Latviešu kultūras īpatnības. 1. daļa

Pauls Jurevičs (18911981) bija latviešu skolotājs un filozofs, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents, profesors, dekāns (1935–1943). 1930. gadā P. Jurevičs aizstāvēja doktora disertāciju De la connaissance dans la philosophie de Bergson (Zināšanu problēmas Anrī Bergsona filozofijā), par kuru saņēma Latvijas Kultūras fonda prēmiju. Pasniedzis lekcijas par sengrieķu un latīņu valodām LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bijis viens no Latvijas filozofu biedrības dibinātājiem un tās priekšsēdis, publicējis vairāk nekā 100 rakstu par filozofijas, kultūras, pedagoģijas un nacionālām problēmām periodikā un zinātnisko rakstu krājumos. Jurevičs bija arī viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Telos.lv lasāms Raivja Zeltīta raksts par Jureviču: https://telos.lv/rietumu-krize-jurevica-skatijuma. Publicējam pirmo daļu no Jureviča esejas “Latviešu kultūras īpatnības”, kas iekļauta apgāda “Grāmatu draugs” 1946. gadā izdotajā grāmatā Idejas un īstenība.

Kādas tautas kultūra ir visu to konstruktīvo pārveidojumu kopums, ko tā ienes pasaulē, tiekdamās pēc pilnīgākas dzīves. Sekodama šai tieksmei, tā, no vienas puses, apstrādā zemi, audzina mājkustoņus, ceļ mājas, baznīcas un pilsētas un darina visdažādākos priekšmetus, bet, no otras puses, tā veido arī priekšstatus par dievību, rada izturēšanās normas, likumus, valsti, mākslas un zinātnes. Visam, kas šādā kārtā tiek radīts, piemīt kāda vērtība, un tā rodas runa par kultūras vērtībām. Tāpat kā dažādi cilvēki, tā arī dažādas tautas vienādi nepiegriežas visām vērtībām, nerealizē visas ar vienādu enerģiju un vienādām sekmēm, un tāpat arī veidi, kā viņas tās realizē, ir dažādi. Tāpēc uzdevums raksturot kādas tautas kultūras īpatnības ir saprotams kā uzdevums noskaidrot, kādām no daudzām iespējamām kultūras vērtībām tā it sevišķi pievērsusies un kā viņa tās realizē. Šāds uzdevums ir diezgan grūts un nekad nav atrisināms pilnīgi neapstrīdamā veidā, jo lietas, par kurām te jāspriež, palaikam nav mērījamas un līdz ar to nav arī precīzi noteicamas un salīdzināmas. Tomēr, no otras puses, nav šaubu, ka izšķirības starp tautu kultūrām pastāv un bieži ir pat visai lielas, tā ka mēģinājums šīs īpatnības noteikt tomēr ir jāuzņemas.

Tā kā kultūru radošais faktors ir attiecīgās tautas tieksmes, kas savukārt cieši saistītas ar tās domu un jūtu pasauli, tad var teikt, ka ikvienas tautas kultūra ir zināmā mērā tās dvēseles objektivācija, un no šejienes varētu secināt, ka kādas tautas kultūras īpatnības vislabāk noteicamas, izejot no tās dvēseles raksturojuma. Tiešām, šādu ceļu var iet, bet tam piemīt arī dažas neērtības, jo, pirmkārt, atkarībā no dažādiem apstākļiem ne visas dvēseles tieksmes un īpatnības vienmēr atrod arī ārējo izpausmi, otrkārt, pati tautas dvēsele ikvienā vēsturiskā brīdī vienmēr jau ir zināmā mērā visas iepriekšējās kultūras produkts vai vismaz ir tās pārveidota. Tāpēc mums šķiet lietderīgi raksturojumu veidot cik iespējams pēc kultūras procesa objektīvām kristalizācijām un tikai no tām tad, eventuāli, taisīt secinājumus arī par tās subjektu.

