Latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, razdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā.
latvieši
Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.