Rišards Legutko (1949) ir kādreizējais pretpadomju pagrīdes publicists, poļu profesors, filozofs, Platona tulkotājs un pētnieks, filozofijas pasniedzējs Jagaiļa Universitātē Krakovā, kā arī poļu Eiroparlamenta deputāts kopš 2009. gada. Viņš sarakstījis grāmatas ar nosaukumiem Platona demokrātijas kritika, Iecietība, Traktāts par brīvību, Brīvības viltības: kā izglābt savu patību elkdievības laikmetā (2021) un citas. 2012. gadā iznāca viņa pazīstamākā eseja Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas veltīta komunisma un liberālās demokrātijas pārsteidzošo saskares punktu analīzei. Ar šo grāmatu, kas iznākusi arī angliski, vāciski, spāniski, rumāniski un slovēniski (angļu, vācu un spāņu valodā ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās) Legutko kļuva pazīstams liberālisma un postliberālisma analītiķu aprindās anglosakšu pasaulē (ietekmējot tādus autorus kā, piemēram, Patriku Denīnu, kurš tulkots arī latviski). Ar autora atļauju piedāvājam fragmentu no grāmatas ievada.
Šī ir grāmata par līdzībām starp komunismu un liberālo demokrātiju. Doma, ka šādas līdzības pastāv, manā apziņā sāka kautrīgi parādīties pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad man pirmo reizi izdevās izrauties no komunistiskās Polijas un doties uz tā sauktajiem Rietumiem. Sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāju, ka daudzi mani draugi, kas sevi apzināti sauca par uzticīgiem liberālās demokrātijas (daudzpartiju sistēmas, cilvēktiesību, plurālisma un visa pārējā, ko ikviens liberāldemokrāts ar lepnumu uzskaitīja kā savas ticības apliecību) piekritējiem, bija neparasti lēnprātīgi un empātiski pret komunismu. Es biju nepatīkami pārsteigts, jo man šķita, ka katra liberālā demokrāta dabiskajai un gandrīz fizioloģiskajai reakcijai uz komunismu vajadzētu būt atklātam nosodījumam.
Kādu laiku es domāju, ka šis anti-antikomunisms, ko raksturoja iecietīga attieksme pret komunistiem un stingri nosodoša pret antikomunistiem, izrietēja no padomju varas iedzītām bailēm vai, ja izsakāmies laipnāk, no atziņas, ka ir morāli neiedomājami pieņemt globāla militārā konflikta iespējamību kā neizbēgamas konfrontācijas ar komunismu sekas. Tomēr es sapratu, ka šādi apsvērumi pilnībā neizskaidro zvērisko naidu pret antikomunistisiem, kas bija tik spēcīgs, ka pārspēja gandrīz jebkādas man zināmas negatīvas politiskas emocijas. Man ienāca prātā hipotēze, ka abas kustības – komunistisko un liberāli demokrātisko – saista kaut kas dziļāks, kādi kopīgi principi un ideāli.
Tomēr drīz vien šī doma šķita tik ekstravaganta, ka neatradu pietiekami daudz iekšēja spēka un zināšanu, lai to pētītu dziļāk. Turklāt tolaik, skatoties ar manām, padomju bloka iedzīvotāja, acīm, Rietumi bija labākā no visām iespējamām pasaulēm. Salīdzināt to ar komunismu šķita klaji zaimojoši. Tādu pārsvarā kreisā spārna autoru kā, piemēram, Herberta Markūzes, darbi, kas veica šādus salīdzinājumus, izraisīja spēcīgu pretestības refleksu antikomunistisko poļu vidū un tika uztverti kā veselā saprāta un elementāras pieklājības pārkāpums. Simpātijas pret komunistiem Rietumu sabiedrībās mēs uztvērām drīzāk kā nejaušību, nevis fundamentālu trūkumu.
