Haralds Teodors Biezais (1909–1995) bija luterāņu mācītājs un teologs, teoloģijas zinātņu doktors (1939), filozofijas zinātņu doktors (1955) un reliģijas vēstures pasniedzējs Upsalas Universitātē. Biezais uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem latviešu mitoloģijas pētniekiem un vēsturniekiem. 1976. gadā Upsalā, kur viņš dzīvoja un strādāja, vāciski tika izdots viņa jau neatkarīgās Latvijas laikā aizsāktais un tikai trimdā pabeigtais Ūsiņam veltītais pētījums “Lichtgott der alten Letten”, kas 1994. gadā apgādā “Minerva” izdots latviski ar nosaukumu Gaismas dievs seno latviešu reliģijā.
Tuvojoties gadskārtējai Ūsiņa dienai 23. aprīlī, piedāvājam izvilkumus no Haralda Biezā grāmatas par seno latviešu dievību. Pilnu tekstu ar atsaucēm uz lietotajiem avotiem un kritiskajām piezīmēm meklējiet grāmatā.
Dziļāku ieskatu Ūsiņa lomā sniedz teksti, kas stāsta par pieguļu un ar to saistītajām izdarībām. Dažos tekstos Ūsiņa un pieguļnieku ciešā saistība iegūst īsti emocionālu akcentu. Kopības izjūta ir ļoti dziļa: Kad es jāju pieguļā, / Ūsiņš līdzi taisījās; / Ūsiņš jāja sirmu zirgu, / Es – dūkanu kumeliņu. Gadījumā, ja pieguļnieki ir aizjājuši ganībās bez Ūsiņa ziņas un klātienes, viņš intensīvi tos meklē. Šī meklēšana ir ļoti nogurdinoša, un viņa zirgi ir nosvīduši: Ūsiņš zirgus nosvīdēja / Pieguļniekus meklēdams; / Pieguļnieki gudri vīri, / Neguļ ceļa maliņā.
Ūsiņš, protams, ir pārāks par visiem citiem pieguļniekiem, viņš ir bagātāks ar zirgiem. Viņš arī šai gadījumā parādās kā zirgu devējs: Ūsiņš jāja pieguļā / Ar deviņi kumeliņi; / Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl, / Dod man pāri ceļa zirgu. [..]
Dziesmu variantos Ūsiņam vienmēr ierādīta zirgu ganītāja loma. Tikpat konsekventi minēta pieguļnieku loma: tie ir uguns kūrēji. Šādam dalījumam ir savs tradīcijā dziļi pamatots iemesls: Ūsiņa loma vienmēr ir gādāt par zirgiem. Jāuzsver, ka pieguļas laiku zemnieki ļoti gaidīja, jo pēc garās ziemas parasti bija liels siena un citas zirgu barības trūkums. Pieguļa palīdzēja zirgiem izdzīvot. Cik grūti dažkārt bija ar barību, liecina šāds teksts: Vai, bagāts Ūsiņš nāca, / Zirgi liesi, kalpi tauki! / Zirgi liesi izbaroti, / Kalpi tauki nebaroti.
Tas tiek atgādināts dažādās variācijās, paužot ilgas pēc Ūsiņa atnākšanas: Es Ūsiņa gan gaidīju, / Nevarēju sagaidīt; / Kumeliņš sagaidīja, / Staļļa grīdu spārdīdams, / Staļļa grīdu spārdīdams, / Zaļas zāles gaidīdams.
Blakus ganīšanai Ūsiņam pieguļas laikā ir arī citas rūpes. Viņš sargā zirgus no dažādiem ļaunumiem. Pieguļniekiem allaž bija jāuzmanās no zagļiem. Te Ūsiņš veic sarga lomu: Ūsiņš jāja pieguļā, / Zaglis ceļa maliņā; / Ūsiņam augsti zirgi, / Zagļam augstas karātavas. [..]
Nozīmīga vieta pieguļas tekstos ir arī norādījumam, ka pieguļnieki ir uguns kūrēji. Tam, kā jau sacīju, ir sava praktiska nozīme: lai pieguļnieki, pavadot vēsas naktis nomodā, atrastos pie silta ugunskura. Kāds teksts liek domāt, ka ugunskurs gadu no gada kurts vienā un tajā pašā vietā, jo arī ganības bija tās pašas. Kad Ūsiņš ar nosvīdušiem zirgiem meklē pieguļniekus, viņam atgādina: vai tad viņš nezinot veco ugunskura vietu?
Pieguļnieku ugunskuram ir arī cita nozīme, par to jārunā sakarā ar mielastu. Ieskatīšanās pieguļnieku dzīvē palīdz labāk saprast Ūsiņa centrālo lomu draudīgās situācijās. Ūsiņa nozīmīgā loma zirgu patronātā liek jautāt, vai avoti sniedz ziņas arī par Ūsiņa kultu. It sevišķi tādēļ, ka Auniņš, kas pirmais nodarbojās ar Ūsiņa problēmu, runāja galvenā kārtā tikai par Ūsiņa mītu.
Nozīmīga vieta avotos ir ziņām par upurēšanu Ūsiņam. Tieši tā ir aprakstīta vispilnīgāk. Vairāki dainu teksti vēstī, ka Ūsiņam upurē gaili. Šī darbība izteikta ar sinonīmiem kāvu, devu: Ūsiņam gaili kāvu / Deviņiem cekuļiem, / Lai aug mieži, lai aug rudzi, / Lai kumeļi barojās. [..] Ūsiņam gaili kāvu / Pašā svētku rītiņā; / Lai tas man zirgus gana / Šo garo vasariņu.
