Preses apskats 3

“La France face aux défis du monde” (“Francija pasaules izaicinājumu priekšā”), C dans l’air, 24.01.2022: https://www.youtube.com/watch?v=DTF8-Jv5uHo (filmēta intervija)
Francijas prezidenta kandidāts Ēriks Zemmūrs: “Esmu reālpolitikas aizstāvis, pieņemu citas valsts tādas, kādas tās ir, un nedefinēju citas valstis pēc cilvēktiesību standartiem.”   
Šis ir no bēdīgi slavenās – toņa ziņā, manuprāt, nedaudz uzspēlētās – intervijas, kurā Zemmūrs gandrīz vai (ne gluži, bet tuvu tam) atbalstīja Krievijas tiesības pievākt Ukrainu. Viņš redz NATO kā amerikāņu jaukšanos Eiropas iekšējās lietās, pašu NATO kā novecojušu veidojumu, kuram bija jāizzūd pēc Aukstā kara beigām. Viņš uzsver, ka 1945. gada pasaule jau sen ir beigusies un tagad pareizākais būtu – katrs pats par sevi, katram sava aizsardzība un sava nacionālā armija. Atšķirībā no mums, kas dzīvojam reģionā un neliktu pat mazo pirkstiņu ķīlā par Krievijas patiesajiem nolūkiem, viņš Vladimira Putina darbībās redz vienīgi leģitīmu vēlmi turēt ap sevi drošības zonu, savukārt Ukrainas lūgumā pēc palīdzības – gandrīz vai amerikāņu draudēšanu Krievijai. Viss šis ir vismaz tuvredzīgi, ja ne pilnīgi akli.   

Amerikāņu tā sauktais neokonservatīvais politikas teorētiķis Roberts Keigans kādā intervijā reiz sacīja, ka ir šausmīgi ielūkoties reālpolitikas reālismā, jo tas ir ļoti neglīts. To sakot, gan viņš, gan Zemmūrs būtībā nesaka neko jaunu: reālpolitikas tēzes bija jau nevainojami formulētas nemirstīgi aktuālajā seno atēniešu vēsturnieka Tūkidida grāmatā Peloponēsiešu karš. Atgādināšu dažas: mazajām valstīm rūp taisnīgums tikai tāpēc, ka tās ir mazas; visas cilvēku pasaules starpvalstu attiecībās nav ārēja, augstāka arbitra, tāpēc taisnība galu galā izrādās tam, kurš to var panākt ar spēku; un tā tālāk. Bet ir arī cita mācība no šī paša Peloponēsiešu kara: pat ja vienu valstu palīdzēšanā citām vienmēr var atrast vismaz divdomīgu un vismaz pelēku motivāciju, tas nav gluži tas pats, kas sacīt, ka taisnīgumam nav vietas un vienmēr uzvar smagākā dūre. Plēsonīgas un netaisnas ārpolitikas neaizsargātā pavēdere ir ietekme, ko tā atstāj uz pašu valstisko kopienu, kura šādu politiku ved: tā pamazām sapūst un sairst no iekšpuses – lai arī ārēji šķietami triumfē.         

The Yomiuri Shimbun, “Japanese govt eyes fully online divorce mediation settlements” (“Japānas valdība lūko pārcelt visu laulības šķiršanas procesu onlainā”), 04.02.2022: https://the-japan-news.com/news/article/0008216304
Japānas valdība Dietas (Parlamenta) sēdei jau marta sākumā plāno iesniegt likumprojektu, kas ļaus visu laulības šķiršanas procesu vadīt tiešsaistes konferences režīmā. Likumprojekts, kura mērķis ir mainīt kārtību, kas regulē laulības šķiršanu, ļaus abām pusēm savus nolūkus izteikt tiešsaistes konferencē, bez vajadzības ierasties tiesas sēdē.
Šis ir spilgts piemērs tam, kā var visu darīt pilnīgi aplami. Pirmkārt, koronas krīzes laikā vajadzētu nevis atvieglot laulības šķiršanās procesu, bet, tieši pretēji, ieviest šķiršanās moratoriju, proti, nešķirt nevienu. Kad beigsies visas “mājsēdes”, ieilgušie ārkārtas stāvokļi un citi ierobežojumi, vismaz daļa izmisušo mierīgi apdomās savu lēmumu un varbūt to mainīs. Otrkārt, arguments, ar kuru mēģina pasargāt cilvēkus no emocionālām ciešanām, tiesas zālē satiekot savu tobrīd vēl laulāto draugu, nekam nav derīgs: ne tikai tad, bet jo īpaši tad, ja pārim ir kopīgi bērni un pāris tomēr šķiras, tas ir visu (gan viņu pašu, gan bērnu, gan visas Japānas valstiskās kopienas) labākajās interesēs – sekmēt un veicināt viņu spēju atrasties kopā vienā telpā un spēt sarunāties reālā klātbūtnē. Kā minimums – spēt paskatīties sejā.      

