2025. gada martā dzimstības jautājumiem veltītā konferencē “Natal”, kas notika Ostinā, Teksasā, divi demogrāfi – Daniels Hess un Pols Morlends prezentēja vairāk nekā 100 lappuses biezu kopsavilkumu par tiem dzimstības veicināšanas pasākumiem, kas sevi ir pierādījuši dažādās valstīs veiktos pētījumos. Īsumā – tas ir kopsavilkums par to, kas jādara.
Daniels Hess (Daniel Hess) plašākai publikai pazīstams ar tīmekļa lapu MoreBirths.com un savu vietnes X kontu @MoreBirths. Pols Morlends (Paul Morland) ir viens no vadošajiem britu demogrāfiem un grāmatu Cilvēces paisums (The Human Tide: How Population Shaped the Modern World, 2019), Rītdienas cilvēki (Tomorrow’s People: The Future of Humanity in Ten Numbers, 2022) un Kad vairs nebūs neviena (No One Left: Why The World Needs More Children, 2024) autors. Piedāvājam izvilkumus no ievada un galveno tēžu (kopā 12) un argumentu kopsavilkumu no šīs publikācijas, kuru pilnā apjomā, ar visām atsaucēm, tabulām un grafikiem var lasīt šeit: Addressing the Global Fertility Crisis: Major Drivers of Birthrates and a “Fertility Stack”: https://www.astrid-online.it/static/upload/addr/addressing_the_global_fertility_crisis_austin_final.pdf
Mēs uzskatām, ka zemas un sarūkošas dzimstības problēma ir lielākais izaicinājums, ar kuru cilvēce šodien saskaras, un tas var izrādīties lielākais izaicinājums, ar kuru cilvēcei jebkad ir nācies saskarties. Ja tas ir tiesa, tad šim jautājumam ir jāpievērš vislielākā uzmanība un jācenšas pēc iespējas labāk izprast faktorus, kas to ietekmē. Taču, pirms pievērsties dzimstības veicināšanas faktoriem, mēs vēlamies pamatot zemās dzimstības krīzes akūto raksturu, nevis uzskatīt to par pašsaprotamu.
Sabiedrības informētība par zemās dzimstības krīzes norisi ir vāja. Daudzi vēl aizvien pieturas pie Tomasa Maltusa priekšstatiem par globālo pārapdzīvotību – priekšstatiem, kas jau 50 gadus ir novecojuši. Bažas par pārapdzīvotības draudu ir pastiprinājušas maldīgas, lai gan uzmanības vērtas bažas par cilvēku skaita ietekmi uz vidi.
Pati novatoriskākā valsts pasaulē, ja mērām pēc zinātnisko patentu skaita, ir valsts ar viszemāko dzimstību – tā ir Dienvidkoreja. Visās lielākajās inovācijas valstīs, izņemot Izraēlu, dzimstība nesasniedz atjaunošanās līmeni. Līdzīgi rezultāti ir arī zinātnisko publikāciju jomā. Mēs vēlamies, lai cilvēktiesības turpinātu paplašināties un progress, kādu to pazīstam, turpinātos. Taču viss šis progress ir panākts, pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam valstīs, kuras pielieto jaunas zināšanas un investē līdzekļus jaunu tehnoloģiju attīstībā. Taču tieši šīs valstis izmirst visstraujāk. Ņemiet vērā, ka tās pasaules teritorijas, kurās dzimstība nesasniedz atjaunošanās līmeni, rada vairāk nekā 90% no pasaules IKP un vairāk nekā 95% no patentiem un zinātniskajām publikācijām.
Tā kā iedzīvotāju skaits tehnoloģiski un zinātniski attīstītajās valstīs nenovēršami samazināsies, daži domā, ka viss būs kārtībā, jo nabadzīgajās valstīs joprojām dzimst daudz bērnu. Taču daudzas no šīm valstīm nav pat ieinteresētas tālākā attīstībā. Tādas, kā, piemēram, Afganistāna. Afganistānas recepte augstas dzimstības nodrošināšanai ir modernitātes noraidījums – pat līdz tādai pakāpei, ka meitenēm ir aizliegts iegūt izglītību pēc sestās klases. Sistēmai, kas nodrošina Afganistānas augsto dzimstību, nav gandrīz nekāda sakara ar zinātniski progresējošu pasauli, kurā vairums no mums nākotnē vēlas dzīvot. Ja mērķis ir progress, mēs to nesasniegsim, meklējot demogrāfisko glābiņu vismazāk progresīvajās valstīs.