Dažas no šīm dziesmām pazīstamas vairākos variantos. Tās visas apliecina, ka Ūsiņam upurēts gailis. Tekstos arī lasāms, kāds šis gailis ir: melns, ar deviņiem cekuliem, ar sarkanām vai dzeltenām kājām, ar sarkanu vai kankarainu seksti. Teksti arī motivē, kādēļ Ūsiņam gailis upurēts: lai zirgi labi barojas. Gaiļa deviņi cekuli ir saistīti ar labu skriešanu, galvu grozot, bet sarkanās vai dzeltenās gaiļa kājas simboliski palīdz zirgam brist dubļus. Kāda no dziesmām min, ka ar šo upuri grib panākt, lai zirgs dancotu, tāpat kā gailis raustās nomirdams. Jāpanāk Ūsiņa – zirgu ganītāja labvēlība. Līdzās ir teksts, kas min tikai pašu gaiļa upurēšanu, bet ne motīvus. Tekstos minēti vēl citi gaiļa upurēšanas iemesli, pie kuriem apstāsimies turpmāk.
Šos dainu izteikumus papildina episkā tradīcija. Ir saglabājušies vēl šādi tradīciju apraksti: Vēl dzirdēts vecās pasakās stāstam, ka labi zirgu saimnieki to [Jurģa] dienu gaili pār auzām kāvuši un tad tās auzas devuši zirgiem ēst, lai pa vasaru brangi zirgi turoties.
Jurģa vai Ūsiņa dienā katrs saimnieks kāvis vienu gaili un tā asinis tecinājis zirgu stallī uz auzām, tad zirgi labi barojās.
23. aprīlī gailis kaujams pie zirgu staļļa durvīm un uz sliekšņa asinis jātecina, lai zirgi neklibo.
Šie teksti rāda: tradīcija jau ir tiktāl pārveidojusies, ka saglabājies tikai pats fakts par gaiļa kaušanu Jurģa, t. i., Ūsiņa dienas rītā, bet nav tiešu norādījumu, ka tas ir upuris Ūsiņam. Ļoti uzskatāmi šīs tradīcijas tālāku pārveidošanos rāda cits teksts: Jurģu rītā nebijis brīv nevienam iet papriekšu no istabas ārā, kamēr pats saimnieks nav apstaigājis ap māju. Viņš kāvis melnu gaili vai vistu, kuru asinis tecinājis zirgu silē un pie kūts durvīm. lekšas izņēmis un uzlicis uz akmeņa, sacīdams: “Še, dieviņ, tava daļa!” Gaļu vārījuši paši brokastīm.
Laika gājumā un kristīgās tradīcijas iespaidā Ūsiņš ir pazaudējis savu vārdu un kļuvis par anonīmu “dieviņu”. Jāpiezīmē, ka šai tekstā minētā izdarība: upura dzīvnieka iekšu izņemšana un novietošana uz akmens, un tieša uzruna Ūsiņam, ka tas ir upuris viņam, iekļaujas reliģiju vēsturē vispār pazīstamā kopsakarā. Dzīvnieka iekšu upurēšana dievam un upura novietošana tieši uz akmens ir plaši pazīstams fenomens dažādās reliģijās.
Šo pašu iemeslu dēļ Ūsiņš beidzot ir dēmonizēts, kā to iespaidīgi stāsta šāds teksts: Katrs mājas tēvs mēdza vecos laikos kaut kādu sivēnu un kādu gaili Jurģu rītā “ļaunam garam” upurēt. Kas nebija tik turīgs, ka varēja kaut abus, tas kāva gaili, jo tā nedrīkstēja trūkt. Pie tam to darīja tik agri, ka jau priekš saules lēkšanas varētu pamieloties “ļaunais gars” un nesūtītu nelaimi lopiem, pie kam mājas māte mēdza dziedāt:“Ai, Jurģīt’, Ūsenīt’, / Baro sirmos kumeliņus: / Sukādams, barodams, / Sēsties siles galiņā!”
Kā redzam, šī teksta saturs ar gaiļa upuri Jurģa dienas rītā iekļaujas te iztirzātajos priekšstatos par Ūsiņam veltītu upuri. Tikai Ūsiņš pats ir kļuvis par “ļauno garu”.
Trešā avotu grupa, kas apliecina upuri Ūsiņam, ir mūsu avotu iztirzājumā minētās Mītela un Gētgena vēstules. Mītels vēl 1870. gadā rakstīja, ka zemnieki pazinuši Ūsiņa mielastu, kura sarīkošanai “zirgu stallī jānokauj gailis. Šāds paradums Ūsiņa rītā vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija saglabājies daudzās šejienes mājās”. To pašu apliecina Gētgens savā ziņojumā, proti: Ūsiņa dienā agri no rīta vīri stallī nokāvuši gaili… Gaiļa asinis iepilinājuši silē uz auzām vai ar tām uzvilkuši krustu uz staļļa durvīm.
