Pērs Everts (Per Ewert) ir politikas vēstures doktors, Zviedrijas kristīgās domnīcas “The Clapham Institute” direktors. Aizstāvējis doktora disertāciju par Zviedrijas sekularizācijas procesu. 2024. gada 24. februārī uzstājās Rīgā konferences “Cilvēka un ģimenes identitāte šodien un mūžīgi” ietvaros.
Par Zviedriju no Telos arhīva iesakām izlasīt arī: https://telos.lv/zilonis-zviedru-istaba/

Zviedrija saskaņā ar Inglharta un Velcela pasaules kultūras karti, iespējams, ir pati sekulārākā un individuālistiskākā valsts pasaulē. Vienlaikus Zviedrija ir nācija, kur valstij ir viena no stingrākajām kontrolēm pār iedzīvotājiem un kas tikai nesen atteicās no valsts baznīcas. Kā iespējams šāds paradokss? Vai zviedru Sociāldemokrātu partija pārraudzīja baznīcas pārņemšanu valsts rokās un pārveidoja to no iekšienes?

Reformācija: ceļš uz sekulārismu?

Reformācijas centrā bija Mārtiņa Lutera vēstījums, ka patiesība ir atrodama vienīgi Svētajos Rakstos jeb sola scriptura. Satriecoši, ka šāds vēstījums vēlāk spēja pārvērsties burtiski savā pretstatā. Reformācija centās vest Rietumus pa šauro Bībeles ceļu. Taču šim ceļam bija divi sānu atzari: pieaugošā fokusēšanās uz ticīgā cilvēka personīgajām attiecībām ar Dievu un novājināta saikne ar katolisko baznīcu ilgtermiņā varēja novest pie tā, ka reliģiozitāte nonāca pašu indivīdu kontrolē, savukārt baznīca – politiķu kontrolē, atstājot ārpus spēles gan baznīcu, gan Bībeli.

Šīs abas parādības aizsākās Zviedrijā jau agrīnajā 16. gadsimtā. Neatkarību atguvušās Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa izmantoja reformāciju kā ieganstu, lai pārņemtu Baznīcu un tās īpašumus. No tā laika līdz pat 2000. gadam Zviedrijas luteriskā baznīca (Svenska Kyrkan) darbojās kā valsts baznīca. Gadsimtu gaitā nācijas saikne ar Mārtiņu Luteru un reformāciju stipri vājinājās.

Tomēr tikai 20. gadsimtā šis virziens sāka ievērojami paātrināties, lielā mērā pateicoties Sociāldemokrātu partijas apņēmībai pieskaņot baznīcas uzskatus partijas politiskajai ideoloģijai. Savā doktora disertācijā “Realitātes tuvināšana ideālam. Ceļš uz autonomiju un sekulārismu sociāldemokrātu hegemonijas laikā 20. gs. Zviedrijā”[1] es padziļināti analizēju partijas politiķu izmantoto stratēģiju un vērtības, lai sasniegtu šo ilgtermiņa mērķi – sekularizēt Baznīcu no iekšienes.

Baznīcas vēsturnieks Daniels Alvungers partijas skatījumu uz valsts baznīcu raksturo kā sekularizētu luterānismu. Sociāldemokrāti spēja īstenot savu vīziju, atbrīvojoties no dažām Lutera idejām, bet pastiprināti uzsverot citas. Reformācijā balstītie principi, piemēram, Lutera divu valstību doktrīna un gribas brīvības izpratne “tika pakārtoti sekulāru ideju un normu sistēmai”. Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.

“Tirgus modelis”?

Sekularizācijas teorijā nojēgums, ko dēvē par “tirgus modeli”, nozīmē, ka sekularizācija nenotiek tikai tāpēc, ka piepeši samazinās pieprasījums pēc reliģijas. Pipa Norisa un Ronalds Inglhārts raksta: “Reliģiskā tirgus modelis nepievērš uzmanību sabiedrības “pieprasījumam” pēc reliģijas, to pieņem kā nemainīgu, tā vietā koncentrējoties uz to, kā reliģiskās brīvības apstākļi un konkurējošu reliģisko institūciju darbība aktīvi rada “piedāvājumu””. Plašāka diskusija par šo teorētisko modeli ļauj secināt, ka piedāvājums šādā nozīmē var atspoguļot reliģiskās vīzijas saturu sabiedrībā:kāda teoloģija vai ideoloģija aiz tā slēpjas, kas to nodrošina un kā šis vēstījums atspoguļojas baznīcā un sabiedrībā.

