Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.
Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā.
Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem.
127. psalms 3-5.

Kopš Hamas brutālā uzbrukuma Izraēlai, aizdedzinot Tuvos Austrumus, nupat aizritējis viens gads. Izraēla atrodas karā vienlaikus dažādās frontēs – pret Hamas un dažādiem palestīniešu teroristu grupējumiem Gazā, Rietumkrastā un pašā Izraēlas teritorijā, pret Hezbollah Libānā, pret Jemenas hutiešiem, Irānu un tās atbalstītiem grupējumiem visur Tuvajos Austrumos. Kopš 7. oktobra Izraēla ir zaudējusi ap 1800 civilistu un militāristu.[1] Kopš 1860. gada, kad pirmie ebreju kolonisti pameta drošos Jeruzalemes mūrus, lai būvētu jaunus dzīvojamos rajonus un apmetnes, arābu un ebreju konfliktā ir nogalināti ap 25 000 civilistu un dažādās vienības kalpojošu izraēļu karavīru, policistu, cietumu uzraugu, drošības dienestu Shin Bet un Mossad aģentu.[2] Izraēlas valstiskuma projekta pretinieki varētu teikt, ka ebreji paši ir vainīgi – neviens viņus nespieda pārvākties uz dzīvi un dibināt valsti tik naidīgā un etniski un reliģiski sarežģītā apvidū. Taču pēdējie 76 gadi kopš Izraēlas nodibināšanas jeb, kā daži teiktu, ebreju tautas valstiskuma atjaunošanas šai tautai ir bijuši salīdzinoši miermīlīgi. Nav nepieciešams spekulēt par iespējamo mirušo ebreju skaitu kopš pirmā tautas valstiskā statusa likvidēšanas, romiešiem mūsu ēras 70. gadā sagraujot Jeruzalemes templi. Palikusi bez savas valsts, ebreju tautas vēsture līdz Izraēlas nodibināšanai lielā mērā ir bijusi dažādu vajāšanu, izraidīšanu, izslēgšanu un sistemātiskas iznīcināšanas kampaņu pārpilna.

Latviešu tautas vēsture arī nav bijusi viegla. Latviešu demogrāfiskās tendences kopš abiem pasaules kariem kopumā ir bijušas vai nu stagnējošas, vai lejupslīdošas. Eiropā nav daudz tautu, kuru skaits kopš 1914. gada būtu tā krities kā latviešiem. 1914. gadā Latvijas teritorijā latviešu bija 1 620 000, bet 2023. gadā – tikai ap 1 175 900. Kaut kur pa ceļam gadsimta laikā dažādos karos, vajāšanās, pārtautošanās, pārmaiņās vai arī vienkārši nomirstot bez pēcnācējiem ir zuduši ap 500 000 latviešu, turklāt tendences rāda, ka viņu kļūs vēl mazāk. Latviešu un ebreju tautu vēstures nav bijušas vieglas. Taču, ja grūtības un izaicinājumi latviešu garu un dzīvotgribu kopumā nokauj, tad ebrejus, šķiet, bīstamība allaž mobilizē. Pats galvenais – mobilizē ne tikai turpināties kā tautai, bet radīt vairāk bērnu, vairāk ebreju. 

Izraēlas dzimstības īpatnības

Izraēlas demogrāfiskās un dzimstības tendences ir unikālas salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm. Izraēla ir moderna, attīstīta, ārkārtīgi izglītota un urbanizēta valsts nemitīga apdraudējuma apstākļos, kurā uzkrītoši daudz dzimst bērnu, tā pastāvīgi audzējot iedzīvotāju skaitu. Izraēlā pašlaik ir vidēji 3.04 dzimušie uz vienu sievieti, kas ir ievērojami augstāk par OECD vidējo rādītāju – 1.6[3] un kas uz pašreizējā pēc-Covid 19 perioda attīstīto valstu demogrāfiskā kritiena[4] fona joprojām izskatās iespaidīgi. 

Šāds augsts dzimstības līmenis ir saistīts ar salīdzinoši gados jaunu iedzīvotāju dominanci – 28% izraēliešu ir vecumā no 0 līdz 14 gadiem un tikai 12% ir vecāki par 65 gadiem. Turpretī vidēji OECD valstīs 18,5% iedzīvotāju ir vecumā no 0 līdz 14 gadiem un 15% iedzīvotāju ir 65 gadus veci vai vecāki.[5]

Viena no Izraēlas demogrāfiskās struktūras unikālajām iezīmēm ir daudzveidīgās iedzīvotāju apakšgrupas, kurām katrai ir atšķirīgs dzimstības modelis. Piemēram, haredu (ultraortodoksālo) ebreju dzimstības līmenis ir ievērojami augstāks nekā sekulāro ebreju dzimstības līmenis, kas tik tikko ir aizvietošanas līmenī, proti, vidēji 2.1 bērns uz sievieti.[6] Izraēlas arābu iedzīvotāju vidū arī ir vērojamas atšķirības – beduīnu kopienās dzimstības līmenis ir augstāks nekā arābu pilsētās, neraugoties uz to, ka pēdējos gados arābu dzimstības līmenis kopumā ir samazinājies.[7]

Turklāt Izraēlas iedzīvotāju skaita pieaugumā būtiska nozīme ir imigrācijai. 2023. gadā ieradās vairāk nekā 46 000 jaunu imigrantu, galvenokārt no Krievijas un Ukrainas, kas vēl vairāk veicināja demogrāfisko pieaugumu.[8] Lai gan kopš ebreju valstiskuma zaudēšanas m. ē. 1. gadsimtā visos laikos ir bijis zināms skaits ebreju, kuri turpināja dzīvot teritorijā, kas līdz Izraēlas nodibināšanai saukta dažādos vārdos, tomēr mūsdienu Izraēlas iedzīvotāju pamata aprises lielā mērā veido kopš 19. gadsimta vidus iebraukušie imigranti, kuri, vismaz pēc pašu uzskata, atgriezās savu senču dzimtenē vai Svētajā Zemē.

Mūsdienu imigrācija eiropiešu valstis dara mazāk eiropeiskas (piemēram, Anglija vai Zviedrija milzīgā imigrantu skaita dēļ zaudē savu angliskumu vai zviedriskumu), bet Izraēlā ir gluži pretēji. Imigrācija pārsvarā Izraēlu dara “izraēliskāku” jeb ebrejiskāku, jo ārpus Izraēlas visā pasaulē vēl joprojām dzīvo ap 8 miljoni ebreju. Izraēlas pastāvēšanas mērķis ir ar laiku šo skaitu pēc iespējas vairāk piepulcēt jau esošajiem 7 miljoniem Izraēlas ebreju. 2018. gadā, par spīti skandāliem, Izraēlas parlaments laboja un papildināja tās pamatlikumu, kurā cita starpā kā pamatprincipi lasāmas šādas tēzes: “Izraēlas zeme ir ebreju tautas vēsturiskā dzimtene, kurā tika izveidota Izraēlas valsts”; “Izraēlas valsts ir ebreju tautas nacionālā mājvieta, kurā tā īsteno savas dabiskās, kultūras, reliģiskās un vēsturiskās pašnoteikšanās tiesības”; “Izraēlas valstī ebreju tautai ir unikālas tiesības īstenot nacionālo pašnoteikšanos.”[9] Tāpat jaunais pamatlikums paredz, ka “valsts būs atvērta ebreju imigrācijai un trimdinieku uzņemšanai” un “valsts uzskata ebreju apmetņu attīstību par nacionālu vērtību un veicinās un sekmēs to izveidi un nostiprināšanos”, kā arī “valsts darbosies diasporā, lai stiprinātu saikni starp valsti un ebreju tautas locekļiem”. Tātad var paredzēt, ka turpmāko vismaz piecdesmit gadu laikā, lielā mērā Eiropā musulmaņu imigrantu lokos izplatītā antisemītisma dēļ,[10] ebreju imigrācija uz Izraēlu jeb “aliyah” (עֲלִיָּה; burtiski “uzkāpšana”) jeb atgriešanās vēsturiskajā un etniskajā dzimtenē tikai padarīs Izraēlu “ebrejiskāku” un uzlabos jau tā labvēlīgo valsts demogrāfiju. Visi iepriekšminētie faktori kopā – augsta dzimstība, gados jauni iedzīvotāji un nepārtraukta imigrācija – piešķir Izraēlai īpašu vietu attīstīto valstu vidū.