Otro reizi tā pati doma man piezagās Polijas postkomunistiskā perioda laikā, pašā neatkarības sākumā, 1989. gadā. Anti-antikomunisms aktivizējās vienlaikus ar jaunās liberāli demokrātiskās sistēmas iestāšanos (lai gan man un daudziem maniem draugiem Polija šķita pēdējā vieta uz zemes, kur lolot šādas idejas). Pretestība antikomunistiem gandrīz uzreiz tika atzīta par svarīgu jaunās politiskās ortodoksijas sastāvdaļu. Antikomunisti bija drauds liberālajai demokrātijai; turpretī tie, kas bija pret antikomunistiem, nokārtoja grūtāko un svarīgāko iestāšanās eksāmenu jaunajā politiskajā realitātē. Tie bija laiki, kad komunisti iznīcināja arhīvus, kuros bija informācija par viņu darbību, un rāvās melnās miesās, lai sevi sasaistītu ar jauno politisko un ekonomisko iekārtu, cenšoties ieņemt daudz labāku pozīciju nekā mēs, pārējie. Un katru negatīvu vārdu, ko par viņiem pateica, uzskatīja ne tikai par nelietību, bet faktiski par uzbrukumu pašai labākajai politiskajai sistēmai, kurai mēs kā pazemīgi jauniņie tagad mēģinājām pievienoties.
Jaunizveidotā Polijas politiskā elite uzņēma komunistus ar vērienīgu viesmīlību. Tas notika taktisku apsvērumu dēļ (lai neatstātu lielu cilvēku grupu ārpus sistēmas), bet ne mazākā mērā arī ideoloģisku. Politiskā elite paredzēja, ka jaunajos apstākļos un pēc dažiem nelieliem uzlabojumiem komunisti kļūs par lojāliem un entuziastiskiem liberāli demokrātiskās spēles dalībniekiem. Es ātri sapratu, ka šis ideoloģiskais pieņēmums ir patiess. Un tiešām, jaunajos apstākļos un pēc nelieliem uzlabojumiem bijušie Komunistiskās partijas biedri lieliski pielāgojās liberālajai demokrātijai, tās mehānismiem un visai ideoloģiskajai interpretācijai, kas tos balsta.
Drīz vien viņi pievienojās jaunās ortodoksijas sargu rindām. Tie paši laikraksti, kas gadu desmitiem uz pirmajām lapām bija mudinājuši visas pasaules proletāriešus apvienoties, ar tādu pašu dedzību sāka aicināt visus apgaismotos spēkus aizstāvēt liberālo demokrātiju pret tumsas spēkiem – ieskaitot pret antikomunistiem.
Enerģiskā to komunistu aizstāvība, kuri tika absorbēti jaunajā sistēmā, un vardarbīgie uzbrukumi cilvēkiem, kuru viedoklis par viņu iesaisti nebūt nebija entuziasma pilns, daudziem lika domāt, ka šis solis mūslaikos ir morāla nepieciešamība. Komunistus, kas pārtapa par liberālajiem demokrātiem, uzskatīja par uzticamiem partneriem jaunās sistēmas izveidē. Šo aliansi nodēvēja par jaunu ēru atklājošu līgumu, kas Polijas vēsturē ir līdzvērtīgs federālas republikas nodibināšanai ASV. No tā arī izrietēja citādi nesaprotamais niknums pret mazticīgiem cilvēkiem, kuri, kā es, apšaubīja jauno sadarbības partneru morālo un politisko uzticamību. Šis niknums joprojām turpinās. Zīmīgi, ka postkomunistisko sabiedrību vēsturē lielākās politiskās un žurnālistiskās nomelnošanas kampaņas tika vērstas pret tiem, kuri apšaubīja, ka ir pareizi komunistiem vispirms piešķirt imunitāti un tad – privilēģijas.
Jaunajai sistēmai sāka parādīties simptomi, kurus vairums politisko analītiķu ignorēja, bet kuri citiem, arī man, šķita ļoti satraucoši. Kad es runāju par sistēmu, es nedomāju tikai vai galvenokārt institucionālo struktūru, bet visu to, kas nodrošina šīs struktūras darbību: idejas, sociālo praksi, paražas, tautas attieksmi. Komunisms un liberālā demokrātija izrādījās visaptverošas struktūras, kas saviem sekotājiem uzspiež, kā domāt, ko darīt, kā vērtēt notikumus, par ko sapņot un kādu valodu lietot. Abām ir sava ortodoksija un ideālā pilsoņa modelis.
