“Kad Āfrikā nomirst sirmgalvis, tas ir tāpat, kā ja sadegtu vesela bibliotēka.”
Amadu Hampate Bā, maliešu rakstnieks

Pēc vakariņām mēs – es un fermas saimnieks, vecais Hendriks van der Merve – palikām pie ugunskura, lai atpūstos un vērotu saulrietu.

Saule jau bija pa pusei noslīdējusi aiz apvāršņa. Debesu rietumu mala iekrāsojās maigā, bet košā rozā krāsā ar dzeltenu maliņu, un rozā fons kopā ar rietumu pusē saskrējušajām sīkajām mākoņu strēlītēm izveidoja kaut ko līdzīgu kārtainas zemeņu tortes griezumam. Rozā debesis spoguļojās tepat guļošā ezeriņa gludajā ūdens virsmā, un tas viss radīja ļoti mājīgu un nomierinošu noskaņu. No akmeņiem izliktajā āra pavardā skaļi un jautri sprēgāja uguns. Mutē tikko jaušamā pēcgarša atgādināja, ka šajā ugunī vēl pirms stundas bija karsis un skaļi pukstējis čuguna katls ar potjiekos – ļoti gardo tradicionālo gaļas sautējumu ar dārzeņiem, kuriem pieliets alus un piebērtas malajiešu garšvielas. Tagad vakariņas jau bija paēstas, visi trauki un virtuves piederumi aizvākti, un visi ēdāji devušies atpakaļ uz māju – lielu, holandiešu koloniālajā stilā celtu fermas ēku. Pie uguns palikām tikai mēs ar veco saimnieku.

Kad dienas karstums jau ir atkāpies, ir patīkami šādi pasēdēt zem klajas debess, neko īpašu nedarot. Šādos brīžos ir viegli elpot, un domas rit lēnām, bet skaidri.

Bija pagājusi vēl viena ilga un nogurdinoša darba diena, taču es jutos lieliski. Kaut kāda intuitīva, smalka, tikko apzināma nojauta man teica, ka es atrodos tieši tur, kur man tobrīd saskaņā ar Visuma harmonijas likumiem bija jābūt: šajā aitu un liellopu fermā dažus desmitus kilometru no Grāfreinetas, Lielā Karū dienvidaustrumu daļā, Dienvidāfrikas Republikas Austrumkāpas provincē. Ap fermu pletās Karū reģionam raksturīgs sauss krūmājs, kas ziemeļos atdūrās pret zaļganbrūno Sniega kalnu grēdu – Sneeuberge (pretēji nosaukumam, nekāda sniega šajos kalnos nebija, jo tobrīd bija vasara). Ja es tagad pieceltos un aizietu aiz kreisajā pusē augošo koku pudura, tad ieraudzītu Kompasa kalna smaili, kas kā milzīgs brūns bezē cepums gozējās uz dziestošo debesu fona. Bet man tobrīd bija slinkums celties kājās.

Tā nu mēs abi sēdējām pie ugunskura un kādu laiku klusējām. Vīriešiem vispār nav jāpļāpā bez vajadzības: ja nav ko teikt, var vienkārši paklusēt. Jau pirms dažām dienām biju ar lielu izbrīnu atskārtis, ka mani vairs nebiedē klusums. Līdz šim, lai kur es savas dzīves laikā neatrastos – Rīgā, Parīzē, Keiptaunā – klusums bija mani smacējis un durstījis kā kaut kāda nepatīkama skabarga. Katrreiz, kad radu, draugu vai kolēģu kompānijā diskusijas temats izsīka un runātāji apklusa, es uzreiz metos vidū ar savu sakāmo, lai pēc iespējas ātrāk sasietu pārrauto sarunas pavedienu. Šeit, fermā, es beidzot sapratu, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Klusums nav tukšums; klusēšanai ir jēga. Bet tā nebija vienīgā pārmaiņa, kas ar mani bija notikusi pēdējo divu nedēļu laikā.

Man šķita, ka esmu kaut kādā brīnumainā veidā nogājis no parastā, kopējā laika rituma un tagad gāju pa kaut kādu mazāku, paralēlu laika taku, – tāpat kā cilvēks noiet no trokšņainas un putekļainas autostrādes un turpina iet tajā pašā virzienā pa smaržīgām puķēm un zaļumiem apstādītu šauru sānu celiņu. Es jutos kā paralēlā realitātē. Dienas mijās ritmiski un gandrīz monotoni, kā jūras viļņu šalkas, un katra diena bija kā viena sekunde vai kā vesels gadsimts; kurš no abiem, to nebija iespējams skaidri pateikt. Es kopā ar pārējiem cēlos pirms rītausmas, dzirdīju un baroju lopus, darbināju slaucamo aparātu, palīdzēju regulēt un labot ūdens sūkņus. Es iemācījos vadīt traktoru. Manu roku muskuļi no smago lopbarības maisu cilāšanas bija palikuši cieti kā akmens. Ja pirmajā vakarā rokas un pleci sāpēja tik nežēlīgi, ka bija jāsten, tad turpmākajās dienās jau šķita, ka maisi teju vai paši lido augšup. Agrāk es nekad nebiju licies gulēt, iepriekš nepalasījis kādu grāmatu miega uzdzīšanai, – bet tagad, vakariņas paēdis un kopā ar visiem vakara televīzijas ziņu programmu noskatījies, gāju uz man atvēlēto istabu un, gultā iekritis, acumirklī iemigu kā nosists. Manas sejas āda bija saulē iedegusi un karsta vēja appūsta kā izmiecēta, un plaukstās bija iemetušās tulznas. Pēc izskata es vairs ne ar ko neatšķīros no fermas pastāvīgajiem iemītniekiem. Es biju kļuvis par īstu plaasjapie – “lauķi” jeb “fermas puisi” afrikāneru valodā. Visas apkārtējās pasaules dzīve ritēja kaut kur tālu, tālu, un bez televīzijas ziņām mani ar to saistīja tikai viedtālrunis. Divreiz nedēļā izvilku to no ceļasomas, ieslēdzu un zvanīju uz mājām, lai pārliecinātos, ka tur viss ir kārtībā. Es zināju, ka vēl pēc divām nedēļām šī brīnumainā paralēlā eksistence beigsies. Man gribot negribot būs jāatgriežas Keiptaunā un pēc tam Stellenbosā, kur atsāksies lekcijas un viss pārējais ikdienišķais darbs. Taču tobrīd centos par to nedomāt.

Īsi un vienkārši sakot, es jutos mierīgs un laimīgs. Pašā sākumā vienojoties ar saimnieka vecāko dēlu – viņš bija tas, kurš vadīja un izrīkoja visas lietas fermā, – es piekodināju, ka par savu darbu nekādu samaksu nevēlos un ka strādāšu par vēdera tiesu. Ne jau naudas dēļ es biju atbraucis šurpu; fermā uzturējos kā ciemiņš un biju gatavs pats piemaksāt, lai man ļautu šeit pastrādāt. Un tas patiešām bija tā vērts.

