Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par dienvidāfrikāņu izcelsmes austrāļu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē (dz. 1940. g.) godalgoto romānu “Negods” (Disgrace, 1999).
Āfrika
Es zinu, cik grūti ir darbīgajam un izglītotajam mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis domāt par dabas likumiem un visas parādības skaidrot ar fiziskiem vai ekonomiskiem cēloņiem, izprast vai novērtēt ticības milzīgo spēku šīs pasaules lietās; bet, ja viņš šo grūtību nepārvarēs, tad pašreizējais karš visos tā būtiskajos aspektos paliks viņam neatrisināms noslēpums. Īstas ticības sinepju sēkliņa pasaules lietās panāk daudz vairāk nekā varas vai rupja spēka kalni.
Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.