1. Materiālā kultūra

Tā kā mūs šeit interesē galvenā kārtā tikai īpatnējais gars un vispārējais raksturs, kas zīmīgs mūsdienu latviešu kultūrai, tad materiālās kultūras aplūkojumam mēs pievērsīsimies tikai par tik, par cik tas vajadzīgs šim uzdevumam. Te tad nu kā fundamentālais fakts, kas savās konsekvencēs vienmēr par jaunu lielā mērā raksturo visu tālāko latviešu kultūru, jākonstatē, ka latvieši Baltijas telpā ienākuši jau kā zemkopji un tikai starp citu nodarbojušies vēl arī ar medniecību un lopkopību. Tuvākās sekas tam ir, ka līdz ar to visa latviešu tautas kultūra visumā iegūst vispārīgo zemkopju tautu kultūras raksturu. Tikai, varbūt, šīs raksturs tai piemitis pat sevišķi paasinātā veidā, jo jau pirmā gadsimta romiešu vēsturnieks Tacits, kā zināms, stāsta, ka senie aistieši, par kuriem var uzlūkot senos baltus, bijuši ne tikai dzintara vācēji un zemkopji, bet pie tam vēl zemkopji, kas savus laukus kopuši ar lielāku uzcītību nekā ģermāņu ciltis. Tātad var pieņemt, ka vispārīgās zemkopju tautas īpatnības jau senos baltos bijušas izpaustas spilgtāk nekā parasts. Var būt, ka sakarā ar šo pilnīgo nodošanos zemkopības darbam stāv tas, ka latvieši jau kopš seniem laikiem, kā to atzīmē jau pirmie hronisti, nedzīvoja ciemos, bet atsevišķi pa ģimenēm savu lauku vidū. Vai nu tas biju lauksaimnieciskā darba ērtības dēļ, jeb drīzāk atkarībā no kādām rakstura īpatnībām, šim dzīves veidam tālāk, bez šaubām, vajadzēja atstāt atkal savu ietekmi uz visu kultūras ievirzi. Tāpat iespaidu uz kultūras ievirzi vajadzēja atstāt tam apstāklim, ka zeme, kuru apdzīvoja latvieši, bija ļoti apaugusi mežiem, pilna purvu un savā lielākā daļā samērā maz auglīga. Tās apkopšana tāpēc bija veicama tikai grūtā un smagā darbā, kas savukārt prasīja lielu gribas piepūli un ļoti rūdītus raksturus. Tāpēc tad arī citu tautu locekļi, kas pieraduši pie vieglākas dzīves, Latvijas apstākļos netiek saimnieciski uz priekšu, jo nespēj tik sīvi strādāt, kā te ir vajadzīgs.

Tālākā latviešu zemkopju kultūras iezīme ir, ka tā, vismaz atkal mūsu laikmetā, ir galvenā kārtā pašu zemes īpašnieku kultūra: algota darba spēka Latvijas zemkopībā pēdējos priekškara gados bija tikai 20%, bet pārējie 80 darba veicēju bija paši īpašnieki ar ģimenēm. Ir skaidrs, ka, no vienas puses, tas nevar neatstāt pozitīvu ietekmi uz paša darba kvalitāti un tā rezultātiem, otrkārt, te skaidri atklājas, cik maz pamata Latvijas zemkopībā ir kādiem komunistiskiem eksperimentiem: mūsu lauksaimnieciskā kultūra ar savām izolētām viensētām, ar saviem īpašniekiem – pašiem darbu darītājiem ir spilgti individuālistiski ievirzīta un asā opozīcijā katrai komunistiskai kultūrai. Šai ziņā gan arī visa mūsu pārējā saimnieciskā kultūra ir pilnīgā pretstatā tam stāvoklim, kas pēc Marksa raksturo brīdi, kad privāto saimniecību pāriešana sabiedrības rokās jāuzskatot par nobriedušu, proti, stāvoklim, kad visi īpašumi koncentrējušies nedaudz rokās, tā ka nedaudziem pārbagātniekiem stāv pretī milzīgais vairums pilsoņu, kam nav nekādas mantas. No Latvijas iedzīvotājiem pēc pēdējā Latvijas statistiskā atlasa datiem apmēram divi trešdaļas ir īpašnieki, un tikai kāda trešā daļa ir algas cilvēku, kuros ieskaitīti arī daudzie tālu no proletāriskā stāvokļa esošie ierēdņi, privāto biroju darbinieki un brīvo profesiju locekļi.

Ja nu tādā kārtā latviskās saimnieciskās kultūras tieksmes, atkarībā, šķiet, vai nu no senas tradīcijas, vai arī no kādiem iedzimtiem faktoriem (tāda varētu, piem., būt vispār pazīstamā latviskā tieksme pēc sava stūrīša, sava kaktiņa zemes) ir koncentrējušās lauksaimniecības virzienā, tad, kā tas parasti ir gadījumos, kad enerģija koncentrējas vienā virzienā, citi virzieni atkal cieš. Tā mēs tad arī varam konstatēt, ka saimnieciskās nozarēs ārpus zemkopības latvieši vēl nav pārāk tālu tikuši: tā, piem., tirdzniecībā no latviešu skaita bija nodarbināti tikai trīs procenti, un tad arī galvenā kārtā sīkos uzņēmumos, un tāpat arī latviešu rūpnieku bija samērā maz. Galveno lomu te bez šaubām spēlēja dažādi ārēji apstākli – vēli radusies iespēja ņemt dalību šajās saimniecības nozarēs, tradīciju un sakaru trūkums un it sevišķi tautas trūcīgais stāvoklis. Tomēr bez šiem apstākļiem, liekas, spēlēja lomu arī zināmas rakstura un tieksmju īpatnības: tirdzniecībai latvietis visumā mazliet it kā par daudz taisns un nopietns, vismaz šī nozare, liekas, nav tā vide, kurā tas justos pilnīgi savā elementā kā dažas citas tautas. Latvieši visumā šķiet tiecamies pēc liela stila darbības un organizatoriska darba – tāpēc plašā kooperācija un rūpniecība jau tos pievelk vairāk, un te var konstatēt, ka pēdējos divdesmit gados latvieši bija izveidojuši bieži, tā sacīt, ne no kā jau īsti lielus un pie tam paraugveidīgi organizētus uzņēmumus.
Ja tagad, mēģinot mest kopēju skatu pār visu latviešu saimniecisko aktivitāti un tās rezultātiem resp. par lauksaimniecisko kultūru, mēs jautātu, vai tai ir kādas vispārējas kopējas iezīmes, tad uz to varētu atbildēt sekojoši: latvietis, būdams darbības un aktivitātes cilvēks un reizē arī vispār ieinteresēts un atvērts ārējai pasaulei, uzrāda teicamas spējas sekmīgi veikt materiālās kultūras uzdevumus. Tāpēc tad arī tāds krievu psihologs kā Reimers[1] pieskaita latviešus pie organizatoriski apdāvinātām tautām. Latviešu uzņēmumus, vai tie būtu lauksaimniecībā vai amatniecībā, vai rūpniecībā, palaikam raksturo organizatorisks apsvērums un līdz ar to vienmēr arī zināma kārtība, kas dažreiz var sasniegt arī gluži paraugveidīgu pilnību. Tālāk: tā kā latvietim visumā raksturīga stingra griba ar perseverācijas tendencēm, tad viņš nemēdz savos darbos apstāties pusceļā, bet tiecas visus tos novest līdz galam: nepabeigti, pusceļā atstāti darbi mūsu tautā vienmēr ir zobošanās priekšmets. Līdz ar to tad arī latviešu saimnieciskās kultūras produktus raksturo zināma nobeigtība, vairāk vai mazāk rūpīgs nostrādājums līdz galam, zināms “pamatīgums” un reizē tieksme pēc glītuma. Tāpēc visi ārzemnieki atzīst, ka, iebraucot Latvijā, vai no rietumiem, vai austrumiem cauri tuvākajām kaimiņu zemēm, Latvijas zeme ar savu apstrādājumu, ar savām glītām un kārtīgām mājām patīkami pārsteidz līdzīgi kādai oāzei – it kā autentiskas rietumu kultūras pārdēstījums austrumos.