Tīri materiālā ziņā cilvēki šeit dzīvoja tāpat, kā citur. Saimnieka dēlam, vedeklai un mazbērniem, kā arī vairākiem fermas strādniekiem bija moderni viedtālruņi, un viesistabu rotāja liels televizors ar plakanu ekrānu. Taču citādā ziņā šī vieta ļoti atšķīrās no tās vides, kuru mūsdienās var parasti vērot Rietumu zemēs. Šeit lasīja Bībeli un pirms katras ēdienreizes pateicās Dievam. Šeit godāja vecākus un vecvecākus, labprāt klausījās vecāko radinieku stāstos par pagātni un svēti glabāja ģimenes relikvijas. Šeit valdīja dzimtas sakņu izjūta. Šeit ar lielu bijību un patiku izturējās pret laulību un sociālo tīklu profilos individuāla fotoportreta vietā mēdza likt kāzu bildes. Vīrieši šeit joprojām bija vīrišķīgi un sievietes – sievišķīgas. Es no paša sākuma biju iemīlējis šo morālās veselības un veselā saprāta oāzi un klusībā lūdzu Dievu, lai Viņš pēc iespējas ilgāk sargātu un atbalstītu šādus mazus civilizācijas cietoksnīšus.

Turklāt manī bija notikusi vēl viena svarīga pārmaiņa: es pavisam citādi sāku izturēties pret zemi. Mūs, latviešus, tradicionāli uzskata par zemnieku tautu – vismaz vēsturiski, – tātad par tādu, kurai rūp “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Taču es pats esmu simtprocentīgs pilsētnieks, piedzimu un uzaugu Rīgā, un mana saskarsme ar zemi – nevis asfalta bruņās iekalto vai ģimenes mazdārziņam skopi atvēlēto, bet brīvo, klajo, dzīvo un elpojošo zemi, zemi – barotāju, bija ļoti reta un nepilnīga: skolas brīvdienu laikā dažas nedēļas laukos pie vecāsmātes, tas arī viss. Tikai šeit, Dienvidāfrikā, strādādams uz zemes un ar zemi, es beidzot sapratu, kā zemnieka dvēsele var uz visiem laikiem pieķerties tai ar neredzamām saknēm, gluži kā dzīvs koks.

Bet tagad mēs sēdējām pie ugunskura un klusējām. Vecais saimnieks bija iekārtojies šūpuļkrēslā un smēķēja pīpi ar īsu izliektu kātu – tādu pašu, kādas var redzēt vecos ģimenes albumos salīmētajās bildēs no angļu-būru kara laikiem. Radi un draugi sauca viņu par oom Hendrik – tēvoci Hendriku. Šeit tā ir pieņemts. Ja būtu vēl dzīva saimnieka sieva, viņu uzrunātu par tannie – tanti. Lauku apvidū savstarpēji pazīstamu cilvēku starpā to uzskata par labāku un sirsnīgāku, nekā formālos meneer un mevrou (“kungs” un “kundze” afrikāneru valodā).

Tēvocis Hendriks bija tipisks dienvidāfrikāņu lauksaimnieks – nevis vienkārši afrikāners, bet īsts boer – būrs. “Būrs” nozīmē “zemnieks”. Mūs, latviešus, pašus vēl relatīvi nesen sauca par “bauru tautu”; tad, lūk, “būrs” un “baurs” būtībā ir viens un tas pats vārds. Tēvocim Hendrikam bija jau krietni pāri astoņdesmit, taču viņa spēcīgo ķermeni vecumam tā arī nebija izdevies īsti salauzt, un viņa acis brūngano krunku ielokā raudzījās jautri un jauneklīgi. Ar savu garo sirmo bārdu un veco apbružāto platmali viņš izskatījās kā staigājošs vēstures eksponāts kā tikko izkāpis no kādas apdzeltējušas angļu-būru kara laiku fotogrāfijas. Pietrūka tikai 1895. gada modeļa Mauzera šautenes, lai līdzība būtu simtprocentīga. Protams, pats tēvocis Hendriks angļu-būru karā nekādi nevarēja būt piedalījies: viņš piedzima trīsdesmit gadus pēc tā beigām, un vispār cilvēki tik ilgi nedzīvo.

Pat tēvoča Hendrika uzvārds bija simbolisks – “van der Merve”: tipisks afrikāneru uzvārds, latviešu “Kalniņa” vai “Liepiņa” ekvivalents. “Van der Merve” ir arī daudzu dienvidāfrikāņu anekdošu galvenais varonis, tāpat kā “Kovaļskis” poļiem. Nepilnu gadu pirms tam es kopā ar sievu biju atbraucis darīšanās uz Keiptaunu, un tur ar mani notika nepatīkams atgadījums: es nokritu no diezgan liela augstuma un sāpīgi sasitu pret akmeni muguras skriemeļus. Gribēju jau celties kājās un iet tālāk, taču mana sieva bija ļoti izbijusies un uzstājīgi pieprasīja, lai mēs tūlīt pat brauktu uz slimnīcu, – jo ar mugurkaulu neviens neko nevar zināt. Man gribot negribot nācās piekrist. Slimnīcas izmeklēšanas nodaļā es diezgan ilgi gulēju nožogotā nodalījumā uz kušetes, bet ārsts kā nenāca, tā nenāca. Viena brīdī es pateicu sievai:
– Es ļoti ceru, ka dakteris van der Merve drīzumā atnāks mani apskatīt!
– Pagaidi, pagaidi, – viņa izbrīnīta jautāja. – Kā tu zini, ka tas būs tieši dakteris van der Merve?
– Nu… – es atbildēju. – Es biju domājis – “van der Merve” kā sugas vārds. Manā skatījumā jebkurš afrikāneru tautības ārsts pēc definīcijas ir van der Merve!

Tēvocis Hendriks bija tipisks van der Merve: ļoti kolorīts savas tautas pārstāvis, es pat teiktu – koncentrēts paraugs. Optimisms, strādīgums, apķērība, pieķeršanās savai zemei, bet galvenais – šis vienkāršās tautas viedums, šis praktiskais, zemnieciskais veselais saprāts, kas mūsdienu cilvēku starpā jau ir gandrīz pilnīgi izzudis. Un kā lai nepiemin tēvoča Hendrika sakāmvārdus un parunas? Afrikāneru valoda ar tām ir īpaši bagāta. Šo bagātību viņi ir mantojuši vēl no saviem holandiešu senčiem; Eiropā laikam nav nevienas citas tautas, kas būtu tikpat kāra uz dažādām idiomām, cik holandieši. Atcerēsimies kaut vai Pītera Brēgela Vecākā sešpadsmitā gadsimta gleznu “Nīderlandiešu sakāmvārdi”, kur vizuāli komiskā veidā ir attēlots vairāk nekā simts tautas idiomu! Dažus sakāmvārdus un parunas afrikāneri paturēja, bet daudzas idiomas radās tepat uz vietas – šeit, viņu jaunajā dzimtenē un tās īpašajos apstākļos. Šajā sakarā atgādināšu vēlreiz un vēlreiz: afrikāneri vairs nav holandieši, un afrikāneru valoda – afrikaans – vairs nav holandiešu valoda. Tā ir atsevišķa nācija ar savu valodu; nācija, kuras veidošanā ir piedalījušies ne tikai holandieši, bet arī vācu kolonisti un franču hugenoti (tādēļ daudzām ģimenēm šeit ir franču uzvārdi). Turklāt afrikāneru kultūru ir ietekmējušas citas, “nebaltās” tautas: bušmeņi, malajieši, khoekhoe jeb hotentoti, melnādainās bantu tautas. Afrikāneriem nav citas dzimtenes kā tikai Āfrika; viņi ir tādi paši afrikāņi, tikai baltādaini.

