Tad sekoja Eihmana pēdējā runa. Viņa cerības uz taisnīgumu esot pieviltas; tiesa viņam neesot ticējusi, lai gan viņš visiem spēkiem centies teikt patiesību. Tiesa viņu neesot sapratusi: viņš nekad neesot bijis žīdu nīdējs un nekad neesot vēlējies cilvēku vardarbīgu nāvi. Viņa vaina esot paklausībā, un paklausību taču slavējot kā tikumu. Šo viņa tikumu nacistu līderi esot izmantojuši ļaunprātīgi.