Mūsdienās tikai retais apšauba, ka komunisms bija tieši šāda integrēta politiska, ideoloģiska, intelektuāla un sociolingvistiska vienība. Dzīve šajā sistēmā nozīmēja, ka cilvēkam ir jāpakļaujas valdošās partijas detalizētām direktīvām tādā apmērā, lai viņš vārdos, domās un darbos neatšķirtos no miljoniem līdzpilsoņu. Staļina Krievija, Mao Ķīna, komunistiskā Albānija un Ziemeļkoreja bija ideālam tuvākie piemēri. Savukārt, runājot par liberālo demokrātiju, cilvēki joprojām tic, ka tā ir elpu aizraujošas daudzveidības sistēma. Taču šī ticība ir tik tālu atrāvusies no realitātes, ka tagad pretējs viedoklis šķiet patiesāks. Liberālā demokrātija ir spēcīgs vienojošs mehānisms, kas izpludina atšķirības starp cilvēkiem un uzspiež uzskatu, uzvedības un valodas vienveidību.
Deviņdesmito gadu sākumā es atklāju kaut ko, ko tolaik nebija grūti pamanīt: topošā liberālā demokrātija ievērojami sašaurināja pieļaujamā jomu. Lai cik neticami tas liktos, komunisma sabrukuma pēdējā gadā bija vairāk brīvības gara nekā periodā pēc jaunās kārtības iedibināšanas. Jaunā kārtība ātri pielika punktu tam, ko daudzi tolaik spēcīgi izjuta un ko, par spīti netveramībai, pazīst ikviens, kam ir brīvības pieredze, – tā ir sajūta, ka ir atvērtas daudzas durvis un var iet pa dažādiem ceļiem. Drīz vien šī sajūta izgaisa, jo to nomāca jaunā nepieciešamības retorika, ko atnesa liberāli demokrātiskā sistēma. Nebija ilgi jāgaida, līdz es atklāju vēl nomācošāku patiesību: šī vienveidības tendence nav raksturīga tikai postkomunistiskajai pasaulei un neizriet no tās īpatnībām. Tās nelabvēlīgās sekas bija vērojamas visā Rietumu civilizācijā.
Mana turpmākā darba pieredze Eiropas Parlamentā tikai apstiprināja šo diagnozi. Tur es ciešā pietuvinājumā redzēju to, kas no attāluma daudziem paslīd garām nepamanīts. Ja Eiropas Parlamentam vajadzētu būt mūsdienu liberālās demokrātijas gara emanācijai, tad šis gars nekādā ziņā nav ne labs, ne skaists. Tam ir daudz sliktu un neglītu iezīmju, no kurām dažas diemžēl atbilst komunisma garam. Pat pirmais kontakts ar ES institūcijām ļauj sajust politiskajam monopolam raksturīgo smacējošo atmosfēru. Var vērot, kā iet bojā valoda, pārvēršoties par jaunu ņūspīku, var vērot, kā tiek radīts sirreāls, lielākoties ideoloģisks, burbulis, kas aizsedz reālo pasauli, var vērot bezkompromisa naidīgumu pret visiem disidentiem un saskatīt daudzas citas lietas, kuras labi pazīst savulaik Komunistu partijas pārvaldītā pasaulē dzīvojuši cilvēki.
Interesanti, ka šo salīdzinājumu ar komunismu diezgan bieži var dzirdēt privātās sarunās EP gaiteņos, pat starp lojāliem ES atbalstītājiem. Lai gan viņus šī sistēma kaitina, viņi joprojām neapstrīd tās fundamentālo pareizumu – iespējams, uzskatot, ka sistēmas nepatīkamās īpašības ir virspusējas un, cerams, ar laiku izzudīs. Un viņi sev nejautā, vismaz ne atklāti, vai tas, kas viņus kaitina, gadījumā nav pats sistēmas kodols un vai tādējādi visas šīs sliktās lietas, kuras, pa pusei jokojot, dēvē par “sovjetiskām”, nevis izzudīs, bet gan pastiprināsies.
Šādas domas gan parasti noraida ar šķietami neapgāžamu argumentu. Kā vispār var salīdzināt divas sistēmas, no kurām viena bija noziedzīga, bet otra, par spīti iebildumiem, dod cilvēkiem lielu brīvību un institucionālu aizsardzību? Protams, atšķirība starp Polijas Tautas Republiku un mūsdienu demokrātisko republiku ir tik milzīga, ka to noliegt varētu tikai trakais. Šodienas Polijā, kas vairs nav komunistiska, ir dažādas politiskās partijas, vairs nepastāv cenzūras birojs un ekonomiskā brīvība, neraugoties uz dažādiem ierobežojumiem, ir daudz lielāka nekā komunistu valdīšanas laikā. Austrumeiropieši brīvi var ceļot, viņi ir kļuvuši par Eiropas Savienības un NATO locekļiem un var netraucēti dibināt biedrības un organizācijas. Mūsdienu demokrātiskās republikas priekšrocības salīdzinājumā ar PTR ir tik acīmredzamas, ka tās noliegt būtu negodprātīgi. Piedāvājot personīgu argumentu vienas sistēmas pārākumam pār otru, teikšu, ka Polijas Tautas Republikā šīs grāmatas autors nebūtu varējis ne oficiāli rakstīt to, ko viņš rakstīja demokrātiskajā Polijā, ne arī ieņemt valsts amatus, kurus viņš ieņēma pēc iepriekšējā režīma krišanas.