Tomēr imigrācija nebūt nav izšķirošais iemesls Izraēlas demogrāfijas un etniskās konsolidācijas veiksmes stāstā. Ebreju skaits Izraēlā un pasaulē kļūst lielāks gluži vienkārši tāpēc, ka ebrejiem dzimst bērni – turklāt ne tikai Londonā, Parīzē vai Ņujorkā (lielos ebreju diasporas centros), bet gan pastāvīgi ar raķetēm apšaudītajā un masu mobilizācijas apstākļos dzīvojošajā Izraēlas valstī.

Demogrāfi parasti novēro, ka dzimstības rādītāji samazinās, ja valstis kļūst turīgākas, izglītotākas un labāk integrētas pasaules ekonomikas sistēmās. Tomēr Izraēlas kopējais dzimstības līmenis joprojām ir augsts, neraugoties uz to, ka Izraēla ir attīstīta valsts ar augstiem ienākumiem. Pētniekiem neizbēgami nākas secināt, ka šo augsto ebreju dzimstību ietekmē vairāki kultūras, reliģiskie un politiskie faktori, kas nav raksturīgi citām attīstītajām valstīm.

Viens no atšķirīgajiem faktoriem ir reliģiskās un nacionālistiskās motivācijas apvienojums. Izraēlas dzimstības līmenis ir cieši saistīts ar reliģiskajiem uzskatiem, jo īpaši haredu (ultraortodoksu) un arābu beduīnu kopienās. Šīs kopienas uzskata, ka lielas ģimenes ir “reliģisks pienākums” un “demogrāfiskā stratēģija”, kas šo pieeju atšķir no sekulārākiem motīviem citās attīstītajās valstīs.[11]

Izraēlas dzimstības rādītājus veicina arī spēcīgi ģimenes un sociālā atbalsta tīkli, kā arī valsts īstenotā politika, kas veicina bērnu radīšanu. Valsts sniedz ievērojamu finansiālu atbalstu ģimenēm ar bērniem, ietverot tiešus finansiālus pabalstus, nodokļu atvieglojumus un plašus mātes un bērna veselības aprūpes pakalpojumus. Šāda dzimstības veicināšanas politika Izraēlā jau vēsturiski ir gan plaši izplatīta, gan bauda lielu sabiedrības atbalstu.[12] Ģimenes ar vairākiem bērniem saņem proporcionāli lielākus ikmēneša bērnu pabalstus, tādējādi samazinot finansiālo slogu. Vecākiem ir pieejami dažādi nodokļu atvieglojumi, kas atvieglo lielāku mājsaimniecību uzturēšanu, neradot būtisku ekonomisko slodzi.[13]

Izraēlā ir viena no pasaulē aptverošākajām valsts atbalsta sistēmām neauglības novēršanai. Valdība subsidē apaugļošanas in vitro procedūras līdz divu bērnu piedzimšanai katrai sievietei neatkarīgi no ģimenes stāvokļa. Veselības ministrija ir apstiprinājusi 26 centrus, kuros tiek veikta mākslīgā apaugļošana, un šo procedūru rezultātā dzimušo bērnu skaits pastāvīgi pieaug. Kopš 2019. gada aptuveni 5% no visiem dzīviem dzimušajiem Izraēlā bija ieņemti IVF rezultātā.[14] Jāņem vērā, ka arī neprecēto ebreju sieviešu vidū pastāvīgi pieaug dzimstības rādītāji – atkal pretēji Rietumu tendencēm. Izraēlā tas ir daļēji saistāms ar neauglības ārstēšanas pieejamību un vientuļās mātes statusa atzīšanu sabiedrībā. Šādas ārpuslaulības dzemdības veido aptuveni 8,5% no visām dzemdībām, kas ir zems rādītājs salīdzinājumā ar Rietumu valstīm, bet Izraēlas kontekstā ir ievērojams.[15]

Valsts ir arī pretimnākoša privātām skolām un reliģiskām izglītības iestādēm, kā arī īsteno mērķtiecīgas mājokļu atbalsta programmas atsevišķās kopienās. Tas ir īpaši efektīvi tajās kopienās, kurās kultūras vai reliģiskās normas jau atbalsta lielākas ģimenes. Valdība arī atbalsta jaunos imigrantus, īstenojot dažādas “atgriezušos trimdinieku” integrācijas programmas, piešķirot mājokļa pabalstus un palīdzot atrast darbu. Imigrantu ģimenēm, īpaši tām, kas nāk no ebreju kopienām Krievijā un Ukrainā, pirmajos gados pēc migrācijas bieži vien ir augstāks dzimstības līmenis, kas veicina kopējos rādītājus.[16]

Turklāt liela nozīme ir arī Izraēlas sabiedrības demogrāfiskajai struktūrai. Atšķirībā no daudzām attīstītajām valstīm, kur iedzīvotāju vidējais vecums strauji pieaug, Izraēlā ir salīdzinoši jauni iedzīvotāji un daudzas sievietes ir reproduktīvā vecumā, kas dabiski uztur augstāku dzimstības līmeni.[17]

Augstais dzimstības līmenis Izraēlā, šķiet, ir pretrunā tipiskajām demogrāfu teorijām, piemēram, par sakarību starp augstāku izglītību un zemāku dzimstību. Daudzas izraēliešu sievietes ir labi izglītotas un cieši integrētas darba tirgū, tomēr viņām joprojām ir vairāk bērnu nekā vienaudzēm citās attīstītajās valstīs. Šo parādību atkal daļēji izskaidro fakts, ka pati sabiedrība augstu vērtē ģimeni un bērnus, neatkarīgi no ierastajiem sociālekonomiskajiem faktoriem, kas ierobežo dzimstību citos kontekstos.[18]

