Rakstu sērijas pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/lv-religiska-aina-1918
Iepriekšējā rakstā apskatīju situāciju starpkaru periodā un secināju, ka Latvijas sabiedrība nebija monolīta – ne tikai pēc konfesionālā sadalījuma, bet arī pēc reliģiskās prakses un katras ticīgo grupas aktivitātes. Šajā rakstā aplūkošu laika periodu no 1940. līdz 1985. gadam, tātad īsi pirms Atmodas notikumiem.
Latvijas okupācija, kuru veica PSRS, būtiski ietekmēja ne tikai sadzīvi, politisko un sociāli ekonomisko situāciju valstī, bet arī reliģisko vidi. Vēl 1930. gadu izskaņā 88% no visām laulībām Latvija bija pie garīdznieka,[1] bet, līdz ar okupantiem ienākot arī komunistiskajai ideoloģijai un diktatoriskai valdīšanai, baznīcām atņēma tiesības oficiāli reģistrēt laulības (un arī dzimšanas un miršanas gadījumus). Visus šādus aktus varēja reģistrēt tikai dzimtsarakstu nodaļās.[2] Īsi pirms šī lēmuma, 1940. gada oktobrī, propagandas kanāli vēstīja, ka pieaudzis dzimtsarakstu nodaļās reģistrēto laulību skaits.[3] Pirmajos gados pēc izmaiņām liela daļa iedzīvotāju vēl nesarāva saites ar savu draudzi – turpināja laulāties baznīcā, lai saņemtu Dieva svētību, bet vai nu pirms, vai pēc ceremonijas oficiāli iesniedza dokumentus varas iestādēs.
Interesanti atzīmēt, ka īsi pirms Latvijas okupācijas, 1940. gada martā, Rīgas luterāņu mācītāji bija ierosinājuši mainīt noteikumus kristību, laulību un apbedīšanas kārtībai, un viens no ierosinājumiem bija dzimtsarakstu nodaļās noslēgtās laulības iesvētīt baznīcā.[4] Šo soli var skaidrot kā centienus nedaudz pielāgoties notiekošajai sekularizācijai.
Izmantojot datus no arhīviem bagātās grāmatas Latvijas Romas katoļu draudzes, ir iespējams iezīmēt pārmaiņas, kādas notika 1940. gados, un salīdzināt tās ar neatkarīgās Latvijas 1930. gadiem.[5] 1942. gadā salīdzinājumā ar situāciju pirms pieciem gadiem katoļu draudzēs, par kurām pieejama informācija, noslēgto laulību un kristību skaits nebija būtiski mainījies, taču katoļu apbedīšanu skaits palielinājās, kas, tiesa, izskaidrojams ar Latvijā pieaugušo mirstību.[6] Atzīmējams, ka nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā kristīto un iesvētīto luterāņu skaits un laulību skaits bija lielāks nekā pirmajā PSRS okupācijas gadā. Tāpat atkārtoti konstatēts, ka sievietes bija aktīvākas baznīcu apmeklētājas: pie dievgalda Rīgā 1942. gadā bijuši 33 000 luterāņu un aptuveni 21 000 no tiem bija sievietes.[7]
Traģisks notikums Latvijas vēsturē bija Latvijā dzīvojošo ebreju masveida iznīcināšana, kuru veica nacistiskais režīms, nogalinot vairāk nekā 70 000 cilvēku, tas ir, gandrīz visus.[8] Tas ir lielākais Latvijas iedzīvotāju grupas zaudējums Otrā pasaules kara laikā. Protams, okupācijas varas iznīcināja arī citus iedzīvotājus, tomēr ne tik lielā skaitā un ar tādu īpatsvaru. Reliģiskajā ziņā liela ietekme bija arī emigrācijai, kas veidoja vēlāko Latvijas trimdinieku kopienu. Kopskaitā Otrā pasaules karā laikā Latvija demogrāfiski zaudēja aptuveni vienu ceturto daļu no visiem iedzīvotājiem: “Vācijas reihā un tās okupētajās teritorijās (Dānijā, Austrijā u. c.) kara laikā nonāca nepilni 180 000 Latvijas iedzīvotāju (civilbēgļi, karavīri, strādnieki spaidu darbos, koncentrāciju nometnēs ieslodzītie). Pēc karadarbības beigām Vācijā rietumu sabiedroto okupācijas zonās, Dānijā un Austrijā un neitrālajā Zviedrijā, palika ap 110 000 latviešu, no kuriem turpmāk veidojās latviešu trimda Rietumos.”[9]