Nu tad lūk, tēvocis Hendriks bija neizsīkstošs parunu un sakāmvārdu avots. Runājot ar viņu, dažreiz gribējās visu pamest un skriet pēc bloknota vai vismaz papīra strēmelītes, lai šīs vārdiskās pērles pierakstītu. Piemēram, pirmajās dienās es rāvos melnās miesās un centos parādīt, ka spēju strādāt ne sliktāk par īstiem laukstrādniekiem, – bet tēvocis Hendriks paskatījās, kritiski pašūpoja galvu un sacīja: “Moenie die hoender ruk nie! – Nerausti vistu!” (tas ir: nepārspīlē, nepārcenties). Citreiz, kad runājām par kāda politiķa gļēvumu, vecais vīrs nicīgi pašūpoja galvu: “Ag, jy kan hom met ’n blaas ertjies die skrik op die lyf jag! – Ak, tu vari viņam ar zirņiem pildītu pūsli uzdzīt bailes uz miesas!” Kāds pasaka kaut ko banālu un visiem zināmu – un tēvocis Hendriks noskalda: “Dit weet die aap se stert! – To pat pērtiķa aste zina!” Un tā tālāk, un tā tālāk…

Tā nu mēs abi sēdējām pie ugunskura un klusējām. Pēkšņi tēvocis Hendriks izņēma pīpi no mutes un ar tās kātu norādīja pa labi. Tur biezējošā mijkrēslī vīdēja strauta malās sastādīto dzelteno akāciju stumbri un tikko jaušami šūpojās izspūrušām slotām līdzīgo zaru kušķi.

– Redzi tur tos kokus? – viņš vaicāja. – Koorsboom – drudža koks. Būri to tā nosauca Lielā treka laikā. Viņi bija pamanījuši: katrreiz, kad viņi ar saviem vēršu ratiem uz nakti apmetas šo koku tuvumā, kādam drīz vien piemetas drudzis. Vienam, diviem, dažreiz pat trim cilvēkiem reizē. Jau krietni vēlāk viņu bērni un mazbērni saprata: drudzis nāk no odu kodumiem, bet koki aug purvainās vietās, kur šie odi vairojas. Tātad pašam kokam nav ne vainas – bet nosaukums ir palicis.

Tēvocis Hendriks atkal ielika pīpes kātu mutē un, dziļdomīgi pakšķinādams, palaida gaisā vairākus palielus dūmu mākoņus. Tas bija viņa stilā – pēkšņi sākt stāstīt par parastām, ikdienišķām lietām tā, ka katra no tām ieguva īpašu vēsturisku vērtību. Protams, ka es biju redzējis dzeltenās akācijas – ne tikai šeit, fermā, bet arī daudz kur citur. Dienvidāfrikā tas ir parasts, banāls, ikdienišķs koks, kuru stāda ceļu, strautu un apūdeņošanas grāvju malās. Es piecēlos no krēsla, kurā biju sēdējis, paņēmu no tuvumā sakrautās malkas grēdas pāris šādu pašu akāciju pagales un iemetu tās ugunī. Liesmu mēles sprakšķēdamas uzšāvās augšup; sejā ieplūda pelēku dūmu mākonis. Šeit dedzina pavisam citus kokus, nekā pie mums Latvijā vai jebkur citur Eiropā, un ugunskura dūmi līdz ar to mēdz būt daudz rūgtāki un kodīgāki. Taču šo divu nedēļu laikā manas acis bija kaut kādā dīvainā kārtā pieradušas pie šejienes dūmiem un vairs neasaroja tik stipri, kā pašā sākumā.

Es nebrīnījos, ka tēvocis Hendriks sasaista akācijas ar Lielā treka atmiņām. Pavisam netālu no šejienes, Grāfreinetā, atradās viens no Lielā treka izejas punktiem. No turienes, no Grāfreinetas, 1836. gada septembrī izbrauca lielākā no būru Lielā treka partijām jeb karavānām – apmēram septiņsimt cilvēku lielā Gerita Marica grupa, lai dotos uz ziemeļaustrumiem un mēģinātu atrast sev jaunas zemes pēc iespējas tālāk no Kāpas provincē valdošās britu koloniālās administrācijas. Es pievēru acis un iztēlojos, kā tas varēja izskatīties: ar audeklu klātie vēršu rati, riteņu čīkstēšana, lopu maurošana, pātagu švīkstoņa, dzinēju kliedzieni…

– Ja jau runājam par Lielo treku: vai tu zini stāstu par mazo Raheli de Bīru? – tēvocis Hendriks pēc īsa brīža jautāja.
– O ja, dit weet ek baie goed! – O jā, to es ļoti labi zinu! – es priecīgi iesaucos, jo šis stāsts man vienmēr bija licies īpaši aizkustinošs. – Viņai bija divpadsmit gadu, viņas ģimene piedalījās Lielajā trekā un viņa kopā ar savu sešgadīgo brāli atpalika no grupas un apmaldījās. Tobrīd bija ziema; drīzumā iestājās nakts, palika ļoti auksti un sāka snigt sniegs. Rahele ieraudzīja cauruļzobja izrakņātu pamestu skudru pūzni, lika brālītim iegulties izkašņātās bedres dziļumā un pati aizgūlās priekšā, izmantojot savu ķermeni kā vāku vai spundi. Kad viņu tēvs un pārējie pārceļotāji nākamajā rītā viņus atrada, brālītis bija sveiks un vesels, bet Rahele bija nosalusi līdz nāvei. Viņa ir varonīgas būru meitenes paraugs.
– Ja, ja, – tēvocis Hendriks savā dobji guturālajā balsī noducināja un apstiprinoši pamāja ar galvu. – Skaidrs, ka tu to zini. Tu runā mūsu valodā; tu zini, kas mums liek priecāties un kas – bēdāties; tu smejies un raudi kopā ar mums. Tu esi kļuvis kā viens no mums.

Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu. Es varēju tikai pastāstīt, kādos faktiskajos apstākļos tas bija noticis. 1991. gadā Latvijā uzdarbojās firma ar nosaukumu “Hiperions”, kas dažādos laikrakstos aktīvi reklamēja iespēju, samaksājot divdesmit dolārus, iegūt darba atļauju Dienvidāfrikā un pārcelties tur uz pastāvīgu dzīvi. “Hiperiona” formālais priekšsēdis bija kāds ungārs, Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta students, bet kurš bija tā reālais vadītājs un labuma guvējs, to mēs diez vai kaut kad uzzināsim. Latvijas ļaudis tolaik bija ārkārtīgi naivi un lētticīgi, padomju režīma pelēkās nabadzības nomocīti, un eksotiskais piedāvājums vilināja kā ēsma uz makšķernieka āķa. Neviens pat neiedomājās sazināties ar Dienvidāfrikas Republikas varas iestādēm un elementāri pārbaudīt, vai pašā Dienvidāfrikā kāds par šo pasākumu vispār ir informēts. Šodien to varētu viegli izdarīt caur internetu, bet toreiz šādas iespējas nebija. Un galvenais – cilvēki ticēja, jo gribēja ticēt! Diemžēl skaistā pasaka tā arī nekļuva par īstenību. Daudzi bija pārdevuši visu savu iedzīvi un burtiski sēdēja uz koferiem, bet gaidītās biļetes, vīzas un darba atļaujas galu galā tā arī neatnāca. “Hiperiona” darboņi bija aizlaidušies ar visu naudu.

Bet 1991. gada vasarā, kad viss vēl izskatījās saulaini un rožaini, es, trīspadsmitgadīgs puika, stāvēju pieturā pie universālveikala “Minska” Nīcgales un Dzelzavas ielu stūrī un gaidīju trolejbusu. Aiz gara laika sāku lasīt avīzi “Rīgas Balss”, kas tipiskā padomju stilā bija uzlīmēta uz pieturas nojumes sienas, un uzdūros slavinošam rakstam par uzņēmumu “Hiperions”. Žurnāliste intervēja ungāru studentu. Ungāru students kā lakstīgala dziedāja par Dienvidāfrikas dabas skaistumiem un pasakainajām darba iespējām tajā. Un šajā brīdī manā sirdī it kā pagriezās kaut kāds slēdzis. Nē, es nesapņoju kopā ar vecākiem izmantot šīs firmas pakalpojumus un pārcelties uz izslavēto sapņu zemi. Es vienkārši acumirklī iemīlējos Dienvidāfrikā, kur nekad nebiju bijis. Un kāpēc tieši afrikāneru kultūrā? To es patiešām nezinu. Lūk, tā tas notika, un neko precīzāk paskaidrot es nespēju.

Ir zināms, ka pat visļaunākajiem notikumiem un situācijām dažkārt var būt neparedzētas blakus sekas, kas ir labas vai pat ļoti labas. Daudziem cilvēkiem ir grūti atzīt šo patiesību, taču tā tāpēc mazāk patiesa nekļūst. Piemēram, ir skaidrs, ka “Hiperiona” blēžu darbības rezultātā cieta daudzas Latvijas ģimenes un tika izpostīta daudzu cilvēku dzīve. Tomēr, ja “Rīgas Balss” toreiz nebūtu šos neliešus reklamējusi, es tagad noteikti nesēdētu pie šā ugunskura un nebaudītu tēvoča Hendrika kompāniju…

Aiz mums, mājas pusē, iedegās āra lukturi. Uz akmeņiem izbruģētā celiņa atskanēja soļu čaboņa, deguns sajuta kafijas smaržu, un lukturu izgaismotajā gaismas strēlē parādījās viena no tēvoča Hendrika mazmeitām – Annelīze, ļoti glīta ražena blondīne ar apburošu smaidu sejā un metāla kafijas kannu un divām krūzītēm rokā. Saulriets, vakara krēsla, laba saruna, kafijas aromāts, lauku meitenes smaids – katra šāda sīka un vienkārša lietiņa padara mūsu dzīvi gaišāku un jaukāku. Turklāt kafija afrikāneriem ir nacionālais dzēriens; to lieto bieži un lielos daudzumos. ’n Koppie koffie – tasīte jeb krūzīte kafijas – šeit ir obligāts ikdienas dzīves atribūts.

– ’n Koppie koffie – svēta lieta! – es smaidīdams teicu, kafiju krūzītēs salējis un vienu no tām tēvocim Hendrikam sniegdams.

– Ja, ja, – vecais vīrs piekrita. – Tieši tā: svēta lieta… Reiz angļu-būru kara laikā bija šāds atgadījums. Viena no ģenerāļa de Veta partizānu vienībām bija piekļuvusi pavisam tuvu britu armijas nometnei, bet uzbrukt tai neuzdrošinājās, jo britu bija daudz vairāk. Tā nu būri sēdēja slēpnī un tikai novēroja. Komandieris bija stingri piekodinājis sēdēt klusu un nekādus trikus pat nemēģināt. Bet mūsu puiši bija varen noskumuši, jo, pa krūmājiem slapstoties, jau vairākas dienas nebija malkojuši kafiju. Toties bija labi redzams, kā angļu nometnē uz uguns karst un sīc liela kafijas kanna, un pat no tik liela attāluma vējš atpūta tikko jaušamu kafijas aromātu. Divi brašākie puiši pieteicās šo kannu iegūt un atgādāt šurpu – sev un saviem biedriem. Komandierim neredzot, viņi paslepus aizlavījās līdz ienaidnieka nometnei, sagaidīja brīdi, kad neviens nebija klāt, sagrāba kannu un atstiepa to pie savējiem. Kafija bija tikko kā no uguns – karsta, gandrīz verdoša. Par to uzzinājis, komandieris teica: “Es jums biju aizliedzis iet uz ienaidnieka nometni, un jūs šo aizliegumu pārkāpāt. Bet kafiju jūs esat atnesuši, un to taču tagad nelies zemē. Tāpēc tagad ejiet un par savu nepaklausību saņemiet pērienu ar pātagu, un pēc tam varēsiet baudīt šo kafiju. Ja viss tiks ātri izdarīts, tā pat atdzist nepaspēs.”

Šis bija viens no daudzajiem brīnišķīgajiem reālās dzīves un vēstures stāstiem, kādu tēvoča Hendrika atmiņā bija sakrājies simtiem. Savās domās biju nosaucis šo stāstu kopumu par “tēvoča Hendrika medus kārēm”. Es nebiju šo nosaukumu izdomājis pats; to man bija pateikusi priekšā viena pazīstama Pretorijas Universitātes antropoloģijas doktorante. Viņa braukāja pa valsti, cenšoties savākt pēc iespējas vairāk šādu dzīves stāstu no visdažādākajām etniskajām grupām – khoekhoe, malajiešiem, melnādainajām bantu ciltīm, afrikāneriem, ebrejiem, angļiem un pat nesenajiem ieceļotājiem no bijušās Padomju Savienības – un, tos analizējot, meklēt kaut kādus kopīgus pavedienus. Tieši viņai ienāca prātā salīdzināt katru šādu stāstu ar saldu medu, kuru bite, caur savu ķermeni izlaidusi, iepilda vaska šūnās. Viens stāsts – viena šūniņa. Beigu beigās kopā sanāk viena liela medus kāre.