Neparastā kārtā Izraēlas feminisms aktīvi veicina ģimenes dzīvi un mātišķību, cenšoties piedāvāt sievietēm iespēju līdzsvarot karjeru un ģimeni.[19] Šī pieeja mudina sievietes turpināt izglītību un profesionālo karjeru, vienlaikus augstu vērtējot mātes lomu. Daudzas Izraēlas feministes virza politiku, kas atbalsta strādājošas mātes, – piemēram, pieejamu bērnu aprūpi, elastīgu darba laiku un dāsnus maternitātes pabalstus, kas ļauj sievietēm dzemdēt vairāk bērnu, neapdraudot viņu profesionālos mērķus. Feministes Izraēlā ir veiksmīgi lobējušas valsts apmaksātu bērnu aprūpi un pagarinātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.[20] Arī Izraēlas feminismu ietekmē valsts kultūras un reliģiskais konteksts, kurā ģimene un bērnu radīšana ir prioritāte. Atšķirībā no individuālistiskajiem Rietumu feminisma virzieniem, kas dod priekšroku personiskajai brīvībai, nevis ģimenes pienākumiem, Izraēlas feminisms uzsver ģimenes veidošanu kā daļu no pilnvērtīgas un brīvas sievietes dzīves.[21]

Bezprecedenta zemo dzimstību daudzās attīstītās valstīs mēdz skaidrot ar augsto urbanizācijas līmeni un mazu brīvu dzīvojamo platību pieejamību: jaunie pāri nav motivēti radīt bērnus, ja viņiem gluži vienkārši nav patstāvīgas fiziskās telpas, kur tos vēlāk netraucēti izmitināt.[22] Ja sievietes dzīvo mazākās un pārpildītākās telpās, viņām ir mazāk bērnu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad šīs mazās un pārpildītās telpas atrodas vietās ar augstu iedzīvotāju blīvumu, mājsaimniecībā valdošajai pārblīvētībai atbalsojoties arī ārpus mājsaimniecības. Parasti gan nav tā, ka dzīvošana daudzdzīvokļu mājā automātiski samazina dzimstību. Mājokļos ar trīs vai vairāk guļamistabām dzimstība ir gandrīz vienāda neatkarīgi no tā, vai tas ir dzīvoklis vai ģimenes savrupmāja. Arī īpašumtiesību statuss nav izšķirošs faktors, un kopumā tā ietekme ir neliela.

Šī dinamika palīdz izskaidrot, kas izraisa ārkārtīgi zemo dzimstību Austrumāzijā, piemēram, Korejā, Honkongā, Šenženā vai Makao, kur dzimstības līmenis ir ievērojami zemāks par vienu bērnu uz sievieti. Šīs megapilsētas ir izteikti nelabvēlīgas jebkādai dzimstībai. Tajās ir liels iedzīvotāju blīvums, pilns ar ļoti maziem dzīvokļiem, kuros ir maz dzīvojamo istabu, un šīs mazās dzīvojamās istabas ir pilnas ar cilvēkiem. Lai gan šie pārpildītie mitekļi, iespējams, nemazinātu dzimstību, ja tie atrastos laukos, bezgalīgās pilsētu ainavas ar milzīgiem mazo dzīvokļu torņiem rada vispārēju pārblīvētības pieredzi. Zemo dzimstību Āzijā veicina ne tikai blīvums un pārpildītas mājas, bet arī mazo, viens uz otra sakrauto un saspiesto dzīvokļu torņu kopējais distopiskais efekts.  

Vēl viens Āzijai unikāli raksturīgs faktors ir tāds, ka jaunieši bieži dzīvo kopā ar vecākiem. Japānā šis rādītājs ir aptuveni 70%, bet Singapūrā – vairāk nekā 90%.[23] Tas vairākos aspektos atstāj negatīvu ietekmi uz dzimstību. Ne tikai Āzijā, bet arī daudzviet Rietumos jauniešu kopdzīve ar vecākiem izteikti negatīvi ietekmē dzimstību.[24] Turklāt dzīvošana kopā ar vecākiem var ietekmēt arī mājsaimniecību pārblīvētību. Āzijas normas attiecībā uz kopdzīvi ar vecākiem ne tikai, šķiet, samazina dzimstību, bet arī veicina mazo, pārpildīto māju dinamiku blīvā vidē.

Tomēr pat šajā globāli novērotajā negatīvajā korelācijā Izraēla izceļas ar diametrāli pretējo – ar augstu dzimstību. Izraēla ir ārkārtīgi urbanizēta valsts, kurā aptuveni 92% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Šāds urbanizācijas līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē un atspoguļo iedzīvotāju koncentrāciju tādās pilsētās kā Telaviva, Jeruzaleme un Haifa. Augsto urbanizācijas līmeni papildina blīvi apdzīvotas vietas, īpaši Telavivas metropoles teritorijā, kurā vien dzīvo 42% no kopējā Izraēlas iedzīvotāju skaita. Kopējais iedzīvotāju blīvums Izraēlā ir aptuveni 434 cilvēki uz kvadrātkilometru, kas to padara par vienu no visblīvāk apdzīvotajām attīstītajām valstīm pasaulē. Tomēr pat ar šo augsto urbanizācijas un dzīvojamo platību sablīvējuma līmeni Izraēlā saglabājas augsta dzimstība. Kā?

Vēl bez ierastajiem reliģisko un kultūras normu, kā arī pronatālistiskas valsts politikas skaidrojumiem, pētnieki parasti norāda, ka urbanizācija Izraēlā neizjauc spēcīgos sociālos un ģimenes tīklus, kas sniedz papildu atbalstu bērnu audzināšanā. Tas ir pretstatā daudzām Rietumvalstīm, kur urbanizācija bieži izraisa tradicionālo ģimenes struktūru sabrukumu un samazina kopienas atbalstu. Spēcīgi kopienas tīkli pilsētās palīdz ģimenēm tikt galā ar izaicinājumiem, kas saistīti ar lielākas ģimenes audzināšanu.[25] Izraēla turklāt nav liela valsts – pat īpaši nereliģioziem jauniešiem ir pilnīgi normāli sestdienās mērot piecdesmit vai vairāk kilometrus, lai kopā ar saviem vecākiem vai plašākā ģimenes lokā pavadītu sabata vakariņas (jāuzsver, ka vispārējo ģimeniskumu veicinošo sabatu, t. i., jebkāda darba pārtraukšanu nedēļas septītajā dienā, kad Dievs atpūtās no radīšanas darba, arī ar pamatlikumu aizsargā Izraēlas valsts).

Neraugoties uz mājokļu trūkumu Izraēlā un augstajām nekustamā īpašuma cenām, kopējais dzimstības līmenis joprojām ir augsts. Reliģija, šķiet, spēlē ievērojamu lomu. Ultraortodoksālos ebrejus no bērnu radīšanas neattur praktiskie ierobežojumi, arī dzīvojamās platības šaurība, kas novērojama Jeruzalemes un Bneibrakas haredu kopienās.[26]

Daudzi jaunie pāri Izraēlā pēc bērna piedzimšanas mēdz īslaicīgi dzīvot pie vecākiem vai radiniekiem. Šī paaudžu atbalsta sistēma ļauj jauniem pāriem radīt bērnus, vēl pirms viņi var atļauties lielāku mājokli. Pilsētās jauniem pāriem ir ierasts dzīvot vienā nelielā dzīvoklī vai kopā ar radiniekiem.[27] Izraēlā ievērojama daļa mājokļu pieder investoriem, kuri dzīvokļus pārsvarā izīrē, nevis pārdod. Šāda situācija uztur augstas mājokļu cenas, taču tā paredz arī salīdzinoši augstu īres īpašumu pieejamību. Tādējādi daudzas ģimenes var atrast īres mājokļus, kas īstermiņā atbilst viņu vajadzībām, atliekot mājokļa iegādi, bet neapdraudot ģimenes lielumu.[28] Tādām valdības programmām kā, piemēram, “Mehir Lamishtaken” (Pircēja cena), kuru mērķis ir nodrošināt mājokļus ar atlaidi pāriem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, ir pozitīva ietekme.[29]

Dzimstība jūdu vēsturē

Kā redzams, Izraēlas ebreju vēlmi radīt bērnus līdz šim nav apslāpējusi nedz atrašanās nemitīgos kara vai terora apstākļos, nedz urbanizācija, modernizācija un industrializācija, nedz dzīvojamo platību pārblīvētība, nedz pārticība un labs ekonomiskais stāvoklis, nedz feminisms un augsta sieviešu izglītotība un nodarbinātība. Visus šos dažādos citu valstu un tautu dzimstības nokāvējus līdzsvaro vai nu Izraēlas valsts politika, vai arī ebreju reliģija, kultūras normas un paražas, kā arī pētījumos bieži atzīmētais novērojums, ka “Izraēlas sabiedrība bērnu dzimšanai un ģimeniskumam piešķir augstu vērtību”.  

