Dievlīdzības atgūšana jeb dievišķošanās

Vēl tik vienu dvēsele nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa.”
Rainis

Jā, nezina!

Tāpēc jāpievēršas Austrumu Baznīcas patristiskajai antropoloģijai, kas ir izstrādājusi praktisku mācību pa to, kā cilvēks iegūst dievlīdzību teozes (grieķu val. θέωσις) jeb dievišķošanās procesā. Šo zinātni sauc par “ortodoksālo psihoterapiju”,[1] par “garīgu zinātni par excellence”.[2] To sauc arī par “universālu antropoloģisko stratēģiju”.[3]

Izpratne, ka cilvēka personībai ir jāmainās dzīves laikā, ir ļoti sena. Praksē šī ideja ir sistēmiski un detalizēti izstrādāta, par pamatu ņemot Svētos Rakstos. Sākot ar 4. gadsimtu, dievišķošanās kā ikviena kristieša dzīves galvenais uzdevums nostājās kristīgās Baznīcas dogmatikas, ētikas, garīgās prakses un mistikas jautājumu centrā.

Austrumu Pareizticībā cilvēka glābšana īstenojas no divām pusēm: caur izpirkšanu pie Krusta, kas ir Dieva darbs, un dievišķošanos, kas ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums, sinerģiski sadarbojoties ar Dievu, ko Bībele apzīmē ar jēdzienu “tērpšanās Kristū”.

Cilvēki, kas nepazīst Austrumu Baznīcas patristisko tradīciju, vai arī teorētiķi, kas paši nav Austrumu Baznīcas praksē, bet spriež par to no malas, bieži izvirza argumentu: “Kur par to ir rakstīts Svētajos Rakstos?” Šis jautājums norāda, ka iebildēji nav uzklausījuši Rakstos vēstīto. Piemēram, Mozus ir nosaukts par “dievu” attieksmē pret faraonu jau pašā Rakstu sākumā (2.Moz. 4:16; 7:1): “Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu.” Īpašs ir 82. psalma teksts, kas ir pamatteksts atziņai par dievišķošanos: “Es teicu: Jūs esat dievi un visi esat Visaugstākā dēli!”

Apustulis Pāvils bieži runā par to, ka cilvēki, “ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni” (Rom. 8:14), ka Dievs izredzētos ir “nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam” (Rom. 8:27).

Apustulis Jānis 1. vēstulē apraksta saikni starp cilvēka dievišķošanos un Dievu: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” 2. Pētera vēstule (1:4) dievišķošanos iznes priekšplānā kā dāvanu un apsolījumu no Dieva: “Jo Kungs ir dāvājis lielus un dārgus apsolījumus, lai mums ar tiem būtu daļa pie Dieva dabas.” Bizantijas tēvu atziņas balstās paša Kunga teiktajā: “Es esmu sacījis – jūs esat dievi…  Ja Raksti tos nosauc par dieviem … bet Raksti nevar tikt atcelti” (Jņ. 10:34) vai arī – “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam” (Jņ. 1:12).

Tāpat sv. apustuļa Pāvila eshatoloģiskos redzējumus caurvij doma par pareizticības sekām pēc augšāmcelšanās. Kad cilvēce tiks pārvērsta un atjaunota Kristū, tad Dievs būs viss un visā (Rom. 8:18-23, Ef. 1:10, 1.Kor. 15:28). Minētos un vēl daudzus citus Bībeles tekstus Austrumu Baznīcas tēvi ir skaidrojuši kā cilvēka dievlīdzības atgūšanas uzdevumu dievišķošanās procesā. Svētie Raksti dod stingru pamatu dievišķošanās idejas pozitīvai pieņemšanai.

Patristiskie autori dievišķošanās ideju atvedināja no tā, ka ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības (1.Moz. 1:26-27). Teksts 2. Pētera vēstulē 1:4 runā par to, ka Dievs “jums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas.” Tā ir dievišķošanās “formula”, kas dāvināta caur Kristu, ar Kristu un Kristū. Kristieši ir pieraduši bieži citēt tēzi “radīti pēc Dieva tēla un līdzības”. Tomēr apzināsimies, ka ar citēšanu nekas netiek panākts. Ir jāzina praksē īstenojamais, lai sasniegtu dievlīdzību. Šo saturu atklāja Austrumu Baznīcas tēvi.