Piemēram, mikroshēmu ražošanā dominē Dienvidkoreja, Ķīna, Taivāna un Japāna. Summārais dzimstības koeficients (bērnu skaits uz vienu sievieti) šajās valstīs 2024. gadā bija attiecīgi 0,75, 1,1, 0,87 un 1,16. Vai šīs mikroshēmu ražotnes var pārcelt uz Afganistānu, kur summārais dzimstības koeficients ir 4,5? Kā jums šķiet? Pēc UNESCO datiem, 2022. gadā tikai 37 % afgāņu prata lasīt.
Klubkrēsla ekonomists mums teiks, ka vietējās problēmas izlīdzinās tirdzniecība. Bet kas notiks, kad visās industrializētajās pasaules valstīs dzimstība būs zemāka par populācijas atjaunošanās līmeni? Valstis, kuras ir virs atjaunošanās līmeņa, veido viencipara procentuālo daļu no pasaules IKP. Taču ir vēl viena, konkrētāka problēma. Lielākie kuģu ražotāji pēc tirgus daļas ir Ķīna (47 %), Dienvidkoreja (29 %) un Japāna (17 %), kurām ceturtajā vietā ar 1 % seko Itālija. Šo valstu iedzīvotāju skaits ar katru paaudzi samazinās uz pusi. Kā vispār fiziski varēs notikt globālā tirdzniecība?
Daudzi lolo fantasmagorisku vīziju, kāda nākotnē izskatīsies pasaule ar aizvien mazāku iedzīvotāju skaitu. Cilvēki domā, ka mūsu būs mazāk, bet mēs būsim tehnoloģiski attīstītāki, veselīgāki un bagātāki. Vai tiešām? Kāpēc mēs aizmirstam, kādas patiesībā izskatās vietas, kuras zaudē iedzīvotāju skaitu? Padomājiet par Detroitu, Rietumvirdžīnijas laukiem un Japānas ciemiem. Tie visi ir bēdīgā sabrukuma un postažas stāvoklī.
Ja demogrāfisko lejupslīdi neizdosies apturēt, viss mūsu sasniegtais progress, visas kultūras, kuras mums ir dārgas, un visas mūsu nākotnes cerības ir apdraudētas. Demogrāfiskā lejupslīde galu galā nozīmē civilizācijas lejupslīdi.
Šo problēmu, lai gan tā ir ļoti nopietna, var racionāli izprast un atrisināt. Augstas dzimstības priekšnoteikumi nav noslēpumaini un neizzināmi. Daudzi no tiem ir acīmredzami, un neviens no tiem nav “raķešu zinātne”. Šī dokumenta mērķis ir tos vispusīgi izklāstīt.
Daži faktori, šķiet, ir ja ne pilnīgi universāli, tad katrā ziņā ļoti vispārīgi gan telpā, gan laikā: laukos ir augstāks dzimstības līmenis nekā pilsētās, reliģioziem cilvēkiem, vismaz tiem, kas pieder pie ābrahamiskajām tradīcijām, dzimst vairāk bērnu un laulātība pozitīvi ietekmē dzimstību.”
Analizējot dažādus faktorus, kas ietekmē dzimstības rādītājus, vēlamies piedāvāt “kumulatīvo dzimstības veicinātāju” jēdzienu. Tas apraksta vienkāršo ideju, ka dzimstības faktori darbojas savstarpēji papildinoši, un, jo vairāk šādu faktoru ir vienā vietā, jo augstāka tur ir dzimstība. Zems dzimstības līmenis var šķist pārāk milzīga problēma, lai to atrisinātu, taču visas sarežģītās problēmas kļūst risināmas, ja tās sadala vairākās mazākās problēmās. Nekādā ziņā nav nepieciešams, lai visi faktori būtu pozitīvi, taču dzimstības krīzi būs grūti atrisināt, ja fokusēsimies pārāk šauri.
Šis modelis arī palīdz izvairīties no diviem slazdiem. Pirmais slazds ir iestrēgšana domāšanā, ka zems dzimstības līmenis ir bezcerīga problēma. Ļoti bieži mēs dzirdam cilvēkus sūdzamies, ka “neviens nezina, kā atrisināt zemas dzimstības problēmu”, jo tāda vai citāda politika nav devusi vēlamos rezultātus. Patiesībā ietekme ir ļoti daudzām lietām, un tāpēc ir plašs sviru klāsts, uz kurām uzspiest. Otra problēma, kas saistīta ar pirmo, ir tāda, ka, ja jūs esat pievērsies tikai vienai problēmas daļai, jums var būt tendence domāt, ka citi, kas koncentrējas uz kādu citu aspektu, kļūdās vai pat jums pretdarbojas. Ja viens dzimstības veicinātājs pievēršas kultūrai, bet otrs – ģimenēm draudzīgiem mājokļiem, viņi savstarpēji papildinoši strādā pie dažādiem ģimenes veidošanas aspektiem un ir daļa no vienas lielas komandas.