Vēsturnieks Kārlis Kangeris apkopojis statistiku, kādas iedzīvotāju grupas emigrēja vairāk nekā citas. Proporcionāli vairāk emigrēja Rīgas iedzīvotāji, bet mazāk –latgalieši; salīdzinoši vairāk emigrēja no pilsētām; aptuveni sešas reizes mazāk nekā citas grupas emigrēja lauksaimnieki; Vācijā nonāca aptuveni puse no akadēmiski izglītotajiem Latvijas iedzīvotājiem.[10] No emigrējušo statistikas tātad var secināt: tā kā relatīvi mazāk nākuši no Latgales, katoļu īpatsvars starp emigrantiem bija mazāks nekā Latvijā kopumā. Kā piemēru var minēt tautas skaitīšanas datus no Austrālijas, kur 1954. un 1961. gadā no Latvijā dzimušajiem iedzīvotājiem 68–70% sevi pieskaitīja pie luteriskās konfesijas, 11% bija Romas katoļi, 4% bija grieķu katoļi, turklāt pārējo protestantu īpatsvars sastādīja 6–10%, kas ir nozīmīgi vairāk nekā pirmskara Latvijā un var liecināt par konvertēšanos.[11] No Latvijas prom devās arī attiecīgajai konfesijai liela daļa baptistu, tomēr arī neatkarības laikā[12] baptisti reliģisku motīvu dēļ emigrēja uz Brazīliju.[13] Emigrācijas dēļ luterāņi pazaudēja vairāk nekā pusi no saviem mācītājiem.[14]
Represijas un varas iestāžu noziedzīgu vajāšanu piedzīvoja visas konfesijas. Tika represēta adventistu Draudžu savienības vadība, un 1949. gadā savienību likvidēja.[15] Laika periodā no 1944. gada oktobra līdz 1950. gada martam tika arestēti un deportēti 30 ordinēti luterāņu mācītāji.[16] Tāpat režīms iejaucās konfesiju darbā un pakļāva tās – piemēram, baptistu baznīcu apvienoja ar pentakostālajām jeb vasarsvētku draudzēm.[17] Jāpiemin arī, ka dievturu sadraudzē starpkaru laikā bija vairāki simti biedru vai pat līdz aptuveni tūkstotim. Sadraudzes darbību apturēja jau 1940. gadā.[18]
Atkārtotā okupācija no PSRS nozīmēja, ka Latvija, jau demogrāfiski cietusi pirmajā okupācijā, piedzīvoja vēl vienu smagu triecienu. Notika liela mēroga imigrācija no pārējās PSRS, kur reliģija jau ilgāku laiku bija asi apkarota. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka totalitārajam režīmam izdevās labprātīgi vai piespiedu kārtā PSRS iedzīvotājus padarīt par neticīgajiem. Kā piemēru var minēt PSRS tautas skaitīšanu 1937. gadā. Tajā konstatēja, ka pretēji tam, ko vēlējās uzzināt komunistiskais režīms, vairākums sevi uzskatīja par ticīgiem. Vecuma grupā virs 50 gadiem ticīgo bija trīs ceturtdaļas, jauniešu vidū ticīgi bija apmēram trešdaļa.[19] PSRS augstāko vadību šādi rezultāti neapmierināja, un tautskaitei sekoja represijas. Trūkst ziņu par Latvijā iebraukušo imigrantu reliģiskajiem uzskatiem, tāpēc ir sarežģīti analizēt viņu ietekmi uz vietējo reliģisko ainu.
Pēc kara sekoja neilgs laika posms, kad situācija nedaudz stabilizējās un kazuāliju skaits luterāņu draudzēs pat pieauga, tomēr 1949. gads iezīmēja būtisku pavērsienu Latvijas PSR valsts institūciju reliģijas politikā. J. Talonens raksta: “Luteriskās baznīcas aktivitāte bija ievērojami kritusies. Sakarā ar iesvētes mācības aizliegšanu LELB iespējas ietekmēt jaunatni bija samazinājušās līdz minimumam. Salīdzinājumā ar 1938. gada situāciju var apgalvot, ka līdz 1950. g. LELB kā nacionālas baznīcas statuss bija pilnīgi sagrauts. Komunisti bija sasnieguši vienu no saviem mērķiem.”[20] Tikmēr Latvijas brīvības perioda nomināli otra lielākā konfesija – katolicisms –, kaut arī cietusi, nostiprinājās kā vadošā kristīgā denominācija Latvijā. Jāuzsver gan, ka statistikas dati par okupācijas laiku ir jāvērtē kritiski, uz ko norādīts arī citās publikācijās par kristīgo baznīcu darbību PSRS periodā.[21]