Un tālāk Auniņš pats turpina: Beidzot vēl interesants ir no ticamas puses sniegtais ziņojums, ka kādās mājās pie Praulienas vēl līdz tagadējam laikam Ūsiņam ticis upurēts. Kāda veca māmiņa no šīm mājām vēl nesen izteikusies: lai nu saka, ko grib, kopš Ūsiņam atkal nokāvuši gaili, ar lopiem un zirgiem ejot labāk nekā agrāk. Un beidzot Auniņš ir izteicis šādu interesantu novērojumu: Tajās mājās, kur bija viens vienīgais gailis, no svinīgās upurmaltītes esot atteikušies, tomēr asinis pilinājuši. Šajā gadījumā apmierinājušies ar pāris iegriezumiem ar asu nazi gaiļa sekstē; pirmās asins lāses uzslacījuši uz durvju stenderes, tad vēl dažas piles ietecinājuši zirgu silē uz auzām, pēc tam atkal palaiduši gaili vaļā. [..]
Blakus tam ir pazīstami vēl citi upuri. Jau Stribiņš 1606. gadā bija starp upuriem Ūsiņam atzīmējis arī “2 solidos et duos panes et frustum pinguendinis” [no latīņu: divus naudas gabalus, divus maizes klaipus un tauku gabalu]. Kā rāda 31. teksta otrā daļa, dāvana, t. i., upuris, Ūsiņam ir arī viņam šūtie svārki. Sevišķu vietu tomēr ieņem olas un alus. Pie tiem jāapstājas turpmāk.
Raksturīga parādība ir ar upurēšanu saistītais mielasts. Dainu materiālā rodamas tikai vājas atbalsis no tā. Var saprast, ka ir bijusi paraža Ūsiņam par godu sarīkot mielastu, kas ietekmējis zirgu labklājību: Kas man deva Ūsiņosi, / Lai tam zirgi barojās! / Kas nedeva Ūsiņos, / Lai tam zirgi mežā skrien, / Lai tam zirgi mežā skrien / Ar visiem lemešiem!
To pašu liek domāt arī kāds cits teksts: Ūsiņš nāca pa gadskārtu / Savus bērnus apraudzīt: / Vai tie ēda, vai tie dzēra, / Vai no Dieva veselīb’. / Gan tie ēda, gan tie dzēra, / Gan no Dieva veselīb’.
Plašākas ziņas ir saglabājusi tautas episkā tradīcija. Attiecībā uz mielasta vietu, norisi, laiku, dalībniekiem un patērēto barību aina nav viengabalīga. Te apskatām tradīciju, kāda tā ir atspoguļota mūsu materiālā, nemēģinot rekonstruēt kādu vispārīgu paraugu. Teksti saka, ka pieguļnieki, pirmo reizi izjājot pieguļā, Ūsiņam par godu ēd olas ar gaļu: Pavasarī pirmo reizi pieguļā jājāj ar stiķiem. Ja tad zirgs klūp, jājāj atpakaļ, jo tā nakts Ūsiņam tad nepatikusi. Pirmajā naktī pieguļā vajadzējis Ūsiņam par godu ēst olas ar gaļu, un kurš vairāk nesis, to viņš vairāk svētījis. Pirmā naktī pieguļā vajadzējis apaušus svilināt uz pīlādža uguns, tad Ūsiņš neļāvis lietuvēnam zirgus jāt.
Arī: Jurģu dienā jāja pirmo reizi pieguļā. Meiča vārīja vakariņās olas un citu, bet padarīto alu nesa no sētas, pie kam nedrīkstēja ne piles zemē noliet: ja to izdarīja, tad kumeļi vilku rīklē. Pirmo reizi pieguļā jājot, zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskurā apdedzinātu jēlkulas šķipsniņu, lai tie naktīs neietu tālu projām no pieguļnieku uguns.
Pieguļā pagatavotais ēdiens bija šāds (Aumeisteriešos): Vispirms olas un kartupeļus sagrūda kopā, saklapēja smalkus un vārīja, miltus, gaļu, krējumu klāt pieliekot, saldā pienā. Šo putru ēdot, ēda maizi klāt. Bijis ļoti brangs ēdamais. Pagatavojuši tik daudz, ka arī palicis rītam ko uzsildīt un paliekas vēl uz mājām nest mājeniekiem.
Vasaras svētkos vajaga pieguļniekiem vārīt pantagu, tad zirgi kopā turēsies. Agrāk svētījuši pieguļnieku svētkus vasaras svētkos. Tad pieguļniekiem dotas uz zirga pa piecām olām līdzi: četras bijušas vārāmas, piektā pār zirgu sviežama.
50 gadu atpakaļ mans tēvs pirmās vasaras svētku dienas pavakarē un Jāņu naktī pēc aplīgojuma (kad kaimiņu līgotāji bij aizgājuši) saaicināja visus savus puišus, vīrus un tad kopā ar zirgu ganu (puiku) jāja pieguļā zirgus izganīt. Ņēma līdzi alu, raušus, gaļu.
Kad pavasarī pirmo reizi laida zirgus jeb arī lopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas. Kad zirgi jeb arī lopi no kūts izlaisti, tad nes vistas olu trīsreiz ap zirgu, lopu pūli riņķī un atslēgas arī. Pēc tam olu ņem atslēgām 3 reiz apkārt un atdod tik olu, cik atslēgas ganam. Gans olu paglabā visu dienu kārklu krūmā, atslēgas visu dienu nēsā līdz. Vakarā olu un atslēgas noliek uz galda. (Ola dara to labumu, ka tad zirgi, lopi ir apaļi kā olas, un atslēgas to labumu, ka zirgi, lopi ganībās neklīst.) Nu vakarā ēda maltīti. Kamēr ēda, uzsēja zirgiem galvas pie mieta tik augstu, cik vien varēja – lai zirgi būtu stalti un galvu nēsātu augsti. Kad gani vakarā mājā pārnāca, tos aplēja ar ūdeni, lai ganos nesnaustu. Ja gani izsargājās no aplējuma, tad pie galda atkal tos aplēja ar ūdeni. Tādu liešanos sauca: rumelēties. (Engurē Liepiņš u. c. tāpat.)