Šajā rakstā pievērsīšos dievišķošanās praksei, kā to māca Austrumu Baznīcas garīgā tradīcija. Lasītājus lūdzu paturēt atmiņā, ka, pirms cilvēks iedziļinās dievišķošanās procesā, ir jāiemācās no galvas pamatnosacījums, uz kuru Baznīcas tēvi vienmēr norādīja: dievlīdzības atgūšana ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums, tomēr dievišķošanās gaitā kristietis nevar kļūt Dievs ne pēc savas dabas, ne pēc svētības. Tas ir garīgās dzīves praktisko soļu paradokss. No otras puses, Austrumu Baznīca nepiekristu tam, ko šodien Latvijā māca populārie teologi: dievišķošanās prakses uzdevums nav morālētiskas izmaiņas cilvēkā un dievišķošanās nav psiholoģisks process. Šādu pieeju dievišķošanās gaitai Baznīcas tēvi skaidro kā kļūdu, norādot, ka Evaņģēlijs nav mācība par psiholoģiskām un morālētiskām izmaiņām cilvēkā. Dievišķošanās norit Baznīcā un Baznīcas septiņu Sakramentu rezultāts ir Dieva svētības enerģijas izpausme personībā. Morālētiskās pārmaiņas cilvēkā, iespējams, notiks pēc tam, un tās regulēs Dieva Svētais Gars, nevis cilvēka “labā apņemšanās”; tas būs Dieva darbības Noslēpums cilvēka dvēselē.

Uz vairākumu no mūsdienu kristiešiem būtu attiecināmi tie pārmetumi, kurus sava laika kristiešiem izteica Sv. Simeons Jaunais Teologs (949–1022): “Cilvēkiem trūkst apzinātas Dieva svētības izpausmju pieredzes; nav neradītās gaismas skatījuma pieredzes, nav sirdsšķīstības pieredzes, kas dod iespēju Dievredzei atklāties ikdienā, nav dievišķošanās soļu askētiskās pieredzes, kura ir nepieciešama ikvienam kristietim šīszemes dzīvē. Baznīcas cilvēki ir sekularizējušies, kristiešu vairākums kristietību uztver nevis caur pieredzi, bet teorētiski, caur sprediķiem, tādējādi pārvēršot Evaņģēliju par mācību, kas ir atrauta no dzīves ikdienišķajām reālijām. Tāpēc vārdi cilvēka dievišķošanās šodien skan paradoksāli pat pareizticīgajiem kristiešiem.”[4]

Es apzinos, ka jēdziens “dievišķošanās” mūsdienu kristiešiem Latvijā ir ļoti maz pazīstams. Biežāk lieto tradicionālo terminu “glābšana” – no grēka, no nāves, no elles. Glābšana ir antonīms jēdzienam “pazušana”. Austrumu kristietība to neuztver kā grēkā krišanas seku labošanu vai atbrīvošanos no velna varas, bet pirmkārt un galvenokārt kā dzīves garīgo uzdevumu un galveno uzdevumu.

Baznīcas tēvu ideju kopsavilkums attiecībā uz dievišķošanos kā nepieciešamu garīgu praksi

Sv. Simeonu Jauno Teologu Austrumu Baznīcā uzskata par “dievišķošanās pravieti”. Viņa domas šodien ir ļoti aktuālas. Tās var veidot rokasgrāmatu ikvienam cilvēkam, kurš vēlas būt kristietis nevis vārda pēc, bet lai saņemtu savu “daļu pie Dievišķās dabas” (2.Pēt. 1:4) un izbēgtu no posta, kas ir pasaulē. Galvenais, ko sniedz Sv. Simeons Jaunais Teologs, ir atziņu kopums par to, ka Dievlīdzības atgūšana nenotiek automātiski – tā ir Dieva svētības lielākā dāvana cilvēka dzīvē. Ja dievišķošanās būtu sinonīms psiholoģiskai labgribai un morālai pilnveidei, tad cilvēkiem nebūtu vajadzīga atdzimšana vispār – ne kristību Sakraments, ne citi Baznīcas Sakramenti, kuros spēcīgi darbojas Dieva Svētības Enerģija. Dievišķošanās īstenotājs ir Kungs Kristus un Svētā Gara darbība cilvēkā. Iemiesojies Kungs Svētības pārpilnajos Sakramentos savienojas ar Sev radniecīgajām dvēselēm Baznīcā. Sv. Makārijs Lielais (300–391) raksta, ka tikai šādā veidā cilvēks var pievienoties Svētā Gara Neradītajai Dievišķajai dzīvei. “Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē” (2.Pēt. 1:4). Dievišķotais cilvēks soli pa soli sāk atainot Kristu un lēnām ieaug pazemībā un mīlestībā, kļūstot par Dievišķās Gaismas spoguli, un tad ar Dievišķās svētības palīdzību viņš spēj nevis sludināt, bet izpildīt ap. Pāvila aicinājumu: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Jēzū Kristū” (Filip. 2:5).”

