Lai gan Horvātijas pārstāvis Eirovīzijā ieņēma otro vietu, šīs pārdomas sākšu ar kādām atmiņām tieši par horvātu tautu. Pavisam neilgi pirms Lielā gavēņa Romā, svētā Klēmenta bazilikā notika Eiropas aizbildņu svētā Kirila un Metodija piemiņas dienas svinības. Neskaitot dažus baltus un īrus, svētki lielākoties pulcēja visdažādākos slāvu tautu pārstāvjus, pamatā horvātus. Pēc svinīgā dievkalpojuma, kura homīlijā bīskaps mudināja klausītājus sākt kustināt kājas – līdzīgi kā to darīja Kirils un Metodijs – , lai veiktu evaņģelizāciju, un pēc procesijas uz svētā Kirila kapu visi dalībnieki devās uz iekšpagalmu turpināt svinēt ar kopīgu mielastu.

Kad visi bija ieturējušies, svinības horvātiem tikai sākās. Vairāki orķestra dalībnieki, paņēmuši savus instrumentus – tamburicas un kontrabasu –, iekšpagalma vidū sāka muzicēt, spēlējot tradicionālas horvātu dziesmas. Tas bija kas neaizmirstams, jau sākot no mirkļa, kad šie vīri tikai gatavojās muzicēšanai, līdz pat pašām muzicēšanas beigām. Jauni vīrieši un sievietes, baznīcas iekšpagalmā sastājušies aplī, kura vidū atradās instrumentālisti, kopīgi muzicēja no visas sirds, un, ja dziesma pieļāva, arī dejoja, it nemaz nekaunoties par savu kultūru. Tieši pretēji – tovakar savu horvātu draugu acīs redzēju prieku un lepnumu par savu kultūru. Iepriekš ko līdzīgu biju redzējis tikai vecās latviešu filmās, taču tonakt, pat nebūdams horvāts, varēju kaut nedaudz izjust, kā tas ir – būt daļai no dzīvas tautas kultūras.

Horvātijas pārstāvja dziesma Eirovīzijā interesantā kārtā ir saistīta ar šīm atmiņām, un ne tikai tāpēc, ka abos gadījumos dziedāja horvāti. Solists Marko Purišičs, kurš ir vien nedaudz vecāks par uzvarētāju Nemo, savā priekšnesumā bija apģērbies tradicionālajā horvātu tērpā un izpildīja rokveidīgu dziesmu par, iespējams, arī savu, bet pirmām kārtām savas tautas – horvātu – pieredzi. Tā ir sāpīga, jo saistīta ar Horvātijas skaistās zemes, kultūras un tautas pamešanu darba meklējumu dēļ. Vairāki horvāti, kas pulcējās minētajās svinībās Romā, ir piederīgi tai savas tautas daļai, kas darba dēļ devusies uz ārzemēm – īpaši Itāliju. Tomēr pat prombūtne no savas tautas šajos cilvēkos nav izdzēsusi spēcīgo kultūras identitāti.

Horvātijas pārstāvi apsteigt izdevās vien Šveices dziedātājam Nemo. Savā priekšnesumā viņš, apģērbies īsos svārkos un karnevāliskā blūzē, izpildīja eklektiska rakstura skaņdarbu, tajā iekļaujot gan popmūzikas, gan repa, gan akadēmiskās mūzikas elementus. Nemo dziedāja par savu pieredzi, proti, ceļu no “elles” līdz “paradīzei”, kas sasniegta, sevi galu galā identificējot kā “nebināru”, t. i., ne kā vīrieti, ne sievieti.  

Pirmajā brīdī abi Eirovīzijā visaugstāk novērtētie priekšnesumi var šķist pilnīgi atšķirīgi. Vienā apdziedāta mūsdienu Eiropas ekonomiskās mašinērijas ietekme uz horvātu tautu, bet otrā – personiskā cīņa ar jautājumu par savu identitāti. Tomēr, ja pārdomājam priekšnesumu pamatvēstījumus, ir iespējams pamanīt, ka tie saistīti ar vienotu problēmu vai parādību, lai arī tā aplūkota no dažādām perspektīvām: abos priekšnesumos tiek apdziedātas Eiropas kultūras pārmaiņas un cilvēka vieta tajās.

