2025. gada 8. maijā par 267. Romas pāvestu tika ievēlēts amerikānis Roberts Frēnsiss Prevosts (1955) – augustīnietis, kardināls, kurš daudzus gadus pavadījis misijā Peru un līdz šim nebija pazīstams ne plašākai publikai, ne arī tiem, kuri rūpīgi sekoja līdzi pāvesta vēlēšanām un pazina galvenos kandidātus. Laikā, kad tiek pētītas jaunā pāvesta Leona XIV pagātnes gaitas, meklētas intervijas ar viņu, lai noskaidrotu nostāju dažādos jautājumos, un arī iztaujāti viņa radinieki, piedāvājam kaut ko skaidrāku – pilnu sprediķa tekstu, kuru viņš nolasīja savā pirmajā pāvesta kārtā celebrētajā sv. Misē kardinālu kolēģijai Vatikānā, Siksta kapelā, 2025. gada 9. maijā.
Teksts no Bībeles, kuru viņš šeit komentē, ir šis: “Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.”” (Mateja 16:13–18)
Es sākšu ar pāris vārdiem angļu valodā – pārējais būs itāļu –, bet vispirms es gribu atkārtot vārdus no atbildes psalma: “Es dziedāšu jaunu dziesmu Tam Kungam, jo Viņš ir darījis brīnumus.” Un patiešām ne tikai man, bet mums visiem, mani brāļi kardināli. Kamēr mēs šorīt svinam šo svēto Misi, es jūs aicinu apzināties brīnumus, kurus Kungs ir darījis, un svētības, kuras Kungs turpina izliet pār mums visiem. Caur Pētera kalpojumu – jo jūs esat mani aicinājuši nest šo krustu un būt svētītam šajā misijā. Un es zinu, ka varu paļauties uz ikvienu no jums, ka mēs kā Baznīca, kā Jēzus draugu kopiena un kā ticīgie turpināsim sludināt labo vēsti un pasludināt Evaņģēliju.
“Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16:16). Ar šiem vārdiem Pēteris, kuram Skolotājs, tāpat kā citiem mācekļiem, jautāja, kam viņš, ticot Kristum, tic, izteica to mantojumu, kuru Baznīca caur apustulisko pēctecību ir saglabājusi, padziļinājusi un nodevusi tālāk divu tūkstošu gadu garumā.
Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls: vienīgais Pestītājs, vienīgais, kurš atklāj Tēva vaigu.
Viņā Dievs, lai padarītu sevi tuvu un pieejamu vīriešiem un sievietēm, sevi atklāja bērna uzticīgajās acīs, jauna cilvēka dzīvīgajā prātā un nobrieduša vīrieša vaibstos (sal. Gaudium et spes, 22), galu galā parādoties mācekļiem pēc augšāmcelšanās savā godības ķermenī. Tā Viņš mums parādīja cilvēciskā svētuma paraugu, kuru mēs visi varam atdarināt, un vienlaikus deva tādu mūžīgās dzīves apsolījumu, kas pārsniedz visas mūsu robežas un spējas.
Pēteris ar savu atbildi apliecina, ka saprot abas šīs lietas: Dieva dāvanu un ceļu, pa kuru jāiet, lai ļautu šai dāvanai viņu mainīt. Tie ir divi nesaraujami pestīšanas aspekti, kas uzticēti Baznīcai, lai tā tos sludinātu cilvēces labā. Patiesi, tie ir uzticēti mums – mums, kurus Viņš izredzēja, pirms mēs bijām izveidojušies mātes miesās (sal. Jer 1:5), pirms mēs bijām atdzimuši Kristības ūdeņos un pirms, pārvarot mūsu ierobežojumus un bez jebkādiem mūsu pašu nopelniem, mēs bijām atvesti šeit un tad no šejienes sūtīti pasaulē, lai Evaņģēlijs tiktu pasludināts visai radībai (sal. Mk 16:15).
Savā īpašā veidā Dievs caur jūsu izvēli mani ir aicinājis būt par Apustuļu Prinča sekotāju un man ir uzticējis šo dārgumu, lai ar Viņa palīdzību es būtu tā uzticams pārvaldnieks (sal. 1 Kor 4:2) visas Baznīcas mistiskās Miesas labā. Viņš to ir darījis, lai Baznīca arvien pilnīgāk kļūtu par pilsētu kalnā (sal. Atkl. 21:10), par pestīšanas šķirstu, kas kuģo cauri vēstures ūdeņiem, un par bāku, kas apgaismo šīs pasaules tumšās naktis. Un lai tas notiktu ne tik daudz caur Baznīcas struktūru krāšņumu vai ēku diženumu – kā šis piemineklis, kurā mēs šobrīd atrodamies –, bet caur tās locekļu svētumu. Jo mēs esam tā tauta, kuru Dievs ir izredzējis kā savējo, lai mēs sludinātu tā Kunga brīnišķīgos darbus, kurš mūs no tumsas ir aicinājis savā brīnumainajā gaismā (sal. 1 Pēt 2:9).