2. Reliģiskā un ētiskā kultūra

Šis latviešu materiālās kultūras vispārējais raksturojums mūs dabīgi pieved pie latviešu garīgās kultūras īpatnībām, jo abas šīs kultūras jau ir visciešākā mijiedarbībā. Ka tas tiešām tā ir, to atspoguļo jau latviešu reliģiskie priekšstati, jo, kā to jau spilgti izteicis senais Hērakleits, visas tautas savus dievus iedomājas pēc savas sejas. Latviešu mitoloģijas Dievs – mirdzošās gaismas devējs – ir it kā bagāts debesu saimnieks un reizē cīnītājs. Viņu mēdz statīt priekšā kā tērpušos platā mētelī ar apjoztu zobenu, parasti jāšus zirgā ar zelta segliem vai arī ratos, vai kamanās, un tad viņa zirgus klāj zvaigžņota sega. Viņš ir tikumisko un tiesisko principu sargātājs, un tā galvenās īpašības, bez lielā fiziskā spēka, ir laipnība un gudrība. Kad latviešu tauta bija kļuvusi nabadzīga, tad arī viņas Dievs bieži tika statīts priekšā kā vecs nabadzīgs vīriņš ar lielu baltu bārdu, kā “baltais tēvs”, kas staigāja no mājas uz māju un, ļaužu nepazīts, vēroja tikumus un atalgoja labos un sodīja ļaunos. Tikpat cilvēcīgs kā Dievs ir arī latviešu pasaku velns – ne tik daudz ļauns, cik aprobežots muļķis, kuru tad arī Dievs uzvar mazāk ar spēku, cik ar savu gudrību vai pat viltu.

Kristietība latviešos laida dziļākas saknes īsti tikai kopš 18. un 19. g. s., it sevišķi sakarā ar brāļu draudzes mācības izplatīšanos, kas vietām kļuva par īstu masu kustību un dziļi aizrāva un pārveidoju tautu. Brāļu draudžu kristietības izpratne bija īsti tuva latviešu dvēselēm ar savu vienkāršību, savu sirsnīgumu, savu pašaizliedzības mācību, kā arī ar to, ka tā vērsās pie sirds un pie jūtām. Populāru un tautai patīkamu to darīja arī tas, ka tā deva ierosinājumu pašdarbībai un pašorganizācijai un ka teicēji nāca no pašu tautas vidus. Atkarībā no brāļu draudzes ietekmes latviešu tautā attīstījās tas stingrais puritānisms, kas vēl tagad dažreiz sastopams vienā otrā lauku sētā. Jaunākos laikos luteriskā baznīca tiecas ņemt vērā vienu otru brāļu draudzēs iegūtu pieredzējumu un mēģina ietērpt reliģisko jūtu izteiksmi tautai īpatnējā veidā, lai tā uzturētu dzīvu jaunākos laikos visur tik stipri apdraudēto dievticības garu. Ka baznīcas pūles nav bez sekmēm, to bieži apliecina dievlūdzējiem pilnās baznīcas.