Es pastiepu roku, izvilku no ugunskura degošu zariņu un aizkūpināju no mājām paņemto cigāru. Pēc tam iekārtojos ērtāk savā sēdeklī, palaidu gaisā pāris tabakas dūmu straumes un atkal piepildīju jau iztukšotās krūzes ar kafiju. Tēvocis Hendriks nodzēra dažus malkus, brīdi paklusēja un tad teica:
– Atceros vēl vienu atgadījumu no kara laikiem; to man bērnībā pastāstīja mātes radi. Klausies… 

***

Svētīgais pārpratums, jeb kādēļ ir noderīgi mācīties svešvalodas

Oranžas Brīvvalstī dzīvoja vecs fermeris Jakobuss ar sievu Annu. 1899. gadā sākās angļu-būru karš, un viņu vienīgais dēls devās karot pret kakies – “hakijiem”, tas ir, britu zaldātiem. Pats Jakobuss arī pieteicās, taču tika noraidīts: esot pārāk vecs un slims. Pēc diviem mēnešiem pienāca ziņa, ka dēls ir kritis kaujā pie Māgersfonteinas. Nākamā gada martā angļu rokās krita Oranžas Brīvvalsts galvaspilsēta Blumfonteina; nedaudz vēlāk tai sekoja Johannesburga un Pretorija Transvālas Republikā. Abas neatkarīgās būru republikas ieņēma briti un būri pārgāja pie partizānu kara taktikas – ar iedzīvotāju vairākuma atbalstu, protams. Lai šo atbalstu izjauktu, 1901. gada martā britu karaspēka virspavēlnieks lords Kičeners pavēlēja uzsākt “izdedzinātās zemes” taktiku. Vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši būru fermu tika sadedzinātas kopā ar visiem mājlopiem, bet sievietes, bērni, sirmgalvji un melnādainie fermu strādnieki sadzīti koncentrācijas nometnēs, kur valdīja patiesi necilvēcīgi apstākļi.

Visapkārt visā Brīvvalstī liesmoja lauku mājas. Visi zināja, ka tieši tajā pusē aktīvi darbojas būru partizānu vienības nenotveramā ģenerāļa Kristiāna de Veta vadībā. “Hakiji” no de Veta ļoti baidījās un tādēļ ar sevišķu nežēlību svilināja viņa iespējamo atbalstītāju saimniecības. Un vienā jaukā dienā, kad Anna ar garu lizi rokā rosījās pie pagalmā stāvošās maizes krāsns, arī viņu sētā iejāja britu kavalērijas vienība.

Jakobuss ar mierīgu seju iznāca “hakijiem” pretī. Angļu virsnieks sāka iztaujāt saimnieku, kad viņš pēdējo reizi esot redzējis partizānus un vai mājās esot ieroči. Jakobuss, protams, atbildēja, ka ieroču mājā neesot, bet tādus “partizānus” viņš nekad mūžā neesot redzējis (kas tie vispār tādi ir?), –  un no savas puses piedāvāja “ciemiņiem” iemest pa glāzītei persiku kandžas. Virsnieks izlikās laipno piedāvājumu nedzirdam un lika saviem vīriem pārmeklēt māju. Pretēji saimnieka teiktajam, ieroči mājā, protams, bija. Kā tas pie zemniekiem ir ierasts, mājas bēniņos stāvēja jau laikus sagatavots zārks, un šajā zārkā bija paslēptas vairākas šautenes.

Visu šo laiku nabaga Annas nervi bija sasprindzināti līdz pēdējam. Viņa saprata: tūlīt “hakiji” atradīs ieročus, fermu sadedzinās, bet viņus abus iespundēs koncentrācijas nometnē, – un viņu vecumā tas nozīmēja drīzu un drošu nāvi. Vīra uzvedība tracināja viņu vēl vairāk: mierīgi tērzē, kā ar mīļiem ciemiņiem, muļķis tāds. Turklāt nav saprotams, ko viņš viņiem īsti saka, – atšķirībā no Jakobusa, angļu valoda Annai bija pilnīgi sveša. Šādā dvēseles stāvoklī Anna nepievērsa uzmanību gandrīz nekam. Piemēram, viņa nepamanīja milzīgo putekļu mākoni, kas tobrīd bija pēkšņi sacēlies netālās pakalnu grēdas virsotnē un lēnām virzījās uz fermas pusi. Vienīgais, ko viņa redzēja un atskārta, bija tas, cik veca ir šī maizes krāsns un cik lielas tajā ir plaisas, pa kurām aizplūst siltums. Maize kārtējo reizi būs slikti izcepusies – un tātad man, nabadzītei, pat svaigu siltu maizīti pēdējo reizi pirms nāves paēst nebūs lemts…

Kad Anna izdzirdēja britu zaldātus vandāmies pa mājas bēniņiem, viņas nervi vairs nespēja izturēt, un viņa spējā histērijas lēkmē sāka mētāt rokas uz visām pusēm un ar sasarkušu seju kliegt:
– Jakobus, vecais muļķi, kas tu vispār esi par vīrieti, ka krāsni gadiem ilgi nevari salabot?!! Paskaties pats! Die brood is te wit! – Maize ir pārāk balta!

Un tad notika kaut kas nesaprotams. Britu virsnieka seja acumirklī pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš izrāva no somas tālskati un pāris sekundes mēģināja raudzīties putekļu mākoņa virzienā, taču mākonis acīmredzot bija pārāk blīvs. Tad virsnieks atmeta ar roku un kaut ko skaļi izkliedza; mājā esošie “hakiji” kā lodes izšāvās pa durvīm ārā; visi angļi zibenīgi ielēca seglos un, piešus zirgu sānos triekdami, aizjoņoja projām. Jakobuss un Anna aiz izbrīna vēl kādu laiku palika nekustīgi stāvam, – un pēc dažām minūtēm gar fermu ātrā solī aizsteidzās strādnieces no kaimiņu fermas ar četriem vai pieciem ēzelīšiem, kurus dzina uz ieleju pēc malkas. Sausā laikā šāds ēzeļu bars patiešām spēj sacelt milzīgus putekļu mākoņus.