Zviedrijas gadījumā garīdznieki uz politiķu mēģinājumiem ieviest baznīcā liberālus vai de facto antikristīgus elementus, šķiet, ir reaģējuši pasīvāk, tas ir, atvērtāk nekā citās valstīs. Rodnijs Stārks un Lorenss Jannakone pat apgalvo, ka Zviedrijā šis process bija abpusējs, un daudzi zviedru priesteri patiesībā to atbalstīja: “Faktiski daudzi zviedru garīdznieki kļuva par spēcīgiem valsts sociālisma atbalstītājiem. Turklāt viņi piekrita Baznīcas kontroles pāriešanai zvērinātu ateistu rokās.” Vairāki pētnieki rosina zviedru īpatnību skaidrot ar uz piedāvājumu vērstu modeli: valsts luteriskās baznīcas kundzība radīja konkurences trūkumu, kā rezultātā “produkts” nekad īsti netika pielāgots pieprasījumam un attiecīgi zaudēja savu pievilcību.

Tomēr, lai tirgus modelis būtu pamatots, būtu nepieciešami konkrētāki pierādījumi, kādā veidā baznīca tika pārveidota noteiktā formā. Un šo pārveidi mēs atrodam politiskajā sfērā.

Sociāldemokrāti un Baznīcas pārņemšana valsts paspārnē

Zviedrijas Sociāldemokrātu partija valdīja pār nāciju ilgāk nekā jebkurā citā Rietumu demokrātijā: 44 gadus no 1932. līdz 1976. gadam. Nīderlandiešu pētnieks Hanss Kemans arī ir parādījis, ka šī partija bija radikālāka nekā radniecīgas partijas citās valstīs, turklāt Zviedrijas politiskā sistēma tai deva lielāku ietekmi praktiskajā politikā nekā vairumā citu valstu. Attiecīgi var sacīt, ka šai partijai bija ārkārtīgi spēcīga politiskā hegemonija un ietekme uz 20. gadsimta Zviedriju. Viena no veiksmīgākajām (oponenti varētu teikt: postošākajām) partijas idejām bija tik cieša indivīda sasaistīšana ar valsti, ka visas citas saites – ar baznīcu, ģimeni un tradīcijām – izzuda. Vēsturnieki Henriks Bergrēns un Larss Trēgords šo ideoloģiju ir nodēvējuši par “zviedru valsts individuālismu”.

Vērojot Zviedrijas augsto sekularizācijas pakāpi, rodas jautājums, kā tas varēja notikt tautā, kura pirms 150 gadiem bija ļoti dievbijīga un kurā kristietībai bija galvenā loma ikviena cilvēka dzīvē. Manuprāt, šo pāreju noteicoši ietekmēja ciešās attiecības starp luterisko valsts baznīcu un sekulāri orientēto Sociāldemokrātu partiju. Var sacīt, ka Zviedrijas baznīca nevis pretojās sekularizācijas spēkiem, bet drīzāk veicināja sekularizāciju – arī pateicoties spēcīgajam spiedienam šajā virzienā no Sociāldemokrātu partijas.

Sociāldemokrātu sākotnējā attieksme pret Zviedrijas baznīcu bija vērsta uz baznīcas un valsts nošķiršanu. Tomēr 1930. gados ietekmīgi sociāldemokrāti savu mērķu sasniegšanai izvēlējās citu ceļu. Būdams jauns politiķis, Artūrs Engbergs atklāti sacīja, ka vēlas “likt valsts baznīcas institūcijai pašai (…) uzņemties dekristianizācijas pienākumu”. Vēlāk, jau strādādams kā reliģisko lietu ministrs, viņš parlamentā izteica slaveno frāzi, kas rosināja baznīcu pārveidot par “karalisko svētlaimes biroju” (“kungliga salighetsverket”). Vikārs un sociāldemokrātu deputāts Haralds Hallēns izstrādāja un iesniedza demokrātiskas tautas baznīcas – folkkyrka – programmu, kurā baznīca tiktu pārvaldīta pēc tāda paša parauga kā sekulārās sanāksmes.

Šķiet, ka šī stratēģija laika gaitā ir bijusi iedarbīga, praksē īstenojot tirgus modeli, kas maina “piedāvājumu” un pārvieto baznīcu uz pavisam citiem pamatiem, atšķirīgiem no reformācijas doktrīnas. Stratēģija tika īstenota vispirms draudžu līmenī, tad daļēji diecēžu līmenī un visbeidzot 1949. gadā Vispārējā sinodē. Šajā sistēmā, kas ir unikāla visā pasaulē, arī tajās zemēs, kurās ir luteriskās valsts baznīcas, izšķirošos lēmumus baznīcas lietās kādreizējā Valsts baznīcā tagad pieņem partiju politiķi, bet vikāri un bīskapi tiek nostumti malā. Zviedrijas baznīca zaudēja savu galveno saikni ar valsti 1951. gadā, kad legalizēja izstāšanos no valsts baznīcas, neiestājoties citā konfesijā. Līdz tam zviedru nacionālā identitāte ietvēra piederību luterāņu baznīcai.

Turpmākajos gados par baznīcas mērķi un misiju kļuva politiskas, nevis teoloģiskas debates. To pamatoja ar viennozīmīgu apgalvojumu, ka “Zviedrijas baznīcai jābūt tautas, nevis mācītāju baznīcai”. Šim solim sekoja vēlamais iznākums, proti, sociāldemokrāti 1950. gados aizvien vairāk varēja izvirzīt savus locekļus Vispārējā sinodē – procesā, ko pamatoti var raksturot kā sekularizēta luterisma politizēto versiju. Politiski pārvaldītas baznīcas ideoloģija kļuva par jauno Zviedrijas Baznīcas pamatu un laika gaitā izplatījās arī citās politiskajās partijās. Ne tikai sociāldemokrāti, bet arī īslaicīgā liberāļu valdība zināmā mērā ietekmēja 1982. gada jauno baznīcas likumdošanu. Tā bija spēkā līdz baznīcas un valsts nošķiršanai 2000. gadā, kad Zviedrijas baznīca kļuva par vienu konfesiju starp citām. Tomēr bijusī valsts baznīca ir saglabājusi daudz ciešāku saikni ar valsti nekā citas kristīgās konfesijas vai nekristīgās reliģijas.

Zviedrijas luterāņu baznīca: vienīgi politika

Ir vairāki faktori, kas lika Zviedrijai spert tik platus soļus pretim sekularizētai un politizētai valsts baznīcai. Parasti luterāņu baznīcai nav tādas aizsardzības pret pēkšņām pārmaiņām kā Romas katoļu baznīcai, kas lielā mērā balstās uz tradīciju. No otras puses, luterāņu baznīcai ir savs spēcīgs balsts Svētajos Rakstos un ticības apliecībās, kas apkopotas luterāņu Vienprātības grāmatā. Tomēr Zviedrijā laicīgā valsts spēja sagraut jebkādu Rakstos balstītu pamatu, ieviešot šo sekulāro luterānismu, kurā baznīcas mērķis vairs obligāti nebija Dieva godināšana un evaņģēlija sludināšana. Tā vietā sociāldemokrātija varēja izgudrot sekularizētu tautas baznīcas programmu ar jaunajiem atslēgas vārdiem “atvērta, demokrātiska un toleranta nacionālā baznīca”. Baznīcas vēsturnieks Ūlofs Beksels šo pārmaiņu būtību raksturo kā “patiesi unikālu starptautiskā perspektīvā: saikne starp dievlūdzēju draudzi un baznīcas pārvaldes institūciju ir izzudusi”.

Vairāki pētnieki uzskata, ka protestantisms ir galvenā Rietumu sekularizācijas sastāvdaļa. Dažas teoloģiski liberālas baznīcas patiesi ir gājušas šajā virzienā, bet ne protestantisms kopumā. Evaņģēlikāļu un Vasarsvētku draudžu kustību globālais pieaugums skaidri liecina, ka protestantisms automātiski nenoved pie sekularizācijas. Sekularizācijas procesam, lai tas notiktu, acīmredzami ir jāpievieno vēl citas sastāvdaļas.

Rezumējot: sociāldemokrātijai ļoti veiksmīgi izdevās pārdefinēt baznīcu no dzīvā Kristus miesas uz vispārīgāku “demokrātisku, atvērtu un tolerantu” organizāciju – un šī pārdefinēšana turpinās līdz pat šai dienai. Arī mūsdienu attīstība to diezgan skaidri parāda. Baznīcas vēlēšanas mūsdienās ir kļuvušas par ģenerālmēģinājumu nākamā gada vispārējām vēlēšanām. Jo īpaši par politisko cīņu starp sociāldemokrātiem no vienas puses un nacionālistiskajiem un sociāli konservatīvajiem Zviedrijas demokrātiem no otras. Lai gan kopš baznīcas un valsts atdalīšanas vairākas politiskās partijas ir atteikušās no baznīcas politikas, toreizējais premjerministrs Stefans Lēvens pirms 2017. gada baznīcas vēlēšanām kādā bieži apspriestā intervijā paziņoja: “Baznīca Sociāldemokrātu partijai paredzamā nākotnē vēl aizvien būs svarīga interešu sfēra. Es neredzu šīs iesaistes beigas.”

Šķiet, ka bijušā premjerministra stratēģija ir labi darbojusies un sociāldemokrāti pat 2020. gados ir saglabājuši vadību kādreizējā valsts baznīcā. Attiecīgi valsts iejaukšanās stratēģija Zviedrijas luteriskajā baznīcā turpinās. Tā nav balstīta ne vienīgi Kristū, ne vienīgi Svētajos Rakstos, bet vienīgi politikā.

[1] https://vid.brage.unit.no/vid-xmlui/handle/11250/3039121