Ādolfs Eihmans bija SS oberšturmbanfīrers un viens no galvenajiem holokausta organizētājiem, kurš bija nolaupīts Argentīnā, nogādāts Izraēlā un apsūdzēts noziegumos pret ebreju tautu, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos. 1964. gadā pēc divus gadus ilgušas prāvas Izraēlas tiesa viņu atzina par vainīgu un pakāra. Šajā fragmentā no Hannas Ārentes grāmatas Eihmans Jeruzalemē: ziņojums par ļaunuma banalitāti Ārente atstāsta pēdējos argumentus pirms sprieduma pasludināšanas, apelāciju, steidzīgo nāvessoda izpildi, Eihmana stāju un dažādās reakcijas, kas sekoja soda izpildei, – to visu aprakstot un pasniedzot viņai tipiskajā taisnprātīgajā un viegli ironiskajā veidā, kas raksturo visu grāmatu un bija galvenais cēlonis lielajam skandālam pēc grāmatas iznākšanas.
Īsu ievadu šajā leģendārajā tekstā un citus fragmentus lasiet šeit: https://telos.lv/galejais-risinajums/ un https://telos.lv/likumpaklausiga-pienakumi/
Kā atceramies, Eihmans stingri uzstāja, ka viņš ir vainīgs tikai kā “palīgs un atbalstītājs” noziegumos, par kuriem bija apsūdzēts, un ka viņš pats nekad nekādu noziedzīgu darbību nav veicis. Tiesas spriedums, par lielu atvieglojumu, zināmā mērā atzina, ka apsūdzībai nav izdevies pierādīt, ka Eihmans šajā jautājumā kļūdās. Tas bija svarīgs punkts – tas skāra pašu šī nozieguma būtību, jo tas nebija parasts noziegums, un paša šī noziedznieka dabu, jo tas nebija ierindas noziedznieks. Netieši spriedums arī atzina dīvaino faktu, ka nāves nometnēs parasti tie bija paši ieslodzītie un upuri, kuru “rokās bija nāvējošais instruments”.
Tiesas spriedums attiecībā uz šo jautājumu bija pilnībā pareizs. Tieši tā tas arī bija: “Aprakstot apsūdzētā darbības saskaņā ar Kriminālkodeksa 23. pantu, mums jāatzīst, ka tās galvenokārt bija darbības, kas mudināja citus, sniedzot padomus vai ieteikumus, un darbības, kas veicināja vai palīdzēja citiem pastrādāt [noziedzīgu] nodarījumu.” Taču “tik milzīgā un sarežģītā noziegumā kā šis, kurā piedalījās daudzi cilvēki dažādos līmeņos un dažādos veidos – plānotāji, organizatori un izpildītāji atbilstoši savam rangam –, nav lielas jēgas izmantot ierastos jēdzienus “konsultēšana” un “pamudināšana pastrādāt noziegumu”. Šie noziegumi tika pastrādāti masveidā – ne tikai upuru skaita ziņā, bet arī nozieguma izdarītāju skaita ziņā, un, spriežot par atbildību, apstāklim, cik tuvu vai tālu kāds no daudzajiem noziedzniekiem bija no upura faktiskā slepkavas, nav lielas nozīmes. Tieši pretēji, jo tālāk atrodamies no cilvēka, kurš savās rokās ņēma nāvējošo instrumentu, jo lielāka ir atbildība.”