Piemēram, analizējot Latīņameriku, uzreiz ir redzams, ka zemo dzimstības līmeni izteikti ietekmē pārāk mazs laulību skaits. Eiropā zemo dzimstību nosaka ne tikai zemā laulātība, bet arī sekulārisms. Savukārt, apskatot Vidusjūras reģiona valstis, ātri kļūst skaidrs, ka problēma ir pārāk ilga jauniešu dzīvošana pie vecākiem. Nav pārsteigums, ka Dienvidkorejā virkne faktoru ir negatīvi – trūkst gan pronatālā ētosa, gan ģimenei draudzīgu mājokļu, trūkst vīriešu gatavības iesaistīties mājsaimniecībā, ir pārmērīgi augsts izvēles ķeizargriezienu skaits un dominē kultūras normas, kas veicina mazas ģimenes. Situācija ir slikta, bet no tās gandrīz var secināt, ka Dienvidkorejai ir daudz efektīvu sviru, ko izmantot. Turpretī Izraēla ir veiksmīga daudzu faktoru ziņā, pirmkārt jau ar ļoti pozitīvu attieksmi pret bērnradīšanu. Tomēr arī Izraēlā ir iespējami uzlabojumi, jo īpaši mājokļu jomā.
Dzimstību nosakošie faktori
1. Ticība bērniem: pozitīva attieksme pret bērnradīšanu
Jau sacījām, ka dzimstības līmenis ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un ka nav pareizi koncentrēties tikai uz vienu. Tomēr, ja ir kāds faktors, kuram vajadzētu dominēt, tad tas ir šis: cik lielā mērā sabiedrība novērtē bērnradīšanu un uzstāda to kā prioritāti? Lai pilnībā un līdzsvaroti izprastu dzimstības krīzi, ir būtiski ņemt vērā gan kultūras, gan materiālos argumentus. Šāds binārs skatījums nav pilnīgs, taču tas noder, lai sagrupētu kategorijās konkrētākus skaidrojumus.
Nav nejauši, ka šo faktoru uzskaitījumu sākam ar ētosu un attieksmi pret dzimstību. Maslova izstrādātajā vajadzību hierarhijā pirmajā vietā ir pārtikas, pajumtes, apģērba un dažos klimatiskajos apstākļos arī siltuma nodrošināšana. Taču, tā kā vairumam cilvēku šīs vajadzības ir apmierinātas, cilvēku izvēles, ieskaitot arī bērnradīšanas izvēles, aizvien vairāk nosaka vērtības un pārliecības, kuras savukārt lielā mērā formē apkārtējā kultūra.
Varētu jautāt: vai tad nav tā, ka visur pasaulē cilvēki uz bērnradīšanu raugās pozitīvi? Patiesībā pastāv lielas atšķirības uzskatos par bērnradīšanas nozīmi. Kā tas nākas, ka Izraēlā, kas ir blīvi apdzīvota, izglītota, dzīvošanai dārga un tehnoloģiski attīstīta valsts, summārais dzimstības koeficients ir gandrīz 3, bet Somijā, kura ir “laimīgākā valsts pasaulē” un kurā ir virkne priekšrocību ģimenēm, kā arī daudz vairāk brīvas vietas, summārais dzimstības koeficients ir tikai 1,25? Kā tas nākas, ka Mongolijā dzimstība ir aptuveni 2,7 bērni uz sievieti, bet Ķīnā, Taizemē un Dienvidkorejā dzimstība ir 1,0 vai mazāk? Šīs atšķirības ir milzīgas.
Dažās zemēs, ja publiski pateiksiet, ka kultūrai ir jāveicina cilvēku vēlme radīt bērnus, jūs varat sadurties ar nosodījumu. Daži sacīs, ka sabiedrībai un tās līderiem nav nekādas daļas gar šo jautājumu. Viņi varētu argumentēt, ka pēcnācēju gribēšana vai negribēšana ir privāta lieta.
Taču dzimstības pieaugumam naidīgi eksperti jau piecdesmit gadus ir darbojušies šajā laukā, mudinot cilvēkus radīt mazāk bērnu gan tiešā veidā, gan ar vides aizsardzības argumentu starpniecību. Un viņi turpina to darīt pat tagad, kad dzimstība gandrīz visur ir samazinājusies stipri zem atjaunošanās līmeņa un vienu valsti pēc otras nākotnē gaida lēna lejupslīde.