Tomēr Pēteris ar savas ticības apliecinājumu atbild uz konkrētu jautājumu, kas viņam uzdots: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16, 13). Šis jautājums nav mazsvarīgs. Tas attiecas uz būtisku mūsu kalpošanas aspektu, proti, uz pasauli, kurā mēs dzīvojam – ar tās ierobežojumiem un iespējām, ar tās jautājumiem un pārliecībām.
“Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Ja mēs pārdomājam ainu, kurā tiek uzdots jautājums, varam atrast divas iespējamas atbildes, kas raksturo divas dažādas attieksmes. Pirmā ir pasaulīgā atbilde. Matejs mums stāsta, ka šī Jēzus un Viņa mācekļu saruna notika skaistajā Filipa Cēzarejas pilsētā, kas ir pilna ar greznām pilīm un atrodas brīnišķīgā ainavā Hermona kalna pakājē, taču tā ir arī nežēlīgu varas spēļu, nodevību un neuzticības vieta. Šī vide vēsta mums par pasauli, kurai Jēzus ir pilnīgi nenozīmīga persona, labākajā gadījumā cilvēks ar neparastiem un šokējošiem vārdiem un darbiem. Un tāpēc, līdzko Viņa klātbūtne kļūst kaitinoša, jo Viņš pieprasa godīgumu un augstas morāles normas, šī “pasaule” nevilcināsies Viņu noraidīt un iznīcināt.
Bet ir vēl viena iespējama atbilde uz Jēzus jautājumu – parasto cilvēku atbilde. Viņiem nācarietis ir nevis šarlatāns, bet gan krietns cilvēks, kurš ir drosmīgs, daiļrunīgs un saka pareizos vārdus, līdzīgi kā citi lielie pravieši Izraēla vēsturē. Tāpēc viņi Viņam seko, vismaz tik ilgi, cik tas ir iespējams bez lieliem riskiem un neērtībām. Tomēr viņiem Viņš ir tikai cilvēks, un tāpēc briesmu laikā, Viņa ciešanu laikā, arī viņi Viņu pamet un aiziet vīlušies.
Pārsteidzošais šajās divās attieksmēs ir to ārkārtīgā aktualitāte mūsdienās. Tās izsaka priekšstatus, kurus mēs viegli varam dzirdēt no daudziem mūsdienu vīriešiem un sievietēm, kuri saka būtībā to pašu, lai gan citā valodā.
Arī šodien daudzviet kristīgo ticību uzskata par absurdu, domātu vājiem un neinteliģentiem cilvēkiem. Daudzviet priekšroku dod citiem drošības garantiem – piemēram, tehnoloģijām, naudai, panākumiem, varai vai baudai.
Tāds ir konteksts, kurā nav viegli sludināt Evaņģēliju un liecināt par tā patiesumu, kurā ticīgos izsmej, apkaro, nicina vai labākajā gadījumā pacieš un žēlo. Tomēr tieši šī iemesla dēļ šīs ir tās vietas, kurās mūsu misionārais darbs ir ļoti nepieciešams. Ticības trūkumu nereti traģiskā kārtā pavada dzīves jēgas zaudējums, žēlsirdības trūkums, šausminoši cilvēka cieņas aizskārumi, ģimenes krīze un daudzas citas brūces, no kurām cieš mūsu sabiedrība. Arī mūsdienās ir daudzas vietas, kurās Jēzus, lai gan Viņu novērtē kā cilvēku, tiek reducēts līdz harizmātiskam līderim vai pārcilvēkam. Tas ir tiesa ne tikai starp neticīgajiem, bet arī starp daudziem kristītiem katoļiem, kuri attiecīgi galu galā dzīvo praktiska ateisma stāvoklī. Tā ir pasaule, kas mums ir uzticēta, pasaule, kurā, kā daudzkārt mācīja pāvests Francisks, mēs esam aicināti liecināt par savu priekpilno ticību Jēzum kā Pestītājam. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs kopā ar Pēteri atkārtotu šos vārdus: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16:16). Ir ārkārtīgi būtiski to darīt, visupirms, mūsu personīgajās attiecībās ar Kungu, apņemoties ik dienas atkal un atkal atgriezties pie ticības. Un tad ir ārkārtīgi būtiski to darīt kā Baznīcai, kopīgi izdzīvojot mūsu uzticību Kungam un nesot Labo vēsti visiem cilvēkiem (sal. Lumen Gentium, 1).
To es saku vispirms sev pašam kā Pētera pēctecim, uzsākdams Romas bīskapa misiju un, saskaņā ar labi zināmo svētā Ignācija, Antiohijas bīskapa, teicienu, būdams aicināts mīlestībā vadīt universālo Baznīcu (sal. Vēstule romiešiem, Prologs). Svētais Ignācijs, kuru uz šo pilsētu, viņa nākotnes martīrija vietu, atveda, iekaltu ķēdēs, rakstīja tur dzīvojošajiem kristiešiem: “Tikai tad es patiesi būšu Jēzus Kristus māceklis, kad pasaule vairs neredzēs manu miesu” (Vēstule romiešiem, IV, 1). Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts (sal. Jņ 3:30), un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.
Lai Dievs man šodien un vienmēr dāvā šo žēlastību – caur svētās Marijas, Baznīcas Mātes, mīlestības pilno starpniecību.