Pēc sprieduma nolasīšanas viss turpinājās atbilstoši parastajai kārtībai. Prokurors atkal piecēlās, lai teiktu diezgan garu runu, pieprasot nāvessodu, kas, tā kā nebija vainu mīkstinošu apstākļu, šajā gadījumā bija obligāts, un Eihmana advokāts doktors Servatiuss atbildēja vēl īsāk nekā iepriekš: apsūdzētais bija veicis “valsts darbības”; tas, kas noticis ar viņu, nākotnē var notikt ar ikvienu, visa civilizētā pasaule saskaras ar šo problēmu; Eihmans bija “grēkāzis”, kuru pašreizējā Vācijas valdība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, bija nodevusi tiesai Jeruzalemē, lai atbrīvotos no atbildības. Tiesas kompetenci, kuru doktors Servatiuss nekad neatzina, varēja interpretēt vienīgi kā apsūdzētā tiesāšanu “reprezentatīvā statusā, pārstāvot [Vācijas tiesai] piešķirtās juridiskās pilnvaras” (tā to patiešām bija formulējis viens Vācijas valsts prokurors, aprakstot Jeruzalemes tiesas uzdevumu). Doktors Servatiuss iepriekš bija argumentējis, ka tiesai jāattaisno apsūdzētais, jo, saskaņā ar Argentīnas likumu par noilgumu, viņš kopš 1960. gada 7. maija, tas ir, “ļoti īsu laiku pirms nolaupīšanas”, vairs nebija izdodams kriminālvajāšanai; tagad viņš argumentēja, ka nāvessodu nevar piespriest, jo Vācijā nāvessods ir pilnībā atcelts.
Tad sekoja Eihmana pēdējā runa. Viņa cerības uz taisnīgumu esot pieviltas; tiesa viņam neesot ticējusi, lai gan viņš visiem spēkiem centies teikt patiesību. Tiesa viņu neesot sapratusi: viņš nekad neesot bijis žīdu nīdējs un nekad neesot vēlējies cilvēku vardarbīgu nāvi. Viņa vaina esot paklausībā, un paklausību taču slavējot kā tikumu. Šo viņa tikumu nacistu līderi esot izmantojuši ļaunprātīgi. Bet viņš pats nepiederot pie valdošās kliķes, viņš esot upuris, un sodu pelnījuši tikai līderi. (Viņš gan nenonāca tik tālu kā daudzi zemāka ranga kara noziedznieki, kuri sarūgtināti sūdzējās, ka viņiem teikts nekad neuztraukties par “atbildību”, bet ka tagad viņi nevar saukt pie atbildības īstos vainīgos, jo tie esot “aizbēguši un dezertējuši” – proti, izdarījuši pašnāvību vai pakārti.) “Es neesmu tāds briesmonis, kādu mani attēlo,” teica Eihmans. “Es esmu kļūdaina sprieduma upuris.” Viņš nelietoja vārdu “grēkāzis”, bet apstiprināja Servatiusa teikto: viņš esot “dziļi pārliecināts, ka [viņam] jācieš par citu pastrādāto”. Divas dienas vēlāk, 1961. gada 15. decembrī, pulksten 9 no rīta, tika pasludināts nāvessods.
Pēc trīs mēnešiem, 1962. gada 22. martā, Izraēlas Augstākajā tiesā, Apelācijas tiesā, pieci tiesneši, kurus vadīja Itzaks Olšans, uzsāka lietas pārskatīšanu. Hoiznera kungs atkal ieradās ar četriem palīgiem, lai pārstāvētu apsūdzību, bet Servatiusa kungs bez palīgiem, lai pārstāvētu aizstāvību. Aizstāvības advokāts atkārtoja visus iepriekšējos argumentus pret Izraēlas tiesas jurisdikciju, un, tā kā visi viņa centieni pārliecināt Rietumvācijas valdību sākt izdošanas procesu bija bijuši veltīgi, tagad viņš pieprasīja, lai Izraēla piedāvā izdošanu. Viņš bija atnesis jaunu liecinieku sarakstu, bet tajā nebija neviena, kurš varētu sniegt kaut ko līdzīgu “jauniem pierādījumiem”. Sarakstā viņš bija iekļāvis Dr. Hansu Globki, kuru Eihmans nekad dzīvē nebija saticis un par kuru viņš, iespējams, pirmoreiz uzzināja Jeruzalemē, un – kas ir vēl pārsteidzošāk –, Dr. Haimu Veicmanu, kurš jau desmit gadus kā bija miris. Aizstāvības runa bija ārkārtīgi juceklīga un pilna ar kļūdām (vienā gadījumā aizstāvība kā jaunu pierādījumu piedāvāja franču valodā tulkotu dokumentu, kurš jau bija iesniegts apsūdzībai; divos citos gadījumos tā vienkārši bija nepareizi izlasījusi dokumentus, un tamlīdzīgi).