“Madarai no plastisko operāciju šova Taizemē veikta dzimuma maiņa”, Delfi, 12.01. 2022: https://www.delfi.lv/izklaide/sovbizness/stils/madarai-no-plastisko-operaciju-sova-taizeme-veikta-dzimuma-maina.d?id=53948355
Janvāra sākumā 38 gadus vecā sieviete izlidoja no Rīgas uz Helsinkiem, lai tālāk dotos uz Taizemi, kur viņai veikta dzimuma maiņas operācija. Par gatavošanos operācijai viņa vēstīja tviterī.
20. gadsimts bija iezīmīgs ar daudziem pagriezieniem, taču īpašu ievērību pelna apstāklis, ka no Hipokrata zvēresta, kas bija vadījis ārstu profesiju gandrīz 2000 gadus, vēsā mierā tika izsvītroti gandrīz visi konkrētie aizliegumi (nenodzīt grūtniecei augli; nedot nāvējošas zāles ne slimniekam, ne kādam citam, kas tās lūdz; stingri glabāt kā noslēpumu jebko, kas uzzināts par slimnieka ģimeni, u.tml.), bet arī pats pamata princips: primium non nocere (“pirmām kārtām nekaitēt”). Fiziski vesela cilvēka ģenitāliju sakropļošana vai amputācija ir spilgts šī morālā aizlieguma pārkāpuma piemērs. Savukārt šādu lepni pasniegtu ziņu ievietošana sadaļā “šovbizness” – protams, bez jebkāda mājiena uz jebkādiem morālas dabas jautājumiem, kas šādu Taizemes braucienu sakarā būtu apspriežami, – kārtējo reizi liek jautāt: kam šis “šovs” tiek izrādīts, kāpēc un ko gaida no tā skatītājiem.

“Rotterdam bridge to be dismantled so Jeff Bezos’ yacht can pass through” (“Roterdamas tiltu dekonstruēs, lai Džefa Beizosa jahta varētu izbraukt kanālu”), Dutch News, 02.02.2022: https://www.dutchnews.nl/news/2022/02/a-bridge-too-far-local-anger-at-dismantling-of-historic-bridge-for-bezos-boat/
Runa ir par 1927. gadā būvētu Roterdamas tiltu, kuru 2017. gadā restaurēja kā daļu no pilsētas industriālā un kultūras mantojuma. Pēc restaurēšanas pilsētas dome apņēmās to vairs neaiztikt un piešķīra tam aizsargājama pieminekļa statusu. Runa ir arī par Amazon dibinātāja un vadītāja Džefa Beizosa 127 metrus garo jahtu, kuras trīs masti ir pārāk gari, lai izbrauktu zem tilta un nokļūtu tur, kur nu tai plānots nokļūt. Beizosa kungs, protams, apņemas samaksāt par tilta vidus daļas demontāžu un pēcāk restaurēšanu iepriekšējā izskatā. Savukārt daļa roterdamiešu protestē, ka kaut kāds amerikāņu miljardieris no pilsētas domes var iegūt atļauju, kādu neviens vietējais pat sapņos nav redzējis. Jāpiebilst arī, ka argumenti, ar kuriem dome ir gatava atbalstīt atļaujas izdošanu, nav īpaši veiksmīgi: tilta demontāža ienesīšot pilsētai papildus līdzekļus, kā arī nodrošināšot strādājošajiem peļņu. Bariņš roterdamiešu, ja atļauja tikšot izsniegta, sola stāvēt krastā un apmētāt Beizosa jahtu ar puvušām olām. Bet tajā visā, šķiet, slēpjas bezpalīdzīgas dusmas pret neskaidru objektu. Vai šis objekts būtu amerikāņu multimiljardieri ar savām luksusjahtām? Diez vai. Vai tas būtu tieši Amazon, kuru apsūdz cieņpilnu apstākļu nenodrošināšanā pakotājiem noliktavās, nodokļu nemaksāšanā, augstākā līmeņa politiskā lobija izmantošanā savtīgiem mērķiem un burtiskā vispasaules monopolstatusā? Daļēji. Bet visvairāk šīs bezpalīdzīgas dusmas, šķiet, vēršas pret pašu faktu, ka Beizoss ir tāds uzvarētājs (pretēji olu metējiem – zaudētājiem): visi lieto Amazon pakalpojumus, jo nav nekāda labāka un lētāka piedāvājuma, un tādējādi viņi paši zināmā mērā ir samaksājuši gan par šo jahtu, gan par tās ceļojumu cauri kanāliem, gan par plānoto tilta demontāžas atļauju.


