Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.
Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām.
Būt audzinātam liberālās sociālās kārtības kultūrā tipiski nozīmē kļūt par tādu cilvēku, kuram šķiet normāli, ka ir jācenšas sasniegt dažādus labumus, katru atbilstoši savai sfērai, un ka neviens vispārīgs labums nenodrošina vispārēju cilvēka dzīves vienotību.
Arī tie, kuri šodien uzskata, ka pasaule ir pārapdzīvota, pēc dažām desmitgadēm būs spiesti konstatēt, ka miljardu populācijas Āzijā automātiski nenozīmēs lielas pensijas Latvijā. Tādēļ labāk savu ego mazliet pieklusināt un padomāt par visas sabiedrības interesēm vai arī rēķināties, ka par ērto dzīvi būs jāmaksā. Nav svarīgi – ar mazākām pensijām, vēlāku pensionēšanos, lielākiem nodokļiem vai citā veidā, taču vājās demogrāfijas negatīvā ietekme uz tautsaimniecību būs jākompensē.
Aizsākot divdaļīgu sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”.
Valsts prezidents Tamurlāns Abulajevs aicina uz iecietību un asi nosoda latviešu ksenofobiskās reakcijas. Laimīgā kārtā latviešu vairs nav daudz, un tie, kas vēl palikuši valstī, negrib pulcēties piketam galvaspilsētas netīrajās, atkritumu pilnajās ielās. Bet vai Rīgas mērs Šeihs Amīrs Khans (arī viņš, tāpat kā Abulajevs, ievēlēts no saraksta “Latvija pieder visiem”) apstiprinās piketa atļauju, un, ja ne, vai iedzīvotāji tomēr protestēs…?
Vēl viena seksuālās revolūcijas īpatnība ir tās neauglība. Jo vaļīgāka kļūst attieksme pret seksualitāti, jo vairāk tās dabiskais vainagojums – bērns – tiek nostumts malā.
Grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām.
Un, aizturot elpu,
Es dzirdu:
Tīreļa purvos,
Kur kroplīgi bērzi un ašķi,
Viens laiku kā aizkarus pašķiŗ
Un sauc man caur telpu.
Šķiet, ka kurši 9. gadsimtā maksāja meslus zviedriem, bet jau krietni pirms 1100. gada gan viņi, gan prūši bija kļuvuši par bijātiem jūrasbraucējiem, kas paši tirgojās un veica uzbrukumus ar kuģiem, kuri bija līdzīgi vikingu kuģiem.
Cietvielu fiziķis Zigismunds Jahno un jaunizceptā juriste Ilze Apkalna, apkārtējo acīs saderīga pāra bezmaz etalons, viens otru tā pa īstam iepazina agri – savās kāzās.
Ir citi cilvēki, kam taisni pretēja daba. Grozīt savus uzskatus īsā laikā, noliegt šodien to, kas vakar sacīts un kam vakar ticēts, – tas tiem ir pavisam vienkārša lieta. Tas viņiem nedara nekādas “galvas sāpes”, nekādu kaunu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir – nepastāvīgas un svārstīgas dabas cilvēki. Tauta viņus neciena, bet gan savās parunās nikni kritizē, piezobo un izsmej.
Tiem, kas aklu paklausību cilvēkiem izvēlas aiz gļēvulības, vēlmes izpatikt vai iegūt kādus laicīgus labumus, kā arī aiz kūtruma un nolaidības mācīties Dieva Likumu, nav attaisnojuma.
Agnese Irbe sarunājas ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un pāru mentoringa programmas izstrādātāju, kādreizējo sociālo darbinieci Elīnu Kārklu, sarunā apskatot laulību šķiršanas statistiku Latvijā un galvenos cēloņus.
Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.
Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts, un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.
Bet nodevība nebeidzās tikai ar Kīru Stārmeru. Britu lielākajā LGBTQ+ izdevumā “Pink News” parādījās raksts, kas vēstīja, ka no 59 aptaujātajiem leiboristu partijas pārstāvjiem, kas piederīgi varavīksnes kopienai, uz jautājumu “Vai transsieviete ir sieviete?” pozitīvi atbildējuši tikai četri. Interesanti vērot, kā partija, kura vēl nesen šo saukli skaitīja gluži kā mantru, tagad no tā strauji distancējas, dziļajai pārliecībai mainoties reizē ar politisko klimatu.
Tad nāca tas, ko negaidījām, bet kas gan būtu bijis jāgaida, – bēgšana. Pēkšņi jau viņš bija uz galda malas, varbūt pat uz grīdas. Atmiņas ceļi ir aizputināti. Pušķis nemaz tik plāns nelikās, taču arī ne pirmā svaiguma. Badā, nabags.
Poļu kardināla Karola Vojtilas ievēlēšana par pāvestu 1978. gadā nebija tikai formāls vēsturisks notikums – pirmais ne-itālis amatā kopš 1523. gada. Svarīgākais, manuprāt, bija kas cits. Nākošais pāvests bija piedzīvojis gan nacistu, gan boļševiku okupāciju un skaidri zināja, kurai pasaulei ir piederīgs.
Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.