Izraēlas valsts politika nenoliedzami atbalsta augstāku dzimstību, taču tās loma uzskatāma par drīzāk papildinošu nekā noteicošu faktoru. Valsts loma dzimstības veicināšanā pat Izraēlas gadījumā ir ierobežota. Pētījumi rāda, ka līdzīgas dzimstību veicinošas politikas īstenošana citās valstīs nav devusi tādus pašus rezultātus kā Izraēlā (Eiropā uzskatāms piemērs ir Ungārija,[30] bet var minēt arī Skandināvijas valstis). Tas liecina par to, ka, lai gan valsts politika var mazināt ekonomisko slogu, ko rada liels bērnu skaits, ar to vien nepietiek, lai panāktu augstu dzimstību, ja sabiedrības un politikas pamatā jau kā izejas punkts nav spēcīga kultūras un reliģiskā motivācija. Rietumeiropā daudzviet jau pastāv līdzīga ģimenes atbalsta politika kā Izraēlā, tomēr dzimstība saglabājas zema. Vairumā Rietumu valstu sabiedrības un kultūras attieksme pret bērnu radīšanu ne tuvu nav tik pozitīva, jo lielāka vērtība tiek piešķirta darbam, izglītībai vai individuālai pašizpausmei, nevis ģimeniskumam vai sabiedrības gaidu izpildei.

Saskaņā ar pētnieces Ž. Portugēzes analīzi, lai gan Izraēlas valdība koncentrējas uz ebreju dzimstības palielināšanu, tās mērķis ir ne tik daudz tieša iejaukšanās, cik esošo kultūras normu stiprināšana un veicināšana. Lai gan valsts iestājas par bērnu pabalstiem un nodokļu atvieglojumiem, valsts centieni galvenokārt ir vērsti uz mātes statusa popularizēšanu un nostiprināšanu sabiedrisko vērtību skalā, kā arī uz ebreju tautas pēctecības nacionālās nozīmes uzsvēršanu. Tomēr šī politika būtu mazāk efektīva bez kultūras un reliģiskās sistēmas, kurā jau tiek prioretizētas daudzbērnu ģimenes.[31]

Attiecīgi daudzi pētnieki ir spiesti atzīt reliģijas neapejamo un, iespējams, izšķirošo iespaidu uz ebreju augsto dzimstību savā etniskajā dzimtenē. Tāpēc raksta atlikušajā daļā pievērsīsimies pronatālismam ebreju reliģijā, “teorijā un praksē” (t. i., Svētajos Rakstos un reālajā ikdienas pieredzē, paražās, vērtējumos), vispirms gan sniedzot nelielu pārskatu par kopējo ebreju tautas demogrāfijas vēsturi pēdējos 2000 gados.

Jūdaismā lielu lomu spēlē dzimstība un bērnu radīšana, kas sakņojas Bībeles, precīzāk sakot, Toras (piecu Mozus grāmatu) bauslī “esiet auglīgi un vairojieties” (1. Mozus 1:28). Šis imperatīvs ir bijis vadmotīvs dažādās ebreju kopienās, kur tas uzskatīts ne tikai par veidu, kā turpināt ebreju tautu, bet arī par micvu (bausli, pienākumu, pavēli), kas katram ebrejam ir jāpilda. Centrālajā rabīniskā jūdaisma tekstā Talmudā tas ir sīkāk izvērsts, un diskusijās ir uzsvērta laulības un bērnu radīšanas kā ebreju dzīves centrālās sastāvdaļas nozīme.[32] Pirmajos mūsu ēras gadsimtos ebreju attieksmi pret auglību un ģimenes dzīvi veidoja rabīnu skaidrojumi, kas pamatoja daudzbērnu ģimeņu veidošanu kā līdzekli ebreju kopienas izdzīvošanai un izaugsmei, īpaši vajāšanu, trimdas un vispārējās izkliedes laikos. Šī perioda rabīnu literatūrā ir daudz diskusiju par ideālo ģimenes lielumu un vecāku pienākumiem izglītot savus bērnus ebreju likumos un tradīcijās.[33] Ebreju kopienas viduslaikos, neraugoties uz mainīgajiem sociālpolitiskajiem apstākļiem, pievērsa lielu uzmanību ģimenes veidošanai. Islāma laika Spānijā un citos musulmaņu pārvaldītajos reģionos ebreju kopienas demogrāfiski uzplauka salīdzinošās tolerances un stabilitātes dēļ. Turpretī Eiropas ebreji saskārās ar atkārtotiem izraidījumiem un vajāšanām, kas izjauca kopienu dzīvi un ģimenes struktūras.[34] Šajos laikos vēlme saglabāt un paplašināt kopienu joprojām bija galvenā problēma. Laulības parasti noslēdza agri un ģimenes orientējās uz daudziem bērniem, kā to apliecina kopienas normas gan aškenazi (Centrāleiropas un Austrumeiropas), gan sefardu (Spānijas un Portugāles) tradīcijās.[35] Bērnu piedzimšanu svinēja kā Dieva svētības un aizsardzības zīmi.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ebreju kopienās notika ievērojamas demogrāfiskās pārmaiņas. Rietumeiropā un Centrāleiropā apgaismības un ebreju apgaismības (Haskala) ietekme izraisīja dzimstības samazināšanos, īpaši asimilēto ebreju vidū. Šo samazināšanos veicināja tādi faktori kā novēlotas laulības, izglītības pieejamības palielināšanās un dzimumu lomu maiņa.[36] Turpretī Austrumeiropas ebreju kopienās saglabājās augstāks dzimstības līmenis tradicionālo vērtību un sociālo normu dēļ.[37]

Holokaustam bija postoša ietekme uz ebreju demogrāfisko stāvokli. Tā rezultātā dzīvību zaudēja aptuveni 6 miljoni ebreju. Pēc Otrā pasaules kara ebreju kopienas Eiropā bija niecīgas un izdzīvojušo prioritāte lielākoties bija to skaitliska atjaunošana. Arī Izraēlas valsts izveide 1948. gadā ietekmēja ebreju attieksmi pret dzimstību, jo topošajai valstij bija nepieciešami iedzīvotāji.[38]