Vēl ciešākā sakarā ar tautas materiālo kultūru ir latviešu ētiskās kultūras resp. viņas tikumu īpatnības. Tas izpaužas jau tai faktā, ka pie mums, piem., tautas dziesmās, viens no visvairāk daudzinātiem tikumiem ir tieši specifiskais materiālās kultūras veidošanas tikums, proti, darba tikums. Tiešām, nav arī šaubu, ka tipiskais latvietis palaikam ir enerģisks darba veicējs, strādīgs, bieži sevis nežēlotājs, kā tas it sevišķi izpaužas lauku darbos, kur vasarā darba laikā visi bez kurnēšanas strādā no gaismas līdz gaismai. Daudzām citām tautām tas ir kaut kas neparasts, un tāpēc, piem., krievu gūstekņiem šāds, var teikt, darba patoss, liekas pārspīlēts un nepatīkams, un tie bieži mēdz gausties par latviešu pārmērīgo strādāšanu un strādāt gribu un kurn, ka tie līdzīgi viņiem neizlieto katru iespējamo brīdi paslinkošanai. Sakarā ar šādu latvieša attiecību pret darbu bieži runā par latvieša darba mīlestību. Precīzāki te tomēr būtu runāt par latviešu darba tikumu. Latvietis – un te izpaužas viņa ziemeļnieciskās rases īpatnība – bez šaubām ir aktivitātes cilvēks, tam nepatīk būt pasīvam, tas tiecas pēc darbības, bieži tieši arī pēc pārdzīvojumiem – un visu to, ja grib, varētu saukt par aktivitātes mīlestību. Bet ne katra aktivitāte un darbība ir jau darbs un vēl mazāk – sūrais, grūtais, bieži vienmuļais un garlaicīgais darbs. Šo sūro ikdienišķo regulāro darbu nemīl neviena dabas tauta: regulārs darbs primitīvam cilvēkam ir vislielākā nelaime, kaut gan, no otras puses, visādi kustēties un darboties tam ļoti patīk. Vēl grieķiem un romiešiem fiziskais darbs pavisam nebija cieņā, un arī krieviem vārds strādāt ir ieguvis ciešanu nozīmi. Tāpēc pareizāk ir runāt nevis par latviešu darba mīlestību, bet gan par darba tikumu, jo tiešām spēja labprāt, bez kurnēšanas, cītīgi, sevi nežēlojot, strādāt ir vispilnīgākā nozīmē tikai kultūras auglis. Ja šī uzcītība darbā mums būtu jau no dabas līdzi dota, tad tā nebūtu sevišķs nopelns. Bet tā tas nav – tā ir dzīvē iegūts tikums, saprotams, uz zināmu dabisku dispozīciju pamata. Iegūts šis tikums kļuva zemkopības kultūras apstākļos, kas vienīgie spēja to ieaudzināt, jo nepieciešami prasa paredzēšanu uz priekšu un regulāru darbu, kamēr, piem., mednieks var iztikt bez tāda.

Ka darba tikums latviešos ir kultūras produkts, bet nevis kaut kas tieši no dabas iedzimts, par to var gūt norādījumu prof. P. Šmita rakstā “Mūsu tautas dziesmu sieviete” (Etnogrāfiskie raksti, III). Te autors rāda ar tautasdziesmu piemēriem, ka senos laikos latviešu sievietes stāvoklis, tāpat kā līdzīgos apstākļos citās tautās, ir bijis grūts: tai bijuši jāveic visi smagākie darbi – ne vien tikai malšana, bet tieši arī zemes apkopšana, jo sieviete jau arī bija īstā zemkopības atradēja, kamēr vīrietis pirmatnēji vairāk nodarbojās ar medībām un karošanu. Primitīvos apstākļos arī latviešiem vīrs mājā allaž bijis kungs, bet sieviete tā kalps. Darba tikums tāpēc kā kultūras auglis pirmatnēji bijis it sevišķi sieviešu tikums – tās jau arī tautasdziesmās ir galvenās tā daudzinātājas vai arī tā trūkuma pēlējas citās sievietēs – jo tās bija darba biedrenes un to nepakļaušanās šim tikumam jūtami skāra visu citu intereses. Darba tikumu patiesībā daudzina it sevišķi tāpēc, lai to piedaudzinātu. Vēlākos apstākļos, kad zemkopībā saka izlietot arklu un zirgu un kad līdz ar to zemkopības darbs pamazām pilnīgi pārgāja uz vīrieti, arī tam vajadzēja piesavināties šo tikumu. Ka darba mīlestība ir kultūras produkts un nav latvietī tieši iedzimusi, to rāda fakts, ka latvietis jaunākos laikos atkal tiecas cik vien iespējams atbrīvoties no grūtiem darbiem. Ar to izskaidrojas, piem., bēgšana no laukiem uz pilsētām, kur cer nonākt vieglākos darba apstākļos. Tāpat pilsētās latviešu strādnieks allaž ir bijis cīnītājs par darba laika saīsināšanu. Šīs jaunāko laiku parādības ir gan lielā mērā vispārcilvēcīgas, bet tieši ar to tās rāda, ka latviešu cilvēka tieksmes darba ziņā ir visai līdzīgas citu tieksmēm – tikai varbūt ar to starpību, ka nepieciešamības gadījumā latvietis, pateicoties viņam no dabas dotai prāta varai pār viņa gribu, spēj it sevišķi pilnīgi nodoties darbu uzdevumam un tiecas izpildīt to pēc iespējas labāk. Ja nu arī šai ziņā būtu atrodami izņēmumi, tad jāņem vērā, ka latvieši tomēr nav bijuši un nav tikai zemkopji, bet, no vienas puses, atkarībā no stipri garās jūras krasta līnijas arī jūras braucēji un zvejnieki, bet, no otras puses, ir labi zināms, ka mežainos apgabalos ir atkal stipri izplatītas medniecības tieksmes. Cik tālu latviešos tad ir dzīvas arī vēl jūras braucēju un mednieku asinis, tajos ir dzīvs arī zināms dēku gars, kas ir zināmā opozīcijā sistemātiskajam, pie zemes piesietajam darbam. Šis dēku gars, daudz vairāk apmierinādams dabiskā cilvēkā tieksmes pēc dzīves, kurā sevišķi augsti darbības sakāpinājuma momenti mainās ar pilnīgas atlaišanās un brīvas prāta un jūtu klejošanas momentiem, ir radījis pie mums diezgan lielu skaitu cilvēku, kas ir opozīcijā vispār valdošam prakticismam un līdz ar to veic arī citādus uzdevumus, par kuriem runa būs vēlāk.

Ja latviešu materiālās kultūras aplūkojums mūs dabīgi kā pie sava cēloņa noveda pie tāda garīgās kultūras pamatpanākuma kā darba tikuma, tad šis tikums, ja meklējam viņa priekšnosacījumus, ved tālāk pie nākamā svarīgākā latviešu garīgo vērtību tabulas punkta, proti, pie gudrības tikuma. Kā jau īsumā aizrādīts, šis tikums jau īsti ir arī darba tikuma priekšnosacījums: tas jau ir latvieša prāts, kas viņam rādīja darba nepieciešamību, un to viņa prātam klausīgā griba tad arī pildīja. Prāts tiešām latviešu dzīvē spēlē lielu lomu, katrā ziņā lielāku nekā daudzās citās tautās, piem., slāvos – un tā ir viena no iezīmīgākām latvieša īpatnībām: viņš padodas prāta jurisdikcijai un, kur latvieti nevar aizvadīt citā ceļā, tur to var vest ar prāta palīdzību. Tikai te nu jāņem vērā, ka prāts pats par sevi jau nav kultūras produkts, bet ir dabas dāvana. Toties kultūrai jau pieder cieņa, ko izrāda prātam, un vieta, kuru tam ierāda kultūras uzbūves darbā. Te tad nu var teikt, ka viena no raksturīgākām latviešu garīgās kultūras iezīmēm ir cieņa, kas tiek piešķirta prātam resp. gudrībai – un pie tam kā vissenākos, tā visjaunākos laikos. Jau latviešu Dieva svarīgākā funkcija ir gudru padomu došana. Tāpat daudzās tautasdziesmās mēs redzam daudzinātu gudrību un apsmietu muļķību: vecāku cilvēku lielā vērtība ir tā, ka tiem ir liela dzīves gudrība, un tās dēļ tad arī viņus it sevišķi ciena. Latviešu acīs gudrība vispār ir viens no priekšnosacījumiem, lai kādu cilvēku cienītu: lai ar kādām ārējas varas un bagātības priekšrocībām kāds dižotos, bet ja izrādās, ka tas prātā ir aprobežots, tad latviešu acīs visa cieņa pret tādu cilvēku ir neglābjami zudusi. No otras puses, ja arī kāds cilvēks nav bagāts ne ar materiālām, nedz ārēja skaistuma vērtībām, bet ja tam liela gudrība, tad tas tomēr liek cienīts: latviešu sabiedrībai tāpēc ir raksturīga cieņa pret augsti mācītiem un gudriem cilvēkiem – zinātniekiem, augstāko mācību iestāžu mācību spēkiem, mācītājiem, skolotājiem. Tuvāk aplūkojot šo gudrību, kas te tiek cienīta, atklājas gan, ka šī gudrība nav tīri teorētiska un vēl mazāk metafiziska rakstura, bet tajā vienmēr jāietelp arī dzīves gudrībai, spējai izteikt dziļus un pareizus spriedumus par dzīves sarežģītākajām parādībām un dot vērtīgus padomus tajos un, tālāk, jāietelp it sevišķi arī spējai pašam sekot saviem spriedumiem un padomiem. Tiešām, latvieši te zināmā mērā nostājas uz sokratiska viedokļa: īsta gudrība tiem šķiet ietveram sevī arī morālisku krietnību. Latviešu apziņai liekas nepieņemami, ka kāds augsti mācīts un gudrs vīrs varētu būt arī rupji asociāls un netaisns cilvēks. Vārds inteliģents tāpēc pie mums vienmēr saistās ne vien tikai ar zināmu vairāk vai mazāk augstu prāta attīstības un zināšanu pakāpi, bet it sevišķi ar cilvēku, kurā ir noteikti izkopta arī zināmu kulturālu vērtību apziņa un reizē ar to arī cieņa un pakļaušanās tām. 