Aplūkojot grafikus, kuros atspoguļota statistika par Latvijas kristīgajām konfesijām no 1950. gadiem līdz 1985. gadam,[22] par luterāņiem un katoļiem var secināt, ka 1950. gadu beigās notika lūzums un reliģiskā aktivitāte Latvijā samazinājās. Iemesls, visdrīzāk, bija komunistiskās partijas politika pret ticīgajiem. 1953. gadā Centrālā komiteja secināja, ka vairākos Latgales rajonos antireliģiskais darbs ir “nolaistā stāvoklī”, ka draudzes aktīvi apmeklē ne tikai vecākā paaudze, bet arī jaunieši, un ka ateistiskā propaganda ir vāji izplatīta un to nepieciešams uzlabot.[23] Rudīte Vīksne šo periodu pētījusi padziļināti: “1958. gadā RKLP [Reliģijas kultu lietu padome] atcēla daudzus punktus, kas iepriekš bija noteikti padomes instrukcijā. Piemēram, ja iepriekš reliģiskajām apvienībām bija atļauts vākt naudas līdzekļus, kas bija paredzēti nevis reliģiskā kulta darbības nodrošināšanai, bet patriotiskiem mērķiem, tad 1958. gada instrukcija to aizliedza, jo šādi pasākumi veicināja baznīcas autoritātes celšanu. Tāpat tika aizliegts nodarboties ar labdarību, ko it sevišķi praktizēja evaņģēlija kristieši un baptisti. Ar mērķi mazināt jauniešu pievēršanos reliģijai RKLP uzdeva pilnvarotajiem stingrāk sekot, lai netiktu veikta bērnu un jauniešu reliģijas pamatu apmācība, kas gan saskaņā ar Latvijas PSR MP lēmumu bija aizliegta jau kopš 1949. gada. 1960. gadā aizliedza iesaistīt bērnus un jauniešus līdz 18 gadiem reliģisko rituālu apkalpošanā.”[24] Sekoja plāns, kas pieņemts 1964. gadā un vēl intensīvāk paredzēja vērsties pret reliģiju. Tomēr septiņus gadus vēlāk kompartija secināja, ka Latvijā darbojas vairāk nekā 300 reliģisku apvienību un joprojām pie reliģiskām grupām kā draudžu locekļi ir piederīgi aptuveni 350 000 iedzīvotāju.[25] Tiesa, kazuāliju skaits turpināja samazināties: laulību, kas notikušas arī baznīcā, īpatsvars samazinājās no 8,8% uz 5,3% (visas laulības, protams, tika noslēgtas dzimtsarakstu nodaļā, taču iesvētītas baznīcā papildus bija attiecīgi 1 no 20 laulībām), kristīto – no 28,7% uz 25,1% (šāda statistika ir objektīva luterāņu, katoļu, vecticībnieku un pareizticīgo gadījumā, bet ne to kristīgo konfesiju – baptistu, adventistu u. c. evaņģēlisko kristiešu – vidū, kuri nekristī mazus bērnus), bet apbedīšanas – no 33,7% uz 26,1%. Zemāk aplūkojama statistika par 1964. gadā notikušajām apbedīšanām (izmantoti dati par luterāņiem, katoļiem, pareizticīgajiem, vecticībniekiem, adventistiem un baptistiem).[26]
Latgalē vairākos rajonos (Daugavpils, Balvu, Rēzeknes, Krāslavas, Ludzas un Preiļu) reliģisko apbedīšanu īpatsvars pārsniedza 50% un lielākā konfesija bija katoļi, taču vairākās vietās spēcīga ietekme bija arī vecticībniekiem un pareizticīgajiem. Luterāņu izvadīšana biežāk notika tajos Latvijas reģionos, kuri starpkaru periodā bija bijuši luteriski, baptistu – Kurzemē. Relatīvi bieži reliģiski apbedīja arī Jūrmalā, kur LELB ietekme bija lielāka.
“Salīdzinājumā ar citām konfesijām Romas katoļu baznīcas draudzes savus dievkalpojumus notur visbiežāk. Arī mūsu apkopotie dati par Romas katoļu baznīcas draudzēm ir šādi,” minēts kādā no atskaitēm, kuru 1969. gadā sagatavojusi par reliģiju atbildīgā iestāde okupētajā Latvijā.[27] No 178 katoļu draudzēm 132 dievkalpojumi notika katru dienu un tikai 14 vietās – reizi mēnesī vai retāk. Pareizticīgajā baznīcā dievkalpojumi ne retāk kā reizi nedēļā bija 42% draudžu, katoļiem – 80%, bet LELB – tikai vienai piektdaļai. Lielā atšķirība izskaidrojama ar to, ka lauku draudzēs (caurmērā piecas no sešām baznīcām atradās lauku teritorijās visām trim konfesijām) katoļiem dievkalpojumi notika regulāri un aktīvi. 1960. gadu beigās vidēji vienā dievkalpojumā vairāk nekā 100 cilvēku bija 4% luterāņu draudžu, bet katoļu draudzēs – 40% gadījumu.