Kā redzējām, mūsdienās ebreju dzimstības rādītāji ievērojami atšķiras atkarībā no reliģiozitātes līmeņa un ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Izraēlā ortodoksālo un haredu ebreju dzimstības līmenis ir ievērojami augstāks, ko nosaka spēcīga reliģiskā motivācija un kopienas normas, kas īpaši neatšķiras no 17. vai 18. gadsimta Austrumeiropas ortodoksālo ebreju normām. Haredu ģimenēs parasti ir 7 vai vairāk bērni.[39]

Dzimstības teoloģija jūdaismā

Kā minēts, Bībeles bausli “esiet auglīgi un vairojieties” (1. Mozus 1:28) atzīst par vienu no vissvarīgākajiem Toras baušļiem. Tradicionāli to interpretē kā dievišķu pavēli precēties un radīt pēcnācējus. Talmudā tas ir sīkāk skaidrots, norādot, ka katram ebreju vīrietim ir jābūt vismaz vienam dēlam un vienai meitai, tādējādi nodrošinot dzimtas līnijas nepārtrauktību.[40] Būtiski uzsvērt, ka, atšķirībā no mūsdienu Rietumu pieejas dzimstības veicināšanai, šis pienākums galvenokārt tiek uzlikts vīriešiem, savukārt sieviešu loma drīzāk ir atbalstoša.[41]

Ebreju tradīcijā laulība ir atbilstošais ietvars pavēles jeb micvas izpildīšanai. Talmuds iesaka vīrietim precēties 18 gadu vecumā vai, vēlākais, 24 gadu vecumā, un tajā teikts, ka nav ieteicams atlikt laulības pēc šī vecuma.[42] Ebreju reliģiskais likums jeb halakha tālāk nosaka, ka vīram ir jānodrošina savas sievas un ģimenes vajadzības, gādājot par stabilu vidi bērna piedzimšanai un audzināšanai. Ebreju laulības līgums ketubah formalizē vīra saistības pret sievu un visiem nākamajiem bērniem.[43]

Halakha nosaka dažādas normas, kas saistītas ar vairošanos un ģimenes dzīvi. Piemēram, ebreju likumi ietver yibbum (levirāta laulības) principu, saskaņā ar kuru vīrietim ir jāprec sava brāļa atraitne, ja brālis nomirst bez bērniem, tādējādi nodrošinot mirušā dzimtas pēctecību (5. Mozus 25:5-10). Turklāt nidas (ģimenes šķīstības) likumi regulē laulības attiecības ar mērķi tās svētīt, “svētību” visbiežāk saprotot kā labvēlīgus apstākļus, kuros bērns var nākt pasaulē.[44] Paši bērni – nevis vienkārši labsajūta vai materiālie apstākļi – šajā teoloģijā tiek saprasti kā Dieva fiziski piešķirta svētība.

Ebreju likums skar arī reproduktīvos jautājumus, piemēram, kontracepcijas lietošanu un auglības ārstēšanu. Lai gan atsevišķos gadījumos, kā veselības apdraudējums, ir atļauti daži kontracepcijas līdzekļi, tomēr vispārēji likums noliedz dzimstības kontroles metodes, kas neļautu izpildīt bērnu radīšanas micvu.[45] Mūsdienu reliģiskais likums parasti atbalsta mākslīgo apaugļošanu, ja vien procedūra atbilst halakhiskām vadlīnijām par dzimtas un cilts pēctecību un šķīstību.[46]

Haredu kopiena atsaucas arī uz Maimonida[47] un citu rabīnu autoritāti, kura māca, ka vīrietim nevajag atturēties radīt vairāk bērnu pēc pamatpienākuma (viens dēls, viena meita) izpildes, jo katrs bērns ir svētība. Haredi un ultraortodoksālās kopienas daudzbērnu ģimenes bieži uzskata par ticības izpausmi (vai arī autentiskas ticības apliecinājumu jeb augļiem). Pēc holokausta apņēmība veidot daudzbērnu ģimenes kļuva par absolūtu pienākumu. Daudzi haredu līderi, piemēram, Ļubaviču (Čabad) kustības rebe (galvenā reliģiskā autoritāte) un rabīns Moše Feinšteins uzsvēra ebreju atjaunotnes nozīmi, uzskatot par svētu pienākumu atjaunot zaudēto.[48] Talmuds māca,[49] ka jo vairāk cilvēkam ir bērnu, jo ​​lielāka ir viņa līdzdaļa nākamajā pasaulē. Bērni mājsaimniecībai nes dievišķu svētību un aizsardzību. Haredi daudzbērnu ģimenes uzskata par dievišķās kalpošanas veidu, kurā vecāki ir kā Dieva sabiedrotie radīšanas aktā (līdzradītāji ar Dievu). Šī doma sakņojas kabalas mācībās un hasīdu uzskatos. Haredu ebrejiem daudzie bērni nevis vienkārši “gadās”, bet gan tiek apzināti plānoti kā nepieciešama garīgās dzīves izpausme. Haredu augsto dzimstības līmeni pilnībā nosaka augstie laulību rādītāji. Pusaudžu grūtniecība un ārlaulības dzemdības ultraortodoksālo ebreju vidū ir daudz retāk sastopamas nekā, piemēram, amerikāņiem kopumā. Konkrētais laulības auglības vecuma modelis liecina, ka ultraortodoksālās ebreju sievietes spēj dabiski kontrolēt savu auglību. Augsta dzimstība ultraortodoksālo ebreju sieviešu vidū būtiski atšķiras no citiem augstas dzimstības modeļiem. Tā var būt apzinātas izvēles un pat sava veida ģimenes plānošanas rezultāts, plānojot lielu, nevis mazu ģimeni. Attiecīgi ultraortodoksālo ebreju auglība ir salīdzinoši brīva no galvenajiem riskantas auglības uzvedības rādītājiem, un, kā secina kāds pētnieks, tai nevajadzētu radīt īpašas bažas par sabiedrības veselību.[50] Kontracepcijas līdzekļu lietošana parasti nav ieteicama, ja vien nav pārliecinošu veselības apsvērumu. Pirms jebkāda veida ģimenes plānošanas ir jākonsultējas ar rabīnu iestādēm. Šī nostāja ir balstīta atziņā, ka iejaukšanās pēcnācēju radīšanā ir līdzvērtīga pretestībai Dieva gribai. Tas pats princips attiecas uz sterilizācijas procedūrām, kas ir stingri aizliegtas.[51]

Haredu kopienās ir labi attīstīta izglītības un sociālā infrastruktūra, kas atbalsta daudzbērnu ģimenes. Ješivas (reliģiskās skolas) un koleli (iestādes precētiem vīriešiem, kuri studē Toru) nodrošina garīgās izaugsmes ietvaru, savukārt kopienas organizācijas piedāvā finansiālu un sociālu atbalstu. Šis kopienas atbalsts (piemēram, bērnu audzināšana un pieskatīšana, padomu došana, arī labdarība paplašinātās ģimenes, vienas ielas vai nelielas, ar kājām viegli apstaigājamas apkaimes ietvaros) ļauj ģimenēm tikt galā ar finansiālajām un loģistikas problēmām, kas saistītas ar daudzu bērnu aprūpi.[52]

Daudzas haredu garīgās autoritātes uzsver daudzbērnu ģimenes kā atbildi sekulārismam un ebreju asimilācijai, kuru viņi uzskata par draudiem ebreju ilgtermiņa izredzēm. Šo demogrāfisko izaugsmi uzskata par garīgās pretestības, pat garīgās cīņas veidu un ebreju tautas noturības un ticības apliecinājumu.[53]

Reliģiozitāte Izraēlas sabiedrībā kopumā

Ultraortodoksālie ebreji ir tikai daļa no Izraēlas sabiedrībā sastopamā dažādo jūdu reliģisko novirzienu tīklojuma. Haredi pārstāv reliģisko apsvērumu izraisītas dzimstības ideāltipu, kuram pretējā pusē ir sekulārie jūdi. Taču spektrs starp abiem pretpoliem (kuru nereti sauc par “cīņu starp Jeruzalemi un Telavivu”) ir gana plašs.