Thierry Aimar, « L’injustice sociale n’est pas produite par les revenus, mais par le patrimoine » (“Sociālo netaisnību rada nevis ieņēmumi, bet gan mantojums”), Le Monde, 04.02.2022: https://www.lemonde.fr/idees/article/2022/02/04/l-injustice-sociale-n-est-pas-produite-par-les-revenus-mais-par-le-patrimoine_6112337_3232.html
Lai gan mūsu sabiedrība esot ārkārtīgi jūtīga pret vienlīdzīgu iespēju problēmu un uzskata, ka cilvēku ienākumi ir netaisni sadalīti, tā apņēmīgi pretojas mantojuma aplikšanai ar nodokļiem un jebkādai mantošanas tiesību apšaubīšanai vispārīgi. Ieskaitot arī pašu bagātāko gadījumā. (..) Privileģētie mūsu sabiedrībā tātad nav strādājošie, kuri saņem pārāk lielas algas, bet gluži vienkārši mantinieki.
Šajā viedokļa slejā autors nedaudz sapinas pats savos apgalvojumos: viņš īstenībā vēlas teikt, ka visu cilvēku ienākumiem un starta kapitālam būtu jābūt vienādiem, taču, līdztekus “pārāk lielajām algām”, īstenai vienlīdzībai īpaši traucē “mantošanas tiesību neapšaubīšana”. Un šādu nostāju pauž nevis kāds kaktu komunists kādā attālā tīmekļa nostūrī, bet viens no pazīstamākajiem mūsdienu Francijas ekonomistiem. Cilvēku tiesības pēc saviem ieskatiem apieties ar savu īpašumu, ja tas nav pretlikumīgi iegūts, viņam nešķiet nozīmīgas, savukārt pati motivācija – cilvēki strādā, krāj un kopj, lai atstātu saviem bērniem vai citiem tuviniekiem, jo viņus mīl, – novecojusi, gandrīz vai amorāla tradīcija. 

Agra Lieģe-Doležko, “#EsArī Nr. 1”, Punctum, 31.01.2022:  http://www.punctummagazine.lv/2022/01/31/esari-nr-1/
Žurnāls Punctum uzsāk dokumentālo stāstu sēriju #EsArī, kurā aicina seksuālas vardarbības upurus dalīties ar savu pieredzi un atmaskot varmākas.
Latvijā šāda veida kampaņas atnāk ar pāris gadu novēlošanos, kam ir arī sava labā puse – ir iespējams apskatīties un novērtēt, kā tās citās zemēs attīstījušās un ar ko beigušās. Piemēram, Sandra Millere, kurai Ēriks Brions bija izteicis neķītras piezīmes, Francijā 2017. gadā uzsāka Twitter kampaņu ar nosaukumu #balancetonporc (burtiski, “izmet savu cūku”). 2019. gadā Millere zaudēja pirmajā instancē par nomelnošanu un goda un cieņas aizskārumu un viņai tika piespriesta EUR 20 000 soda nauda. 2021. gadā apelācijas tiesa viņu attaisnoja, apgalvojot, ka iespēja publiski nosodīt seksuālu uzmākšanos “kalpo sabiedriskajam labumam”. Respektīvi, viņa uzvarēja, taču pēc ilga un smaga tiesas procesa, kurā pratināja lieciniekus, skaidroja abu personu iepriekšējās attiecības, notikuma gada un datuma atbilstību patiesībai un tamlīdzīgi. Šī nepatīkamā iespējamība – tikt iesūdzētam tiesā par “varmākas”, kā raksta Punctum, denunciēšanu soctīklos stipri piebremzēja visu “savas cūkas izmešanas” kampaņu.         