Vēsturniece Daina Bleire, pētot reliģijas lomu PSRS laikā, raksta: “Personības audzināšana un padomju ideoloģisko kanonu pārņemšanas process nekādā ziņā neaprobežojās ar oficiālo sfēru un pasākumiem. Padomju cilvēki visumā diezgan sekmīgi ignorēja atklātu oficiālo propagandu. Piemēram, 50. un 60. gados tika pieliktas lielas pūles, lai attīstītu padomju sadzīves tradīcijas, kas aizstātu Baznīcas vai reliģiskas ievirzes svētkus. “Mācītāja” kapusvētkus aizstāja ar “laicīgajiem”, jauniešu iesvētības – ar pilngadības svētkiem, bērnu kristības baznīcā – ar bērnības svētkiem, pavadīšanu pēdējā gaitā “ar mācītāju” – ar nereliģisku izvadīšanas ceremonija. Daudzas no šīm tradīcijām kļuva populāras, īpaši tās, kas pēc formas bija tuvas agrākajām Baznīcas tradīcijām un kuru scenārijos izdevās pilnībā vai vismaz daļēji izvairīties no ideoloģizācijas. Taču centieni pārlieku ideoloģizēt un sovetizēt ģimenes tradīcijas neguva panākumus.”[28]
Vissarežģītāk ir analizēt mazāko konfesiju kristiešu darbību niecīgā izmēra dēļ, kā arī tāpēc, ka to prakse (piemēram, bērnu kristību gadījumā) atšķīrās no lielajām kristīgajām grupām. Viņu vidū salīdzinoši populārākas bija mājas grupas un attiecīgi lielāks kristību skaits, kas neparādās statistikas apkopojumos. Ilggadējais Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Jānis Ozolinkevičs rakstījis: “Pēc Staļina nāves draudžu darbs aktivizējās, tomēr tās joprojām darbojās nelegāli. Dievkalpojumi notika mājās, kristības klusās vietās naktīs. Atradās “apzinīgi pilsoņi”, kas par šiem “kliedzošajiem pārkāpumiem” ziņoja attiecīgām iestādēm, un vajāšanas turpinājās ar jaunu spēku. Gandrīz katrā dievkalpojumā ieradās milicija kopā ar Drošības komitejas pārstāvi un pierakstīja visu tur esošo cilvēku vārdus, dažkārt kādu arī arestēja. Tā turpinājās līdz pat 20. gadsimta 70. gadu sākumam.”[29]
Atskaitēs atsevišķi izdalīja adventistus, bet baptistus skatīja kopā ar evaņģēliskajiem kristiešiem. Kaut gan pēc reģistrēto draudžu locekļu skaita 1973. gadā baptistu un evaņģēlisko kristiešu bija 5800 un adventistu – 2000, vienā no atskaitēm rādītājā “Cilvēku skaits dievkalpojumos reliģiskajos svētkos” to bija attiecīgi 7300 un 2300, tātad vairāk nekā draudžu locekļu kopskaits. Līdzīga situācija bija vēl tikai jūdaistiem.[30] Pareizticīgo skaits kristīgajos svētkos esot bijis apmēram 9 000, vecticībnieku – 10 000, luterāņu – 29 000, bet katoļu – 84 000. Baptistiem un ev. kristiešiem bija aktīva koru darbība, kurā tolaik iesaistījās apmēram 1 000 ticīgo. Tikpat daudz iesaistījās arī luterāņi, ap 350 – Septītās dienas adventisti, bet katoļi – nedaudz virs 500.
Ebreju Latvijā PSRS okupācijas laikā bija daži desmiti tūkstoši – liela daļa bija emigrējusi no Latvijas Otrā Pasaules kara laikā un vēlāk atgriezās, tāpat arī nozīmīga daļa ieceļoja no PSRS. Latvijā darbojās četras sinagogas, tomēr reliģiskā aktivitāte bija krasi samazinājusies salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu. 1969. gadā šīs četras sinagogas reliģisko svētku laikā apmeklēja 5260 cilvēku, savukārt 1979. gadā analogos gadījumos apmeklētāju skaits bija tikai ap 2300.[31] To nozīmīgi ietekmēja ebreju izceļošana no Latvijas uz Izraēlu un citām valstīm.[32]
1970. gadu otrajā pusē viena no lielākajām kristīgajām atmodām, kurā, kā vēstīja, Svētais Gars ticis izliets pār cilvēkiem, norisinājās Igaunijā – Tallinas Olevistes baptistu baznīcā. Šo parādību dēvēja par “Tallinas vēju” (par to šogad janvārī plašā rakstā atgādināja arī Igaunijas sabiedriskais medijs),[33] jo tas sasniedza lielu skaitu kristiešu ne tikai Igaunijā, bet arī citviet, ieskaitot Latviju. Pieminētais Jānis Ozolinkevičs tam bija liecinieks: “Tad radās nodoms aicināt igauņu brāļus uz Latviju. Kā pirmo uzaicinājām evaņģēlistu Tediju Tīru. Dievkalpojums notika pēcpusdienā, jo no rīta igauņi viesojās Jaunjelgavas baptistu draudzē pie brāļa Gunāra Lagzdiņa. Dievnams bija pārpildīts – sv. Jāņa luterāņu baznīcā, kur tolaik pulcējāmies un kur bija 300 vietas, bija sanākuši ap 1000 cilvēku. Tedijs Tīrs sludināja, un pēc tam mēs lūdzām par slimajiem. Igauņu brāļi nekad nejautāja, vai cilvēks ir slims, viņi vienkārši lūdza, lai Dievs svētī šo cilvēku. Tomēr es redzēju, ka cilvēki saņem reālu dziedināšanu.”[34] Uz Igauniju, kā arī vēlāk Latviju devās cilvēki no citām PSRS teritorijām, lai piedzīvotu šo atmodu. Pēc vairākiem gadiem aktīvā darbība tika noslāpēta, jo varas iestādes pieprasīja izbeigt sludināt krievu valodā (dievkalpojumus vadīja arī krieviski, jo starp klausītājiem bija daudz ticīgo ne no Igaunijas), kam piekrita Tallinas baznīca, jo represīvais okupācijas aparāts draudēja ar draudzes slēgšanu.