Agrāk ganīja – cik vien māju pieguļnieki varēja savienoties – zirgus pa naktīm kopā. Lai pieguļniekiem pašiem nebūtu miegs daudz jākavē – kā arī lai būtu spirgti strādnieki –, tad zirgu nakts ganīšanai pieņēma kopēji zirgu ganu, ko arī par zirgu ganu sauca (igauņu robežnieki par karjaci). Ap Jurģi arvienu sāka pieguļā jāt. Tad arī gans stājās klāt. Pirmā pieguļā jāšana bija īsta svētku diena, kuru nosauca par pieguļnieku svētkiem. Uz šo dienu sataisījās (saposās) kā jau uz svētkiem. Pieguļniekiem ganījuši arī saimnieki līdz, lai kopā ar puišiem svētkus nosvētītu. No mājas paņēma līdz olas – vismaz katra zirga kājai pa olai – citi saka: uz katra zirga pa desmit. Bez tam vēl ņēma līdz maizi, miltus, taukus un pienu, ko pieguļā pantagu taisīt un ēst. Bez tam vēl paņēma vienu olu šim nolūkam: līdz ko visi zirgi bij sadzīti mežā vai pļavā, tad zirgu gans šo olu paņēmis un ar to gājis trīsreiz visiem zirgiem apkārt. To padarījis, sviedis olu zirgu vidū. Ja ola palikuse vesela, tad zirgi bija visu vasaru veseli, bet ja pārplīsa, tad droši nelaime priekšā. Ja tā pārplīsa, tad lūkoja visvisādi briesmām pretim strādāt. Ja ola palika vesela, tad tūliņ pagatavoja pieguļnieku svētku mielastu, kuru ēda, uzdzerdami miestiņu, alu, brandvīnu. Paēduši visu nakti priecājās un līksmojās, līdz diena ausa. Spēlēja arī mūziku, ja kāds prata.
Ziemeru pagastā šo ierašu vēl neilgi atpakaļ piekopa. Tur pie šādiem svētkiem arī sievietes piedalījās.
Mārtiņu vakaru kāva divi gaiļus un izvārīja. Pirmo izvārīto gaili paņēma saimnieks, aizgāja ar puišiem uz zirgu stalli, grieza no gaiļa trīsdeviņas reizes: no spārnu galiem, nagiem, knābļa u.t.pr., un svieda nogrieztos gabaliņus aiz zirgu silēm, sacīdams ik reizes: “Še tev, Ūsiņ, ēd, ko gribi, un sargā manus zirgus no vainām, lāstiem, burviem!” To padarījis, nu tikai drīkstēja atlikumus no gaiļa ēst un padzīrot tai vakarā. Saimnieces atkal tai vakarā otru gaili ziedoja kūtīs Māriņai (Laimai), gluži tāpat kā saimnieks Ūsiņam. [..]
Atsaukdamies uz Gētgenu, Auniņš raksta: Ūsiņa dienā vīri rīta agrumā nokāvuši gaili, to izvārījuši un paši apēduši; sievietes mielastā nav piedalījušās. Naktī viņi tad pirmo reizi izveduši zirgus ganībās, sakūruši uguni un baudījuši gaļu, alu un olas … Pēc tam sev izcepuši pantagu (pankūkas no olām un speķa) un to kopā ar gaļu un alu apēduši. Te bijis atļauts piedalīties arī sievām un bērniem. Tomēr mielastu pagatavojuši vīri vieni paši. Kad maltīte bijusi gatava, vecākais no vīriem noturējis ierasto galda lūgšanu. Tad viņš tūlīt piesaucis Ūsiņu: “Lai tad nu Uhsiņ vecais tēvs sargā zirgus un glabā no visas nelaimes, no vilkiem, no slimības utt.” Tad vecākais pirmais iebāzis karoti pantagā, un tikai tad citi sākuši ēst. Pēc ēšanas atkal runājuši: “Lai tad nu Uhsiņ tēvs tos zirgus glabā; nu jau Pieguļnieks (t. i., Uhsiņsch) mājā!” Līdz ar to zirgi viņam it kā tikuši uzticēti uz veselu gadu.
Auniņš zin arī stāstīt par kādu citu mielasta veidu: Dažās mājās esot bijis tāds paradums, ka vīri zirgu stallī nokāvuši gaili, bet sievas lopu kūtī nokāvušas vistu, pēc tam abas puses katra atsevišķi pagatavojušas un ieturējušas maltīti. Citās mājās gailis un vista tikuši kopā izvārīti, bet tad atkal vīri atsevišķi no sievām apēduši gaili, bet sievas pašas, bez vīriem, apēdušas vistu. Pirms saimnieks un saimniece nebija ēdienu pagaršojuši, pārējiem saimes locekļiem ēst bijis stingri aizliegts. [..]
Teksti nosauc dažādu mielasta rīkošanas laiku. Tas ir noticis, pirmo reizi jājot pieguļā, vakarā, t. i., naktī zirgu ganībās. To apliecina visi avoti. Kāds teksts gan zina sacīt, ka mielasta atliekas ir uzsildītas brokastīs vai arī aiznestas uz māju. [..]
Te nevar paiet garām tām daudzajām kulta praksēm, kas saistītas ar Ūsiņa svēto laiku. Šo prakšu reģistrs ir ļoti plašs, sākot no divinācijas, kurai izmantoti dažādi priekšmeti, apstākļi un norises, līdz dažādiem tabu priekšrakstiem un noteikumiem. Tos visus te pieminēt un iztirzāt nav iemesla, jo galvenos vilcienos tie atbilst līdzīgām parādībām citu tautu kultos. Ir kulta prakses, kuru motivācija palaikam ir pedagoģiska vai apotropeiska. No šīm tradīcijām te tomēr jāapstājas pie divām, kas to pelnījušas sava spilgtuma dēļ un kas lieku reizi apstiprina tradīciju stabilo raksturu.
Mēs jau dzirdējām, kāda ievērojama vieta Ūsiņa upurī un tāpat mielastā ierādīta olām. Taču to loma kulta praksē ir plašāka. Par to runā vairāki teksti. Bez olām, ko, pieguļā jājot, ņēma līdzi upurēšanai un mielastam, vēl ņēma līdzi speciāli katram zirgam vienu olu.
Tikko visi zirgi bij sadzīti mežā vai pļavā, tad zirgu gans šo olu paņēmis un ar to gājis trīsreiz visiem zirgiem apkārt. To padarījis, sviedis olu zirgu vidū. Ja ola palikusi vesela, tad zirgi bija visu vasaru veseli, ja pārplīsa, tad droši nelaime priekšā.
Kāds cits teksts saka: Kad zirgi jeb arī lopi no kūts izlaisti, tad nes vistas olu trīsreiz ap zirgu, lopu pūli riņķī un atslēgas arī. Pēc tam olu ņem atslēgām trīsreiz apkārt un atdod tik olu, cik atslēgas ganam. Gans olu paglabā visu dienu kārklu krūmā, atslēgas visu dienu nēsā līdz. Vakarā olu un atslēgas noliek uz galda. (Ola dara to labumu, ka zirgi, lopi tad ir apaļi kā olas, un atslēgas to labumu, ka zirgi, lopi ganībās neklīst.)
Kāds līdzīgas prakses variants: Kad zirgus pirmo reizi jāj pieguļā, tad visi zirgi jāsadzen riņķī, vidū jāuzkur uguns, tad jāņem ola un jāmet vidū. Ja ola paliek vesela – zirgiem labi; ja ne – nelabi.
Te vēl varam atgādināt vārdus, kas sastopami arī Bīlenšteina aprakstā: …saimnieki mēdza… ar mājas vīriešu kārtas kalpiem sadzīt kopējās ganībās visus zirgus, skriet apkārt ar degošām pagalēm un maizes kulēm un tad ugunskura vietā… ieliet upuri.
Ko rāda šie nedaudzie piemēri? Pirmkārt, ka olas ir izmantotas gan kā upuris, gan arī kā divinācijas priekšmets. Es patiesībā gribētu iet vēl tālāk un jautāt: vai aiz olas, kas izmantota kā dievišķīgās gribas izzināšanas līdzeklis, vecākā priekšstatu slānī arī neslēpjas upura doma? Tā vedina domāt izteiktā tradīcija, ka ola ir patīkamākais upuris Ūsiņam, jā, Ūsiņš pats ir tā nesējs. Zināms, uz šo jautājumu var atbildēt arī negatīvi un norādīt, ka, trūkstot noteikti datējamiem izteikumiem, neveiksmei lemts katrs mēģinājums noteikt secību, kādā viens un tas pats priekšmets izmantots upurēšanai un pareģošanai.
Neraugoties uz eventuāliem iebildumiem, es tomēr domāju, ka vispirms ola ir upura priekšmets. Šai sakarā ir sevišķi jānorāda uz šādu tekstu: Agrāki mēdza – pavasari pirmo reizi pieguļā jājot – olas vārīt. Pieguļnieks (puika) reiz savu olu neapēdis, bet ielicis cerā, teikdams: “Lai barojas šogad mans zirgs tāds apaļš kā ola!” Otrā pavasarī šis pats puika olu apēdis un nu tā saslimis pieguļā, ka turpat nāve klāt. Tad ieģiduši: tas esot par to, ka pērn olu cerā licis, šogad ne. Tādēļ steigšus ielikuši olu cerā, un nu atspirdzis puika…
Šī teksta analīze rāda sekojošo. Pirmkārt, zirgu gana resp. pieguļnieka neapēstā ola ir upuris, ko viņš, kā teksts saka, “ielicis cerā”. Par to viņš izlūdzas no zirgu aizgādņa, lai zirgs kļūtu “tāds apaļš kā ola”. Otrkārt, upurēšana rada sevišķas attiecības starp upurētāju un dievību, proti, pieguļnieks ir saistīts ar solījumu, kas korespondē zirgu aizgādņa labvēlībai. Treškārt, nākamajā gadā zirgu gans nav izdarījis stipulēto tradicionālo upurēšanu, bet upurim paredzēto olu apēdis pats. Tas izraisa dievības dusmas – neiedotā upura resp. lauztā solījuma dēļ. Par to gans saņem sodu, līdz attiecības ar dievību tiek atjaunotas ar upuri. Skatot šī teksta analīzes gaismā olu izmantošanu divinācijā, pēdējā liekas esam pavadparādība, kaut arī robeža šeit ir plūstoša. Kādēļ tieši olas ir izmantotas kā upura priekšmets Ūsiņam, nav droši pasakāms. Liekas, šai gadījumā ir jāapmierinās tikai ar norādījumu uz ekoloģiskajiem apstākļiem. Trūcīgajā vidē tās bija visvieglāk pieejamais materiāls. Es nedomāju, ka aiz tām šai gadījumā būtu meklējama kāda dziļāka reliģiska simbolika, kaut uz to var vedināt pieguļnieka izteikums, ka viņš vēlas, lai zirgi būtu labi baroti, t. i., apaļi kā olas.
Reliģiski un vēsturiski nozīmīgs ir šai tekstā minētais otrais fakts – zirgu apriņķošana. Zirgu gans trīs reizes iet pieguļā izjātajiem zirgiem riņķī. Šādi apriņķojot, viņš līdzi nes divinācijas olas, katram zirgam savu. Blakus tam ir minēts, ka viņš nes arī atslēgas, uguni vai pat maizes maisus. Apriņķošanas tradīcija ir pazīstama daudzās reliģijās un uzskatāma par vienu no vecākajām kulta prakses iezīmēm. Arī tāda iezīme kā apriņķošana ar degošu uguns pagali rokā ir pazīstama, un palaikam tāda darbība izskaidrota ar apotropeiskiem nolūkiem. Taču kāda iezīme liekas mazāk parasta, vismaz man nav zināms, ka tā būtu sastopama arī pie citām Eiropas tautām, proti, ap sakurto ugunskuru, kas atradies vidū, “visi zirgi jādzen riņķī”. Protams, arī šī tradīcija ir saistīta ar parasto olas mešanu zirgu vidū. Šis vienīgais teksts ir pārāk nedrošs, lai no tā izdarītu secinājumus. Taču ne bez intereses var jautāt: vai vidū sakurtajam ugunskuram ir tāda pati nozīme kā mājas pavarda ugunij, t. i., zirgu piesaistīšanai pie saimes kopības? Tikpat labi tā var būt tikai lokāla tradīcija un zirgu apriņķošanas variants. [..]
Vēl lielāku skaidrību par Ūsiņa būtību var dot vēlreizēja atgriešanās pie viņa kulta un tā skatīšana līdz šim iegūto atziņu gaismā. Iztirzājot tekstus par Ūsiņa kultu, vairākkārt uzdūrāmies parādībām, kas bija grūti izskaidrojamas. Tādēļ arī vairāki jautājumi tad bija jāatstāj atklāti. Tos varam, ciktāl tas iespējams, mēģināt atbildēt vai vismaz pavirzīt tuvāk kādam atrisinājumam.
Pirmais jautājums ir upurēšana un upura mielasts. Nav vajadzības vēlreiz sīki aprakstīt to norisi, taču nevar neredzēt, cik centrāla nozīme tajos ir tieši gaiļa upurim. Gaiļa upuri parasti saista ar gaismas dievībām, kā to atkārtoti aizrādījis jau Šeftelovics. Taču Eiropas tautu kristīgā sinkrētisma veidojumos tas ieņem ievērojamu vietu kā ļaunuma atbaidīšanas līdzeklis. Auglības kultā tas jo dziļi saaudzis ar Sv. Georgu un citiem mūsu tekstos minētajiem svētajiem. Tādēļ gaiļa upuris pats par sevi nav nekāds pierādījums Ūsiņa priekškristīgajam raksturam. Tās ir ļoti senas reliģiskas tradīcijas, pazīstamas jau arābiem un semītiem, kā arī citām tautām. Kristiānismā tās dzīvo tālāk. Līdz ar to tās varēja atnākt arī pie latviešiem. Paliekot objektivitātes robežās, nevar tomēr apgalvot, ka tādas tradīcijas nav bijušas latviešiem pazīstamas priekškristīgajā laikā. Šai gadījumā sastopamies ar centrālu zemnieka dzīves situāciju, kad ir jānodrošina lauku auglība un jāaizsargās pret ļauniem un destruktīviem spēkiem. Reliģiskais pārdzīvojums, kas ar to saistīts vai, pareizāk, kas to motivē, ir pamata pārdzīvojums. Grūti domāt, ka šāds upuris būtu ieviesies pie latviešiem tikai kristīgā sinkrētisma laikā, ja tas jau sen priekš kristiānisma bija plaši pazīstams citām tautām. Kristīgās baznīcas iespaidā tas gan saistījās ar svētajiem, bet tie paši daudzos gadījumos bija priekškristīgu dievu substitūti. Trūkstot vēsturiskiem avotiem, nav iespējams teikt ko vairāk par šo principiālo ieskatījumu.
Citādi tas ir ar agrāk iztirzāto pieguļnieku mielastu. Arī Vakareiropas tradīcijā pazīst mielastus, kas saistīti ar kristīgā kalendāra svētkiem. Taču tā sauktajā pieguļnieku mielastā ir vairākas iezīmes, kas to nostāda sevišķā gaismā. Vispirms mielasta laiks. Tas notiek vēlu vakarā, patiesībā, kad jau iestājusies tumsa. Tā dalībnieki ir īpaši izvēlēti, tie ir pieguļnieki – vīrieši, vairāku māju saimes locekļi. Pati svarīgākā iezīme ir, ka mielastā patērētā pārtika ir dalībnieku sanesta. Katrā ziņā, kā tas konstatēts ne tikai latviešu vidū, tā ir ļoti sena priekškristīga tradīcija. Jāatceras arī mielasta savdabīgais pagatavošanas veids, kā to aprakstījis Bīlenšteins un arī folkloras materiāls, proti, ugunskurā. Mielastam ir izteikts sakrāls raksturs. Kā tā sagatavošanā, tā arī mielastā pašā piedalās pats Ūsiņš. Viņš mielasta sagatavošanai pieguļniekiem nes olas. Tas pats, kas teikts par gaili, ir jāsaka arī par olu parādīšanos upura mielastā. Ir daudz rakstīts par olām priekškristīgajos kultos gan kā par kosmiskās kārtības, gan kā dzīvības un auglības simboliem. Šo priekškristīgo simboliku varētu attiecināt arī uz Ūsiņa atnestajām un viņa mielastā patērētajām olām. Taču avotos šāda motivācija tieši izteikta nav. Tādēļ jāapstājas tikai pie paša fakta konstatējuma: Ūsiņa līdzdalība mielasta sagatavošanā un baudīšanā garantē sakrālo raksturu.
Jau agrāk citā sakarā esmu aizrādījis, ka latviešu debess dievi paši palīdz sagatavot mielastā patērēto dzērienu – alu. Ūsiņš šai ziņā, kā avotu analīzē redzējām, nav nekāds izņēmums. To dara arī viņš.
Es vēlreiz gribu aizrādīt uz iepriekš minēto mielasta sagatavošanu ugunskurā un izcelt ugunskura nozīmi. Tekstu analīze dod pamatu apgalvot, ka ugunskura vieta ir sakrāla vieta. No otras puses, manā izpratnē šāds fakts nedod iemeslu spekulācijām, kas ugunskura sakrālo raksturu saista ar Saules kultu. Tas tā var būt citos apstākļos, bet mūsu avotos par to nav nekādu tiešu izteikumu. Tāpat atklāts ir jāatstāj jautājums par kulta dziesmu vietu un lomu, jo pagaidām trūkst jebkādu pētījumu šai laukā.
Te nupat iztirzātajos faktoros jaušama kristīgo svēto klātiene, un tomēr redzams, ka tie pieder latviešu priekškristīgajai reliģijai. Saistot šos Ūsiņa kultā saskatāmos senos elementus ar iepriekš teikto par Ūsiņu kā debess dievu, mēs tagad skaidrāk apjaušam viņa tēlu.
Šī pētījuma rezultātā ir atzīmējamas vairākas atziņas. Avotu iztirzājums neapstiprina uzskatus, kas dievu Ūsiņu latviešu reliģijā izskaidro kā aizguvumu no vācu vai krievu reliģiskās tradīcijas. Ne viņa vārds, ne būtība nav izskaidrojama tādā veidā, jo šo tautu tradīcijās trūkst apliecinājumu kādai būtnei, kas atbilst Ūsiņam. Nav pamata apgalvot, ka Ūsiņš ir jaunradīta būtne, kas ieviesusies latviešu tautas reliģijā kristīgo svēto, it sevišķi Sv. Georga iespaidā. Tāds uzskats nedod izskaidrojumu vārdam Ūsiņš, kas, kā redzējām, ir apliecināts jau kopš 16. gs. vietvārdos un personvārdos. Nav ticams, ka tie būtu jau radīti kristiānisma iespaidā. Avoti nepārprotami apliecina pretējo, proti, ka vairāki svētie: Sv. Georgs, Sv. Miķelis, Sv. Mārtiņš kristīgā sinkrētisma veidošanās laikā iespiedušies priekšstatos, kas saistīti ar Ūsiņu. Taču tie nekad nav spējuši pārņemt ne visas Ūsiņa funkcijas, ne arī iespiesties visos tā kulta elementos. Kristīgie svētie nav spējuši iespiesties tais Ūsiņa kulta elementos, kas to saista ar debess dieviem. Svētajiem nevarēja būt dēli, un tie nevarēja jāt pār akmens debess kalnu. Nav iespējama šo ar Ūsiņu saistīto priekšstatu veidošanās kristīgajā laikā, jo tie runā pretī mācībai par kristīgiem svētajiem. Netieši to apstiprina arī fakts, ka viņi bez šķēršļiem varēja iekļūt Ūsiņa zirgu patronātā, jo tas saskanēja ar šo kristīgo svēto iedabu.