Reliģiskās prakses līmenis Izraēlā ievērojami atšķiras dažādās ebreju grupās. Saskaņā ar 2016. gada aptaujām aptuveni 49% Izraēlas ebreju identificējas kā “hiloni” (laicīgie), 23% – kā “masorti” (tradicionālie), 10% – kā “dati” (reliģiozie) un 8% kā haredi (ultraortodoksālie).[54] Paši jaunākie pētījumi gan rāda, ka haredi sastāda jau 13% no Izraēlas iedzīvotāju skaita.[55] Tātad pašu reliģiskāko ebreju skaits Izraēlā strauji aug, bet sekulāro ebreju īpatsvars (no kuriem daudzi ir ebreju izcelsmes ieceļotāji no bijušās Padomju Savienības) pakāpeniski samazinās.

Haredi un dati uztur visaugstāko reliģiskās prakses līmeni, stingri ievērojot sabatu un košera likumus. 76% haredu un 58% datu lūdz Dievu katru dienu, un 98% haredu un 91% datu pauž absolūtu pārliecību par savu ticību Dievam.[56] Masorti ebreji ieņem vidusceļu: 32% norāda, ka reliģijai ir ļoti liela nozīme viņu dzīvē, bet 51% – ka tā ir drīzāk svarīga. Apmēram 79% sekulāro jūdu apgalvo, ka nekad nelūdz Dievu, un tikai 1% lūdz katru dienu. Šai grupai ir raksturīgs zems sinagogu apmeklējums un mazāk stingra pieeja ebreju rituāliem un reliģiskajām ceremonijām. Reliģija parasti ir svarīgāka ebrejiem ar zemāku formālās izglītības līmeni. Piemēram, 62% augstskolās izglītotu ebreju uzskata, ka reliģija nav īpaši svarīga vai nemaz nav svarīga; šim viedoklim piekrīt tikai 30% ebreju bez augstākās izglītības. Ikdienas lūgšanu paradums ir biežāk raksturīgs tiem, kuri augstāko izglītību ieguvuši reliģiskajās institūcijās. Lai gan haredi un reliģiski nacionālistiskie (cioniskie) ebreji parasti ļoti uzticas rabīnu tiesām un galvenajam rabinātam, laicīgie un tradicionālie ebreji izrāda daudz zemāku uzticības līmeni šīm iestādēm. Kopumā 45% Izraēlas ebreju uzticas Hevra Kadišas apbedīšanas biedrībai, bet tikai 24% pauž uzticību Reliģisko pakalpojumu ministrijai, atspoguļojot plašāku skepsi pret valsts pārvaldītajām reliģiskajām iestādēm.

Tātad vismaz puse Izraēlas ebreju dzīvo salīdzinoši sekulāru dzīvi, drīzāk identificējoties ar ebrejību kā etnisku un kulturālu, nevis reliģisku identitāti. Taču dzimstība joprojām saglabājas salīdzinoši augsta arī sekulāro ebreju vidū. Kāpēc?

Neskatoties uz laicīgumu, daudzi Izraēlas ebreji bērnu radīšanu uzskata par ieguldījumu ebreju tautas pēctecībā un stiprināšanā. Domai par demogrāfiskā stāvokļa nodrošināšanu ir spēcīgas vēsturiskas saknes, un tā ir saistīta ar kopēju nacionālās izdzīvošanas un izaugsmes ētosu, īpaši pēc holokausta. Šī kultūras attieksme bieži mudina sekulāros ebrejus veidot lielākas ģimenes nekā viņu līdziniekiem citās Rietumu valstīs, kur šāda motivācija parasti ir vājāka.[57] Tomēr pētnieki uzsver, ka sekulārie ebreji izvēlas radīt bērnus ievērojami mazāk (vismaz uz pusi mazāk) nekā reliģiskie ebreji – pat ja sekulārie ebreji nereti jūt spiedienu “konkurēt” ar ultraortodoksālajiem arī drīzāk prozaisku iemeslu dēļ. Visi redz, ka pieaugoša haredu dominance Izraēlas ilgtermiņa demogrāfiskajās tendencēs pakāpeniski novedīs pie reliģiskā un vērtību plurālisma atcelšanas, kā arī sekulāro cilvēktiesību, LGBTQ un citu liberālo “vērtību” apcirpšanas.[58] Līdz ar to reliģiozitātes iespaids uz dzimstību vismaz Izraēlas gadījumā ir neapejams.

Izraēla šajā ziņā nav izņēmums. Reliģiozitātes ietekme uz dažādu grupu dzimstību neatkarīgi no konkrētās reliģijas, kultūras, pat izglītības līmeņa ir demogrāfijas pētījumos vispārēji atzīts fakts.[59] Indivīdiem, kuri ir labāk integrēti savās reliģiskajās kopienās, ir augstāka dzimstība nekā tiem, kuriem ir līdzīgs personīgās reliģijas līmenis, bet kuri mazāk iesaistās oficiālajās reliģiskajās institūcijās. Daudzās reliģiskajās kopienās tiek uzsvērtas tradicionālās dzimumu lomas (kuras nostiprina arī negrozāma reliģiskā autoritāte: jūdu, kristiešu un musulmaņu gadījumā tie ir Svētie Raksti), sievietes mudina piešķirt prioritāti bērnu audzināšanai nevis profesionālajām vai pašizpausmes vēlmēm. Pats galvenais: reliģiskas mācības, motivācijas, dzīvesveids mudina bērnus uzlūkot kā pozitīvu labumu, nevis nastu, rosina gribēt bērnus. Reliģiozi cilvēki biežāk izsaka vēlmi pēc lielākas ģimenes, plāno lielāku ģimeni un uzskata bērnus par garīgā un personiskā piepildījuma avotu.[60]

Lai gan pastāv spēcīga korelācija starp reliģiozitāti un dzimstību, jāņem vērā dažādi izņēmumi un blakusfaktoru ietekme. Piemēram, uz Eiropas fona salīdzinoši reliģiozajās Polijā, Itālijā, Grieķijā un Bulgārijā dzimstība ir ārkārtīgi zema – tā šobrīd ir noslīdējusi zem 1.3 bērniem uz sievieti. Pastāv arī variācijas ortodoksijas pakāpēs pašu reliģisko grupu ietvaros. Labs piemērs ir ASV, kurā teoloģiski konservatīvām protestantu denominācijām (piemēram, Bībeles autoritātes, seksualitātes, dzimumu izpratnes jautājumos) dzimstības rādītāji ir augstāki nekā norietošām baznīcām, kuru mācībā un praksē vairāk valda liberālā teoloģija (sekošana līdzi laika garam, Bībele kā tikai vēl viena iedvesmojoša vēsturiska grāmata, brīvāki postmodernās hermeneitikas principi).[61]

Ko Latvija var mācīties no Izraēlas?