Attiecībā uz dzimstības rādītājiem nav kaitīgāka uzskatu kopuma par to, kuru aizstāvēja Pols Ērlihs. Viņa grāmata Populācijas sprādziens pārliecināja vairākas paaudzes, ka pasaules galvenā problēma ir pārāk augsta dzimstība, nevis pārāk zema. Grāmata pirmo reizi iznāca 1968. gadā. Neraugoties uz daudzajām aplamajām prognozēm, neraugoties uz to, ka pravietojums par miljardu cilvēku bada nāvi nepiepildījās, un neraugoties uz sekojošo dzimstības rādītāju kritumu, Ērlihs arī vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk turpināja paust būtībā to pašu vēstījumu. Ērliha grāmatai ir bijusi milzīga ietekme, jo īpaši Austrumāzijas valstīs, kuras ir sekojušas viņa rekomendācijām (ar vislielāko entuziasmu un piespiedu metodēm – Ķīna) un tagad saskaras ar paredzamu iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Taču anti-natālistiskajai ideoloģijai ir milzīga ietekme arī rietumu valstīs. Negatīvs skatījums uz bērnradīšanu joprojām dominē attīstīto valstu kultūras elitēs, vienalga, vai to pamato bažas par vides piesārņojumu vai arī tāda sludināšana, kas visiem spēkiem veicina individuālistisku un netradicionālu dzīvesveidu. Zem kāda nesena New York Times raksta, kas neitrāli atspoguļoja dzimstības samazināšanos Covid laikā, tika ierakstīti 43 dzimstības krišanos atbalstoši komentāri un tikai 3 par dzimstības krišanos satraukti komentāri. Pēdējos gados ir izveidojušies jauni bērnradīšanai naidīgi tīmekļa sarunu forumi ar daudz radikālākiem pret bērnradīšanu vērstiem uzskatiem, nekā savulaik pauda Ērlihs. Reddit “antinatālistu” grupās ir 15 reizes vairāk biedru nekā “pronatālistu” grupās.
Par Izraēlas augstajiem dzimstības rādītājiem nenoliedzami var pateikties arī reliģijai, kā tālāk redzēsim. Taču runa nav tikai par reliģiju. Amerikāņu ebrejiem, kas ir jūdaisti, dzimstības līmenis ir zemāks nekā ASV dzīvojošo kristiešu vairākumam. Izraēlas augstās dzimstības dzinulis ir saistīts ar nacionālajām psihes īpatnībām: Izraēlas kultūra ārkārtīgi augstu vērtē bērnradīšanu. Ja aprunāsieties ar izraēliešiem un apmeklēsiet šo valsti, jūs secināsiet to pašu. Izraēlā vienkārši valda daudz spēcīgāka pronatāla pārliecība nekā jebkurā citā pasaules attīstītajā valstī – pat līdz tādam līmenim, ka bērnu radīšana ir nacionālais mērķis.
Bet no kurienes savulaik radās šī dzimstību veicinošā attieksme? Tā bija apzināti veidota. Tādi agrīnie Izraēlas līderi kā Dāvids Ben Gurions un Golda Meira regulāri un tiešiem vārdiem runāja par bērnradīšanas lielo nozīmi. Vēlākie valstsvīri turpināja uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināja tās ar politisku atbalstu. Pats svarīgākais ir, ka Izraēla nekad nav atkāpusies no savām rūpēm par augstu dzimstību, kamēr vairākas paaudzes citur pasaulē (un jo īpaši Austrumāzijas valstīs, kā Dienvidkorejā) no visiem skaļruņiem saņēma vēsti, ka pasaule ir pārapdzīvota un bērnu skaits jāsamazina.
Arī Mongolijas dzimstības veicināšanas politika nav piezemēta. Jau 68 gadus mongoļi metodiski godina mātišķību. Šāda pieeja ir paaugstinājusi mātes statusu sabiedrībā un palīdzējusi izkopt izteikti dzimstību veicinošu kultūru. Mongolijā sešu bērnu mātēm tiek pasniegts pirmās šķiras Goda mātes ordenis. Četru bērnu mātēm – otrās šķiras. Daudzbērnu mātes apbalvo pats prezidents ceremonijā Prezidenta pilī.
Salīdzinājumam noderēs Taizeme. Gan Taizemē, gan Mongolijā vairums iedzīvotāju ir budisti. IKP uz vienu iedzīvotāju abās valstīs ir līdzīgs. Tomēr, attiecībā uz dzimstību, tās ir gandrīz kā divas dažādas planētas, un Taizemē summārais dzimstības koefeicients ir samazinājies līdz mazāk par vienu bērnu uz sievieti. Varbūt tas ir tāpēc, ka Mongolija ir liela un mazapdzīvota valsts? Nē. Vairāk nekā divas trešdaļas mongoļu dzīvo pilsētās, bet Taizemē – tikai nedaudz vairāk par pusi.