Aizstāvības nevērība asi kontrastēja ar diezgan rūpīgo ievadu, kas ietvēra dažas tiesai noteikti aizvainojošas piezīmes: gāzes kameras atkal tika traktētas kā “medicīnisks jautājums”; ebreju tiesa neesot tiesīga spriest par Lidicas ciema bērnu likteni, jo viņi nebija ebreji; Izraēlas tiesiskā procedūra esot pretrunā kontinentālajai procedūrai, uz kuru Eihmanam, ņemot vērā viņa tautību, bija tiesības, bet kontinentālā procedūra paredz, ka atbildētājam ir jāiesniedz pierādījumi savai aizstāvībai, ko atbildētājs nevarēja izdarīt, jo Izraēlā nebija pieejami ne liecinieki, ne aizstāvības dokumenti. Īsumā, tiesas prāva bija nepieņemama, spriedums – netaisnīgs.
Apelācijas process ilga tikai nedēļu, pēc kura tiesa pārtrauca darbu uz diviem mēnešiem. 1962. gada 29. maijā tika nolasīts otrais spriedums, kas bija nedaudz īsāks nekā pirmais, bet joprojām sastāvēja no 51 lappuses teksta ar parasto atstarpi juridiskajā formātā. Spriedums uzsvērti apstiprināja rajona tiesas spriedumu visos punktos. [..] Pretstatā sākotnējam spriedumam tagad tika konstatēts, ka “apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis nekādus “augstākas instances izdotus rīkojumus”.” Viņš bija bijis “pats sev priekšnieks un devis visus rīkojumus ebreju lietās”; turklāt viņš “nozīmes ziņā bija aizēnojis visus savus priekšniekus, ieskaitot Milleru”. Un, atbildot uz aizstāvības skaidro argumentu, ka ebrejiem nebūtu klājies labāk, ja tāds Eihmans nekad nebūtu dzīvojis, tiesneši tagad paziņoja, ka “galējā risinājuma ideja nekad nebūtu ieguvusi tādu velnišķīgu formu, kas nozīmēja miljoniem ebreju nodīrāšanu un nomocīšanu, ja apelācijas sūdzības iesniedzējam un viņa līdzdalībniekiem nebūtu piemitusi fanātiska dedzība un neapmierināma asinskāre”. Izraēlas Augstākā tiesa ne tikai pieņēma apsūdzības argumentus, bet arī pārņēma tās izteiksmes līdzekļus.
Tajā pašā dienā, 29. maijā, Izraēlas prezidents Jichaks Ben-Cvi saņēma Eihmana lūgumu apžēlot – četras ar roku rakstītas lapas, kas bija sastādītas “pēc mana advokāta norādījumiem”, kopā ar vēstulēm no viņa sievas un ģimenes Lincā.
Prezidents saņēma arī simtiem vēstuļu un telegrammu no visas pasaules, lūdzot apžēlot; starp sūtītājiem izcēlās Amerikas rabīnu galvenā konference – reformētā jūdaisma pārstāvis šajā valstī –, un Jeruzalemes Ebreju universitātes profesoru grupa, kuru vadīja Martins Būbers, kurš jau no paša sākuma bija bijis pret šo prāvu un tagad mēģināja pārliecināt Ben-Gurionu iejaukties, lai panāktu apžēlošanu. 31. maijā, divas dienas pēc Augstākās tiesas sprieduma pasludināšanas, Ben-Cvi noraidīja visus apžēlošanas lūgumus, un dažas stundas vēlāk tajā pašā dienā – tā bija ceturtdiena – īsi pirms pusnakts Eihmanu pakāra, viņa ķermeni kremēja un pelnus izkaisīja Vidusjūrā ārpus Izraēlas ūdeņiem.
Nāvessoda izpildes ātrums bija neparasts – pat ņemot vērā, ka ceturtdienas nakts bija pēdējā iespējamā diena pirms nākamās pirmdienas, jo piektdiena, sestdiena un svētdiena ir reliģiskās svētku dienas vienai vai otrai no trim reliģijām valstī. Nāvessodu izpildīja mazāk nekā divas stundas pēc tam, kad Eihmanam paziņoja par apžēlošanas lūguma noraidīšanu; nebija pat laika pēdējai maltītei. Steigas iemesls varētu būt bijis divi pēdējā brīža mēģinājumi, kurus veica Servatiuss, lai glābtu savu klientu, – lūgums Rietumvācijas tiesai piespiest valdību pieprasīt Eihmana izdošanu vēl tagad un draudi piemērot Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 25. pantu. Ne Servatiuss, ne viņa asistents nebija Izraēlā, kad Eihmana lūgumu noraidīja, un Izraēlas valdība, iespējams, vēlējās pielikt punktu lietai, kas bija ilgusi divus gadus, pirms aizstāvībai rodas iespēja pieprasīt nāvessoda izpildes atlikšanu.
Nāvessods bija gaidīts, un gandrīz neviens to neapstrīdēja, taču situācija krasi mainījās, kad kļuva zināms, ka izraēlieši to ir izpildījuši. Protesti bija īslaicīgi, taču plaši un tos pauda slaveni un ietekmīgi cilvēki. Visbiežāk izskanēja arguments, ka Eihmana nodarījumu nav iespējams sodīt ar cilvēciskiem soda mēriem, ka nav jēgas piespriest nāvessodu par tik milzīgiem noziegumiem – kas, protams, zināmā mērā ir taisnība, izņemot, ka tas nevar nozīmēt, ka cilvēks, kurš ir noslepkavojis miljonus, tieši šī iemesla dēļ var izvairīties no soda. Krietni piezemētākā līmenī nāvessodu dēvēja par sodu, kuram raksturīgs “iztēles trūkums”, un ierosināja ļoti oriģinālus alternatīvus risinājumus – Eihmanam “būtu jāpavada atlikusī dzīve spaidu darbos Negeva tuksnesī, ar saviem sviedriem atgūstot ebreju dzimteni”; tas ir sods, kuru viņš, visticamāk, nespētu izciest ilgāk par vienu dienu, nemaz nerunājot par to, ka Izraēlas dienvidu tuksnesi diez vai uzskata par soda izciešanas koloniju; vai arī, Medisona avēnijas stilā, Izraēlai būtu vajadzējis pacelties “dievišķos augstumos”, pāri “racionāliem, juridiskiem, politiskiem un pat cilvēcīgiem apsvērumiem”, aicinot “visus, kas piedalījās viņa sagūstīšanā, tiesāšanā un notiesāšanā, uz publisku ceremoniju, kurā Eihmans būtu redzams, iekalts važās, un televīzijas kameru un radio priekšā viņus apbalvot kā gadsimta varoņus”.
Martins Būbers nosauca šo sodu par “vēsturiska mēroga kļūdu”, jo tas “ļaujot izpirkt vainu daudziem jauniem cilvēkiem Vācijā”. Šis arguments dīvainā kārtā atgādināja paša Eihmana domas par šo jautājumu, lai gan Būbers diez vai zināja, ka Eihmans bija gribējis publisku pakāršanu, lai atbrīvotu Vācijas jauniešus no vainas nastas. (Dīvaini, ka Būbers, cilvēks, kurš bija ne tikai izcils, bet arī ārkārtīgi inteliģents, nespēja saskatīt, cik šaubīga patiesībā ir šī plaši izplatītā vainas sajūta. Ir diezgan patīkami justies vainīgam, ja neesi izdarījis neko ļaunu, – cik cēli! Turpretī atzīt savu vainu un nožēlot ir diezgan grūti un noteikti nomācoši. Vācijas jauniešiem visapkārt, visās dzīves jomās un visos līmeņos, ir cilvēki, kuri ieņem atbildīgus un publiskus amatus un kuri patiešām ir ļoti vainīgi, bet nekādu vainu neizjūt. Normāla reakcija uz šādu situāciju būtu sašutums, bet sašutums ir diezgan riskants – nevis kā dzīvības un veselības apdraudējums, bet neapšaubāmi kā šķērslis karjerai. Tie jaunie vācu vīrieši un sievietes, kuri ik pa laikam – Annas Frankas dienasgrāmatas izraisītās kņadas un Eihmana tiesas prāvas laikā – mūs apvelta ar histēriskiem vainas sajūtas izvirdumiem, nav sagumuši zem pagātnes, zem savu tēvu vainas nastas, bet cenšas izbēgt no ļoti aktuālu un reālu problēmu spiediena lētā sentimentalitātē.)
