Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.
sekularizācija
Jauno cilvēku vēršanās pret Baznīcu izriet arī no plašākas autoritātes krīzes. Kamēr poļiem bija tādas personības kā kardināls Stefans Višinskis vai pāvests Jānis Pāvils II, pat tie cilvēki, kuri viņiem nepiekrita, cienīja viņu viedokli. Šobrīd katoļu Baznīcai Polijā vairs nav nedz tāda kalibra personību, nedz arī iekšējās vienotības, kuru nodrošināja šie garīgie līderi.