Šādā formulējumā šis arguments, protams, ir neapstrīdams, un neviens saprātīgs cilvēks to neapšaubītu. Taču vienlaikus to, pret ko tiek iebilsts, nevajadzētu izmantot kā intelektuālu un morālu šantāžu. Lai kādas būtu abu sistēmu būtiskās atšķirības, ir pilnīgi leģitīmi jautāt, kāpēc pastāv arī dažas līdzības, kāpēc tās ir tik dziļas un kļūst arvien dziļākas. Tās nevar noraidīt ar argumentu: tā kā liberāli demokrātiskā sistēma ir nepārprotami pārāka par komunismu, pastāvošās līdzības attaisno vai izskaidro tikai šis pārākums. Liberālie demokrāti tik labprāt brīdina par visdažādākajām briesmām, kas var apdraudēt viņu politisko iekārtu, pat ja tās ir tikai aizdomas un sajūtas, nevis reāli uztveramas parādības (kā ksenofobija, nacionālisms, neiecietība, fanātisms). Tāpēc jābrīnās, kāpēc šie paši cilvēki pilnībā ignorē briesmas, kuras ir viegli pamanāmas, – proti, ka sistēmas attīstība arvien vairāk līdzinās tai, kas pastāvēja komunistiskajās sabiedrībās. Kāpēc tik nedaudzi par to ceļ trauksmi, pat ja tā ir mazliet pāragra, vienlaikus bazūnējot par tūkstošiem citu briesmu, kas nav saskatāmas pat vispieredzējušākajai acij?
Vienkāršākā atbilde ir tāda, ka pastāv zināma mijiedarbība starp liberālo demokrātiju un komunismu. Šī grāmata detalizēti skaidro šo mijiedarbību. Iesākumā norādīšu uz vienu acīmredzamu saikni: gan komunisms, gan liberālā demokrātija ir režīmi, kuru mērķis ir uzlabot realitāti. Tie ir – lietojot pašreizējo žargonu – modernizācijas projekti. Abus spēcina pārliecība, ka pasauli nevar pieciest tādu, kāda tā ir, un tā ir jāmaina: vecā jāaizstāj ar jaunu. Abas sistēmas spēcīgi un, tā teikt, nepacietīgi iejaucas sociālajā struktūrā, un abas savu iejaukšanos attaisno ar argumentu, ka “modernizējot” uzlabo stāvokli.
“Modernizācijas” jēdzienam ir ļoti savdabīgs nozīmes uzslāņojums, kas sākotnēji cēlies no tehnoloģijas, jo tehnoloģija vienmēr ir saistīta ar nepārtrauktu pilnveidošanu. Modernizācijas valoda, atsaucoties, kaut vai tikai asociatīvi, uz tehnoloģiju, liek uztvert pasauli kā inženiertehniskās un inovatīvās darbības objektu – gandrīz kā mašīnu, kas jāuzlabo ar jaunām ierīcēm un jauniem izgudrojumiem. Vārds “tehnoloģija”, protams, nāk no sengrieķu technē, kurai, kā teica antīkie domātāji, piemīt tik spēcīgs potenciāls, ka tā var padarīt cilvēkus līdzīgus dieviem. Prometejs cilvēcei dāvāja technē – dāvanu, kas ļāva cilvēkiem izdzīvot un tad uzlabot dzīves apstākļus, padarot dzīvi labāku. Tomēr šai brīnišķīgajai dāvanai bija arī ēnas puse: senie filozofi brīdināja, ka tieši sava brīnumainā, gandrīz dievišķi radošā potenciāla dēļ technē var ievilt cilvēku lepnības grēkā.