Latviešu un ebreju tautu vēstures nav bijušas vieglas. Tajās ir daudz ciešanu, iznīcības, pārbaudījumu, bet arī apbrīnojamas atdzimšanas, izglābšanās, triumfa un saņemšanās stāsti. Tomēr patlaban ebreju tautai nākotne rādās fiziski iespējamāka nekā latviešu tautai. Ebreju viņu vēsturiskajā dzimtenē dzimst arvien vairāk, bet latviešu – arvien mazāk. Abas valstis turklāt atrodas naidīgos reģionos. Latvijas ģeopolitiskā situācija ir labvēlīgāka nekā Izraēlai, jo vienīgo Latvijas un tautas nākotnes fizisko apdraudējumu rada revanšistiskā Krievija un vienlīdz naidīgi noskaņotā krievu tauta (un pārkrievotas, sovjetizētas austrumslāvu tautas), savukārt Izraēla burtiski atrodas ielenkumā starp valstīm un reliģiskajām grupām, kuras vēl nesenā vēsturē kā vienu no saviem ārpolitikas postulātiem uzstādīja Izraēlas valsts iznīcināšanu. Savu aizsardzības karu brutālā rakstura dēļ Izraēla starptautiskajā politikā kļūst aizvien vientuļāka un zaudē sabiedrotos. Tomēr, par spīti riskantajai situācijai, ebreji izvēlas laist pasaulē bērnus un redz viņus kā labumu, savukārt latvieši bērnus rada aizvien mazāk un nereti tos uzskata par nastu. Ko latvieši var mācīties no izraēļiem?

Pirmkārt, Izraēlas valsts piedāvā virkni pronatālistiskas politikas sviru, piemēram, bērnu pabalstus un bērna kopšanas atvaļinājumus. Šī politika atvieglo dažus ar bērnu audzināšanu saistītos ekonomiskos slogus un veicina ģimenes veidošanos pat sablīvētās pilsētās ar augstām dzīves izmaksām. Latvija varētu paplašināt esošos ģimeņu atbalsta pasākumus, ieviešot vai palielinot bērnu pabalstus un nodrošinot papildu nodokļu atvieglojumus ģimenēm, kurās ir vairāk nekā divi bērni. Izraēlai ir demogrāfiskā politika, Latvijai tādas joprojām nav, vai, vēl trakāk, tā iet mazumā.[62]

Otrkārt, pati Izraēlas sabiedrība (kurai valsts galu galā tikai seko un kalpo) lielu kultūras uzsvaru liek uz ģimeni un kopienu, kas ietekmē dzimstības rādītājus dažādos iedzīvotāju segmentos, tostarp sekulārajiem ebrejiem. Šo bērnu radīšanas kultūras normu atbalsta spēcīgi palīdzības tīkli un kopienas iniciatīvas. Latvija – pareizāk sakot, paši latvieši – varētu apdomāt, kā savstarpēji veicināt ģimenei draudzīgas vērtības, veicinot paaudžu savstarpējās sadarbības dzīvesveidu un veidojot ģimenes resursu centrus.

Treškārt, Izraēlā augstu dzimstību uzskata ne tikai par personisku izvēli, bet arī par ieguldījumu valsts noturībā un ebreju tautas pēctecībā. Līdzīgu pozitīvu stāstu par ģimenes pieaugumu Latvija var veicināt, uzsverot ģimenes nozīmi valsts nākotnē un veidojot mediju kampaņas, kas cildina vecāku statusu un ģimenes pieaugumu. Šāda pieeja ietvertu sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem, izglītības sistēmām un sabiedrībā zināmām, atzītām personām, lai mainītu priekšstatus par ģimenes lielumu un izveidotu nacionālu ētosu, kas novērtē un atbalsta bērnu audzināšanu. Ja reiz ebreji nekaunas no nacionālisma (cionisms ir ebreju nacionālisms), tad mazajai, mērdētajai, bet arī izdzīvotspējīgajai latviešu tautai valstiskā un sabiedrības līmenī ne tikai nebūtu jākaunas no sava nacionālisma kopšanas, bet gan jākļūst tautiskākai, nacionālistiskākai un saistītākai ar savu vienīgo valsti vienīgajā zemē uz visas pasaules, kurā latviešu etnoss var plaukt.

Ceturtkārt, Izraēla ir izstrādājusi mērķtiecīgas mājokļu programmas, piemēram, programmu “Mehir Lamishtaken” (Pircēja cena), lai palīdzētu jauniem pāriem iegādāties mājokli par pieņemamu cenu. Latvija varētu īstenot līdzīgu mājokļu politiku, lai nodrošinātu, ka jaunajām ģimenēm ir pieejams mājoklis. Latvija varētu piedāvāt mājokļa subsīdijas vai hipotēkas palīdzību ģimenēm ar vairākiem bērniem.

Piektkārt, atlikušie ticīgie latvieši, mācītāji, priesteri, svētnieki visās konfesijās un denominācijās savās draudzēs un ikdienas lūgšanās varētu koncentrēties uz visas latviešu tautas garīgo atmodu un pievēršanos savu tuvāko senču reliģijai – kristietībai. Tas, protams, neizpaliktu bez kolektīvas grēksūdzes un pilnīgas nodošanās ticībā Jēzum ne tikai kā individuālam, bet visas latviešu tautas pestītājam. Savukārt valsts varētu baznīcām un kristiešiem, mazākais, netraucēt sludināt šo atgriešanos no grēkiem un ticību uz piedošanu un mūžīgo dzīvību Jēzu Kristū. Tā paredz arī bauslības sludināšanu, tajā skaitā nosodot dažādus seksuālos grēkus, izvirtības un netikumus, kuri vistiešākajā veidā kaitē ģimeniskuma un bērnu radīšanas veicināšanai. Bez latviešu tautas vainas un pārkāpumus atsedzošās bauslības nav iespējams sludināt piedošanas un samierināšanās vēsti. Šī vēsts noņemtu dažādās sirdsapziņu grauzošās nastas, kuras parasti ļaudīm traucē radīt ģimeni, – piemēram, savtīgu materiālismu, patmīlību, netiklību, bezatbildību, slinkumu, vienaldzību, pašcentrētu grūtsirdību un tamlīdzīgi. Jo vairāk latviešu kā absolūti autoritatīvus un nepārkāpjamus ikdienā dzirdēs šos baušļus: “Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes”, “Tev nebūs laulību pārkāpt,” “Augļojieties un vairojieties,” jo vairāk jaunu latviešu nāks šajā pasaulē.

Raksts tapis ar The John Templeton Foundation finansiālu atbalstu.

This research was supported by the University of Oxford project ‘New Horizons for Science and Religion in Central and Eastern Europe’ funded by the John Templeton Foundation. The opinions expressed in the publication are those of the author and do not necessarily reflect the view of the John Templeton Foundation.