Pagāja labs laiciņš, kamēr Jakobuss un Anna saprata, kas īsti bija noticis. Kad Annai notika histērijas lēkme, viņas kreisajā rokā bija cieši saspiesta maizes lize. Acīmredzot, rokas uz visām pusēm mētājot, viņa bija nejauši pavērsusi lizi pret tālumā redzamo, ēzeļu sacelto putekļu mākoni un tieši šajā brīdī iesaukusies “Maize ir pārāk balta!” – “Die brood is te wit!” Britu virsnieks afrikāneru valodu, protams, nepārvaldīja, bet vārdi “pārāk balta” – “te wit” – skan gandrīz tāpat, kā “de Wet”. Un tieši tolaik šajā teritorijā darbojās ģenerāļa de Veta partizānu vienības. Apstākļu sakritības dēļ anglis bija sapratis Annas vārdus un žestus kā “Skatieties, de Vets un viņa vīri nāk!”

***

– Ai, cik jauks stāsts, tēvoci Hendrik! – es iesaucos. – Redz kā: te wit – de Wet! Ha-ha! – Tobrīd no visas sirds priecājos par Jakobusu un Annu tā, it kā šis sen viņsaulē esošais sirmgalvju pāris sēdētu mums tieši blakus.
– Kā tad! – vecais vīrs apmierināti pasmaidīja. – Un tad daži vēl saka, ka nav Dieva debesīs!

Es atkal piecēlos, iemetu ugunskurā pāris akāciju pagales un apsēdos atpakaļ savā vietā. Visapkārt jau bija paspējusi savilkties nakts tumsa. Kukaiņu dūkšana un sisināšana radīja nomierinošu skaņu fonu, un no kalnu puses nu jau kādu laiku skanēja Kāpas ūpja kliedzieni: “Būūūū-hu! Būūūū-hu!” Pēc skaņas šo putnu ir grūti sajaukt ar kādu citu. Kaut kur tālumā ierējās suns. Mājā kāds virināja durvis un logus, un no mājas puses atskanēja kādam neredzamam adresātam domāta sievietes balss, kas sulīgā tembrā nodziedāja: “Goeie nag, lekker slaap! – Labu nakti, saldu dusu!” Bet mums ar tēvoci Hendriku miegs pagaidām nenāca. Es zināju, ka rītvakar saimnieka dēli kopā ar kaimiņiem organizēs tradicionālo braai – grila svētkus, bez kuriem Dienvidāfrikas kultūra nav iedomājama. Būs daudz smieklu un dziesmu, daudz dzeramā, daudz gaļas, daudz boerewors met mieliepap – uz oglēm ceptu zemnieku desiņu ar kukurūzas biezputru. Kaimiņš spēlēs koncertīnu – sešstūrainas formas harmonikas, būru iemīļoto mūzikas instrumentu. Vārdu sakot, būs (kā šeit mēdz teikt) viens kārtīgs tjop en dop – gaļas cepšana un stipru dzērienu baudīšana. Būs jautri, bet šādi pasēdēt un patērzēt vairs nebūs iespējams.

– Tavs tēvs taču arī toreiz karoja? – es jautāju.
– Ja, – vecais vīrs pamāja ar galvu. – Kad sākās karš, tēvam bija tikai trīspadsmit gadu. Bet toreiz trīspadsmitgadīgs lauku puika bija vairāk pieaudzis un dzīvei sagatavots, nekā mūsdienu memmesdēliņi trīsdesmit vai pat četrdesmit gados. Pirmkārt jau viņš šajā vecumā bija iemācījies rīkoties ar šauteni tikpat veikli, cik pieaugušie. Vectēvs devās palīgā Transvālas un Oranžas armijām karā pret “hakijiem”, un mans tēvs ar ilgu pierunāšanu pārliecināja savējo, lai tas paņemtu viņu līdzi.
– Paņēma līdzi karā trīspadsmitgadīgu zēnu? – es pārvaicāju.
– Vai tad būrs trīspadsmit gados nav būrs? – tēvocis Hendriks paraustīja plecus. – Bet, redzi, angļu attieksme pret viņiem bija citāda, nekā pret abu būru republiku karavīriem. Būru republiku karavīri bija vienkārši ienaidnieku armijas locekļi. Bet tādi kā mans tēvs un vectēvs… viņi devās ceļā no šejienes, – te vecais vīrs ar pirkstu norādīja lejup, uz zemi. – Viņi bija Kāpas kolonijas iedzīvotāji un Viņas Majestātes karalienes Viktorijas pavalstnieki, un viņi pacēla ieročus pret britu kroni. Tā jau skaitījās valsts nodevība! Cape rebels – Kāpas dumpinieki – tā viņus sauca. Galu galā vectēvu nopļāva lode kaujā pie Pārdebergas, ģenerālis Kronjē padevās angļiem, un tēvs kopā ar pārējiem nokļuva karagūstekņu nometnē Svētās Helēnas salā, Atlantijas okeāna vidū. Tur arī nebija viegli dzīvot. Bet tēvs nebija vienīgais šāds puišelis; tur bija arī citi, tādi paši. Vienā brīdī pieaugušie gūstekņi bija izstrādājuši traku plānu: ar varu un viltu sagrābt kādu no angļu kuģiem un doties uz mājām. Nekas tur galu galā neizdevās, bet gatavošanās gan bija ilgusi dažus mēnešus. Kad mans tēvs mēģināja pievienoties, lielie vīri dzina viņu ārā no telts: “Tu, mazais puika, nemaisies pa kājām!” Tēvs aiz pazemojuma raudāja: “Kad mēs visi kopā šāvām “hakijus”, tam es biju pietiekami liels, bet tagad, lūk, esot par mazu!”… Nekas, viss beidzās laimīgi: izdzīvoja un tika mājās. Tāpēc jau es te tagad sēžu.

– Saki, lūdzu, tēvoci Hendrik, – es jautāju. – Vai tavs tēvs savas dzīves laikā pazina leģendāro Šakāli?
– Jā, personīgi pazina, – vecais vīrs atbildēja.
– O, patiešām? – es priecīgi iesaucos. – Bet vai tu zini, ka tas bija mūsu Šakālis? Viņš taču bija piedzimis un bērnību pavadījis pie mums – Piltenē, Kurzemē!

Jozefs Segals ar iesauku Jakkals – “Šakālis” – bija leģendāra personība. Viņš bija ne tikai angļu-būru kara varonis, bet arī viens no vēsturiskajiem likteņa diedziņiem, kas saistīja Latviju ar Dienvidāfriku. Viņš piedzima 1883. gadā Piltenē, toreizējā Kurzemes guberņā, vietējo ebreju ģimenē. Trīspadsmit gadu vecumā ieradās Oranžas Brīvvalstī. Sešpadsmit gadu vecumā, karam sākoties, iestājās karadienestā un kā izlūks paveica dažādus varoņdarbus, reiz izglābdams veselu karavīru vienību. Neraugoties uz jaunību, saņēma augstāko Brīvvalsts apbalvojumu un ģenerāļa de Veta personīgo atzinības rakstu. Pēc kara līdz pat mūža beigām bija veiksmīgs fermeris. Šakālis uzskatīja sevi par īstu afrikāneru un par būru tautas patriotu; viņš pieskaitīja sevi pie Boerejode – “būru jūdu” kategorijas. Neilgi pirms savas nāves 1948. gadā Šakālis sniedza interviju kādam laikrakstam un cita starpā teica šādus vārdus:
“Man ir kas sakāms maniem tautiešiem – afrikāneriem. Es atbraucu uz Dienvidāfriku kā bērns un vienmēr mīlēju šo zemi tā, it kā būtu tajā piedzimis. Es jutu, ka man ir jāpilda savs pienākums pret veco Brīvvalsti un, ja nepieciešams, jāatdod par to sava dzīvība. Tagad es varu tikai cerēt un lūgties, lai afrikāneru tauta turpinātu sekot tiem pašiem brīvības principiem attiecībā uz visiem – nešķirojot pēc izcelsmes – kā tas bija noticis vecajā Republikā. Veco laiku afrikāneri zināja, kas ir pareizi un taisnīgi. Viņi bija zemes sāls.”