Nepieciešams nosacījums Dieva Svētības saņemšanai šeit, zemes virsū, ir paša cilvēka vēlēšanās dievišķoties. 27. Dziesmā sv. Simeons Jaunais Teologs raksta: “Nesakiet, ka pavisam konkrēti nav iespējams saņemt Dieva Garu, nesakiet, ka bez askēzes un bez Viņa var izglābties, nesakiet, ka cilvēkā jau ir Dieva Gars, bet viņš pats to nejūt; pārstājiet apgalvot, ka Dievs cilvēkiem ir neredzams; pārstājiet apgalvot, ka cilvēki nespēj redzēt Dieva Neradīto Gaismu, ka tā visa ir pagātne. Pārstājiet apgalvot, ka šajos laikos cilvēki to vairs neredz! Tas nekad nav bijis neiespējams, draugi, – tas ir ļoti iespējams, bet tikai tiem, kas ir īsti kristieši un to grib.”[5]

56. Dziesmā varam lasīt, ka “tam, kas pacietīgi klauvē, Kungs atver Savu Valstību jau šeit, zemes virsū, jo ir to apsolījis tiem, kuri meklē. Tiem Viņš dod Savu Garu un Gara dāvanas… Ja tu domā, ka nevis šīs dzīves laikā, bet tikai pēc nāves cilvēki iegūs Debesu Valstību, tu izkropļo Glābēja un Dieva Svēto Vārdu. Ja tu neuztver stāstu par sinepju graudiņu Evaņģēlijā, par kuru Dievs ir teicis, ka to ir jāiesēj, tu paliksi bez jebkādas sēklas un augļiem… Šeit ir jāiededz dvēseles gaisma; šeit, zemes virsū, pirms atnāks tumsa un durvis tiks aizslēgtas.”[6]

Atziņa par to, ka mūžīgā dzīvība un piederība Kristus apsolījumiem iesākas zemes esībā, atbilst Evaņģēlijam. Kristus ir sacījis: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ. 3:36). “Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ. 5:24); “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība un Es to uzcelšu pastarā dienā” (Jņ. 6:54).

Baznīcas tēvi ļoti skaidri ir norādījuši, ka jau šeit, zemes dzīvē, tiek atrisināts cilvēka mūžības liktenis. Vai nu askēzē balstīta dievišķošanās kā mūžīgās dzīvības garants, vai arī mūžīgā pazušana un atšķirtība no Dieva. Baznīcas tēvi, balstoties Svētajos Rakstos, nevienam nav solījuši labu likteni mūžībā. Piemēram, Sv. Makārijs Lielais uzsver, ka dievišķošanās nav jāsaprot kā ideāla vēlēšanās vai rīcība, kuras nezin kāpēc Dievs piepildīs pēc cilvēka nāves. Dievišķošanās iesākas šīs dzīves laikā kā Dievlīdzības atgūšanas uzdevums. “Dvēsele, kas nav sevī dzīvi noglabājusi Viņu [Kungu Kristu] tagad, kas nav atradusi mieru un prieku Viņā šīs zemes laikā, nevar cerēt uz Debesu mantojumu Dieva Valstībā, un pilnīgi noteikti tāda dvēsele neieies Debesu Pilsētā… Ja dvēsele zemes dzīvē nav ieguvusi Gara svētumus un nav kļuvusi piederīga Dievišķajai Dabai, tā ir nederīga Debesu Valstībai. Vienīgi tas labais, ko cilvēks ir ieguvis Kristū savai dvēselei šeit zemes virsū, būs viņa dzīvības garants mūžībā.”[7]

Sv. Jānis Kasiāns Romietis atgādina, ka “zemes dzīvē cilvēkam, kurš sevi uzskata par kristieti, ir jāiegūst garīgās pilnības augstākie augļi praktiski – taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Ja viņš šādu svētību iegūst jau šajā “laikmetā”, tad viņš ir ieguvis galvojumu iespējai savienoties ar Kungu Kristu mūžībā, bet tikai, ja viņš ir savienojies jau šeit, esot miesā.”[8] Sv. Gregorijs Teologs raksta, ka pēc Ādama grēkā krišanas zemes dzīves laiks ir dots, lai dievišķošanās gaitā cilvēks virzītos uz Dievu, sastapšanās ar Kuru pilnā mērā īstenosies “nākamajā gadsimtā” vai viņā saulē. Tad “cilvēks kļūs dievs, it kā pieņemts bērna vietā, tāds, kas sadarbībā ar Dievu būs piepildīts ar Augstāko Gaismu, kuras rītausmu viņš zināmā mērā ir piedzīvojis jau šeit, zemes virsū.”[9] Līdzīgas atziņas pauž sv. Damaskas Jānis un sv. Maksims Apliecinātājs.

Dievišķošanās idejas attīstījās Austrumu Baznīcas tēvu darbos, sākot ar 2. gadsimtu. Antiohijas Ignācijs Dievnesējs (apm. 108–135) bija pirmais, kurš kristiešus nosauca par “dievnesējiem” (Θεοφόρος); šis tituls drīz tika piedēvēts viņam pašam.