Taču dziļākā problēma ar denunciēšanu soctīklos vai literatūras un filozofijas portālos ir šāda: pie tās vajadzētu ķerties tikai kā pie pēdējā salmiņa, apstākļos, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Proti, nav izdevies panākt izrunāšanos, atvainošanos un gandarījumu no pāridarītāja; nav izdevies saņemt palīdzību no vardarbības upuriem paredzētām organizācijām (tās piedāvā arī juridiskas konsultācijas); nav izdevies iesniegt sūdzību policijā. Denuncēšana soctīklos ir pats pēdējais un sliktākais, ko darīt, tieši tāpēc, ka šī metode, metot šaubu ēnu uz darbības motīviem, vājina upura upurstatusu. Jo kāds ir mērķis? Visu pasauli uzrīdīt pret “cūku”? “Cūkai”, cik vien iespējams, apgrūtināt tālāko darba, sabiedrisko un ģimenes dzīvi?

Atriebes eņģeļa zobens ir abpusēji griezīgs, tas draud cietēju padarīt par uzbrucēju un nosodāmo manipulāciju un varmācību nevis pakāpeniski nodabūt nost no galda, bet tikai pārbīdīt kā šaha figūru.    

Arnis Sauka, “Nauda runā: Populisti ar izrādīšanos ir atklājuši savu nevarību; Saruna ar valsts Prezidentu Egilu Levitu”, Tvnet.lv, 23.12.2021.: https://www.tvnet.lv/7413969/populisti-ar-izradisanos-ir-atklajusi-savu-nevaribu
Bet, runājot par tām problēmām, jāsaka, ka sabiedrībā ir vērojama sašķeltība un neuzticība citam pret citu, pret sabiedrību kopumā un pret valsti vai institūcijām, kuras mēs paši esam ievēlējuši. Tā ir neveselīga un ne tikai Latvija raksturīga attieksme, bet tas ir daudzās valstīs, tāpēc arī starptautiski tiek runāts par demokrātijas krīzi. Decembra sākumā ASV prezidents Džo Baidens rīkoja samitu, veltītu demokrātijai, un tur tika runāts, kāpēc cilvēku neuzticība demokrātijai vairojas. Arī par populistiskajiem strāvojumiem, kādi ir visās valstīs. Dažās tie pat vēlēšanās iegūst vairākumu, esmu pilnīgi drošs, ka tā tas nebūs Latvijā, bet ir valstis, kur tā ir. Tas iemesls lielā mērā ir sociālo tīklu radītā publiskās domas fragmentācija. Agrāk sabiedriskā doma veidojās forumos, kur piedalījās aktīvisti un politiķi, tagad tas ir sadalīts daudzos mazos forumos jeb bieži tiek lietots termins “burbuļos”. Tajos cilvēki iedomājas, ka viņi ir visa tauta, – tie neredz pārējo sabiedrību. Tā rodas daudz lielāka pretstāve nekā iepriekš, kas arī traucē demokrātisko dialogu.
Pat neņemot vērā populisma kā noteiktas agrāras politiskās kustības vēsturi ASV 19. gadsimta nogalē, joprojām pārsteidz, ka t. s. demokrātijas krīzes apstākļos kā galvenais bubulis tiek piesaukts tieši populisms. Jo kas gan ir populisms? Tā ir apelēšana pie labās “parastās tautas”, “mazā cilvēka”, “tantes Bauskā” pret sliktajām elitēm (“Rīgā”). Kur nu vēl demokrātiskāks žests? Vai Latvijas Satversme tās pirmo divu pantu dēļ arī uzskatāma par “populistisku dokumentu”? Tiesiski kodificētās valsts pamatlikuma normas: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai” – arī var uzskatīt par populistiskiem saukļiem, kas vērsti gan pret cara patvaldību un ierēdniecību, gan arī Baltijas vācu elites kārtas neizkustināmajām privilēģijām. Vai Latvijas iedzīvotāji sava neuzticīgā dumpīguma dēļ uzskatāmi par antipolitiskiem, pretvalstiskiem elementiem? Kas gan traucē būvēt politisko uzticamību un leģitimitāti no “apakšas” un no tā, kam tauta jau uzticas? Piemēram, dažādas socioloģiskās aptaujas[1] konsekventi uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk uzticas valsts bruņotajiem spēkiem, pašvaldībām un pie laba ceļavēja vai zvaigžņu stāvokļa arī prezidenta amatam, ko gan, protams, nevar teikt par parlamentu, partijām, izpildvaru. Vai “demokrātiskajam dialogam” obligāti jānotiek partiju formā? Pie tautas “populisma”, neuzticības, dumpīga šķeltnieciskuma tiek vainoti tautas lietotie mediji un tehnoloģijas. Taču šādi apgalvojumi ir koks ar diviem galiem. Vai tad par pašpasludināto eliti arī nevar teikt, ka tā “iedomājās, ka ir visa tauta”? Vai tad elite arī nevar iekapsulēties “burbulī”? Šķiet, gana daudz revolucionārās situācijas pasaules vēsturē ir radušās tieši šādu elites “burbuļu” dēļ. Tāpat arī ar tehnoloģiju – jā, sociālie tīkli, internets, mediji var veidot ļoti sašķeltu un savstarpēji izolētu publisko vidi, bet no otras puses vēl nekad pasaules vēsturē nav bijuši pieejami tādi tehnoloģiskie rīki, lai patiesi praktizētu masu demokrātiju – “dienišķo plebiscītu”, kā to 1882. gadā nosauca Ernests Renāns.

