Divas tādas varas

Kad man prasa – vai tev nebija bailes, kad tevi tiesā, kad ved prom? Nē, man nebija bailes. Es gāju kopā ar visu tautu. Pirmkārt, jau 1941. gadā aizvestie. Es visu laiku esmu, vēl tagad esmu kopā ar viņiem. Es jūtos vainīga, ka esmu te, dzīva, bet viņi nav. Un šī sajūta laikam ir tā mīlestības sajūta, varētu tā teikt, vai ne? Mīlestība uz savu tautu un zemi.

Komunisms un liberālisms – mākslinieku un inteliģences loma

Liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt.

Komunisms un liberālā demokrātija

Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.