Terminoloģiski un saturiski dievišķošanos aprakstīja 2.–4. gadsimta Aleksandrijas tradīcijas teologi Aleksandrijas Klēments, Atanāsijs Lielais, Origens un citi. Aleksandrijas Klēments pirmais lietoja darbības vārdu ϑεοποιεῖν, kas nozīmē ‘darīt par dievu’, ‘dievišķot’. Klēments rakstīja, ka cilvēku dievišķo Vārds (Logoss, Kristus), tāpēc cilvēkam uz zemes ir jārūpējas par savu debesu nākotni, kurā visi kādreiz būsim “kā dievi”, jo tos, kas ir bijuši tuvu Dievam, tos, kuri ir tīri savās sirdīs, sagaida neredzamā Dieva skatījums un tie tiks saukti par dieviem.[10] Bieži, runājot par teozi, tiek citēts arī sv. Atanāsijs Lielais (m. 373): “Vārds tapa cilvēks, lai mēs dievišķotos.” Citā vietā: “Kristus kļuva cilvēks, lai Sevī mūs dievišķotu.”

Vispasaules koncilu laikā, t.i., līdz 8. gadsimtam, Baznīcas tēvi vienprātīgi apgalvoja, ka cilvēka dievišķošanās var notikt tāpēc, ka ir notikusi Dieva Vārda Iemiesošanās. Tālāk dievišķošanās ideju nesa Kapadokijas tēvi (4. gs.). Piemēram, sv. Gregorijs Teologs no Nazianzes (apm. 329– 390) ieliek sv. Bazileja Lielā (330–379) mutē šādu frāzi: “Es nevaru klanīties radībai, jo pats esmu Dieva radība, kurai ir dota pavēle būt dievam.” Šos vārdus viņš esot teicis Kapadokijas prefektam, kurš pieprasīja pakļauties imperatoram un atzīt ariāņu herēzi par Svēto Trejādību.

Šajā īsajā apskatā nedrīkst apiet sv. Gregoriju Palamu (ap 1296–1357 vai 1359), kurš, sekojot Aleksandrijas teologu skolai, precizēja, ka Dieva tēls neatrodas cilvēka miesā, bet viņa dabas augstākajā sadaļā – prātā (νοῦς). Viņš rakstīja: “Ja būtu vēl kas augstāks par prātu, tad Dieva tēls atrastos tur.” Sv. Gregorijs Palama uzsvēra, ka ir jāprot redzēt atšķirību starp prātu kā Dievišķās enerģijas nesēju no vienas puses un racionālo domāšanu no otras, ko nedrīkst vienādot ar prātu. “Prāts ir Dieva dāvana – līdzīgi tam, kā Dievs ir vienots Trejādībā, tāpat arī jābūt vienotiem prātam, Garam un saprātam.”

Sv. Gregorijs Palama uzsver, ka Dievlīdzība ir dinamisks stāvoklis, iespēja, kura ir dota cilvēkam kā dzīves uzdevums: “Dievlīdzības iegūšana ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums. Šo uzdevumu Dievs nepieprasa no cilvēka, bet dod kā galveno pamatuzdevumu viņa brīvajai gribai. Jo, no vienas puses, ar brīvo gribu paklausot Dievlīdzības aicinājumam, cilvēks pilnveido sevī Dieva tēlu, attīsta prātu, tomēr cilvēkam ir iespēja ignorēt Dieva gribu, reducēt līdz nullei sava Radītāja gribu, lai gan tad viņa esība zaudē jebkādu jēgu.” Tieši tas notika ar Ādamu, kad viņš paklausīja velnam. Ādams atkrita no Dieva, zaudēja Dieva Svētības mirdzumu, kurā bija ietērpts, un sagrāva Dievlīdzību.” Citiem vārdiem sakot, grēks atrāva Ādamu no saskarsmes ar Dievu, tātad no garīgas dzīves. Ādams zaudēja dzīves spēku, “jo cilvēkā mītošais Dieva Gars ir spēka avots miesai. Dieva Gars nodrošina cilvēkam Dievlīdzību. Dievā pašā ir dzīvība, un tie, kas ir kopā ar Dievu, iegūst citu spēku – Dievlīdzības spēku”. “Cilvēka atkāpšanās no Dievlīdzības ir nāve,” viņš raksta.