Lāsma Zute-Vītola, “No paaudzes paaudzē. Psalmu dziedājumu tradīciju Ziemeļlatgalē kopj arī pandēmijas laikā”, LSM, 24.12.2021: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/no-paaudzes-paaudze-psalmu-dziedajumu-tradiciju-ziemellatgale-kopj-ari-pandemijas-laika.a435530/?utm_source=lsm&utm_medium=Slide-widget&utm_campaign=slide-widget-1
Dažkārt, kad nomirušais cilvēks tuviniekiem rādās sapņos, tiek uzskatīts, ka šim cilvēkam kaut kā trūkst tajā saulē un viņš lūdz atcerēties par viņu. Tad arī notiek saļmu dziedājumi. (..) “Es zinu vienu dziedātāju no Medņevas pagasta, kura pa dienu nodzied divas saļmas un vakarā viņu aizved ar ātro palīdzību. Jā, tas ir smagi. Nodziedi sešas stundas dienā,” bilst Cibule.
Rakstā garāmejot pieminēts darbīgais jeb izraisošais cēlonis (causa efficiens) vienai no pazīstamākajām Latvijas tradīcijām. Sapņi kopš senseniem laikiem visās kultūrās uzskatīti par īpašu, slepenu, neikdienišķu zināšanu avotu, kas reizēm būtiski mainījuši civilizāciju vēsturi. Viens no slavenākajiem vēsturi mainošajiem sapņiem, saskaņā ar Cēzarejas Eisēbija liecību, parādījies Romas imperatoram Konstantīnam, tobrīd vēl pagānam. 312. gadā pirms kaujas pie Milvijas tilta Jēzus Kristus sapnī viņam paskaidrojis iepriekš debesīs redzētās krusta parādības nozīmi – “zem šīs zīmes tu sakausi savus ienaidniekus”. Pāvels Florenskis savu slaveno 1922. gada skaidrojumu par ikonostasu sāk ar ļoti detalizētu un nopietnu sapņa iekšējās loģikas un uztveres aprakstu. Savukārt modernos, tehnoloģiski un zinātniski lietpratīgos un “atburtos” Rietumus joprojām dažādos veidos kulturāli iespaido 19. gadsimta nogales un 20. gadsimta sākuma freidiskās vai jungiskās psihoanalīzes apsēstība ar sapņa skaidrojumiem, analīzi, kas it kā atklājot dziļākās patiesības par konkrētā sapņotāja identitāti, vēlmēm, traumām un dzīves problēmām.

Taču “saļmu” dziedājumos būtiskākais ierosinātājs ir saikne ar senčiem – radiniekiem, kuri apmeklē sapņos. It kā šie radi un priekšteči nebūtu zuduši, bet kādā dīvainā, grūti saprotamā veidā joprojām būtu klātesoši. Ziemeļu tautām šāda sakrāla priekšteču viesošanās sapņos nav sveša. Piemēram, vikingu laika senskandināviem persona bija četrdaļīga. Vispirms tai bija mainīgs ārējais apvalks, veidols, senskandināvu valodā saukts ‘hamr’ (diezgan fluīds; daži, kas māk, varēja pieņemt lāča, vilka vai čūskas apvalku); latviešu dainu izpratnē to varbūt sauktu par “augumu”. Tad bija ‘hugr’, kaut kas līdzīgs patībai vai dvēselei, kas paliek pēc nāves. Tad vēl personu sastādīja ‘hamingja’ – laba veiksme, laime (reizēm dainās “Laima” lietota arī daudzskaitlī, proti, katram cilvēkam varēja būt vairākas un dažādas “laimas”), reizēm fiziski redzama; tā var atnākt vai aiziet no cilvēka (angļu teicienu “to run out of luck” vikingi uztvertu ļoti burtiski). Un tad vēl bija šī apbrīnojamā cilvēkbūtnes daļa – ‘fylgja’ jeb sekotājs, tāds kā dzimtas vai senču gars un sargājoša personifikācija (varbūt latviešu velis?), kas visur dzīves laikā seko, uzrauga, palīdz, nes sev līdzi tādu kā ģenētiski garīgo asinsradniecības saikni ar visu plašo priekšteču tīklojumu, kas kā koka saknes iestiepjas dziļi senatnē, un vienmēr ir klātesošas, balstošas un sargājošas. Viesojoties sapņos, tās sniedz padomus, lūgumus, aicinājumus un brīdinājumus. Ja Medņevas pagastā kāda kundze krietnos gados, sešas stundas no vietas izdziedot “saļmas”, mielo kāda radinieka dvēseli, tad varat būt droši – viņa noteikti zina, ko dara.