Sakarā ar šo augsto gudrības novērtējumu un zināšanu cienīšanu stāv arī viena no mūsu garīgās kultūras viszīmīgākām īpatnībām, proti, ārkārtīgi spēcīgi izpausta un citur reti kur tik spilgtā veidā sastopama tieksme pēc izglītības. Ka šī tieksme mums būtu piemitusi jau no dabas, par to grūti spriest un, laikam, nevarēs pierādīt – bet tā katrā ziņā raksturīga mūsu tautas kultūras vēsturei vismaz pēdējos simts gados. Tāpēc drīzāk pieņemams, ka tā ir iekopta, tātad kultūras parādība: tā, laikam, stāv sakarā ar zināmu priekšstatu izveidošanos par izglītības un kultūras vērtību nesalīdzināmo pievilcību, tiekties pēc kurām tad arī nevar atturēties. Katrā ziņā latviska tieksme pēc izglītības nav izskaidrojama tikai ar praktisko aprēķinu tikt dzīvē uz priekšu (kaut gan arī tas spēlē lomu), jo neskaitāmi daudz ir tādu latviešu, kas dažādos kursos tautas augstskolās un studijās mācās, nesaņemdami nekādus diplomus, bet tikai paša mācīšanās un zināšanu iegūšanas prieka dēļ. Gudrība un zināšanas latvietim liekas it sevišķi dārgas arī tāpēc, ka, pateicoties tām, viņš šķiet it kā iegūstam plašāku skatu un līdz ar to arī paceļamies augstāk un paplašinām savu dzīves telpu, tādā kārtā it kā salaužam to dzīves ierobežotību, kas viņam visgrūtāk panesama: latvietim ilgu laiku nebija citu līdzekļu kā pacelties uz augšu un apstiprināt sevi un savu nozīmības dziņu. Pateicoties šādai augstāko gudrības un zināšanas vērtību iemīlēšanai, latviešu tauta cēlās augstu un kļuva īsā laikā par kultūras tautu – bet nav šaubu, ka šī mīlestība zināmos apstākļos var kļūt arī kļūmīga. Gudrība var arī atsacīties kalpot pozitīviem uzdevumiem, var pilnīgi novērsties no dzīves un pat nostāties tai pretī. Tas notiek tad, kad gudrība pārvēršas intelektuālismā, kas visas lietas padara par kalkulācijas objektiem, un pārstāj just pasaules dzīvo kopsakarību. Gudrība tad izpaužas galvenā kārtā sava labuma aprēķināšanas spējā, sevis nostādīšanā pasaules centrā un visu citu vērtību pakļaušanā sevis uzturēšanas, izcelšanas un tīksmināšanās vērtībām. Nav šaubu, ka šāda dzīves nostāja, tur, kur tāda nodibinās, nāk ļoti par sliktu kopējai tautas dzīvei: katrs tad rūpējas tikai par sevi, bet kopējās intereses tiek atstātas novārtā. Gudrais sava labuma aprēķinātājs neatrod par izdevīgu sev tuvāk saistīties ar citiem cilvēkiem, tāpēc tas palaikam atturas no ģimenes nodibināšanas, bet ja nodibina tādu, tad neaudzina bērnus, tā ka, ja šādu cilvēku rodas daudz, visa tautas pastāvēšana ir smagi apdraudēta.

Otrs, arī diezgan negatīvs novirziens, kuru var dabūt gudrības kults, ir pārmērīgi asa un kritiska prāta attīstīšanās. Šo negatīvo novirzienu mēs pie mums tad arī sastopam vēl biežāk nekā pirmā vietā minēto kļūmīgāko novirzienu. Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai. Citā jau nepatīkamākā veidā šī pati gara ievirze izpaužas savstarpējā aprunāšanā, tautasdziesmās bieži pieminētās “ļaužu valodiņās”. Savā visnopietnākā veidā šī tieksme atrod pilnīgo izpausmi daudzinātā latviešu nesaticībā, kas pie mums pašiem tik daudz pelta. Ka ir pamats par to runāt – nav šaubu, bet nezinu, vai tā tomēr ir lielāka nekā dažā citā tautā. Liekas, ka tā, piem., ir noteikti mazāka nekā starp frančiem. Mēs tikai vairāk piegriežam tai vērību, jo kā mazai tautai vienības trūkums, vienalga kādā veidā vai pakāpē, mums ir bīstamāks nekā lielākām tautām. Šķiet, ka tas, no vienas puses, ir it sevišķi sakarā ar atzīmēto zināmā mērā paaugstināto prāta aktivitāti latviešos, bet, no otras puses, tas it sevišķi atkarīgs arī no nelabvēlīgiem vēsturiski sociāliem tautas dzīves apstākļiem, kas neļāva latviešiem vingrināties pozitīvu sabiedriskas kultūras paradumu izveidošanā. No šī viedokļa latviskā nesaderība, par cik tāda būtu konstatējama, ir lielā mērā kultūras produkts (jo sociālie dzīves apstākļi ir kultūras izpausme), un kā tāds tā var tikt arī pārveidota, resp. pārkultivēta. Zināmā mērā to gan, liekas, ir veicinājušas arī dažas latviešu dabas pozitīvās īpašības, proti, latvieša tieksme pēc patstāvības, pēc neatkarības, viņa ziemeļnieciskā pašapzinīgā ievirze uz dzīves celšanu paša spēkiem, kā tas, šķiet, izpaužas tai faktā, kuru, kā jau teikts, atzīmē arī hronisti, proti, ka latvieši jau kopš seniem laikiem vienmēr dzīvojuši nevis ciemos, bet viensētās. Šāda dzīve bez šaubām vēl vairāk stiprināja jau attīstītās īpatnējās individualitātes un padarīja tās vēl mazāk spējīgas piekļauties vienu otrai, kā arī veicināja spilgtāku otra savādību uztveršanu un tad to kritiku.