Sv. Sīrijas Īzaks, kas dzīvoja pirms “dievišķošanās pravieša” Sv. Simeona Jaunā Teologa (613– apm. 700), ir izšķīris trīs posmus, kā cilvēkam dzīves laikā ir jāsavienojas ar Dievu: 1) caur grēknožēlu kā galveno instrumentu dievišķošanās procesā; 2) caur regulāru attīrīšanos, īstenojot t.s. Jēzus lūgšanu; 3) caur Dieva svētības atsevišķiem pilnības soļiem, t.i., cilvēka gribas izmaiņu, pakāpenisku atbrīvošanos no kaislībām un cenšanos saņemt pilnīgu mīlestību, kas arī ir Dieva Svētības pilnība. Sv. Sīrijas Īzaks uzsver, ka “bez regulāras grēknožēlas nekādu Dievlīdzību nevar atgūt. Grēknožēla ir dievišķošanās ceļa sākums jeb Dieva Svētības vārti, kas nav noteikts emocionāls brīdis cilvēka dvēselē – gluži otrādi, emocionālās izjūtas dievišķošanās procesā ir nepareizs dvēseles stāvoklis. Grēknožēla ir ar prātu izprasts, nepārejošs stāvoklis tiem, kas tiešām saprot sevi kā kristiešus un tiecas pēc saskarsmes ar Dievu. Grēknožēla ir nepieciešama visiem taisnotajiem un visiem grēciniekiem, kas cer iegūt dvēseles glābšanu. Cilvēka garīgajai pilnībai nav robežu. Paši pilnīgākie dievišķošanās procesā nonāk pie atziņas, ka patiesībā viņi ir nepilnības stāvoklī. Tāpēc grēknožēla ir viena no lielākajām Dieva Svētības dāvanām, kas līdz pašai nāvei nav aizstājama ne ar kādiem darbiem.”[11]

Dievišķošanās procesā cilvēki nedrīkst atkārtot Ādama grēku, proti, paši ar savu spēku mēģināt iekļūt garīgās pilnības stāvoklī. Tāpēc galvenais garīgās dzīves likums dievišķošanās procesā ir pakāpenība.

Pakāpenība kā garīgās dzīves likums

Pakāpenība kā garīgās dzīves princips ir universāla ikvienam kristietim, un tā notiek, paklausot Baznīcai. Cilvēka dzīve ir pakāpeniska virzīšanās pretī Dieva mīlestībai, un to vada pats Dievs, nevis tikai cilvēks. Dievam ir svarīgs ne tikai iznākums, bet pati cilvēka paklausība Dievam un dzīves kā ceļa uztvere. Ne velti, izdzenot Ādamu no Paradīzes, Dievs “nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku” (1.Moz. 3:24). Dievs ir paredzējis, ka cilvēkam pakāpeniski jāveic ceļš virzībā uz Dievu un šajā ceļā jāsaņem Dieva svētība katram solim: “Vīrs noraudzījās,… lai dabūtu zināt, vai Tas Kungs devis svētību viņa ceļam, vai nē” (1.Moz. 24:21). Ne velti Svētajos Rakstos jēdziens “ceļš” ir viens no visbiežāk lietotajiem apzīmējumiem cilvēka ticības dzīvei.

Viens no t.s. Kapadokijas tēviem sv. Nazianzes Gregorijs Teologs (apm. 329–390) raksta, ka paradīzē Dieva radītajam pirmajam cilvēkam arī bija pakāpeniski jātuvojas Dieva izpratnei, lai viņš pārvarētu radības ierobežojumus un iegūtu garīgu pilnību tādā veidā, kā Dievs to ir paredzējis.

Pirmais cilvēks bija radīts tīrs, gudrs, bet nepilnīgs, tāpēc viņam bija jānoiet ceļš līdz Gara pilnībai. Tomēr, kā raksta Gregorijs Teologs, Ādams gribēja pilnību tūlīt, ignorējot pakāpenības ceļu, viņš gribēja dievišķoties jeb kļūt kā Dievs bez sadraudzības ar Radītāju. Gribēja kļūt par savas esības valdnieku bez tā, Kurš viņam šo esību ir nodrošinājis.

Tā Ādams atkārtoja sātana grēku. Sātans, kuru Dievs bija radījis kā skaistāko eņģeli, izlēma, ka viņš būs līdzvērtīgs Dievam. Ādamam Labā un ļaunā atzīšanas koks Paradīzē šķita kā talismans – ja to iegūtu uzreiz, viņš kļūtu pašpietiekams. Tāpēc Ādama grēks nebija cilvēka vājums, bet sacelšanās pret Radītāju. Bībele vēsta, ka Ādama grēkā dalību ņēma “čūska” – Lucifers. Čūska ir bezspārnu eņģelis, kurš tika nomests vieliskā materiālisma un garīgās tumsas dzīlēs. Viņš izdabā zemei un atrodas zem kājām visai pārējai Dieva radībai.

Kritušais eņģelis uzsāka sarunu ar Ievu un meloja pašā iedarbīgākajā veidā, runādams puspatiesību. Viņš gribēja, lai cilvēks Dievu uztver kā bargu būtni, kura negrib cilvēka pilnību – dievišķošanos. Savukārt Ievas grēks bija tajā, ka viņa uzsāka ziņkāres motivētu sarunu ar tumsas garu. Tā Ādams, vienīgi sava saprāta vadīts, sacēlās pret Dievu.