Protams, nebūt ne visi afrikāneri sekoja Šakāļa novēlējumam. Pārāk daudzi vēlāk atbalstīja netaisnīgo aparteīda režīmu, kas bija lielā mērā atbildīgs par šīs valsts pašreizējām nelaimēm. Diemžēl mēs visi esam nepilnīgas būtnes, kurām mēdz pietrūkt drosmes un vieduma, un bieži vien nevēlamies tiekties uz labuma un taisnīguma ideālu. Taču pats ideāls tādēļ nekur nepazūd, un mēs vienmēr varam saņemties un no jauna sākt virzīties šā ideāla virzienā pa mūsu priekšteču jau iemīto ceļu.

– Redzi, tēvoci Hendrik, –  es sacīju. – Šakālis bija dzimis mūsu pusē, Latvijā, bet uzskatīja Dienvidāfriku par savu dzimteni. Viņš bija bijušās Krievijas impērijas ebrejs, bet kļuva par būru patriotu. Un viņš nebūt nebija un nav vienīgais! Es esmu un palieku latvietis un Latvijas patriots, – bet esmu līdz sirds dziļumiem iemīlējis arī šo zemi. Kā tu pats teici – es priecājos un bēdājos kopā ar afrikāneru tautu. Bet tas viens otram netraucē un viens otru neizslēdz: kad vīrietis mīl sievu vai līgavu, viņš taču māti līdz ar to nepārstāj mīlēt… Bet kaut kas īpašs tavai zemei un tavai tautai tomēr piemīt; to taču nevar noliegt! Paskaties, cik daudz ārzemju brīvprātīgo brauca šurpu karot jūsu pusē un liet asinis par jums tajā pašā angļu-būru karā: poļi, krievi, gruzīni; arī pāris latviešu bija… Kādēļ viņi visi to darīja? Taču ne tādēļ, lai vienkārši ieriebtu nekaunīgajiem britiem! Jā, labi, varbūt arī tas, – bet tas noteikti nebija galvenais. – Šajā brīdī es mazliet piecēlos, uz elkoņa atbalstījies; mana balss skanēja satraukti un emocionāli sakāpināti. – Klausies, tēvoci Hendrik! Tava tauta ir daudz cietusi un turpina ciest. Angļi gāja jums pāri ar uguni un zobenu, mērdēja jūsu sievas un bērnus koncentrācijas nometnēs, – bet jūs izdzīvojāt un piecēlāties, un uzplaukāt no jauna. Jā, es zinu, ka būri toreiz veidoja dažādas pašpalīdzības organizācijas – taču, lai to veiksmīgi paveiktu, ir nepieciešams stingrs garīgs pamats. Tagad jums regulāri uzbrūk un jūs nogalina fermeru slepkavas – sadisti un izdzimteņi, kurus faktiski atbalsta kreisie politiķi. Bet jūs tomēr turaties un turaties. – Es uz pāris sekundēm atvilku elpu un turpināju. – Mana latviešu tauta vēsturiski arī ir ļoti daudz cietusi; to es tev jau esmu stāstījis. Bet pēdējo gadu laikā pie mums valda kaut kāda depresīva bezjēdzības sajūta; pārāk daudzi cilvēki bezspēcībā nolaiž rokas un neko negrib darīt, jo neredz nekādu pārmaiņu iespēju. Turklāt Latvijā ir sabraukuši un dzīvo milzum daudz cilvēku, kuri nevēlas kļūt par latviešu sabiedrības daļu tāpat, kā Šakālis kļuva par afrikāneru. Mūsu valodu viņi nicina, mūsu kultūru viņi nicina, mūsu dzīvesziņu viņi nicina… Tad lūk, tēvoci Hendrik: es gribu saprast – kā jums izdodas būt tik sīkstiem, tik izturīgiem un tik pievilcīgiem citu acīs? Tu vari man to izskaidrot?

Es pabeidzu savu kaismīgo monologu un mirkļa spēku izsīkumā atkritu uz krēsla atzveltnes. Tēvocis Hendriks brīdi klusēja; viņa nekustīgo seju laiku pa laikam apspīdēja lēkājošie liesmu atspulgi. Tad viņš izņēma pīpi no mutes un mierīgā balsī teica:
– Tas ir ļoti vienkārši; nekādas lielas zinātnes te nav. Mēs ticam Dievam un turamies pie Dieva Vārda. Taču vienlaikus dzīvojam pēc vecā sakāmvārda: “Vertrou in God, maar hou jou roer byderhand.  – Uzticies Dievam, bet šauteni turi pie rokas.” Un vēl viena svarīga lieta: lai kas dzīvē negadītos, nekad nesarauj saikni ar zemi, pat ja pats dzīvo lielā pilsētā. Redzi: trīs vienkāršas lietas. Neko labāku nevaru tev ieteikt.

Es klusēju, jo nezināju, ko lai atbild. Tēvocis Hendriks turpināja:
– Tu zini, ka mēs bieži lasām Bībeli. Bībele ir mūžīgā Dieva Vārds, un tādēļ mēs to godinām, – bet daudz kas tajā ir tīri praktiski noderīgs. Zini, kā viens Bībeles stāsts reiz izglāba vienu jaunu pāri? Ā, es tev vēl to neesmu stāstījis? Nu, tad klausies…

***

Koncentrācijas nometnes Rahele, jeb kādēļ ir noderīgi lasīt Bībeli

Vai atceraties stāstu par Jakobusu un Annu? Tas bija stāsts par to, kā cilvēkus var izglābt brīnumaina un laimīga apstākļu sakritība. Tagad paklausieties vienu citu patiesu stāstu – šoreiz par atjautību.