Līdzīgi kā Mongolija, arī Kazahstāna ir viena no retajām valstīm, kas panāca dzimstības pacelšanos no līmeņa zem populācijas atjaunošanās uz līmeni virs tās. Kazahstāna to izdarīja līdzīgi kā Mongolija, godinot mātišķību un tiešā veidā mudinot cilvēkus dzemdēt vairāk bērnu, lai nākotne visiem būtu labāka. Ir dati par bērnu skaitu ģimenēs Kazahstānā, kas liecina par spēcīgas dzimstību veicinošas politikas iedarbību. Kas notika Kazahstānā? Pirmo dzimušo bērnu skaits gandrīz nemainījās, bet trešo, ceturto un piekto bērnu skaits strauji pieauga.
Mongolijas un Kazahstānas kaimiņvalstī Ķīnā, kas gadu desmitiem sludināja un īstenoja stingru pret bērnradīšanu vērstu politiku, situācija ir krasi atšķirīga. Tajos Ķīnas reģionos, kas robežojas ar Mongoliju, ir īpaši zems dzimstības līmenis – tikai ¼ no Mongolijas līmeņa. Tagad Ķīnas valsts iestādes, kas ir noraizējušās par populācijas novecošanos un iedzīvotāju skaita kritumu, mēģina mainīt kursu, taču atklāj, ka pret auglību vērsto autoritāro propagandas politiku, kas ir bijusi spēkā vairākas paaudzes, nevar mainīt vienā dienā. Tas nav tik viegli kā mainīt nodokļu vai procentu likmju politiku. Lai gan Dienvidkorejā nekad nav tikušas izmantotas piespiedu metodes ar mērķi samazināt bērnu skaitu, kā notika Ķīnā, arī tur gadu desmitiem dominēja bezbērnotības propaganda, kuras rezultātā Dienvidkorejā tagad ir viszemākais dzimstības līmenis pasaulē.
Dzimstības rādītāji cieši korelē ar ticību nacionālajam vai reliģiskajam pienākumam dzemdēt bērnus, un to pierāda pētījumi un aptaujas.
(1) Pronatālā kultūra vecāku un jo īpaši mātes statusam piešķir augstāku vērtību.
Daudzi pētnieki ir pievērsušies jautājumam, cik lielā mērā dzimstības rādītājus ietekmē sociālais statuss. Cilvēkiem sociālais statuss ir nozīmīgs, un, ja materiālā pārticība nodrošina augstāku statusu nekā bērnradīšana, lielāks skaits cilvēku izvēlēsies materiālo pārticību. Taču, ja esat daudzbērnu māte Izraēlā vai Mongolijā, jūsu statuss ir ievērojams un jūsu vieta sabiedrībā ir nodrošināta. Bet kā ir Amerikā? Drīzāk nē, izņemot, ja piederat pie kādas reliģiskās kopienas, kas augstu vērtē lielas ģimenes. Un kā ir Dienvidkorejā? Pavisam slikti. Dienvidkorejā tas ir bezbērnu K-Pop dzīvesveids, kuru uzskata par valdzinošu un lielisku.
(2) Augstu dzimstību atbalstoša kultūra ir savienojama ar brīvību.
Izraēlā un Mongolijā kontracepcijas līdzekļi un pat mākslīgie aborti ir brīvi pieejami. Cilvēki var precēties vai neprecēties un dzemdēt vai nedzemdēt bērnus pēc saviem ieskatiem. Sabiedrībā, protams, valda stingrs viedoklis, ka radīt bērnus ir ārkārtīgi svarīgi un ļoti labi! Taču šajā procesā individuālā brīvība netiek zaudēta. “Kalpones pasaka” vai Čaušesku Rumānija? Nē.
(3) Dzimstību veicinošai kultūrai nav nepieciešams meklēt vainīgos vai lauzīt galvu, kā mēs nonācām līdz šim stāvoklim.
Katram ir sava teorija par to, kā mūsu sabiedrības nonāca līdz tik zemam dzimstības līmenim, un šīs teorijas parasti ietver pretējā dzimuma vainošanu. Vai tā notika tāpēc, ka vīrieši ir slikti partneri? Vai tāpēc, ka sievietes ir feministes? Ja vēlaties vēl pasliktināt dzimstības krīzi, sāciet dzimumu karu.