Aleksandrijas Filons (20 pr. Kr.–apm. 50) šo notikumu skaidro antropoloģiski: Ieva ir cilvēka emocijas, Ādams – cilvēka saprāts. Jūtas cilvēkā allaž kārdina saprātu. Tāpēc notiek “Ādama krišana, atkāpšanās no Dieva – emocijas, iedomas un kaislības cilvēku iedzen izmisumā, bet atkāpšanās – pašpietiekamības lāstā.”[12]

Pēc tam, kad Ādams bija atkāpies no Dieva, viņš un Ieva uzzināja, ka ir kaili. Ko tas nozīmē? Izcilais ekseģēts sv. Jānis Zeltamute (apm. 347–407) skaidro, ka iepriekš cilvēki nebija kaili mūsdienu izpratnē. Viņi bija ietērpti nevis vieliskā tērpā, bet Dieva Svētības enerģijās. Viņi mirdzēja gaismas staros, kas bija iespējami skaistākais cilvēka tērps. Pēc analoģijas – par sauli nevar teikt, ka saule ir kaila, jo tā ir ietērpta staru nimbā. Tāpat arī pirmajos cilvēkos bija Dieva Gara Svētība, kas viņus ietērpa iekšēji un ārēji. Viņu ķermeņi mirdzēja līdzīgi saulei. Pēc grēkā krišanas šī gaisma nodzisa, Ādams ieraudzīja pats savu un Ievas kailumu. Šajā brīdī viņu dvēseles tika sakropļotas.

Cilvēka būtne kopībā ar Dievu ir trejāda: gars, dvēsele, miesa. Dvēsele atšķiras no miesas substanciāli pēc dabas, bet no Gara tā atšķiras funkcionāli, pēc darbības. Ar Gara spēku ir jāsaprot Logoss – iekšējais Vārds, iekšējais saprāts. Gara vienotība ir saskarsmē ar Dievu. Pēc grēkā krišanas notika dvēseles sašķelšanās: Gars atdalījās no dvēseles spēkiem, bet tie savukārt no miesas. Vispirms Ādamā nodzisa nepieciešamība būt kopā ar Dievu, nodzisa mīlestība uz Dievu. Dievu cilvēks sāka uztvert kā ārēju, niknu, nosodošu, nepielūdzamu spēku materiālās pasaules jēdzienos. Tāpēc Ādams no Dieva paslēpās. Paslēpās tāpēc, ka viņa saprāts aptumšojās. Agrāk Ādamam piemita ne vien saprāts, bet arī apgaismots prāts: viss kosmoss bija viņam kā atvērta grāmata, kuru viņš lasīja un “sauca vārdā”. Dievs aicināja Ādamu nožēlot grēku, bet tā vietā gan viņš, gan Ieva novēla vainu uz kritušo eņģeli – čūsku un galu galā uz pašu Dievu. Dievs izraidīja Ādamu no paradīzes.

Līdz grēkā krišanai Paradīze bija Ādamā, un Ādams bija Paradīzē. Paradīze Ādamā bija Dievišķās Svētības tuvums, viņa dvēseles kopība ar Dieva Svēto Garu. Diemžēl Ādams pazaudēja šo iekšējo Paradīzi, jo īstenoja to, no kā Dievs bija brīdinājis: “…bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tanī dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz. 2:17).

Cilvēka fiziskā nāve ir dvēseles nošķiršanās no miesas, bet garīgā cilvēka nāve ir dvēseles nošķiršanās no Dieva. Tā ir cilvēka pašpietiekamības ilūzija un bezdievības loģiskais pamats. Tāpēc dienā, kad Ādams atkāpās no Dieva, viņš garīgi nomira. Viņš dzīvoja, ietērpts dzīvnieku ādās, bet garīgā ziņā viņš bija līķis, trūdoša, “mirstin mirstoša” būtne.

Kāpēc Dievs izraidīja Ādamu no paradīzes? Sv. Jānis Zeltamute raksta, ka tas nebija Dieva sods vai cēloņsakarīgs rezultāts. Ādama izraidīšana bija Dieva mīlestības izpausme – Ādams bija pazaudējis Dieva klātbūtnes iekšējo Paradīzi. Pati Paradīze bija kļuvusi par moku vietu, kas atgādināja par to, ko viņš zaudējis, pārkāpjot pakāpenības principu savā garīgajā augšupvirzībā. Dievs paņēma dzīvnieku ādas un darināja cilvēkam apģērbu. Sv. Nisas Gregorijs šeit saskata to, ka cilvēka dvēsele bija kļuvusi rupja, miesa daudz blīvāka un vieliskāka. Pēc tam, kad Ādams pārdzīvoja sava dēla nāvi (pirmā cilvēka pirmais dēls nogalināja savu brāli) un redzēja, ka atkāpšanās no Dieva rada nāvi, viņš apzinājās, ka mistiskā nozīmē viņš ir iegrūdis visu cilvēci ciešanās un nāvē.