“Aptauja: Teju puse Latvijas jauniešu izjūt bezcerību un bezspēcību”, Latvijas avīze, 18.12.2021: https://www.la.lv/aptauja-teju-puse-latvijas-jauniesu-vecuma-izjut-bezceribu-un-bezspecibu
Raugoties pēc iedzīvotāju vecuma, bezcerību un bezspēcību visbiežāk izjūt jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Pašlaik 45% šīs vecuma grupas pārstāvju ar minētajām sajūtām cīnās regulāri, savukārt visretāk bezcerību un bezspēcību pēdējo 12 mēnešu laikā izjutuši iedzīvotāji vecumā no 55 līdz 74 gadiem. Pārējās vecuma grupās ar bezcerību un bezspēcību saskaras vidēji 21% līdz 27% respondentu.
Katru gadu lasām ziņas par to, kā tāda vai tāda pārtikusi Ziemeļeiropas valsts kārtējo reizi ierindojas pasaules “laimīgākās” valsts priekšgalā. No tā labticīgs lasītājs secina, ka bagātība un valsts uzturēta sociālā nodrošinātība ir laimes un labas pašsajūtas atslēga. Šķiet, citētā aptauja no Latvijas varētu likt aizdomāties par mūžseno socioloģijas maksimu – korelācija (starp materiālo labturību un laimes sajūtu) ne obligāti nozīme cēloņsakarību. Intuitīvi šķiet, ka jauniešiem visa dzīve ir priekšā, nav iemesla ne par ko uztraukties, galva nav noslogota ar pieredzes grūtsirdīgo nastu, un, kā saka, “visi ceļi vaļā”. Tomēr, izrādās, ievērojams jauniešu skaits Latvijā ir nomākti, kamēr diezgan skaudros materiālajos apstākļos dzīvojošie, visu redzējušie, daudz rūgtuma un valstisko iekārtu maiņu piedzīvojušie pensionāri vēl joprojām ir saglabājuši kādu cerību.

Citviet šī jaunatnes grūtsirdība un bezcerība ir kļuvusi burtiski nāvējoša. Pagājušā gada decembrī fentanila pārdozēšana kļuva par galveno nāves iemeslu 18-45 gadus vecu (jaunu!) amerikāņu starpā[2] – par spīti lielajam Covid-19 nāvju skaitam, nemaz nerunājot par vēzi, citām saslimšanām un nāvējošiem negadījumiem. Kāpēc tā? Kāpēc ASV jaunieši izmisuma un bezcerības dēļ sevi burtiski nogalina? Līdzīgi Latvijai, ASV jaunieši arī ir nomākti, bet vecāki ļaudis – ar dzīvi apmierinātāki.[3] Jāpiemin vēl cita korelācija: šī bezcerībā slīgstošā, sevi nogalinošā ASV paaudze vienlaikus ir vismazāk reliģiozā paaudze ASV vēsturē.[4] Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka.[5] Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.

