Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.

Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi.

Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!