Nedaudz aplūkošu reliģisko situāciju Latvijas kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā. Lietuvā, kur absolūtais vairākums pirms PSRS okupācijas bija katoļticīgie, katoļu baznīca piedzīvoja ļoti smagu triecienu un lejupslīdi. Piemēram, 1940. gadā priesteru skaits bija gandrīz 1600, bet pēc 40 gadiem tas jau bija samazinājies līdz 700.[35] Tomēr salīdzinājumā ar Latviju dienvidkaimiņos 1970. gadu otrajā pusē bija daudz vairāk pirmo svēto Komūniju: Latvijas katoļu vidū 2500,[36] bet Lietuvā – vairāk nekā 24 000.[37] Par lietuviešiem izceļams arī, lūk, šāds fakts: “1971. gadā tika sagatavots Lietuvas katoļu memorands PSRS Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmajam sekretāram Leonīdam Brežņevam. Tajā tika pausts protests pret ticīgo tiesību ierobežojumiem, vajāšanām un apspiešanu, kā arī varas iestāžu patvaļīgo rīcību un tika pieprasīta Konstitūcijā garantētā sirdsapziņas, vārda un rīcības brīvība. Šo memorandu parakstīja vairāk nekā 17 000 Lietuvas ticīgo. Petrs Plumpa, kurš bija ieslodzīts padomju gulagos, šos dokumentus norakstīja un nogādāja disidentiem Maskavā, kuri tos nosūtīja Apvienoto Nāciju Organizācijai.”[38]
Saistībā ar Igauniju, kuru uzskata par sekulārāko Baltijas valsti (lai gan apzīmējums ir vienkāršots)[39] un kura nomināli bija luterticīga zeme (1930. gados tautskaitē fiksēja, ka gandrīz 4/5 piederēja pie šīs konfesijas), jāmin, ka 1950. un 1960. gados kristīgā prakse tur strauji samazinājās, turklāt, kas zīmīgi, luterāņiem Igaunijā un Latvijā dinamika bija neticami līdzīga. 1959. gadā Igaunijā kristīti aptuveni 5700, Latvijā 4200, taču pēc desmit gadiem vairs tikai attiecīgi nepilns 1000 un nedaudz vairāk nekā 800.[40]
Lai saprastu, kāda situācija bija ar trimdā dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanos draudžu dzīvē, izmantošu ārvalstīs izdotās grāmatas, kurās analizēta Latvijas iedzīvotāju dzīve ārpus Latvijas. Katoļu garīdznieks Kazimirs Ručs, apkopojis informāciju par Romas katoļu reliģisko dzīvi dažādās pasaules daļās, secināja, ka 1963.–1964. gadā apmēram divas trešdaļas (7000 no 10 600) latviešu katoļu (kas tādi bijuši pirms Otrā pasaules kara) ir apzināti un ieskaitīti katoļu draudzēs Eiropā, Austrālijā un Ziemeļamerikā, taču vēl par dažiem tūkstošiem katoļu nav informācijas. Ručs rakstīja: “ASV katoļi vairāk piedalās dievkalpojumos nekā citās zemēs. To, šķiet, var izskaidrot ar faktu, ka ASV dzīve vispār ir stiprāk organizēta draudzēs un draudžu skolās.”[41]
Par luterāņiem, kuri, vismaz pēc nominālā skaita, starp emigrējušajiem bija vairākumā, tik precīza aplēsuma nav: 1960. gadu vidū ASV esot bijuši aptuveni 82 000 cilvēku ar luterāņu saknēm, bet pie draudzēm piederējis mazākums.[42] 1970. gadu vidū kopumā pasaulē bija 43 000 luteriskās baznīcas draudžu locekļu.[43] 1978. gadā Latviešu Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā (arī Kanādā) kopskaitā bija reģistrēti 26 000 ticīgo, 164 kristīti, 280 iesvētīti un 493 apbedīti.[44]
Latvijā 1970. gadu beigās un 1980. gadu sākumā pēc kristīto, laulību un apbedīšanu skaita tika sasniegts zemākais punkts. Katoļu kristību skaits samazinājās līdz apmēram 4000, luterāņiem – 800, pareizticīgajiem – 1300, vecticībniekiem – 600, baptistiem – 148, adventistiem – 94.[45] Attiecībā uz pareizticīgajiem un vecticībniekiem vērts uzsvērt, ka, lai gan kristīto un apbedīto skaits bija samērā līdzīgs ar luterāņiem 60. un 70. gados (pareizticīgajiem pat vairāk nekā LELB), laulības pie garīdznieka abās denominācijās noslēdza ievērojami retāk – vairāk nekā 2 un 3 reizes mazāk, izteikti maz starp vecticībniekiem. Baptistu un adventistu kristību skaits 60. un 70. gados nesamazinājās, taču, piemēram, baptistu draudžu locekļu skaits saruka.[46]