“Atklāj atjaunoto LLU Meža fakultāti”, Latvijas avīze, 10.12.2021: https://www.la.lv/foto-atklaj-atjaunoto-llu-meza-fakultati
Lai gan fakultātes ēkai nav kultūras pieminekļa statuss, tā atrodas Academia Petrina aizsardzības zonā, līdz ar to fasādes atjaunošanā ņemtas vērā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes prasības un saglabāti visi tās dekoratīvie elementi.
Jelgava ir unikāla pilsēta visas Latvijas mērogā. Unikāls 20. un 21. gadsimta pilsētbūvniecības eksperiments. Latvijas vēsturē ieņemot līdzīgu mentāli un kultūrvēsturiski svarīgu lomu kā Tartu Igaunijā, šī kādreizēja hercogu galvaspilsēta un guberņas centrs pēdējā karā tika faktiski noslaucīta no zemes virsmas. Savā ziņā arhitektūras vēsturei daudz nozīmīgākās zviedru laiku Narvas visaptverošais zaudējums ir lielāks robs Baltijas vēsturiskajā būvmākslā, jo, salīdzinot ar Narvu, daudz kas no “vecās Jelgavas” vēl joprojām ir redzams un sastopams. Pat ja ignorē bijušo vēsturisko centru, “vecās Jelgavas” sajūtu joprojām var gūt, pastaigājoties pa vietām, kuras 20. gadsimta sākumā vēl veidoja strādnieku priekšpilsētu apbūvi. Daļa svarīgāko vecās Jelgavas marķieru (pils, baznīcas, pieminekļi, dažas simboliskas celtnes) arī apzināti saglabāti, ļaujot šo pilsētu sasaistīt ar to pašu pirmskara Jelgavu, pat ja reizēm jāpiespiežas. “Vāciskā Jelgava” ir tikpat kā zudusi, bet ir palikusi un veidojas latviešu celtā Jelgava – gadsimta sākuma strādniecības, starpkaru perioda jaunās republikas, Ulmaņlaiku, okupācijas perioda un atjaunotās Latvijas Jelgava. Jā, padomju okupācijas perioda apbūve Jelgavā bija un ir brutāla, necilvēcīga, brīžiem tīši pazemojoša, taču atjaunotā Meža fakultātes ēka ļauj padomāt divreiz, vai labākā nākotnē visa “padomju Jelgava” estētisku un humānu apsvērumu dēļ būtu nojaucama. Zīmīga ir lasāmā piezīme par pieminekļu aizsardzības zonu – šķiet, it kā pietiktu tikai ar vienu no labākiem laikiem izdzīvojušu ēku un tās apkaimes starojumu, lai savā skaistuma orbītā ievilktu arī vēlāku laiku darinājumus. Nopietna un klasiski pamatīga ir Academia Petrina ēka, un tā pieprasa atbilstošu nopietnību, samērību un pamatīgumu no pretī esošās Meža fakultātes ēkas, tādējādi veidojot vienreizējas pieredzes vērtu saspēli starp 18. gadsimta apgaismības laika Kurzemes hercogisti un staļinisko Latviju. It kā ēka, uz kuru savulaik kā pasniedzēju aicināja Imanuēlu Kantu, pāri gadsimtiem piespiestu staļinisko jaunpienācēju cienīt sevi, vai vismaz ievērot kādas pieklājības un labas gaumes normas. Tas parāda, cik asimetriskas ir attiecības starp kvalitatīvu darinājumu un vēlākiem nabadzīgāku laiku mēģinājumiem radīt ko jaunu vai atdarināt – neizbēgami nāksies rēķināties ar labi nostrādātu darinājumu, kas cauri gadsimtiem jau ir ieaudzis savā vidē, kļūstot par neiztrūkstošu ainavas daļu, līdzīgi kā Zvārtes iezis Vidzemē vai Ventas rumba Kuldīgā. Tos labāk lieki netraucēt, izrādot pienākošos cieņu.