No otras puses, šai tieksmei uz stingru savstarpēju kritiku bija tās pozitīvās sekas, ka tā, veicinādama savstarpēju uzraudzīšanos, līdz ar to, kā aizrāda prof. P. Šmits, veicināja lielākas savaldīšanās un apdomības attīstīšanos. Un tiešām, ja latviešu jauniešu sabiedrībai bieži raksturīga zināma pat pārgalvīga jokošanās un zobošanās, tad vecākiem gadiem, it sevišķi lauku cilvēkiem, zīmīga liela savaldība un rāmums, varbūt tieši tāpēc, ka tie labi zina, cik citi viegli aizskarami un aizvainojami. Labās lauku dzimtās ļaudis izvairās no kaut kādiem savstarpējiem pārmetumiem, pat no kaut kādas nepatikas izrādīšanas pat smagu kļūdu gadījumos, bieži ejot respektā pret otru personu pat tik tālu, ka izvairās no katras taujāšanas, ja kāds pats nekā nestāsta: ar to dažreiz izskaidrojas dīvainā laucinieku mazrunība, nereti pat laulāto ļaužu starpā. Tā paralēli zināmai viegli uzliesmojošai konflikta gatavībai latviešu sabiedrībā bieži atrodamas arī īsti augstas un pat izsmalcinātas sabiedriskas kultūras parādības. Par vērtīgāko latviešu sabiedriskās kultūras sasniegumu tomēr uzlūkojama augsti attīstītā taisnības izjūta: ne par velti latviskā Dieva galvenā funkcija bija uzturēt pasaulē taisnību, sodot netaisnos un atalgojot taisnos. Dainās, kuras rādīja galvenā kārtā sievietes klaušu laikos, gan taisnības tikums netiek sevišķi daudzināts, un tas arī saprotams: taisnība jau īsti ir augsti attīstītas sabiedriskas un politiskas dzīves tikums, un tā kā latviešiem, un it sevišķi latvietēm, kas ilgu laiku bija dzimtcilvēki, nenācās ne spriest kādu tiesu, ne valdīt pār kaut ko, tad viņu dzīvē šis tikums arī maz bija lietojams. Bet toties viņi bija taisnības objekti, un ar tiem citi varēja apieties taisni vai netaisni. Šis apstāklis tad latviešos attīstīja sevišķu jūtīgumu pret netaisnību, un tas allaž ir bijis par viņu pamudinātāju uz daudziem svarīgiem soļiem. Latvieši krievu ķeizara valstī bija pazīstami revolucionāri, jo apzinājās ciešam netaisnību un līdz ar to izjuta pienākumu cīnīties pret to. Latvieši tāpēc vispār ir kļuvuši par lieliem protestētājiem pret visu, kas tiem šķiet netaisns, un tie savās simpātijās vienmēr saistījušies ar tiem vai nu cilvēkiem, vai tautām, kaut arī tās bija tiem tālas, kam bija jācieš netaisnība. Saprotams, var jautāt, vai spēja izjust pašam nodarīto netaisnību ir tas pats, kas spēja arī taisnīgi rīkoties pret citiem. Nav šaubu, ka pēdējais uzdevums ir grūtāks par pirmo, bet tomēr tie ir ciešā sakarā. Sevišķi cilvēkiem, kuru rīcību lielā mērā regulē prāts – un tādi ir latvieši – ir gandrīz neiespējami neatzīt otram tādas pat tiesības kā sev, jo tā būtu grūti panesama iekšēja pretruna. Šo stipri attīstīto taisnības apziņu latviešos tad arī apliecina it sevišķi augsti attīstītā Latvijas sociālā likumdošana, kas bija priekšā daudzām vecām Eiropas kultūras valstīm. Un tāpat arī politiskā dzīvē: Latvijā varmācības notikušas gan vismazāk nekā kaut kur citur, pat diktatūras laikā, un te ļaudis lielā mērā bija pieraduši justies droši, ka tiem nenotiks nekāda smaga netaisnība, – bet atsevišķie izņēmumi, kādi visur iespējami (it sevišķi, ja ievēro, ka taisnības jēdzienā var ielikt dažādu saturu), tikai apstiprina vispārējo normu ar to sašutumu un īgnumu, ko tie rada. Starpība te sevišķi duras acīs, ja latviskos apstākļus salīdzina ar apstākļiem, piem., tādā zemē kā Padomju Savienība, kur parastam pilsonim jābūt gatavam ik brīdi paciest visrupjākās netaisnības, kas, bez šaubām, pa daļai ir sakarā ar tur notikušo cilvēku brutalizēšanos boļševismā, tomēr lielā mērā ir vispār raksturīgs krieviskiem apstākļiem: krieviem vienmēr ir bijušas stipras tieksmes uz varmācību, bet taisnības vērtības apziņa visai vāja.

