Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.
mitoloģija
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par franču filozofa Alēna de Benuā (dz. 1943. g.) mīta un mitoloģijas izpratni.
Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Ulža Bērziņa tulkoto senskandināvu mītisko un varoņu dziesmu krājumu, ko pazīst kā Poētisko vai Vecāko Eddu. Eda vienotā kodeksā apkopota 13. gs., bet tās dziesmas iestiepjas 9.-12. vai pat daudz tālākā senatnē.
Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Mirsusnehums dzīvo kopā ar saviem vecākiem, līdz viņam ir izaugusi gara bārda. Taču viņš ļoti vēlas izzināt pasauli, jo īpaši – atrast zemi ar daudzām sievietēm. Apspriežoties ar saviem vecākiem, viņš no tēva saņem šādu padomu: “Dodies uz sabrukušā staļļa stūri un roc tur. Ko tu tur ņem, to ņem, ko neņem, to neņem.”
Citkārt vienkāršais, praktiski bez domāšanas paveicamais uzdevums šoreiz bija tālu pāri iespēju robežām. Vēl vienreiz, nu jau drīzāk, lai pārbaudītu nepielūdzamo, Zigis pamēģināja pacelt plecus, atbalstoties uz labās rokas elkoņa, – lai vēlreiz atskārstu, ka viņam vairs nemaz nav labā elkoņa. Ja gribētos būt ļoti godīgam un precīzam, tad varētu sacīt, ka nebija visas labās rokas.