[1] https://aoav.org.uk/2023/an-analysis-of-the-7th-of-october-2023-casualties-in-israel-as-a-result-of-the-hamas-attack/ ; https://www.cfr.org/global-conflict-tracker/conflict/israeli-palestinian-conflict

[2] https://www.jewishvirtuallibrary.org/total-casualties-arab-israeli-conflict; https://uca.edu/politicalscience/home/research-projects/dadm-project/middle-eastnorth-africapersian-gulf-region/israelpalestine-1948-present/

[3] https://www.jewishvirtuallibrary.org/latest-population-statistics-for-israel

[4] https://www.medrxiv.org/content/10.1101/2024.04.26.24306444v1.full

[5] https://www.jewishvirtuallibrary.org/latest-population-statistics-for-israel

[6] https://www.taubcenter.org.il/wp-content/uploads/2024/01/Demography-ENG-2023-2.pdf

[7] Ibid.

[8] https://www.jewishvirtuallibrary.org/latest-population-statistics-for-israel

[9] https://main.knesset.gov.il/en/News/PressReleases/Pages/Pr13978_pg.aspx ; https://www.timesofisrael.com/final-text-of-jewish-nation-state-bill-set-to-become-law/

[10] https://www.hoover.org/research/islamism-and-immigration-germany-and-european-context

[11] https://www.taubcenter.org.il/en/research/population-projections-for-israel-2017-2040/ ; https://www.inss.org.il/strategic_assessment/europe-and-the-middle-east/

[12] https://www.taubcenter.org.il/en/research/population-projections-for-israel-2017-2040/

[13] https://www.jpost.com/health-and-wellness/article-783142

[14] Ibid.; https://www.taubcenter.org.il/en/research/demography-2023-overview/

[15] Ibid.

[16] https://www.jpost.com/health-and-wellness/article-783142

[17] https://www.timesofisrael.com/israels-birth-rate-remains-highest-in-oecd-by-far-at-2-9-children-per-woman/

[18] https://paa2015.populationassociation.org/papers/153743

[19] https://fathomjournal.org/women-and-feminism-in-israel-gender-equality-and-the-status-of-women-in-israel-an-interview-with-mk-aliza-lavie/

[20] https://www.jpost.com/health-and-wellness/article-783142

[21] https://fathomjournal.org/women-and-feminism-in-israel-gender-equality-and-the-status-of-women-in-israel-an-interview-with-mk-aliza-lavie/

[22] https://ifstudies.org/blog/more-crowding-fewer-babies-the-effects-of-housing-density-on-fertility

[23] http://www.wsj.com/world/birthrates-global-decline-cause-ddaf8be2https:/www.wsj.com/world/birthrates-global-decline-cause-ddaf8be2

[24] https://ifstudies.org/blog/more-crowding-fewer-babies-the-effects-of-housing-density-on-fertility

[25] https://www.cambridge.org/core/journals/journal-of-demographic-economics/article/urbanization-longrun-growth-and-the-demographic-transition/927968BC7A659FE24D3D888A0C0B9F12

[26] https://www.jpost.com/israel-news/how-is-the-israeli-housing-market-bearing-up-630267

[27] Ibid.

[28] https://www.timesofisrael.com/israeli-housing-prices-have-nearly-doubled-in-a-decade-with-no-signs-of-slowing/

[29] https://blogs.timesofisrael.com/israels-housing-market-and-the-law-of-unintended-consequences/

[30] https://telos.lv/ungarijas-dzimstibas-politika/

[31] https://www.cambridge.org/core/journals/international-journal-of-middle-east-studies/article/abs/jacqueline-portugese-fertility-policy-in-israel-the-politics-of-religion-gender-and-nation-westport-conn-praeger-publications-1998-pp-211/6872BCA776625FDE27BBF27E7005C5AC

[32] Biale, Rachel. Women and Jewish law: the essential texts, their history, and their relevance for today. Schocken, 2011, p. 17.

[33] Johnson, Paul. History of the Jews. Hachette UK, 2013, pp. 74-80.

[34] Stillman, Norman A. The Jews of Arab Lands. Jewish Publication Society, 1979, pp. 150-155.

[35] Friedman, M. The Haredi Society. Jerusalem: The Jerusalem Institute for Israel Studies, 1991, pp. 38-42.

[36] Sorkin, D. The Transformation of German Jewry. New York: Oxford University Press, pp. 150-165.

[37] Mendelssohn, E. A History of the Jews in Eastern Europe. Bloomington: Indiana University Press, 1987, pp. 50-60.

[38] Bauer, Y. A History of the Holocaust. New York: Franklin Watts, 1982, pp. 218-225.

[39] DellaPergola, S. Jewish Demographic Policies. Jerusalem: The Jewish People Policy Institute, 2011, pp. 102-108.

[40] Talmud Bavli, Yevamot 61b

[41] Biale, Women and Jewish Law, 1984, p. 17.

[42] Talmud Bavli, Kiddushin 29b.

[43] https://www.sefaria.org/Kiddushin?tab=contents

[44] Schenker, J. G., & Halperin, M., “Jewish Family Practice and Their Evolution”, Global Bioethics, 1995, pp. 1:35–47.

[45] Schenker, J. G., “Infertility Evaluation and Treatment According to Jewish Law”, European Journal of Obstetrics & Gynecology and Reproductive Biology, 1997, pp. 71:113–23.

[46] Schenker, J. G. Human Reproduction: Religious Perspectives. In Clinical Management of Infertility. Springer, 2021.

[47] https://www.sefaria.org/Mishneh_Torah%2C_Marriage.15?lang=bi ; Sk. 15:4. 

[48] Mintz, J. R. Hasidic People: A Place in the New World. Cambridge, MA: Harvard University Press, 1992, p. 19.

[49] https://www.chabad.org/torah-texts/5299507/The-Talmud/Berachot/Chapter-1/10a

[50] https://www.niussp.org/fertility-and-reproduction/fertility-and-nuptiality-of-ultra-orthodox-jews-in-the-united-states/

[51] https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S1472648310617890

[52] https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/0032472031000147026

[53] https://roar-assets-auto.rbl.ms/documents/46512/Jewish_Demographic_Policies.pdf

[54] https://www.pewresearch.org/religion/2016/03/08/religious-commitment/

[55] https://www.timesofisrael.com/haredim-are-fastest-growing-population-will-be-16-of-israelis-by-decades-end/

[56] https://www.pewresearch.org/religion/2016/03/08/religious-commitment/

[57] https://link.springer.com/article/10.1007/s12397-009-9011-1

[58] https://www.haaretz.com/israel-news/2024-02-09/ty-article-magazine/.highlight/israels-fertility-rate-is-entering-a-dramatic-new-era/0000018d-8a6b-d9cc-a5cd-fffb664b0000

[59] Kaufmann, Eric. Shall the Religious Inherit the Earth? Demography and Politics in the 21. century. Profile Books, 2010. Sk. arī https://link.springer.com/article/10.1007/s13524-019-00774-6 ; Frejka, Tomas, and Charles F. Westoff, “Religion, Religiousness and Fertility in the US and in Europe: Religion, religiosité et fécondité aux Etats-Unis et en Europe”, European Journal of Population/Revue européenne de démographie 24 (2008): 5-31.

[60] McClendon, David, et al. “Women’s education in the Muslim world”, Population and Development Review (2018): 311-342. Sk. https://link.springer.com/chapter/10.1007/978-3-030-91611-4_15

[61] https://ifstudies.org/blog/americas-growing-religious-secular-fertility-divide

[62] https://nra.lv/latvija/469866-izskan-priekslikums-saisinat-berna-kopsanas-atvalinajumu.htm