Andris Pešelis grāmatā par Septītās dienas adventistu (SDA) draudžu vēsturi apkopojis informāciju par draudžu locekļu skaitu dažādos laikos – starpkaru periodā, okupācijas laikā, kā arī pēc neatkarības atgūšanas. Piemēram, SDA Rīgas 1. draudzē, kas bijusi viena no lielākajām, 1923. gadā bija 447 ticīgie, 1929. gadā – 218 (jaunu draudžu dibināšanas dēļ), 1935. gadā – 231, 1956. gadā – 596, 1984. gadā – 418.[47] Citās draudzēs, par kurām pieejama statistika par nebrīves gadiem, ir šāda statistika: Bauskas draudzē 1924. gadā bija 13 draudzes locekļi, 1936. gadā – 54, 1950. gadu vidū – 103, bet 1980. gadu vidū – 62.[48] Daugavpilī 1936. gadā bija 80 adventisti, bet 1962. gadā – 27;[49] Ventspilī no 86 (1936.) uz 51 (1984.).[50] 1970. gados atsevišķi tika reģistrētas tā dēvētās “piecdesmitnieku” jeb Vasarsvētku draudzes – 1982. gadā atskaitē par reliģiskajām organizācijām pie viņiem pieskaitīja 360 ticīgo, kā arī 7 kristības.[51]
Lai gan aptaujās respondentu atbildes par pagātni ir sarežģīti analizēt (par to plašāk rakstīšu sērijas trešajā daļā), šos datus ir vērts izmantot, lai iezīmētu sakarības un tendences reliģiskajā praksē. 1996. gadā Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskajam sadalījumam reprezentatīvā aptaujā respondentiem vaicāja, vai bērnībā viņi tikuši reliģiski audzināti. Grafikā redzams, ka ir nozīmīga atšķirība starp cilvēkiem, kas dzimuši līdz Latvijas okupācijai, un tiem, kas dzimuši pēc: iedzīvotāju grupā, kas piedzimuši 1950.–1970. gados, tikai apmēram viena sestdaļa bija reliģiski audzināti.[52]
Zīmīgi un tālākos procesus ietekmējoši procesi aizsākās Latvijas luterāņu mācītāju vidū 1980. gados. 1981. gadā LELB draudžu locekļu skaits bija vairs tikai 35 000, bet kalpojošo mācītāju – caurmērā trīs uz vienu draudzi.[53] Taču trīs gadu laikā savu darbu uzsāka vairāki jauni mācītāji, no kuru vidus izveidojās kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”. Šo tēmu padziļināti pētījis luterāņu mācītājs Linards Rozentāls: “LELB vadības darbība tika vērtēta ļoti kritiski, pie vadošajās pozīcijās esošajiem mācītājiem nelabprāt laulājās un kristīja bērnus, luterāņu baznīcas autoritāte strauji samazinājās, un pamazām LELB nonāca aptverošā ticamības krīzē, pret kuru 80. gadu sākumā sāka cīnīties mācītāju opozīcijas kustības dalībnieki (no šīs opozīcijas vēlāk izveidojās kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”).”[54] Sekoja viedokļu sadursme starp pārmaiņas alkstošajiem mācītājiem un LELB vadību: “Viņi iesniedza Konsistorijai jaunu Satversmes projektu, kuru Konsistorija noraidīja. Viņi pauda neapmierinātību arī ar nolikumu “Par reliģiskajām organizācijām”, kas ierobežoja Baznīcas tiesības”.[55] “Konsistorijas plenārsēdē 1984. gada 21. jūnijā piedalījās arī šīs grupas pārstāvji, un izcēlās konflikts par Baznīcas attiecībām ar valsti. Konsistorijas viedokli pauda tās locekļi un arhibīskaps, kurš sacīja: “Mums vienmēr ir bijusi saskare ar sekulāro valdību, un par to nevienam nav jāuztraucas, tā tam jābūt.” Arhibīskaps, uzņemoties sadarbību ar valsts institūcijām, centās pasargāt jaunos un karstgalvīgos mācītājus no represijām. Šie mācītāji, cenšoties atjaunot Baznīcu, iestājās arī pret Baznīcas apspiešanu no valsts puses, taču līdz galam neparedzēja savas darbības iespējamās sekas. Konsistoriju uztrauca jauno mācītāju disciplīnas jautājums un paaudžu konflikts, kas draudēja sašķelt Baznīcas vienību. Šī mācītāju grupa ieņēma opozicionāru nostāju pret LELB Konsistoriju un arhibīskapa J. Matuļa reliģiski organizatorisko darbību.” Ietekmīgākie un atpazīstamākie no šīs mācītāju grupas bija Modris Plāte un Juris Rubenis.
Šajā rakstā apskatīju Latvijas reliģisko ainu nebrīves laikā – no 1940. līdz 1985. gadam. Kara gados, represijās un izceļošanas dēļ Latvija zaudēja nozīmīgu iedzīvotāju skaitu, kā arī piedzīvoja lielu imigrācijas vilni, kas izmainīja ne tikai tautību sadalījumu, bet arī reliģisko un konfesionālo dalījumu. Pēc kristīto, apbedīto un laulāto baznīcās skaita par lielāko konfesiju Latvijā kļuva Romas katoļi, taču kopumā visas lielākās reliģiskās (kristīgās) grupas cieta skaitliski un garīgi. Viens no galvenajiem PSRS vēstījumiem reliģijas jomā bija ateistiskās domāšanas propaganda, kas sekmēja Latvijas sekularizāciju. Taču nevar teikt, ka sekularizācija komunistiem izdevās. Daudzi ticīgie saglabāja savus uzskatus. Arī jauni cilvēki ienāca reliģiskajās organizācijās, lai gan daudz mazāk nekā starpkaru periodā. Nākamajā rakstā pievērsīšos periodam kopš 1986. gada.