Ādams sāka savu grēknožēlas ceļu, par ko Sv. Jānis Zeltamute raksta: “Grēknožēlai ir jākļūst par ikviena cilvēka dzīves galveno darbu, jo tā ir vienīgais ceļš, kas aizved kritušo cilvēku atpakaļ pie Radītāja. Ja līdz grēkā krišanai cilvēka garīgās dzīves centrs bija mīlestība uz Dievu, tad tagad cilvēks ir atstājis šo centru. Tas ir zudis. Tagad cilvēkiem ir cits garīgās dzīves centrs – grēknožēla. Bez grēknožēlas cilvēka dvēsele kļūst nekrietna. Mūsu dvēsele bez grēknožēlas ir pārņemta no iedomām, kaislībām un egoisma grēkiem, un tā ir garīgi mirusi dvēsele. Vienīgais cilvēka dvēseles ceļš atpakaļ pie Dieva ir grēksūdzes asaras. Grēknožēla – tā ir emocionāla sevis izzināšana un personības garīgā spēka liecība ar mērķi atgūt sevi caur dievišķošanos.”[13]

Sakramentu nozīme dievišķošanās procesā

Kristus visai cilvēcei ir nodrošinājis Savā svētajā Pareizticīgajā Baznīcā augstākās garīgās pilnības iespējas. Tās ir garantētas, jo Dieva Dēls pieņēma Cilvēka Dēla dabu. Viņš ir izcietis visu, ko jāizcieš grēciniekam, lai gan Pats nebija grēcinieks, proti, bija Dievs pēc būtības. Jēzū Kristū un Viņa Svētās Baznīcas Sakramentos arī cilvēka duālais raksturs var kļūt vienots. Kristū ir iespējama arī visas cilvēces vienotība (Jņ. 17. nod.). Cilvēka dzīves uzdevums ir dzīves laikā atgūt Tēlu, kas ir Kristus līdzība. Tāpēc kristieša dzīves uzdevums ir ticības varoņdarbs.

Šī iemesla dēļ Baznīcas tēvi raksta, ka bez dievišķošanās prakses nav kristieša. Askēzes prakse (grēknožēla, grēksūdze, Jēzus lūgšana, gavēnis, Svēto Rakstu pazīšana) ved pie dvēseles izpausmēm, kuras pašā cilvēkā nav, bet Dievs, redzot viņa askēzi, pārvērš dzīvi Dieva atspoguļojumā, Dievlīdzībā. Mainās cilvēka griba, jo tā ir ieguvusi personību pārveidojošu Svētību. Sinerģija jeb savstarpība attiecībās starp Dievu un cilvēku neizraisa cilvēka personības atcelšanu, gluži otrādi, Baznīcas Sakramenti jeb Svētnoslēpumi rada harmoniskas saskarsmes brīnumu ar Dievu, kas cilvēka dabu pakāpeniski papildina ar Dievišķām Enerģijām.

Vispārzināma ir analoģija ir metālu, kuru iemet ugunī. Bizantijas Baznīcas tēvi tādā veidā skaidro teozi: metāls iegūst visas uguns īpašības – gaismu, karstumu, plastiskumu, bet metāls neizzūd, tas ugunī paliek metāls. Vai arī, ja lietojam apustuļa Pāvila analoģiju, – ikviens cilvēks, kurā mājo Kristus, sevī ietver Kristus godību.

Vēlos noslēgt šo izklāstu ar sv. Jāņa Zeltamutes atziņu: “Kur ir galva, tur ir ķermenis, bet tas nenozīmē, ka galva drīkst būt nošķirta no miesas. Baznīca ir Kristus Miesa, tās Galva ir Kristus. Un kristieša uzdevums ir iegūt Dievišķu prātu un Dievā svētītu dvēseli. Nekas no tā, ko Dievs ir radījis pasaulē, neietver sevī Dieva Svētību, jo tā ir vienīgi Dievā. Arī cilvēkā pašā nav Svētības. Piedalīšanās Dievišķajā dabā paceļ mūs augstāk par mums pašiem, paceļ mūs augstāk par Ādamu.”[14]

Teoze pierāda, ka ikviens cilvēks principā ir elitāra būtne šī vārda vislabākajā nozīmē. Ja viņš ir cilvēks, viņš ir pats sev visaugstākā elite – viņa uzdevums ir kļūt par dievu. Tāpēc cilvēka noslēpuma atslēga ir viņa metaproblēma. Meta – tas nozīmē “pāri esošais” jeb cilvēka virsuzdevums ontoloģiskā nozīmē. Un es tam piekrītu.