Kā nākamo latvisko īpatnību, kas – ja Platons spriež pareizi – nav vismaz bez potenciāla sakara ar taisnības tikumu, var uzlūkot latviešu spējas savas kopdzīves organizēšanā. Šīs spējas tad arī parasti latviešiem vismazāk noliedz, un, piem., jau minētais krievu filozofs Reimers, kā jau teikts, pieskaita arī latviešus pie organizatoriski apdāvinātām tautām. Tieksmi uz organizētību tad arī tiešām var uzlūkot par vienu no visvairāk izplatītām mūsu kultūras iezīmēm: to redzam jau mūsu lauku māju vairāk vai mazāk stingrā darbu un ierīču kārtībā, to vērojam komunālās un valsts saimniecībās un neskaitāmos citos mūsu dzīvi vadošos iekārtojumos resp. “organizācijās”. Šī spēja organizēties tad arī lielā mērā izlīdzinu mūsu pašu daudz pelto nesabiedriskumu un nesaticību un kļūst par svarīgāko kā mūsu sabiedriskās, tā vispār politiskās kultūras galveno izpausmi. Nav šaubu, ka šīs mūsu spējas, no vienas puses, lielā mērā atkarīgas no prāta dominējošās lomas mūsu struktūrā resp. no gudrības tikuma, bet no otras puses arī no mūsu gribas, kuru raksturo spēja sekot prātam un izpildīt tā pavēles. Bet ja tā, tad tas atļauj jau minēt, ka mūsu sabiedriskai un politiskai kultūrai piemitīs vēl kāda iezīme.

Tiešām, ja organizatorisks talants nozīmē vispār spēju realizēt prāta atzinumus vairāk vai mazāk neitrālā joslā, tad spēju realizēt šos uzdevumus cīņā un briesmās sauc par vīrišķību. Ka latvietim ir laba karavīra īpašības, par to tagad nav jāmeklē sevišķi daudz pierādījumu: par to runā gan dainas, par to runā senās hronikas un vēlākie vēsturnieki, kā arī simtiem liecību no pirmā pasaules kara, no pirmajām brīvības cīņām un vēlākiem laikiem. Mūsu karavīri, it sevišķi kad tos apgaro kāda pozitīva ideja, vienmēr ir karojuši ar īstu ziemeļu cilvēkam raksturīgu stāju – sīksti un neatlaidīgi, izrādīdami ne tikai drošsirdību, bet bieži tieši pat pārdrošību. Latvietis nav agresīvs, jo nav varmācīgs un tāpēc nav arī karu sācējs, bet kad prāts rāda, ka cīņa nepieciešama, tad viņš cīnās līdz galam un gatavs paciest visu, kas jāpacieš. Latviešiem kā kara, tā miera dzīves grūtībās piemīt kaut kas no stoicisma: tie nemēdz vaimanāt, nedz arī zaudē aukstasinību un nejūt pret sevi nekādu sentimentālu līdzjūtību, bet visu neizbēgamo pieņem kā tādu, kā nepieciešamu un tāpēc, ja iet pārāk grūti, sakož tikai zobus, bet iztur visu, kas jāiztur. Zīmīgi vēl, ka latvietis karā nemēdz iet ne drūms, ne nospiests, bet palaikam jautrā prātā un dziedādams, kā jau aktivitātes cilvēks, kuru cīņa pievelk, jo tā atbilst viņa spraigai vitālitātei un izraisa tās spēkus. Ar šo spraigo vitalitāti, laikam, ir jāizskaidro arī latvietim vispār raksturīgā optimistiskā ievirze pret dzīvi, tautasdziesmu “jautrais prāts”, kas acīm redzot nav kultūras produkts, bet kaut kas iedzimts.

Būs varbūt psihologi, kas gribēs vest sakarā ar šo mūsu “jautro prātu” arī vienu no mūsu svarīgākiem netikumiem, proti, plaši izplatīto dzeršanas tieksmi. Var tomēr šaubīties, vai ar to mēs būsim uz īstā ceļa, jo, ja cilvēks jau no dabas ir prātā jautrs, tad mākslīgas “uzjautrināšanās” tam īsti vairs nevajag. Šis netikums drīzāk ir sakarā ar latviešiem kā skaidra prāta un cietas gribas cilvēkiem. Aktīvi darbinieki, kuru griba pakļaujas prātam un tāpēc vienmēr sasprindzināta, lai nepagurtu cīņā pret vienmēr par jaunu iznirstošām grūtībām, instinktīvi tiecas pēc brīžiem, kuros tie kļūtu pilnīgi brīvi no pastāvīgā darba un cīņas saspīlējuma un tā atjaunotu savus spēkus. Te tad kā visvieglāk pieejamo līdzekli atrod apreibināšanos ar alkoholu: tieksme pēc tā tātad ir otrā puse mūsu centībai, mūsu racionalitātei, darba tikumam un vīrišķībai, kas visi lielā mērā piepūlē gribu un nedod vaļu daudzām cilvēcīgām dabiskām tieksmēm un kaislībām. Ar sevis apreibināšanu te notiek zināma kompensēšanās vai, kā psihologi saka, “noreaģēšanās”.



[1] N. Reimers, Aistētiskais princips vēsturē. Tautu raksturojuma mēģinājums, Parīzē, 1931 (kriev.).

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: