Mij-krēslī

Dienvidu pusē klints nogāze bija apaugusi ar dzeltenpelēku ķērpi. Vēl zemāk mazs, sarkanām ogām piebiris krūmājs turpināja lepoties košā zaļumā, kaut arī iedobe aiz tā jau bija piepildīta ar dzeltenām un sarkanām lapām.

“Vēja atnestas, citu koku taču šeit nav!” – Zigis nodomāja.

Vienalga, zaļganajām sūnām un košajām lapām pildītā ieplaka izskatījās kārdinoši. Gulēt tajā būtu daudz ērtāk nekā uz cietās klints, taču, lai aizkļūtu līdz tai, Zigim vajadzētu vairākas reizes pārvelties no sāna uz sānu un varbūt pat mazu gabaliņu rāpot uz elkoņiem, lai tad ar pēdējo kūleni iekristu mīkstajā lapu segā.

Citkārt vienkāršais, praktiski bez domāšanas paveicamais uzdevums šoreiz bija tālu pāri iespēju robežām. Vēl vienreiz, nu jau drīzāk, lai pārbaudītu nepielūdzamo, Zigis pamēģināja pacelt plecus, atbalstoties uz labās rokas elkoņa, – lai vēlreiz atskārstu, ka viņam vairs nemaz nav labā elkoņa. Ja gribētos būt ļoti godīgam un precīzam, tad varētu sacīt, ka nebija visas labās rokas.

Atmiņā vēl glabājās kaulu un muskuļu nosaukumi: humerus, ulna, radius, biceps brachii, brachialis, coracobrachialis un brachioradialis…

“Pietiks, bračiņ!” – pats priekš sevis uzskaitījumu nobeidza Zigis.

Atslēgas kauls un lāpstiņa savās vietās, sānu un pleca muskuļi pārvērtušies par maltu gaļu… ribas, mjā – ribas bija tik pamatīgi ietriektas akmenī, ka jau šķita tam piederīgas.

“Fosilās ribiņas” – Zigis gribēja iesmieties, bet iznāca kaut kā nelāgi: “Labs ir, jādomā par kaut ko citu. Kaut ko ēdamu…”

Krūms ar sarkanajām ogām bija tuvāk nekā lapām pildītā iedobe, un doma par atveldzējošu, skābenu sulu, kas piepildītu muti, ogas sakožot, daudz uzmācīgāka nekā mīkstākas guļvietas kārdinājums.

“Mēģināt veldzēt slāpes ar iztēles spēku” – Zigis atkal iesmējās, bet tūlīt pat kļuva nopietns: “Un kāpēc ne? It kā man būtu izvēle.” Viņš pacēla skatienu augšup, lai lēnām un pamatīgi izbaudītu visu procesu: kā krūms lēnām iepeld redzeslokā, ogas tiek pamanītas, novērtētas un tad uzsāk ceļu uz muti, tiek satvertas ar lūpām, uzmanīgi pārkostas un pār mēli izlīst skābenā sula…

“Hek” – kaklu aizsprostoja pēkšņas izbailes: “Drāšu krūms, bleķa ogas…” Skābumam bija pārāk spēcīga metāla piegarša, tā nevēstīja neko labu.

“Ar iztēles ogām noindējies… cik tā būtu skaista epitāfija…” – doma iesākās un pazuda, Zigis sasprindzināja redzi. Apkārtnē kaut kas mainījās, it kā savirpuļoja lapas…

“Vējš, vējš no ielejas nes lapas šurp…” – arī šī doma pazuda turpat, kur iepriekšējā. Zigis piesardzīgi skatījās uz nupat ieraudzīto jaunumu – starp viņu un krūmu bija ienācis papēdis. Augsts, apmēram divas collas, slīps un uz augšu platāks. Papēdī atspiedās dzeltenas ādas zole, kas straujā izliekumā devās uz leju tam palīgā balstīt savu valkātāju. Pāri zolei stiepās divas metāla važiņas, tās aptvēra zābaka arku un noslēdzās pēdas ārpusē ar sprādzi, virs papēža slējās piesis, iekšpusē daudz spožāks kā ārpusē.

“Kavalērija ir klāt, filma iet uz beigām” – izšāvās cauri prātam, bet Zigis nespēja atraut skatienu no zābaka. Tumši brūnā virsāda aptvēra potīti, praktiski nekrokojoties. “Tur kaut kur jābūt rāvējslēdzējam” – viņš nodomāja un pamēģināja atkal pacelt skatienu, bet stulmu aizsedza tumši zila smaga zīda kroka. Pāri tai vēlās violeti mežģīņu volāni, kas, sajaucoties ar vēl kādām melnām špicēm, apstiprināja apziņas nostūrī uzplaiksnījušās aizdomas… tas bija sievietes zābaka papēdis. Jātnieces, kura prata un nevairījās lietot piešus.

Zābaks sašūpojās un pagriezās, priekšplānā izvirzot purngalu. Pēc mirkļa tam blakus nostājās otrs un tad abi papēži atrāvās no akmens. Jātniece, noliecoties uz priekšu, pārnesa svaru uz pirkstgaliem. Cenšoties nemirkšķināt, Zigis pat aizturēja elpu.

Vispirms redzeslaukā nonāca cimds. Tādas pašas brūnas ādas, šaura plauksta ar ļoti gariem pirkstiem… No stāvās mežģīņu apkaklītes spraucās ārā smalka šalle, kakls… Zigim galvā iedunējās asinis… vēl pēc mirkļa viņa acīm atklājās zods, sarkanas – kāds varbūt teiktu: pārāk plānas lūpas, ar aristokrātisku izliekumu greznots deguns, augstos vaigu kaulus ietvēra tumšu mati vilnis… un tad viņš ieraudzīja acis – ļoti tumšas, gandrīz melnas, lielas, mirdzošas un samtainas.

“Ehh” – smagi izelpoja Zigis, samirkšķinājās un, beidzot ieraudzījis visu jātnieces seju kopumā, saprata, ka skatās uz visskaistāko sievieti, kādu jebkad ir redzējis. Viņš pāris reizes dziļi ieelpoja, lai saņemtos dūšu, un tad pārcēla skatienu vēl vairāk atpakaļ. Galvā atkal iezvanījās – uz kreisā ceļa pietupusies, pār viņu bija noliekusies sieviete, kuras smaida dēļ iet līdz pasaules galam būtu vienkārši bauda.

Lūpu kaktiņiem piepaceļoties un ar mazliet vibrējošu ‘r’ skaņu jātniece ierunājās: “Des hehrsten Helden verzehrt!” (1)

Vācu valoda, ko Zigis bija mācījies septiņus gadus skolā un tad vēl četrus universitātē, viņam nu bija sublimējusies četros vārdos: “Meine Damen und Herren!” “Damen – tas taču ir daudzskaitlis” – domās ievaidējās Zigis: “MehrzahlDamen, EinzahlDame; meine Dame!” Atkal vaids: “Tas neder! Kā tad tas bija … Frr … Frau! … Arī neder … Frr … Frühstückszeit … Idiots … Fräulein! FRÄULEIN![1] No piepūles galvā iedārdējās, daiļavas stāvs viņa acu priekšā notrīcēja un it kā pārplīsa divās daļās. Abas daļas sašūpojās un aizpeldēja katra uz savu pusi. Galva noreiba un Zigis smaidot noraudzījās abās skaistulēs, kuras bija noliekušās par viņu. “Nu redz! Būtu noderējis arī daudzskaitlis: Meine Damen!” – tālumā iežūžojās doma, bet kakla galā kaut kas noguldzēja un metāliski skābenā garša atkal izplūda mutē.

Šādus krēslus ar apaļu sēdekli, liekta koka atzveltni un kājām vecmamma bija saukusi par Vīnes krēsliem. Šeit tie bija salikti garās rindās uz sarkanas mīkstas grīdsegas – kopā ar liekto metāla stieņu margām gar krēslu rindām tiem vajadzēja radīt vieglu un apgarotu gaisotni. Patiesībā tās bija šausmīgi neērtas mēbeles, kuru atzveltņu apaļkoki tā vien kāroja iegrauzties sēdētāju mugurās kaut kur zem lāpstiņām, tur, kur vairāk sāp. Skrūves veikli griezās ārā no savienojumiem un plēsa apģērbu. Salaidumu vietas atlīmējās un čīkstēja, skaļumā pārspējot vijoles.

“Šī noteikti nav Vīne” – sev atgādināja Zigis. “Bet vismaz krēsli kā Vīnē!”

“Dižais varonis še galvu nolicis” (1) – tālu lejā savu dziesmu turpināja ražena apjoma dīva. “Pā-pā-pa-pā-pāā!” – straujā ritmā kāpienu uzsāka tromboni. “Hoja-toho, hojo-toho, hei-a-ha, hei-a-ha!” – tiem palīgos aizdrāzās vijoles.

“Mēs pielidosim zemu – uzlecošās saules aizsegā”, Ziga galvā ierunājās puskails vīrietis platmalainā kavalērista cepurē un, mirkli padomājis, piebilda: “Mīlu napalma smaržu rītausmā!” Zigis iesmējās. „Ššhh! Nu tiešām!” – uz viņu iešņācās no vairākām pusēm, un Zigis nokautrējies nolaida plecus. Viņš jutās pārējai publikai mazliet nepiederīgs – Mūsdienu apokalipse bija pabeigta vairākus gadus, pirms Zigis nāca pasaulē, tomēr pirmoreiz Vāgnera mūzikā viņš tiešām ieklausījās skatoties, kā pulkvežleitnanta Kilroga vadītā helihopteru kaujas ierinda uzbrūk vjetkongu ciematam. Valkīru leitmotīvs – jeb, kā pats komponists teiktu, “Grundthema” – vēlāk kļuva par Ziga iemīļotāko muzikālo epigrāfu… tas ieskanējās jo īpaši tad, kad motocikla spidometrs rādīja vairāk par 150 km stundā.

“Zvērestu mūžīgais sargs!” – dziedātāja sakratīja spārniem greznoto ķiveri. “Savu skatu no manām sērām nenovērs!” (2)

“Ar šito gabalu savu pastāvēšanu beidza Berlīnes filharmonija! Viņi to esot spēlējuši gaisa uzlidojuma laikā, kad filharmonijas ēka sabumbota lupatu lēveros… dzīvi palikušie orķestranti esot turpinājuši spēlēt līdz nākošam bumbas trāpījumam… diriģents palicis pēdējais!”

“Visu, visu, visu nu es zinu!” – pacēlusi uz augšu apaļīgās rokas, primadonna savicināja tajās sažņaugto ķēdi: “Viss nu man atklāts!” (3) Aiz viņas muguras ieblāzmojās sarkans prožektors.

Jātniece bija nometusies uz ceļiem. Cimdotās plaukstas cieši kopā saspiedusi, viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

O ihr, der Eide ewige Hüter!” – viņa sacīja izmisuma pilnā balsī. Acis uz mirkli pavērās tālumā, tad atkal pievērsās Zigim, nu tās bija kļuvušas patiesi melnas: “Lenkt euren Blick auf mein blühendes Leid!” (2)

Mir is´ alles Wurscht[2] – no jauna atgūto apziņu Ziga galvā apsveica priecīga maza balstiņa. Zigis atkal ievaidējās. Viņš gribēja pateikt svešiniecei kaut ko jauku, kaut ko par to, ka ir priecīgs, jo piedzīvojis šo dienu un viņu redzējis, ka nav varējis ticēt, ka pasaulē vispār dzīvo tik skaistas sievietes, ka viņš pavisam drīz dabūs savu ārsta diplomu un varēs apmaiņas programmas ietvaros doties stažēties – uz Vāciju vai Austriju, no kurām viena taču ir viņas Heimat and Vaterland, un tad viņi varēs atkal satikties un…

Du bist verückt mein Kind – Du muss nach Berlin![3] – mazā balstiņa atkal iegavilējās. Zigim gribējās palūgt, lai jātniece neraud, lai pasmaida…

Tas bija neiespējami, bet uz mirkli šķita, ka sieviete viņu ir sadzirdējusi. Viņa pārstāja šūpoties, izstiepa uz priekšu roku, ļoti lēnām un, apņēmīgi sacījusi: “Alles, alles, alles weiß ich, alles ward mir nun frei!” (3), piecēlās. Zigis ar skatienu sekoja viņas sejai, līdz tā pazuda no redzeslauka, acu priekšā palika tikai tumši zilais jātnieces zīda tērps.

“Heh” – cauri Zigim izšalca nu jau labi pazīstamais metāliskais skābums. “Der verfluchte Liederkranz[4] – viņš pārmetoši sacīja baltajai gaismai, kas iešļācās acīs, izdzēšot visu.

Redzes leņķis bija mainījies. Tagad Zigis varēja redzēt nevis griestus, kā tas piederētos, guļot uz muguras ar ļoti zemu spilvenu, nu viņš skatījās it kā no griestiem uz leju: uz gultu ar metāla margām un balto palagu, ko pats jau bija paspējis ar asinīm nosmērēt tumši sarkanu. Pār gultu bija pārliekusies viena no slimnīcas nakts dežurantēm – viņš šo meiteni bija redzējis lekcijās medicīnas fakultātē. Hilda – tāds bija viņas vārds.