Profesors Būbers turpināja, sakot, ka Eihmana viņam “pilnīgi nemaz nav žēl”, jo žēlumu viņš spējot izjust “tikai pret tiem, kuru rīcību [viņš] saprot[ot] savā sirdī”, un uzsvēra to, ko bija teicis pirms daudziem gadiem Vācijā, – ka viņam “tikai formālā nozīmē ir kopīga cilvēcība ar tiem, kas piedalījās” Trešā reiha darbībās. Šāda cēla attieksme, protams, bija pārāk izsmalcināta, lai to varētu atļauties cilvēki, kuriem Eihmans bija jātiesā, jo likums konkrēti paredz, ka mums ir kopīga cilvēcība ar tiem, kurus apsūdzam, tiesājam un notiesājam. Ciktāl man zināms, Būbers bija vienīgais filozofs, kurš publiski izteicās par Eihmana nāvessodu (neilgi pirms tiesas sākuma Karls Jasperss Bāzelē sniedza radio interviju, kuru vēlāk publicēja žurnālā “Der Monat” un kurā viņš iestājās par starptautiska tribunāla izveidi); bija sarūgtinoši, ka viņš, reflektēdams pašā augstākajā līmenī, izvairījās konfrontēt tieši to problēmu, kuru radīja Eihmans un viņa rīcība.
Vismazāk bija dzirdami tie, kuri bija pret nāvessodu principā un bez izņēmumiem; viņu argumenti būtu palikuši spēkā, jo viņiem nebūtu bijis vajadzīgs tos konkretizēt dotajā gadījumā. Šķiet, ka viņi uzskatīja – un, manuprāt, pareizi –, ka šis nav īpaši daudzsološs gadījums, par kuru mesties cīņā.
Ādolfs Eihmans devās uz karātavām ar lielu pašcieņu. Viņš bija palūdzis pudeli sarkanvīna un izdzēris pusi. Viņš atteicās no protestantu mācītāja Viljama Hulla palīdzības, kurš bija piedāvājis kopā palasīt Bībeli: viņam esot palikušas tikai divas stundas dzīves un neesot “laika, ko zaudēt”. Ceļu no savas kameras līdz nāvessoda izpildes vietai, kas atradās piecdesmit jardu attālumā, viņš nogāja mierīgi un stalti, ar aiz muguras sasietām rokām. Kad sargi sasēja viņam potītes un ceļgalus, viņš lūdza virves palaist vaļīgāk, lai varētu stāvēt taisni. “Man tas nav vajadzīgs,” viņš teica, kad viņam piedāvāja melnu maisu, ko uzmaukt galvā. Viņš izrādīja pilnīgu pašsavaldību, – nē, vēl vairāk – viņš bija pilnībā viņš pats. Nekas to nebūtu varējis parādīt labāk kā viņa pēdējo vārdu groteskais muļķīgums. Viņš sāka ar to, ka uzsvērti paziņoja, ka ir “dievticīgais” – Gottgläubiger –, lai, atbilstoši nacistu ideoloģijai, izteiktu, ka nav kristietis un netic dzīvei pēc nāves. Tad viņš turpināja: “Pēc neilga laika, kungi, mēs visi atkal tiksimies. Tāds ir visu cilvēku liktenis. Lai dzīvo Vācija, lai dzīvo Argentīna, lai dzīvo Austrija! Es tās neaizmirsīšu.”
Stāvot uz nāves sliekšņa, viņš bija atradis klišeju, kuru izmanto bēru runās. Zem karātavu virves viņa atmiņa izspēlēja ar viņu pēdējo triku – viņš jutās “pacilāts” un aizmirsa, ka tās ir viņa paša bēres. Šķita, ka šajās pēdējās minūtēs viņš rezumē mācību, kuru bijām guvuši no šīs garās prāvas cilvēku nelietībā, – mācību par baismīgo, domām un vārdiem netveramo ļaunuma banalitāti.