Mūsu iztirzājums rāda, ka Ūsiņš ir debess dievs, vai – saskaņā ar kādu manis agrāk lietotu terminu – viņš pieder lielajai seno latviešu debess dievu ģimenei. Šai ziņā viņam raksturīgas pārējo šīs saimes locekļu tipiskās īpatnības – viņš ir jātnieks, un viņam ir savi zirgi. Viņš jāj tāpat kā tie pār debess kalnu un piemērotā gadalaikā ierodas pie latviešu zemnieka. Tas notiek pavasarī. Palaikam pētnieki, skatot viņa ciešo sakaru ar zirgiem, to ir uzskatījuši par zirgu dievu, t. i., to patronu. Viņa gādība par zirgiem tiešām ir liela. Bet šis Ūsiņa aspekts bijis tik nospiedošs un pārvarošs, ka mazāk ir ievēroti citi apstākļi. Atsevišķi pētnieki jau aizrādījuši, ka Ūsiņa funkcijas ir plašākas, un to iespaidīgi apliecināja arī mūsu avoti. Jāatgādina tikai kāds ļoti spilgts moments – mūsu tekstos tik bieži atkārtotais apliecinājums, ka Ūsiņš, atjādams pār kalnu, atnes kokiem lapas un laukiem zaļu zāli. Liekas, tieši šeit ir redzama Ūsiņa dziļākā nozīme un debess dieva būtība. Zaļās lapas un zaļā zāle ir pavasara atnākšanas apliecinājums, uzskatāms pierādījums, ka dzīvība atkal atgriežas. Lai varētu novērtēt šī fakta nozīmi, ir jāpazīst un skaidri jāapzinās zemnieka pilnīgā atkarība no dabas. Pavasari zemnieku tradīcijā sauc arī par bada laiku: par to lasāmi norādījumi arī mūsu tekstos. No šī bada un posta zemnieku varēja pasargāt tikai labs pavasaris ar laikus sazaļojušu zāli. Tā zemnieka dzīvē ir ļoti svarīga situācija un attiecas ne tikai uz zirgiem. Te ir redzams atrisinājums arī dažkārt diskutētajai problēmai par Ūsiņa plašākajām funkcijām. Viņš pat rūpējas par vēršiem un aitām, un arī sējumiem – miežiem un auzām. [..]
Otrs jautājums ir – kādēļ šis gaismas dievs kļuvis par tik izteiktu zirgu patronu? Te, liekas, sadarbojušies divi faktori. Vispirms – šai darbā vairākkārt atzīmētais fakts, ka visi latviešu debess dievi ir saistīti ar zirgiem. Tas ir tautas apziņā ļoti dziļi iesakņots priekšstats ar tendenci iespaidot pat tādus dievus, kam sākotnēji nav sakara ar debess dieviem, piem., Laimu. Debess dievu saistība ar zirgiem ir ļoti sena indoeiropiešu tautu tradīcija, un latvieši šai ziņā nav nekāds izņēmums. Drīzāk otrādi, to vēlāka kristianizēšana ir atļāvusi šiem priekšstatiem tik spilgti saglabāties arī vēlākā laikā.
Šie apstākļi jau paši par sevi ir pietiekami, lai apšaubītu uzskatu, ka Ūsiņš par zirgu dievu izveidojies Sv. Georga iespaidā. Katrā ziņā zirga izcilā loma šai zemnieku kultūrā ir bijusi nodibināta ilgi priekš kristiānisma parādīšanās. Zirgs tanī jau sen bija pacelts mītiskā sfērā un piederēja pie sakrālās pasaules simboliem. Šī atziņa tomēr nevar būt pamats maldīgam uzskatam, ka Sv. Georga kultam nebūtu bijis nekādas nozīmes tik izteiktajā Ūsiņa zirgu patronātā. Patiesībai tuvāk laikam ir atziņa, ka Sv. Georga loma bijusi ļoti liela: proti, kristīgajā sinkrētismā attiecībā uz Ūsiņu tā bijusi konservējoša. Viņš, kļūdams pazīstams latviešu kristianizēšanas laikā kā jātnieks, palīdzēja saglabāties priekšstatiem par kādu citu jātnieku – Ūsiņu, piederīgu pavisam citai reliģiskai pasaulei. Mēs te sastopam kādu pazīstamu modeli latviešu reliģiskā sinkrētisma veidošanās procesā un to atgādinām.
Latviešu reliģijā viens no vecākajiem priekšstatiem ir Dieva dēli, arī izcili jātnieki, kas atbilst senindiešu Ašvīniem. Kristiānisms atnāca ar vēsti par Dieva dēlu, kaut citādi motivētu, tomēr dēlu, latviešiem labi pazīstamu ģimenes locekli, empīrisku parādību, bet arī reliģisku priekšstatu. Taču seno Dieva dēlu reliģiskais spēks bija tik liels, ka, veidojoties sinkrētismam, kristīgo Dievadēlu bez grūtībām uzņēma latviešu Dieva dēlu pulkā un piešķīra arī viņam to funkcijas. Un ne tikai Jēzus vien, bet arī vesela rinda kristīgo apustuļu un svēto kļuva par Dieva dēliem. Bet no otras puses – kristīgais Dievadēls atdeva daļu funkciju un atribūtu arī senajiem latviešu Dieva dēliem, proti, krustu, sveci u. c. Pēc šī modeļa, liekas, ir veidojušies sinkrētiskie priekšstati par Ūsiņu, seno gaismas dievu. Tas uz sava akmens zirga pavasarī atjāj pār debess kalnu, nesdams kokiem lapas un zirgiem zāli. Tā viņš nodrošina zemnieka eksistenci. Paliekot tai pašā metaforu valodas atmosfērā, tagad saprotam, ka latviešu zemnieks pēc pieguļnieku upura mielasta savu zirgu aizgādību nenodeva, kā to varēja sagaidīt 19. gs., Sv. Georgam vai kristīgo Dievam, bet lielajam Pieguļniekam: “Lai tad nu Ūsiņa tēvs tos zirgus glabā; nu jau Pieguļnieks mājā!” Pie šī latviešu lūgšanas teksta ir jāpiezīmē, ka pēdējā vārda “mājā” semantiskā jēga ir “viņš ir atnācis”. Nakts tumsā pie latviešu zemnieka no debess kalna bija atjājis senais gaismas dievs, un viņš jutās drošs tā aizgādībā.