Horvātu dziedātāja priekšnesumā tas saskatāms un saklausāms visai viegli. Pirmkārt, viņa un pārējo mūziķu tradicionālie un reizē stilizētie tērpi norāda uz pāreju no tradicionālās horvātu kultūras uz modernāku “pilsētas” kultūru. Fakts, ka tērpi satur elementus no abām kultūrām, skaidri vēsta, ka notiek pārejas periods. Taču par to liecina arī dziesmas teksts: “Esmu gatavs doties prom, ciao, mamma, ciao… Es dodos prom un pārdevu savu govi.”[1]

Ja pievēršamies Nemo priekšnesumam, Eiropas kultūras pārmaiņu tematizācija joprojām ir saskatāma, lai arī ne tik viegli. Tā redzama mūziķa brīvajā lēkāšanā pa dažādiem mūzikas žanriem, tādā veidā relativizējot to iedalījumu un it kā izkāpjot ārpus to kārtības, t. i., “uzlaužot kodu”. To saklausām arī dziesmas tekstā, kurā autors norāda, ka atradis jaunu valstību: “Somewhere between the O’s and ones/ That’s where I found my kingdom come.”[2] Tā ir skaidra atsauce uz lūgšanu “Tēvs mūsu” angļu valodā: “Our Father, who art in heaven, hallowed by Thy name; Thy kingdom come; Thy will be done; on earth as it is in heaven.” Tādā veidā kristīgās Dieva valstības gaidas un tās noslēpumainā klātbūtne tiek aizstātas ar kādu jaunu valstību un, domājams, valdnieku.

Saturiski līdzīga atsauce uz kultūras pārmaiņu tēmu ir ērkšķotā vainaga noņemšana no mūziķa galvas, kad Nemo uzstājās jau kā Eirovīzijas uzvarētājs. Vainaga izmantošanas faktu un sekojošo tā noņemšanu var lasīt kā atteikšanos no senāk Eiropā lielākoties universāli pieņemtā Mesijas, Jēzus Kristus. Pirms 2000 gadiem Viņš tika kronēts ar ērkšķu kroni pirms krustā sišanas, kareivjiem izsmejot Viņa pretenziju uz dievišķumu. Kristus tiek aizstāts ar jaunu mesiju. Tas kļūst skaidrs arī ievērojot, ka Nemo apdzied savu nokāpšanu ellē un paradīzes sasniegšanu: “Es, es devos uz elli un atpakaļ/ Tagad es atradu paradīzi.”[3] Ērkšķu vainaga noņemšana var norādīt arī uz atteikšanos no ciešanām. Tādējādi “atbrīvošanās” ceļš no ciešanām tiek saistīts ar atbrīvošanos no Kristus: brīvība ir iegūstama, noņemot ērkšķu kroni, proti, atmetot Kristu un Viņa mācību, kas tikai “uzspiež” ciešanas, “uzspiežot” noteiktu lietu kārtību.

Taču Nemo vēstījums visspilgtāk atklājās tieši mirkli pēc priekšnesuma, kad viņš, pabeidzis dziesmu, salauza iegūto trofeju. Ar šo žestu viņš it kā izkāpa ārpus pastāvošā Eirovīzijas un – plašāk – konkursu uzstādījuma, tos relativizējot. Šī darbība – kopā ar mūziķa komentāriem par nepieciešamību pārveidot Eirovīziju – mudina pārveidot arī pastāvošo kārtību plašākā līmenī, jo Eirovīzija, dziesmu konkursi un cilvēku iedalījums vīriešos un sievietēs savu nozīmi iegūst tikai pastāvoša “kultūras koda” ietvaros. Tādējādi pirmajā brīdī dziļi personiskais vēstījums reizē atklājas kā izteikti sociāls, kulturāls un politisks.

Atgriezīsimies pie Nemo priekšnesuma reliģiski filozofiskā skanējuma. Kā norādīts iepriekš, Nemo savā vēstījumā bagātīgi izmanto atsauces uz kristietības elementiem, ar to palīdzību izsakot jau kaut ko pavisam citu. Lai gan Nemo dzied par savu pieredzi, ir skaidrs, ka viņš pats nav jaunais mesija, kurš aizstāj līdzšinējo. Nemo stāsts nav nekas jauns. Viņš ir tikai viens no sludinātājiem, kurš šo “labo vēsti” aiznes tālāk. Bet kas gan ir šis “jaunais” mesija, kā vārdā Nemo sludina? Un kas ir viņa valstība? Tas ir neviena neierobežotais, pilnībā sevis noteiktais un neomarksistiski tendētais Es. Ieklausieties Nemo dziesmā: “Es izlauzīšos no ķēdēm. (..) Šis stāsts ir mana patiesība. (..) Kurš izlemj, kas ir nepareizi, kas – pareizi?”[4]

Šo absolūti brīvo Es, šo mesiju mēs tiešām varētu saukt par “nemo”, proti, nevienu. Tas lido pāri dziesmu žanriem, nespēdams sevi izpaust nevienā no tiem; tas lido pāri dzimumiem, nespēdams identificēties ne ar vienu; tas lido pāri autoritātēm, nespēdams paklausīt nevienai un galu galā sacerēdams savu stāstu, savu patiesību. Jo “ko gan cilvēks var darīt ar to, kas vienkārši ir eksistējis pagātnē? Viņš nevar atrast savu patieso mērķi, padarot sevi par dežurantu viņa paša pagātnes muzejā, ja reiz vēlas būt noteicējs par savu šībrīža stāvokli.”[5]

Es atrod sevi savažotu savas pagātnes muzejā – noteiktā vēsturē un kultūrā, kura tam šķietami uzspiež noteiktu lietu kārtību, noteiktu “kodu”. Šī Es vēsts ir tāda, ka šajā pasaulē tas nevar ieraudzīt neko, kas būtu identificējams ar Es, kā arī neko, kam būtu kāda vara pār Es. Radikālā veidā attīstot šo identificēšanās un paklausības neiespējamību politiskajā kontekstā, pastāvošais “kods”, proti, pieņemtā lietu kārtība Eiropā, patiesi var tikt būtiski izmainīta. Vēsts paredz, ka tā pat ir jāizmaina, jo pretējā gadījumā Es tiek nepamatoti ierobežots. Izmainot uzspiesto lietu kārtību, tiks sasniegta jaunā “valstība”, kurā Es būs izrāvies no ķēdēm, tas ir, pastāvošajām normām.

No Nemo sludinātās vēsts varam saprast, ka tā ir veca dziesma, kas Eiropai tiek piedāvāta jaunās skaņās. Tas ir sensenais cilvēces kārdinājums padarīt sevi par visa mēru: ““Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst? Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirstiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!””[6] (Rad 3.1–5)  

Ņemot vērā šī kārdinājuma jaunās skaņas, jaunos veidus, kādos cilvēki, neņemot vērā īstenību, vēlas noteikt savu identitāti un līdz ar to plašāko kultūras identitāti, Baznīca, vispirms atgādinādama par nepieciešamību atzīt katra cilvēka cieņu (sal. Dignitas Infinita, 55), norāda: “[C]ilvēka dzīvība visās tās dimensijās – gan fiziskajā, gan garīgajā – ir Dieva dāvana. Šī dāvana ir jāpieņem ar pateicību un jānodod kalpošanā labajam. Vēlēšanās sevi noteikt personīgi, kā to mudina veikt dzimtes teorija (gender theory), un šķirti no fundamentālās patiesības, ka cilvēka dzīvība ir dāvana, ir padošanās sensenajam kārdinājumam padarīt sevi par Dievu, uzsākot sacensību ar patieso mīlestības Dievu, kas mums ir atklāts Evaņģēlijā.”[7]

Nemo sociālpolitiskā un eksistenciālā vēsts ļoti skaidri uzsāk – vai drīzāk turpina – šo sacensību ar patieso mīlestības Dievu, pilnībā atklātu Jēzus Kristus personā. Un Eiropā viņam ir gana daudz atbalstītāju. Slēpjoties aiz cēliem mērķiem aizstāvēt cilvēku cieņu un tiesības, vienā Eiropas vietā tiek noteiktas “cilvēktiesības” nogalināt vēl nedzimušu cilvēku tā sākotnējā attīstības stadijā; bet citā tiek apdziedāta atteikšanās no pastāvošā “koda” un kārtības, kuras ietvaros tāds koncepts kā “cilvēktiesības” vispār varēja rasties. Tomēr šķiet, ka šie “cilvēktiesību cīnītāji” un “vecās sistēmas” pārveidotāji nemaz nepamana, ka zāģē zaru, uz kura paši sēž.

Pēc šīs atkāpes “nemoloģijā” var šķist, ka Horvātijas un Šveices priekšnesumi tomēr ir drīzāk atšķirīgi nekā līdzīgi. Tas tāpēc, ka abi mūziķi pret šo jauno mesiju un viņa vēsti attiecas dažādi. Nemo ir viņa sludinātājs, taču Marko Purišičs, būdams katolis un tādējādi Kristus sekotājs, drīzāk apdzied to, kā jaunā Es valstība iespiežas pastāvošajā lietu kārtībā.

Horvātu dziesma liecina par būšanu kultūras pārmaiņu vidū, norises procesā, “cīņā”; savukārt Nemo izdzied mudinājumu atcelt pastāvošo un savažojošo kārtību un izveidot jaunu Eiropas redzējumu, jaunu Eirovīziju, jaunu Eiropu. Šībrīža Eiropas stāvoklim tuvāka tomēr šķiet horvātu uzstādītā diagnoze: šī kultūra joprojām ir pārmaiņu procesā, kura iznākums nav pilnībā noteikts un skaidrs. Turpretim Nemo sniedz konkrētu virzību nākotnes Eiropai.

Savā ziņā pat ir labi ieraudzīt šo virzību jau tagad, lai varētu spriest, vai šajā virzienā būtu jādodas. Ja paraugāmies uz abu mūziķu novērtējumu, varam redzēt, ka t. s. “tautas balsojumā” Marko Purišičs ievērojami apsteidza Nemo; Nemo uzvara tika nodrošināta, pateicoties žūrijas dāsnajām balsīm.[8] Tas mudina domāt, ka Nemo nestajai vēstij lielākais atbalsts nāk tieši no “augšas”, nevis “apakšas”. Gan šis novērojums, gan Nemo vēsts filozofiski politiskais skanējums ļauj pamanīt, ka Eiropas cilvēkiem ar savu gadsimtiem ilgi veidojušos kultūru un tradīciju mēģina uzspiest jaunu kārtību, jaunu “kodu”. Tādējādi dziesma, kas kritizē kādas kārtības vai “koda” uzspiešanu un proponē Es neierobežotību, pati draud kļūt par jaunu kārtību uzspiedošu instrumentu.

Protams, tautas balsojums un svētki Romā, kas aprakstīti šo pārdomu sākumā, nesniedz pietiekami daudz informācijas par reālo stāvokli Horvātijā un citviet Eiropā. Tomēr kā balsojums, tā sastapšanās ar horvātiem rada cerību, ka daudzviet “apakša”, proti, tauta ar savu un nevis kāda cita uzspiestu kultūru, vēl ir savā vietā, spējot piezemēt brīvo un visu sadragājošo Es lidojumu. Vienlaikus jau pieminētais mudinājums sekot Kirila un Metodija piemēram, iespējams, jāuztver nopietnāk kā jebkad agrāk.

[1] “I’m ready to leave, ciao, mamma, ciao… I’m going away and I sold my cow.”

[2] “Kaut kur starp nullēm un vieniniekiem / es atklāju, ka ir atnākusi mana valstība.”

[3] “I, I went to hell and back… Now I found paradise.”

[4] “I’ll break out of the chains… This story is my truth… Who decides what’s wrong, what’s right?”

[5] J. Cardinal Ratzinger, Introduction to Christianity. Translated by J. R. Foster, M. J. Miller. San Francisco: Ignatius Press, 2004, p. 65. Autora tulkojums no angļu valodas.

[6] Citēts pēc Latvijas Bībeles biedrības 2012. gada tulkojuma.

[7] Ticības mācības dikastērija. Deklarācija “Dignitas Infinita” par cilvēka cieņu, 57. (https://press.vatican.va/content/salastampa/en/bollettino/pubblico/2024/04/08/240408c.html). Autora tulkojums latviešu valodā.

[8] Skat.: https://eurovisionworld.com/eurovision/2024