Jakobusam bija attāls radinieks, jauns fermeris vārdā Pīters. Nepilnas divas nedēļas pirms angļu-būru kara sākuma viņš paguva salaulāties ar kaimiņa meitu Vilhelmīni – strādīgu un dievbijīgu meiteni – un drīz pēc tam tika iesaukts karadienestā. Kad krita Blumfonteina un Oranžas Brīvvalsti ieņēma britu karaspēks, Pīters kļuva par partizānu, bet Vilhelmīne kopā ar tūkstošiem citu būru sieviešu, bērnu un sirmgalvju nonāca Springfonteinas koncentrācijas nometnē. Tā bija drausmīga vieta, kurā piecsimt cilvēkiem domātā platībā bija sagrūsti divarpus tūkstoši civiliedzīvotāju. Ieslodzītie bija spiesti mitināties plānās teltīs, kas nepasargāja ne no ziemas aukstuma, ne no vasaras tveices. Barības bija maz un tā bija ļoti slikta, pastāvīgi plosījās lipīgas slimības, un tikai 1901. gada gaitā vien apmira gandrīz ceturtdaļa no visiem ieslodzītajiem. 

Laimīgas sagadīšanās dēļ Pītera partizānu vienība darbojās tieši Springfonteinas tuvumā, un Pīters drīz vien uzzināja, kur tiek turēta viņa jaunā sieviņa. Sākumā viņš grieza zobus un vīstīja dūres bezspēcīga izmisuma dusmās: varat taču iedomāties, ko jūt vīrietis, apjēgdams, ka nekādi nespēj izglābt savu sievu. Pīters saprata, ka nekādi nevarēs sarīkot Vilhelmīnes bēgšanu. Pirmkārt, viņai nebija nekādu partizāna vai izlūka iemaņu, un bēgšanas mēģinājuma gadījumā viņu gandrīz noteikti notvertu. Otrkārt, briti ļoti uzmanīgi sekoja ieslodzīto skaitam un, ja būtu pēkšņi pazudusi viena sieviete, pārējām varētu būt lielas nepatikšanas. Beigu beigās Pīters nosprieda, ka ir labāk darīt vismaz kaut ko, lai atvieglotu sievas stāvokli. Atradis veidu, kā iekļūt nometnē, viņš sāka regulāri tikties ar Vilhelmīni un nest viņai ēdamo – Springfonteinas apstākļos ļoti svarīga lieta, lai nenomirtu badā.

Reiz vēlu vakarā viens no britu sargkareivjiem izdzirdēja, ka kādā no teltīm skan it kā vīrieša balss. Viņš nekavējoties ziņoja dežurējošajam virsniekam, un tas kopā ar kareivi ienāca teltī un pieprasīja paskaidrojumus. Teltī sēdošās būru sievietes izbrīnā raustīja plecus un kratīja galvas: nē, nekāda vīrieša te neesot. Lūk, Sofijas tante un Johannas tante jau sen slimojot un klepojot, balsis viņām esot raupjas un aizsmakušas, un tās varot noturēt par vīriešu balsīm. Abas vecās kundzes māja ar galvu un pat nodemonstrēja, kā skan viņu balsis – patiešām raupji un čerkstoši. Bet telts stūrī uz lielas lādes gulēja čokurā sarāvusies Vilhelmīne, klusu stenēja un vārgā balsī taisnojās:
– Lai mani kungi nedusmojas, ka es viņu priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt…

Virsnieks un kareivis ātri pārmeklēja telti un, protams, neko neatrada. Tikai lielo lādi viņi neiedomājās atvērt – nedzīs taču nost sievieti, kas guļ tai virsū ar parasto ikmēneša sieviešu padarīšanu. Kad viss bija apklusis un norimies, Pīters beidzot ļoti uzmanīgi izkāpa no lādes un, no sievas un viņas bēdu māsām sirsnīgi atvadījies, pazuda nakts tumsā.

Kā Vilhelmīne bija iedomājusies šādi noslēpt savu vīru? Kā jau teicu, viņa bija dievbijīga meitene, un tātad mājās bieži un uzcītīgi lasīja Bībeli. Bijušais Transvālas prezidents, vecais Pauls Krīgers, savā mūžā vispār nebija lasījis neko, izņemot Bībeli; Vilhelmīne šajā ziņā bija izglītotāka: viņa bija izlasījusi arī pavārgrāmatu. Lai nu kā, bet liktenīgajā brīdī viņa atcerējās stāstu no Vecās Derības. Kad jūdu tautas patriarhs Jēkabs ar sievām un bērniem gatavojās bēgt no sava sievastēva, aramieša Lābana, viņa sieva Rahele, Jēkabam nezinot, nozaga savam tēvam piederošās mājas elku statuetes. Kad Lābans ar saviem brāļiem panāca Jēkaba karavānu, viņš, cita starpā, pārmeta Jēkabam šo zādzību. Jēkabs, pats neko nezinādams, atļāva Lābanam pārmeklēt visas savas teltis. Rahele ielika elkus kamieļa seglos, uzsēdās tiem virsū un, kad viņas tēvs ienāca teltī, sacīja: “Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt.” Un Lābans neko neatrada. Mācītie Bībeles pētnieki skaidro: Lābans neatļāvās pieskarties meitas sēdeklim, jo viņa tolaiku Tuvo Austrumu izpratnē skaitījās rituāli nešķīsta. Bet Vilhelmīne tik tālu nemaz nebija aizdomājusies. Sievietes intuīcija vienkārši bija iečukstējusi viņai ausī: arī angļu karavīri, tāpat kā Bībeles Lābans, nedzīs nost to, kurai “klājas, kā sievām mēdz būt”…

Pīters vēl daudzas reizes naktīs ciemojās pie sievas nometnē. Laimīgā kārtā abi pārdzīvoja karu un, tam beidzoties, atgriezās mājās. Ferma bija sadedzināta un viss bija jāsāk celt no jauna, taču Pīters daudz nebēdāja – viņi abi vēl bija jauni, un visa dzīve ar Dievpalīgu vēl bija priekšā. Bet līdz fermas krāsmatām viņi nenonāca uzreiz, kā bija plānots. Pa ceļam nācās steidzami iebraukt un apstāties pie radiem, jo Vilhelmīnei sākās dzemdību sāpes. Un drīz pēc tam pasaulē nāca ņiprs un veselīgs puika – slepeno nometnes apciemojumu auglis.

***

– Tas puika – tas bija mans tēvocis Johanness, – tēvocis Hendriks paskaidroja un, sadegušo tabaku pret akmeni ārā izdauzījis, sāka piebāzt pīpi no jauna. – Pēc tam viņiem vēl bija septiņi bērni – kopā astoņi. Mana māte bija sestā pēc kārtas; viņa piedzima deviņus gadus vēlāk… Mans tēvs apprecējās vēlu; viņam jau bija pāri četrdesmit, bet mātei – divdesmit viens. Kaimiņi jokoja: “’n Ou bok hou van jong blare. – Vecam āzim garšo jaunas lapas.” – Tēvocis Hendriks iesmējās un, liesmojošu zariņu no uguns paņēmis, aizkūpināja pīpi.

Foto: Ferma Karū reģionā Dienvidāfrikā. © Alamy Limited.