[1] “Visvairāk laulājas pie garīdznieka”, Brīvā Zeme, 56, 1939.
[2] “Kā rīkoties dzimšanas, laulāšanas un miršanas gadījumos”, Brīvais Zemnieks, 96, 1940.
[3] “Dzimtsarakstā noslēgto laulību skaits pieaudzis”, Zemgales Komunists, 50, 1940.
[4] “Gaidāmi grozījumi kristību un laulību kārtībā”, Brīvā Zeme, 70, 1940.
[5] Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, datus no grāmatas digitalizēju, lai varētu veikt padziļinātu katoļu kristību, laulību un citu svētdarbību analīzi. Rezultātā ir iespējama neliela nesakritība ar grāmatā publicēto, jo dažus skaitļus var interpretēt citādi. Materiālā ir uzskaitīti apmēram 300 000 kristību, 80 000 laulību, 180 000 apbedīšanu un 100 000 pirmo sv. Komūniju, kas pārsvarā notika laika posmā no 1920. gadiem līdz 1990. gadu vidum. Tie ir dati par 135 draudzēm. Ne par visiem gadiem ir informācija un ne par visām svētdarbībām ir pieejami skaitļi visos gados.
[6] Dati salīdzināti par 54 draudzēm, kurās attiecīgā informācija pieejama par abiem gadiem. Kristību daudzums samazinājās par 6%; laulību skaits pieauga par 5%, bet apbedīšanu skaits – par 12%.
[7] “Rīgas draudžu statistika”, Baznīcas Ziņas, 14, 1943.
[8] Okupācijas varu radītie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā 1939.–1990. Rakstu apkopojums (7. lpp.). Pieejams: https://okupacijaszaudejumi.lv/content/files/Okup%C4%81cijas%20varu%20rad%C4%ABtie%20demogr%C4%81fiskie%20zaud%C4%93jumi.pdf
[9] K. Kangeris, “Bēgļi kara beigās uz Rietumiem”. Materiālā “Okupācijas varu radītie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā 1939.–1990. Rakstu apkopojums”, 2022, 59., 66.–67. lpp. Pieejams: https://okupacijaszaudejumi.lv/content/files/Okup%C4%81cijas%20varu%20rad%C4%ABtie%20demogr%C4%81fiskie%20zaud%C4%93jumi.pdf
[10] Turpat.
[11] E. Dunsdorfs, Trešā Latvija. Baznīcas loma. Archīvs, V. Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonds, 1968, 134. lpp.
[12] Arī 19. gadsimta beigās daļa baptistu emigrēja – tiesa, tolaik motīvi bija drīzāk ekonomiski.
[13] Tas skaitliski fiksēts Latvijas Baptistu draudžu savienības 1922. un 1923. gada pārskatā: no draudzēm aizgāja vairāk cilvēku, nekā tām pievienojās. Par baptistiem jāmin arī tas, ka 20. un 30. gados notika šķelšanās, kas rezultējās divu atšķirīgu organizāciju darbībā (piemēram, 1929. gadā draudžu savienībā, no kuras daļa atšķēlās, bija 77, bet jaundibinātajā savienībā – 39 draudzes. Locekļu skaits: aptuveni 6800 un 3800). Skat. J. Tervits, Latvijas baptistu vēsture. AMNIS, 1999.
[14] J. Talonens, Baznīca staļinisma žņaugos: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam. Luterisma mantojuma fonds, 2009, 23. lpp.
[15] A. Pešelis, Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu vēsture. Patmos, 2013, 15. lpp.
[16] J. Talonens, op. cit., 203.–205. lpp.
[17] V. Tēraudkalns, Vasarsvētku kustība Latvijā: reliģijpētnieciska analīze. Promocijas darbs. Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāte, 2000, 158. lpp.
[18] A. Misāne, “Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā”, 2016, 153.–154. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/items/0582f6ba-b27d-4822-953e-4153e9a1813f
[19] F. Corley, “Believers’ Responses to the 1937 and 1939 Soviet Census”, Religion, State and Society, 1994, 22(4).
[20] J. Talonens, op. cit., 203.–205. lpp.
[21] Latvijas Romas katoļu bīskaps Katoļu kalendāra 1995. gada izdevumā rakstā “Cik palicis nenokristīto Latvijas lielākajām kristīgajām konfesijām padomju varas gados?” atzinis, ka statistika var būt maldīga – kristīto skaits oficiāli bijis mazāks nekā reāli. Ukrainas pētniece norādījusi, ka ne tikai kristību, bet arī laulību gadījumā faktiskā situācija būtiski atšķīrās no publicētās (N. Shlikhta, “Change of ritual practice under communism: The case of the Russian Orthodox Church in Soviet Ukraine in the late 1950s to early 1970s”, in B. Martin & N. Beliakova, eds., Religious life in the late Soviet Union: From survival to revival (1960s–1980s), 2024, pp. 20–33).
[22] Par pamatu izmantoti dati no Katoļu kalendāra 1995. gadam.
[23] H. Strods, “Cīņa pret “Neesošo””, Katoļu kalendārs 1993. gadam.
[24] R. Vīksne, “Padomju režīma antireliģiskā politika Latvijā 1954.–1964. gadā”, Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2(103), 2017, 56. lpp. Pieejams: https://oldlvi.lu.lv/lv/LVIZ_2017_files/2numurs/R_Viksne_Padomju_LVIZ_2017_2.pdf
[25] H. Strods, Latvijas Katoļu baznīcas vēsture 1075.–1995., 332. lpp.
[26] Z. Mankusa, “Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītāju darbība laika posmā no 1954. līdz 1964. gadam”, Ceļš, 53, 2001.
[27] J. Cakuls, Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli: XX gadsimts. Rīgas Metropolijas kūrija, 2001.
[28] D. Bleiere, Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Latvijas Universitāte, 2012, 159 lpp.
[29] E. Jākobsons, “Kustība, kas sakņojas Bībelē”, 2008. Pieejams: https://www.laikmetazimes.ebaznica.lv/2008/03/19/kustiba-kas-saknojas-bibele/
[30] Materiāli ņemti no J. Cakuls, Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli: XX gadsimts. Rīgas Metropolijas Kūrija, 2001. Dati par reliģisko organizāciju darbību Latvijas PSR 1973. gadā.
[31] Okupācijas varu radītie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā 1939.–1990. Rakstu apkopojums, 79.–81. lpp.
[32] Turpat.
[33] M. Kärmas, “Underground Estonian church movement drew pilgrims from across the USSR—and KGB scrutiny”. ERR News, 2026. Pieejams: https://news.err.ee/1609911493/underground-estonian-church-movement-drew-pilgrims-from-across-the-ussr-and-kgb-scrutiny
[34] E. Jākobsons, “Tallinas vējš” Latvijā, 2008. Pieejams: https://www.laikmetazimes.ebaznica.lv/2009/09/28/tallinas-vejs-latvija/
[35] https://lkbkronika.lt/index.php/en/the-origin-and-aims-of-the-lietuvos-kataliku-baznycios-kronika
[36] Materiāli ņemti no J. Cakuls, op. cit.
[37] Lietuvas statistika par 1978. gadu: https://lkbkronika.lt/index.php/en/the-origin-and-aims-of-the-lietuvos-kataliku-baznycios-kronika Turklāt reālais skaitlis (nevis reliģisko lietu pārvaldītājam nosūtītais) bija vēl lielāks: nedaudz virs 25 000.
[38] Citāts no Lietuvas materiāla par reliģiju Lietuvā PSRS laikā. Sk. turpat.
[39] Neatkarības pirmajos gados Igaunijas parlamentā norisinājās līdzīgas diskusijas par reliģisko audzināšanu skolās, kas beidzās ar referendumu. 1923. gadā notikušajā plebiscītā vairākums nobalsoja par to, ka skolās obligāti jānodrošina reliģiskā audzināšana, bet tā nav obligāti jāpasniedz visiem skolotājiem vai jāmācās visiem skolēniem. Pret reliģisko audzināšanu kā tādu skolās iebilda kreisie. Skat. M. Kiviorg, Religious Education in Estonia. Routledge eBooks, 2015. Pieejams: https://www.academia.edu/110598601/Religious_education_in_Estonia, 1.–5. lpp.
[40] R. Ringvee, “Religious freedom and legislation in post-Soviet Estonia”, BYU Law Review, 2, 2001. Pieejams: https://digitalcommons.law.byu.edu/lawreview/vol2001/iss2/11/
[41] E. Dunsdorfs, red., Baznīca, skola, jaunatne (Archīvs: Raksti par latviskām problēmām, IX). Latviešu apvienības Austrālijas zinātnes nozare, piedaloties Kārļa Zariņa fondam, 1969, 22.–25. lpp.
[42] E. Dunsdorfs, Trešā Latvija. Baznīcas loma. Archīvs, V. Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonds, 1968, 144. lpp.
[43] Informācija no kāda trimdas baznīcas materiāla, kas ietver atskaiti sinodei 1978. gadā.
[44] Latvijas ev.-lut. Baznīcas gadagrāmata un kalendārs 1992. gadam.
[45] Dati ņemti no J. Cakuls, Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli: XX gadsimts. Rīgas Metropolijas Kūrija, 2001.
[46] Dati ņemti no baptistu gadagrāmatām, J. Tervits, op. cit., un J. Cakuls, op. cit.
[47] A. Pešelis, Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu vēsture. Patmos, 2013, 228. lpp.
[48] Turpat, 80. lpp.
[49] Turpat, 102. lpp.
[50] Turpat, 357. lpp.
[51] Dati ņemti no baptistu gadagrāmatām, J. Tervits, op. cit., un J. Cakuls, op. cit., 495. lpp.
[52] World Values Survey Wave 3: 1995–1999, pieejams: https://www.worldvaluessurvey.org/WVSOnline.jsp
[53] E. Zikmane, “Valsts un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas attiecības laika posmā no 1965. līdz 1985. gadam”, Ceļš, 53, 2001, 200. lpp.
[54] L. Rozentāls, Atdzimšana un atjaunošanās. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2024, 24. lpp.
[55] Turpat, 174. lpp.