Modernais laikmets Prometeju padarīja par varoni un viņa dāvanu uzskatīja par labāko, kas jebkad ar cilvēci noticis. Tas ticēja, ka šī dāvana ir bezgalīga progresa virzītājspēks, kas ved cilvēka garu uz neiedomājamām virsotnēm. Modernizācijas nozīme mūsdienu pasaulē ir daudz plašāka par tehnoloģiju attīstību parastajā izpratnē. Savukārt ticība tai lielā mērā smeļ savu spēku no līdz šim nepieredzētajiem tehnoloģiskajiem panākumiem, kas jau ir notikuši un ar ko vēl var pārsteigt pasauli nākotnē.
Modernizācijas jēdziens sevī ietver arī ideju par atteikšanos no vecā un jaunu sākumu. Lai gan pats vārds ar savu nepabeigto formu norāda uz pakāpenisku procesu (nepārtraukta modernizācija, nevis kaut kas modernizēts reizi par visām reizēm), dziļākā līmenī tas attiecas uz modernitāti – pilnīgi jaunu laikmetu, kas radās, kad tā veidotāji nolēma atmest visu, kas bija pirms tam, un sākt no jauna. Modernitātes radītāji – Makjavelli, Hobss un Bēkons – uzskatīja sevi par jaunās ēras pionieriem, kas drosmīgi pagrieza muguru pagātnei.
Pret šo pagātni viņi izjuta, no vienas puses, nicinājumu, kādu izjūtam pret kaut ko muļķīgu un kaitīgu, un, no otras puses, līdzcietību vienlaikus ar pārākuma sajūtu, kādu izsauc kaut kas, kam reiz, iespējams, piemita zināms cēlums un šarms, bet kas ir izzudis un nekad vairs neatgriezīsies. Pat ja daži modernizētāji savā labā izmantoja veco (un daudzi to darīja), viņi, kā Dekarts, to darīja, neatzīstot mantojumu, un centās visiem spēkiem izdzēst jebkādas iedvesmošanās pēdas. Modernitas tādējādi neizbēgami ietver apzinātu attālināšanos, robežas pārkāpšanu, Rubikonas šķērsošanu, nabassaites pārgriešanu, pieaugšanu un pusaudzības atstāšanu, kā arī citas līdzīgas darbības, uz kurām norāda dučiem vairāk vai mazāk banālu metaforu.
“Modernizācija” norāda arī uz kaut ko atsvaidzinošu un uzmundrinošu cilvēku attiecībās un sociālajā un politiskajā kārtībā: uz lielāku brīvību, atvērtību un eksistences vieglumu. Lai gan modernizētajā pasaulē tehnoloģijas kļūst arvien attīstītākas un institūcijas – sarežģītākas, mūsdienu cilvēka dzīve atgriežas pie tā, kas ir vienkāršs un elementārs. Ļaudis nomet nevajadzīgas korsetes, maskas, pozas un kostīmus. Viņi atkal kļūst jauni, optimistiski, tieši un atbrīvoti (..). Izzūd vainas sajūta – metafiziska vai reliģiska –, un izzūd arī iracionālās morālās un psiholoģiskās barjeras, kas balstījās šajā sajūtā. Izzūd senie pienākumi, un mūsdienu cilvēks arvien vairāk rīkojas pēc saviem ieskatiem, ar lepnu individuālās neatkarības un suverenitātes sajūtu. Taču vienlaikus – tas var šķist paradoksāli, tomēr nav –, uzskatot sevi par brīvu no jebkādiem pienākumiem, cilvēks aizvien vairāk pieķeras pārliecībai, ka viņa uzsvērtā individuālā patstāvība un neatkarība ir solis ceļā uz labāku pasauli visai cilvēcei. Tādējādi, uzskatīdams sevi par savpatni, viņš gūst milzīgu – un dziļi sirdī apslēptu – jūsmu no pārliecības, ka kopā ar miljoniem citu sev līdzīgu soļo gājienā uz nākotni.
Aplūkojot komunismu un liberālo demokrātiju no šī skatpunkta, redzam, ka abus virza modernizācijas ideja. Abās sistēmās tehnoloģijas kults izpaužas kā sociālās inženierijas atzīšana par piemērotu rīku sabiedrības reformēšanai, cilvēku uzvedības mainīšanai un pastāvošo sociālo problēmu risināšanai. Šai inženierijai konkrētos gadījumos var būt atšķirīgs apjoms un dinamika, taču sabiedrību un pasauli kopumā uzskata par lietām, kas atrodas nepārtrauktā būvniecības un rekonstrukcijas procesā. Vienā sistēmā tas nozīmēja Sibīrijas upju plūšanas virziena maiņu, otrā – alternatīvu ģimenes modeļu veidošanu. Tomēr joprojām tā ir nepārtraukta dabas uzlabošana, kas, izrādās, ir tikai substrāts, kuru ieliet vēlamajā formā. Lai gan šodienas ekoloģisma ideoloģija ir radījusi elkdievīgu godbijību pret Zemi, tās faunu un floru, tā nav mazinājusi entuziasmu izturēties pret cilvēka dabu un sabiedrību bīstami tehnokrātiskā veidā.
Abi režīmi izteikti distancējas no pagātnes. Abi atbalsta progresa ideju ar visām tās sekām; progresa ideja dabiski izriet no ticības technē spēkam. Abos režīmos jebkas, kas notiek, tiek vērtēts atkarībā no tā saistības ar vai nu veco, vai jauno. Iegūt kaut ko jaunu vienmēr ir labāk; palikt pie vecā vienmēr ir aizdomīgi. Iecienītākie nosodījuma vārdi vienmēr norāda uz veco: “māņticība”, “viduslaiku”, “atpalicis”, “anahronisks”; iecienītākā uzslava, protams, ir “moderns”. Ir pats par sevi saprotams, ka visam – gan komunismā, gan liberālajā demokrātijā – ir jābūt modernam: domāšanai, ģimenei, skolai, literatūrai un filozofijai. Ja kāda lieta, īpašība, attieksme vai ideja nav moderna, tā ir jāmodernizē, citādi tā nonāks vēstures mēslainē (šis neaizmirstamais jēdziens bija aktuāls komunisma ideoloģijā un ir tikpat aktuāls arī liberālajā demokrātijā).
Tieši tāpēc kādreizējie komunisti, kas tik daudzus gadu desmitus cīnījās par progresu pret atpalicības spēkiem, tik ātri atrada sabiedrotos liberālajā demokrātijā. Tur cīņa par progresu motivē praktiski ikvienu individuālās un kolektīvās darbības aspektu, progress lielākoties notiek tajā pašā virzienā un atpalicību pārstāv tie paši spēki.
Abas sistēmas – vismaz to oficiālajā ideoloģiskajā interpretācijā – rada sajūtu, ka notiek atbrīvošanās no vecajām saitēm. Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai. Taču ir viens pienākums, no kura viņu nevar atbrīvot: komunistam tas ir pienākums pret komunismu, bet liberālajam demokrātam – pret liberālo demokrātiju. Šie pienākumi ir neatceļami. Citus var ignorēt.
Atmetot no pagātnes nākošās saistības un pienākumus, komunists un liberālais demokrāts ātri vien zaudē pret tiem cieņu vai arī vienkārši tos aizmirst. Abi vēlas, lai pagātne tiktu pilnībā atcelta vai vismaz padarīta bezspēcīga, to relativizējot vai izsmejot. Komunismam kā sistēmai, kas sāka vēsturi no jauna, gan pēc būtības, gan praksē bija jābūt pret atmiņu. Tie, kas cīnījās pret režīmu, cīnījās arī par atcerēšanos pret aizmiršanu, labi zinot, ka atmiņas zaudēšana stiprina komunistisko sistēmu, padarot cilvēkus neaizsargātus un pakļāvīgus. Nav labākas ilustrācijas, kā politiski uzspiesta amnēzija palīdz izmīcīt jauno cilvēku, par divdesmitā gadsimta antiutopijām 1984 un Brīnišķīgā jaunā pasaule.
Orvela un Hakslija atziņas diemžēl ātri aizmirsa. Manā valstī tieši tajā brīdī, kad krita komunisms un veidojās liberāli demokrātiskā kārtība, atmiņa atkal kļuva par vienu no galvenajiem ienaidniekiem. Jaunās kārtības apustuļi nekavējās to nosodīt kā kaitīgu apgrūtinājumu, kas kavē tiekšanos uz modernitāti. Šajā pret atmiņu vērstajā krusta karā, tāpat kā vairākos citos krusta karos, viņiem ir izdevies gūt lielus panākumus – lielākus nekā viņu komunistiskajiem priekštečiem.