Meitene pacēla galvu un, ar roku atglaudusi no sejas tumšos matus, ievaidējās. Tad vēlreiz pārbrauca ar roku pār seju un saņēmusies uzsauca kādam, kas bija kaut kur aiz šīs istabas: „Mūsu baikerim 280 un kāpj! Aizskrieniet pēc doktora Granes!”

“Nu, un kāpēc šajā jāiejauc galvenais ārsts un mūsu profesors? Viņš ko – gribēja man pateikt ardievas?” – Zigis jautāja meitenei, bet viņa neklausījās. Satvērusi gultā gulošā roku savās plaukstās, viņa stāvēja pie gultas ar aizvērtām acīm…

Aplausi un kaut kas ovācijām līdzīgs skanēja tikai parterā. Balkonā un galerijās skatītāji pāris reizes sasita plaukstas un, no Vīnes krēsliem kājās pielēkuši, devās uz izejām. Zigis atspiedās ar muguru pret sienu, lai nebūtu ceļā mākslas baudītāju vilnim. Viņam nebija, kur steigties, viņš nevarēja nokavēt autobusu. 40 minūtes ar motociklu – un viņš būs mājās, tikai ģērbtuvē ķivere jāpaņem…

Līdzi pēdējiem klausītāju soļiem kaut kur no orķestra bedres tumsas spārnos pacēlās divi kraukļi. Tie lēni uzņēma augstumu, ar platu loku izvairījās no kroņluktura un smagu spārnu vēzieniem devās cauri tumšajam un garajam gaitenim uz baltās gaismas pielieto izeju. Pārsteigts noskatījies putnu lidojumā, Zigis tiem sekoja.

—————————————————————————————————————-

Piezīmes.

Reizēm pēc stāsta izlasīšanas rodas jautājums: Par ko tas bija?

Vienā teikumā – medicīnas fakultātes pēdējā kursa students Zigfrīds (Zigis) pēc Vāgnera operas Dievu mijkrēslis noklausīšanās, dodoties mājup ar motociklu, cieš negadījumā un mirst, pie samaņas tā arī nenācis. Stāstā ir atainotas viņa dzīves pēdējās minūtes, kad viņš atrodas it kā divās pasaulēs: savās atmiņās un domās. Divi kraukļi, ko viņš redz pašās beigās, ir skandināvu dievības Odina pavadoņi Hugins un Mugins. Hugins simbolizē domas un Mugins atmiņas. Pa šīm divām jomām klejo Zigis; grimstot dziļāk nemaņā, viņš no vienas nonāk otrā.

Stāsts ir cieši saistīts ar operu. Zigis pirmsnāves vīzijā redz kādu sievieti, kas sarunājas ar viņu vāciski. Sekojot līdzi viņas teiktajam, kļūst skaidrs, ka viņa atkārto operas pēdējo āriju, ko dzied galvenā valkīra – Brunhilde, tikai vācu valodā. Brunhilde to dzied pie Zigfrīda bēru sārta un pēc tam liek atvest savu zirgu Grani, lai uz tā iejātu uguns liesmās. Zigim līdzās pie viņa gultas stāv studiju biedrene Hilda, kura vienā brīdī liek pasaukt dakteri Grani. Kur šai brīdī īsti atrodas Zigis? Slimnīcas gultā – vai jau nākošajā pasaulē? Šķiet, ka viņš nesaprot, ko viņam saka sieviete – jātniece, neatpazīst viņā valkīru, neatpazīst viņas teiktajā slaveno āriju, atbild viņai ar muļķīgu bērnu dziesmiņu tekstiem. Valkīru uzdevums bija kritušo varoņu dvēseles aizvest uz Valhalu, lai tur tie dzīrotu mūžīgi kopā ar Odinu. Vai Zigim ir priekšā ceļš uz Valhalu? Bet Brunhildes iejāšana bēru sārtā izraisa šīs dievu mītnes bojāeju! Vai vispār ir Valhala Zigim?

Jātniece saka tos pašus vārdus, ko Zigis pirms tam dzirdējis Brunhildes noslēguma ārijā, tikai vācu valodā. Vienlīdzīgie teksti ir atzīmēti ar skaitļiem 1, 2, 3.


[1]  “Manas dāmas un kungi!… Daudzskaitlis – dāmas, vienskaitlis – dāma; mana dāma… Kundze… Brokastlaiks… Jaunkundze!” – vācu val.

[2] “Man tas viss viena desa” – dziesmiņa vācu val.

[3] “Tu esi traks, mans bērns – tev jādodas uz Berlīni” – dziesmiņa vācu val.

[4] “Nolādētais Dziesmu Vainags” – vācu val.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: