piefiksēju, ka tas bija pa labi no mums, – kāds atvēra logu.
Pašbrūvēta skolu reforma
11.12.2025Šie bērnu vecāki ir pietiekami ilgi dzīvojuši esošajā sistēmā, lai redzētu, ka skolā mācītās materiālisma un libertīnisma “patiesības” ved pie sabrukuma gan personīgajā dzīvē, gan sabiedrībā. Viņi neredz iemeslu, kāpēc viņu bērniem būtu jāizcieš tāds pats 13 000 stundu garš sods, kādu izcieta viņi paši. PISA rezultāti, ikdienas mijiedarbība un skandalozi ziņojumi no mūsu cienījamajām mācību iestādēm šo iespaidu pastiprina.
Valentīnas dzīve
06.12.2025Valentīna nezaudēja dūšu pēc saviem četriem zēniem. Viņa pat nemācēja īsti pateikt, cik bērnus vēlētos. Šīm alkām, kas bija visu vadošais princips, nebija gala. Un beidzot piedzima pirmā meita.
Vecās lauku mājas atjaunošana
08.11.2025Šādu māju ir tūkstošiem. Daudzas jau sagrautas pilnībā, citas līdzīgā stāvoklī kā mūsējā atrodas atjaunošanas sākuma posmā – pa vidu starp vecu māju un graustu. Ja neko nedarīs, tās izzudīs pavisam, izgaistot arī tai mūsu identitātes daļai, kas saistīta ar dzīvesziņu un veidu, kā mēs apdzīvojam mūsu pašu zemi.
Šūnas, gļotas un bērni
26.10.2025Nožēlot abortu feminismā nav labi, jo, klau, nu tu nožēlo, bet neviens jau tevi nespieda. Neviens jau nepiedāvāja faktus un argumentus, kāpēc lai sieviete, dodoties pie ārsta, neuzticētos viņa ekspertīzei par tiem diviem variantiem, ko darīt. Kā rakstīsim? Bērniņš vai aborts? Jo to, ka aborts ir bērniņš, rakstīt īsti nevar.
Jaunā skolotāja piezīmes
23.10.2025Izglītības reformu “Skola 2030” savulaik vēroju, vēl būdams iesaistīts politiskajā darbā, un redzēju, ka aiz virspusējiem saukļiem par patriotisko audzināšanu sociālo zinātņu un vēstures priekšmetā tiek virzītas pavisam citas idejas, kas neveicina izpratni par vēsturi, bet to izšķīdina tematos, kuriem ir maza saistība ar Latvijas realitāti.
1941. gada vasarā pēc Monikas Daukštes ieradās vietējā policija un aizveda uz Aglonas skolu, kur bija sadzīti nošaušanai nolemtie ebreji. Monika izlūdzās no klātesošā vācu virsnieka atļauju policista pavadībā aiziet uz vietējo baznīcu, kur izsūdzēja dekānam A. Brokam savu likteni. Broks kopā ar kristīto ebrejieti un policistu devās uz skolu, kur pārliecināja vācu virsnieku atbrīvot katolieti. Nosodot ebreju un padomju aktīvistu slepkavības, Broks 1941. gada vasarā uzstājās ar sprediķi “Kain, kur ir tavs brālis?”, bet 1941. g. decembrī otrās adventes svētdienā Aglonas baznīcā nolasīja sprediķi “Tev nebūs nokaut”.
1941. g. oktobrī abiem Izraelitiem nācās aiziet no šī patvēruma, un viņi vērsās pie brāļiem kalējiem Rutkovskiem – Pētera (1903) un Staņislava (1914–1959), kuri jau iepriekš bija palīdzējuši ar pārtiku un tagad atļāva paslēpties viņiem piederošā šķūnī. Pie Rutkovskiem bieži nāca kopīgs paziņa – kalējs Matusevičs, kurš 1941. g. novembrī pieņēma un paslēpa abus bēgļus savā vecajā, dzīvošanai vairs nederīgajā mājā.