Daina Šulca, “Dāņi pārceļas uz laukiem: jaunās ģimenes pamazām atsakās no pilsētas “caffe latte” dzīvesveida”, Latvijas avīze, 04.12.2021: https://www.la.lv/dani-parcelas-uz-laukiem  
Pārdomāti dzīvojot, Dānijā lauku mājas uzturēšanai un ar to saistītām izmaksām nav nepieciešami divi pilnas slodzes ienākumi. Ietaupās nauda arī uz kafejnīcu un restorānu rēķina, atsakoties no pilsētas tā sauktā “caffe latte” dzīvesveida, izsmalcināta apģērba un dārgiem veikaliem. Laukos ir daudz bezmaksas prieku – pastaigas pa mežu vai gar jūru neko nemaksā. Dānijā mainās attieksme un izpratne, kas ir laba dzīve – no pilsētas piesārņojuma brīva un dabiska vide provincei piesaista jaunas ģimenes. Populāri ir TV raidījumi par dzīvi laukos, ekoloģisku ēdienu, darbiem dārzā. Laukos dāņi redz arī iespēju radošākai un brīvākai dzīvei – laiku, ko pavadīja metro vai ielu sastrēgumos, tagad var izmantot kopā ar saviem mīļajiem, realizēt kādu radošu projektu, piemēram, keramikas darināšanu, zirņu stādīšanu, muzicēšanu, sērfošanu vai lasīšanu. 
Latvijā gudri, izglītoti un ietekmīgi cilvēki pēdējos 30, bet jo īpaši 15 gados nereti ir pauduši viedokli, ka latviešu identitātei un pašizpratnei tik svarīgie lauki ir nolemti – vēstures nepielūdzamais rats darbojas pret lauku dzīvi, labākajā gadījumā laukus atstājot tikai lielsaimniekiem un bagātniekiem. Tas nekas, ka t. s. “agrārā jautājuma” risinājums vispār bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tika nodibināta Latvijas valsts. Taču gan Covid pandēmija, gan šādi piemēri no Dānijas rāda, ka cilvēku starpā veidotā vēsture nav viens liels abstrakts process, kas no punkta A vienmērīgi un neizbēgami virzās pretim fiksētam punktam Z. Lauki netiek pamesti, “tāpēc, ka tāda nu reiz ir vēstures gaita”, vai, pasarg’ Dievs, “jo mēs dzīvojam 21. gadsimtā!” Nē, lauki tiek pamesti vai no jauna apdzīvoti, jo konkrēti cilvēki – augstos vai zemos amatos, no dažādiem sociāliem slāņiem – pieņem pavisam konkrētus lēmumus un izvēles. Šie lēmumi var būt labi vai slikti. Ja kāds pieņem sliktu izvēli, tad pēc kāda laika viņš var pieņemt labāku izvēli; morālais pienākums un godprātība to pat prasītu. Šeit redzam, ka jaunākas paaudzes dāņi, pārvācoties uz laukiem, pieņem labas izvēles, saprotot, ka līdz šim dzīvojuši sliktāku izvēļu veidotā pasaulē. Pagaidām dāņi šādas lauku dzīves izvēles pieņem salīdzinoši lielākas brīvprātības apstākļos, taču, piemēram, britu agrārās domas pārstāvis Kriss Smeijs savā nesenajā darbā apgalvo,[6] ka nākotnē dažādu sociālu un klimata krīžu dēļ šādas lauku dzīves izvēles būs neizbēgamas un tiks pieņemtas spaidu kārtā un izdzīvošanas labad. Teiksim, globālās sasilšanas rezultātā paaugstinoties ūdens līmenim, dzīve Kopenhāgenā kļūs neiespējama, tādēļ nākotnē dāņiem neizbēgami nāksies meklēt tādu politekonomisku iekārtojumu, kas ļaus izbijušajiem pilsētniekiem pašpietiekami apdzīvot un apsaimniekot šobrīd lielsaimniecību agroindustrijas pārvaldītos Jitlandes tīrumus.

Slavenais, un tagad jau arī valstiski novērtētais lībiešu krasta zvejnieks Andris Amtmanis zīmīgi saka: “Esmu palicis pie tā, kas man ir. Kā būs nākotnē, neviens nevar zināt. Dzīvoju, paļaujoties uz savu Kungu, – mēs esam ticīgi cilvēki, līdz ar to nav nekāda satraukuma. Gada skatījumā uz priekšu paskatos, bet tas nav tas, kas man obligāti jāsasniedz. Nospraužu mazos mērķus. Ja lielajiem būs lemts izdoties, tie izdosies.”[7]



[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/petijums-iedzivotaji-visvairak-uzticas-armijai-bet-vismazak-saeimai.a345842/

[2] https://www.foxnews.com/us/fentanyl-overdoses-leading-cause-death-adults

[3] https://www.psychiatrist.com/jcp/mental/improvement-in-mental-health-with-aging/

[4] https://www.pewresearch.org/fact-tank/2018/06/13/younger-people-are-less-religious-than-older-ones-in-many-countries-especially-in-the-u-s-and-europe/ ; https://fivethirtyeight.com/features/millennials-are-leaving-religion-and-not-coming-back/

[5] https://psmag.com/ideas/gen-z-is-the-least-religious-generation-heres-why-that-could-be-a-good-thing

[6] Chris Smaje, A Small Farm Future: Making the Case for a Society Built Around Local Economies, Self-Provisioning, Agricultural Diversity and a Shared Earth. Chelsea Green Publishing, 2020.

[7] http://www.talsuvestis.lv/2021/12/07/censos-darit-visu-no-sirds/

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: