Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.
monasticisms
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.
Cilvēka garīgajai pilnībai nav robežu. Paši pilnīgākie dievišķošanās procesā nonāk pie atziņas, ka patiesībā viņi ir nepilnības stāvoklī. Tāpēc grēknožēla ir viena no lielākajām Dieva Svētības dāvanām, kas līdz pašai nāvei nav aizstājama ne ar kādiem darbiem.
Klosterī nevienam nav ļauts sekot paša sirds vēlmēm, tāpat neviens nedrīkst iedomāties, ka viņš varētu izaicinoši nostāties pret savu abatu, pat esot ārpus klostera. Ja tomēr kāds iedomājas, ka viņš to var, tad lai tāds tiek pakļauts regulas disciplīnai.