Literatūra

Baznīcas tēvu sacerējumi un darbi par viņiem:
Athanasius of Alexandria, On the Incarnation.
http://www.onthewing.org/user/Athanasius%20-%20On%20the%20Incarnation.pdf
Gregory of Nazianzus: Images and Reflections. J. Børtnes, ed., 2006.
Clement of Alexandria, The Stromata, in Ante-Nicene Fathers,A. Roberts, J. Donaldson, eds. Vol. 2. Hendrickson Publ., 1995.
S. Brock, The Wisdom of Saint Isaac the Syrian. SLG Press, 1997.
Ascetical Homilies of St Isaac the Syrian. Homily 71. Holy Transfiguration Monastery, 2011.
Church Fathers on the Soul and the Resurrection (St. Gregory of Nyssa).  – In: Nicene and Post-Nicene Fathers, 2nd Series, Vol. 5. 1893.
Saint Gregory Palamas, The Homilies. Mount Thabor Publishing. 2009.
G.I. Mantzaridis, The Deification of Man. St. Gregory Palamas and the Orthodox Tradition. St Vladimir’s Seminary Press, 1997.
St. John of Damascus, Elementary Introduction into Dogmas.
Makārijs Lielais, Garīgas sarunas. Jūrmala: Latvijas Kristīgā akadēmija, 2015. 45. saruna.
The Writings of Philo of Alexandria. ‎CreateSpace Independent Publ., 2017.
Творения святого отца нашего Иоанна Златоуста. Беседы на книгу Бытия. Беседы на книгу Бытия, Свято-Успенская Почаевская Лавра, 2005, т. 4.
Преподобного отца нашего Иоанна Кассиана Римлянина Собеседования Египетских отцов. Москва: Правило Веры, 2008.
Иларион (Алфеев), игум. Преподобный Симеон Новый Богослов и Православное предание. СПб.: Алетейя, 2001.
Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон Новый Богослов.https://azbyka.ru/otechnik/Vasilij_Krivoshein/prepodobnyj-simeon-novyj-bogoslov/
Преподобный Симеон Новый Богослов. Творения. Москва: свято-Трoицкая Лавра, 1993, т. 2. Слово 80.

Citi autori:
M. Buber, Das Problem des Menschen, 1948.
M. Scheler, On the Eternal in Man. London, S.C.M. Press, 1960.
Vlachos Hierotheos, Orthodox Psychotherapy. Pelagia Monastery, 2008.
Софроний Сахаров, архим., Подвиг богопознания. Письма с Афона. Москва, Свято-Троцкая Лавра, 2001.
Н. Бердяев, О назначении человека (Опыт парадоксальной этики), 1931.
С. Хоружий, Исихазм: Аннотированная библиография. ред. Москва: РПЦ, 2004.
М.К. Мамардашвили, О добре и зле. – B кн.: Мой опыт не типичен. Спб., 2000.


[1] Vlachos Hierotheos, Orthodox Psychotherapy. Pelagia Monastery, 2008, p. 15.

[2] Софроний Сахаров, архим., Подвиг богопознания. Письма с Афона. Москва, Свято-Троцкая Лавра, 2001, cтр. 4.

[3] С. Хоружий, Исихазм: Аннотированная библиография. ред. Москва: РПЦ, 2004, cтр. 47.

[4] G.I. Mantzaridis, The Deification of Man. St. Gregory Palamas and the Orthodox Tradition. St Vladimir’s Seminary Press, 1997, p. 129.

[5] Василий (Кривошеин), архиеп., Преподобный Симеон Новый Богослов, cтр. 29. https://azbyka.ru/otechnik/Vasilij_Krivoshein/prepodobnyj-simeon-novyj-bogoslov/

[6] Преподобный Симеон Новый Богослов, Творения. Москва: свято-Трoицкая Лавра, 1993, т. 2. Слово 80.

[7] Makārijs Lielais, Garīgas sarunas. Jūrmala: Latvijas Kristīgā akadēmija, 2015, 45. saruna.

[8] Преподобного отца нашего Иоанна Кассиана Римлянина Собеседования Египетских отцов. Москва: Правило Веры, 2008, cтр. 394.

[9] Иларион (Алфеев), игум., Преподобный Симеон Новый Богослов и Православное предание. СПб.: Алетейя, 2001, cтр. 421.

[10] Clement of Alexandria, The Stromata, in: Ante-Nicene Fathers, A. Roberts, J. Donaldson, eds., vol. 2, Hendrickson Publications, 1995.

[11] Ascetical Homilies of St Isaac the Syrian, Homily 71, Holy Transfiguration Monastery, 2011.

[12] The Writings of Philo of Alexandria. ‎CreateSpace Independent Publ., 2017, p. 76.

[13] Творения святого отца нашего Иоанна Златоуста, Беседы на книгу Бытия, Свято-Успенская Почаевская Лавра, 2005, т. 4., cтр. 114.

[14] Творения святого отца нашего Иоанна Златоуста, Беседы на книгу Бытия. Беседы на книгу Бытия, Свято-Успенская Почаевская Лавра, 2005.


Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: