Šogad maijā, atzīmējot Starptautisko ģimenes dienu, ko Latvija sāka darīt 2007. gadā, būtu lietderīgi apcerēt ģimenes svarīgumu un apdomāt, kāds ir ģimenes stāvoklis Latvijā. Tādā veidā, rūpējoties par sevi un savas valsts nākotni, varētu labāk saprast šībrīža sociālo, ekonomisko un morālo lietu stāvokli un labāk zināt, kā pienāktos organizēt valsts politiku un kā rīkoties katram atsevišķam cilvēkam.

Ģimene jeb, precīzāk izsakoties, nukleārā ģimene kā institūcija un vērtība nav svarīga un nepieciešama tikai noteikta pasaules skatījuma, tāda kā konservatīvisms un nacionālisms, ietvaros. Tā ir svarīga un nepieciešama arī visiem tiem, kuriem rūp valsts attīstība. Arī moderna valsts nesastāv tikai no atsevišķiem indivīdiem, kā mēdz uzskatīt dažādi liberālās politikas atbalstītāji, un nesastāv tikai no divām šķirām, kas atrodas savstarpējā cīņā, kā mēdz uzskatīt Kārļa Marksa ideju entuziasti. Valsts un sabiedrība sastāv no daudzām dažādām cilvēku grupām jeb kopienām. Šādas grupas ir ģeogrāfiskās kopienas, tādas kā pilsētas, ciemati, rajoni, novadi, vai sociālekonomiskās kopienas, kā vidusslānis, strādājošie, pensionētie un citi. Valsts sastāv arī no etniskajām kopienām – pamattautas un etniskām apakšgrupām. Visas šīs dažādās cilvēku grupas, neatkarīgi no atrašanās vietas, sociālekonomiskā stāvokļa vai etnicitātes, sastāv no ģimenēm, it sevišķi nukleārām ģimenēm, kuras ir šo kopienu pamats. Tikai ģimene ir tā vieta, kurā rodas un uzaug šie liberālisma iemīļotie atsevišķie indivīdi. Šī iemesla dēļ stipru valsti veido stipras kopienas, kuras veido stipras ģimenes, kuras savukārt veido indivīdi ar spēcīgām vērtībām. Tāpēc stipras ģimenes un ģimeniskās vērtības valsts mērogā ir priekšnosacījums spēcīgas modernās valsts veidošanai – tādas valsts, kurā dzīvo un attīstās spēcīgi indivīdi.

Mēs, Latvijas iedzīvotāji, pašsaprotami arī vēlamies dzīvot stiprā, modernā valstī, un, ja mums ir šāda vēlme, kas piemīt gandrīz katram cilvēkam, kurš vismaz kaut kādā mērā interesējas par savu labklājību, tad būtu nepieciešams aplūkot, kāds ir nukleārās ģimenes institūcijas stāvoklis Latvijā. Šī uzdevuma veikšanai vispirms ir nepieciešams atbildēt uz jautājumu: “Kas īsti ir nukleārā ģimene?”

Nukleārā ģimene ir indivīdu grupa, kas sastāv no, pirmkārt, vecākiem un, otrkārt, bērniem. Vecāki var būt bioloģiskie vai arī audžuvecāki. Ģimenes, kurās bērni ir adoptēti, arī pieder pie nukleārajām ģimenēm, jo audžuvecāki aizvieto zaudētos bioloģiskos vecākus, cenšoties pildīt tās pašas funkcijas bērnu audzināšanā. Parasti nukleārās ģimenes pamats ir laulība, kas savieno vienu vīrieti un vienu sievieti, kuri labvēlīgos apstākļos arī kļūst par bērnu vecākiem. Līdz salīdzinoši nesenam laikam laulības galvenā, ja ne vienīgā funkcija bija bērnu radīšana un audzināšana. Tā kā bez abu dzimumu indivīdiem bērnu radīšana ir neiespējama, arī mūsdienās par ģimenes pamatu uzskata laulību, kas, kā definēts Latvijas Satversmē, ir “savienība starp vīrieti un sievieti”. Šādas cilvēku kopības – “ģimenes” un “laulības” – izpratni aizstāv dažādi Latvijas normatīvie akti, piemēram, Latvijas Satversme, Civillikums, Izglītības likums, Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam un citi. No tiem ir skaidri redzams, ka pati valsts konstitucionālā un tiesību aktu līmenī apzinās ģimenes nozīmīgumu un uzņemas atbildību par šo sabiedrībai svarīgo institūciju. Bet kā ir ar šīs apzināšanās faktisko un praktisko pusi?

Runājot par nukleārās ģimenes faktisko stāvokli, nevar nepieminēt Latvijas demogrāfiskās situācijas problēmu. Kopš 1992. gada Latvijā ir negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums,[1] kas nozīmē to, ka pēdējos 32 gadus Latvijā vairāk cilvēku nomirst nekā piedzimst. Turklāt 2022. gadā Latvijā bija viszemākā dzimstība pēdējos simts gados.[2] Jāpiemin, ka arī migrācijas saldo (attiecība starp cilvēkiem, kas iebraukuši un aizbraukuši no Latvijas) līdz 2021. gadam bija negatīvs. Apzinoties šo iedzīvotāju sarukumu, Ekonomikas ministrija prognozē, ka līdz 2040. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā būs sarucis līdz 1,73 miljoniem iedzīvotāju, kas atstās ietekmi uz darba tirgu un palielinās demogrāfisko slodzi.[3] Šī demogrāfiskā situācija ilustrē nukleārās ģimenes vispārējo faktisko stāvokli. Ja Latvijā vairāk iedzīvotāju nomirst nekā piedzimst, tad to, iespējams, nosaka cilvēku nevēlēšanās veidot ģimenes un radīt bērnus. Attiecīgi ar ģimeni kā institūciju kaut kas nav kārtībā. 

Demogrāfiskās izmaiņas pašas par sevi nav nekas slikts, taču ar to saistītās demogrāfiskās slodzes palielināšanās ir iemesls satraukumam. Demogrāfiskās slodzes koeficients uzrāda “bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecību pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem”.[4] Lielāka demogrāfiskā slodze nozīmē, ka ir mazāk līdzekļu valsts sociālo programmu (izglītības, veselības aprūpes, pensiju, sociālo garantiju u. c.) uzturēšanai, savukārt, neskatoties uz pieejamo līdzekļu sarukumu, pieprasījums pēc šīm programmām būtiski palielinās, jo palielinās ekonomiski neaktīvo cilvēku īpatsvars pensijas vecumā. Ja šī demogrāfiskā slodze sasniegtu, tā teikt, neuzturamus līmeņus, valsts būtu spiesta pieņemt nepatīkamus lēmumus: vai nu slēgt šīs sociālās programmas, kas negatīvi ietekmētu tieši sabiedrības mazaizsargātās grupas, vai arī, kā pasakās par vectētiņu vilkšanu uz mežu ziemā, aicināt vecāka gada gājuma cilvēkus bargākā ziemas naktī doties vienvirziena ceļojumā uz tuvāko mežu.

Apzinoties Latvijas demogrāfisko situāciju ar izrietošajām problēmām, stipras un veselas ģimenes ar vairākiem bērniem būtu labākais risinājums. Gluži vienkārši: ja jau tagad būtu vairāk ģimeņu ar daudziem bērniem, valstij nākotnē būtu vairāk resursu mazāk aizsargāto cilvēku atbalstam. Protams, šis risinājums ir labākais, ja vien nav vēlmes Latvijā ievest darbaspēku no ārzemēm, tā kompensējot demogrāfisko lejupslīdi. Tomēr jāapzinās, ka darbaspēka ievešana nekādā ziņā neatrisinās šo problēmu. Tā drīzāk var radīt vai pastiprināt citas problēmas, jo ievestā darbaspēka sociālā, ekonomiskā un kulturālā iekļaušana sabiedrībā var izrādīties krietni lielāks izaicinājums, nekā šķita. Jāņem vērā, ka Latvija kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā cīnās ar problēmām, ko radījusi padomju laikos ievestā darbaspēka integrēšana. Migrācija pati par sevi atkal jau nav nekas slikts, taču tās veicināšana ir pārdomāti jātur stingros grožos. Latvijas demogrāfisko problēmu ir jārisina mums pašiem, nevis jācer, ka nākotnē kāds uz šejieni atbrauks un to izdarīs mūsu vietā.

Tomēr ģimenes svaru un nozīmi nenosaka vienīgi jaunu pilsoņu rašanās cilvēku skaita līmenī. Ģimene ir kā augsne – jo tīrāka, koptāka un auglīgāka tā ir, jo labāki ir tās augļi. Laba vīnoga iegūst savas īpašības no zemes, kurā aug vīnogulājs. Ģimene ir vieta, kurā bērns iegūst savas vērtības, iemaņas, prasmes, raksturu un tikumus – tādus kā taisnīgums, godīgums, līdzcietība, saprašanās, patriotisms un mīlestība uz savu valsti. Ģimene un tās īpašības ievirza jaunā cilvēka nākotni, savukārt tas, kāda šī nākotne būs, noteiks ne tikai viņa paša vēlāk dibināto ģimeni, bet arī visas kopienas, kurās šis cilvēks iekļausies, un attiecīgi arī valsti.

Atziņa, ka stiprās un veselās ģimenēs labāk attīstās bērni, līdzīgi kā auglīga augsne dod labākus augļus, nav tikai tukša un nepamatota iedoma, kas sakņotos tradicionālajā pasaules skatījumā. Ģimene ir vide, kurā bērns iegūst savus pamatus. Ja šī vide nav laba, arī bērna izredzes būs sliktākas, nekā tas varētu būt bijis, ja viņš būtu uzaudzis citos apstākļos. Pie šādas atziņas var nonākt, ne tikai loģiski padomājot, bet arī apkopojot dažādus sociālo zinātņu datus. Ģimenēs, kurās vecāki savstarpēji mazāk konfliktē, bērniem ir uz pusi mazāks risks tikt atskaitītam no skolas, saņemt zemākas atzīmes, smēķēt, lietot alkoholu un radīt ārlaulības bērnus, nekā disfunkcionālās ģimenēs.[5] Cilvēki, kuri bērnībā nedzīvo kopā ar vecākiem, pieaugot biežāk cieš no sliktākas fiziskās un garīgās veselības.[6] Mātes trūkums palielina bērna depresijas risku,[7] traucējot tam pilnvērtīgi attīstīties un mācīties, turpretī tēvu iesaiste bērnu dzīvē paaugstina sasniegumus izglītībā.[8] Tēva klātesamība jeb bērna uzaugšana ģimenē, kurā ir tēvs, būtiski pazemina risku vēlāk pastrādāt noziegumus.[9] Šie ir tikai daži piemēri, kas ilustrē, kā ģimenes pilnība vai nepilnība ietekmē bērnus un viņu fizisko, mentālo un garīgo attīstību.

Saprotot veselas un stipras nukleārās ģimenes nozīmīgumu, tagad, izmantojot statistikas datus, varam aplūkot šībrīža situāciju Latvijā. Stāvoklis ir šāds: no 2011. līdz 2020. gadam ģimeņu skaits ir sarucis par 13%.[10] Tas ir viens no cēloņiem nākotnes demogrāfiskajai krīzei. Latvijā ir viens no augstākajiem, ja ne visaugstākais, kopējais laulības šķiršanas līmenis visā Eiropas Savienībā.[11] 2016. gadā Latvija pēc šķiršanās skaita Eiropas ietvaros ierindojās pirmajā trijniekā, īpaši 2022. gadā, kad šis līmenis bija augstāks nekā pārējās Eiropas Savienības valstīs.[12] Šīs ir sliktas ziņas, jo laulība ir ģimenes izveidošanas un uzturēšanas pamats. Turklāt Latvijā ir salīdzinoši augsts to ģimeņu īpatsvars, kurās ar bērnu vai bērniem dzīvo tikai viens no vecākiem.[13] Centrālās statistikas pārvalde norāda, ka “izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļā vecāka ģimene – 24 % ģimeņu bija viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem”.[14] Šī statistika rāda, ka nukleārā ģimene Latvijā ir sarūkošs modelis. No minētās statistikas izriet, ka 24% ģimeņu bērni riskē mazāk pilnvērtīgi attīstīties, jo viņiem pietrūkst vai nu tēva, vai mātes, nemaz nerunājot par dažādiem citiem riskiem. Vide, kurā aug šie bērni, nebūt nav tā labākā.

Ģimenē ir nepieciešami ne tikai abi vecāki, bet arī zems konfliktu līmenis un brīvība no vardarbības. Bērni nedrīkst augt, asus konfliktus un vardarbību pieņemot kā ikdienas normu – kā kaut ko tādu, kas būtu jāpiekopj savā ikdienā, ģimenes, kopienas un valsts dzīvē. Vardarbība, kas saistīta ar dzīvi ģimenē, Latvijā ir salīdzinoši izplatīta. Pēc 2021. gada datiem, 30,1% sieviešu un 17,3% vīriešu savas dzīves laikā ir saskārušies ar fizisku, psiholoģisku vai seksuālu vardarbību no saviem intīmajiem partneriem.[15]

Pirmkārt, vardarbība ir viens no iespējamiem cēloņiem augstajiem laulības šķiršanas rādītājiem. Protams, jāatzīst, ka šī vardarbība ne vienmēr norisinās bērnu priekšā jeb tieši ģimenēs, kurās ir bērni. Tomēr, ņemot vērā augsto kopējo laulības šķiršanas līmeni un no tā izrietošo vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvaru, būtu pavisam droši secināt, ka vardarbību piedzīvo vai novēro liela daļa Latvijas bērnu tieši savās ģimenēs. Šī pieredze nākotnes pilsoņiem un ģimeņu veidotājiem pavisam noteikti neiemāca vērtības, kas virza uz tuvākmīlestību un cilvēka cieņu, dzīvību un labklājību. Tādējādi tiek veicināts tāds kā apburtais loks, kurā vardarbība atkal un atkal tiek atražota, un tie, kas to bērnībā vērojuši, pieņem to kā pašsaprotamu un dara tāpat, kad ir izauguši. Vardarbības aplis nekādā veidā nepazeminās laulības šķiršanas līmeni un neuzlabos ne ģimeņu sadzīvi, ne kopienu un valsts attīstību.

Atgriežoties pie Latvijas demogrāfiskās situācijas: lai tās nerisināšana vai nepasliktināšana nenovestu pie masveida senioru naksnīgiem ragaviņu izbraucieniem… Kā pirms pāris rindkopām norādīts, iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk. Vairāk cilvēku nomirst vai izbrauc, nekā piedzimst vai iebrauc. Lai valsts iedzīvotāju skaits nesaruktu, bet pēc iespējas ātrāk palielinātos, katrā ģimenē būtu jāpiedzimst trīs vai vairāk bērniem. Bet realitātē līdz tam ir tālu. 2021. gada statistika rāda, ka 72,3% mājsaimniecību vispār nav bērnu; 6,4% mājsaimniecību sastāv no pāra jeb vecākiem ar diviem bērniem un tikai 2% mājsaimniecību sastāv no pāra ar trīs vai vairāk bērniem.[16] Protams, kāds no malas varētu sacīt, ka šī statistika izskatās daudz šausmīgāka un draudīgāka, nekā tas ir realitātē, jo iedaļā – mājsaimniecības, kurās nav bērnu, iekļautas arī tās mājsaimniecības, no kuras bērni pieaugot ir izvākušies. Šis komentārs ir vietā, bet tik un tā daudzbērnu ģimeņu zemais īpatsvars neļauj lolot cerības uz demogrāfiskās problēmas strauju atrisināšanos. Tas varbūt iepriecina vietējo ragaviņu taisītāju industriālo kompleksu, bet nomāc citus iedzīvotājus, it sevišķi tos, kuriem rūp labklājīgas valsts attīstība ilgtermiņā.

Kopējā aina Latvijā nav diez ko saulaina un rožaina, tā ir drīzāk nejauka un sūra un nekādi nerosina starptautiskās ģimenes dienas svinīguma sajūtas noskaņu. Ģimenes institūcija atrodas krīzes stāvoklī, taču ir arī dažas iepriecinošas ziņas. Tās būtu: Latvijā ar katru gadu lēnām palielinās adoptēto bērnu skaits,[17] un Eiropas lielo ģimeņu konfederācija vienu latviešu ģimeni atzina par Eiropas 2023. gada lielģimeni.[18]

Ir pāris lietas, kuras valstij ir iespējams darīt, lai palīdzētu gan atsevišķām ģimenēm, gan ģimenei kā institūcijai un vērtībai kopumā. Pirmkārt, būtu noderīgi veikt un finansēt pētījumus, lai noskaidrotu, kā un kāpēc ir radusies nukleārās ģimenes krīze. Ir jābūt kaut kādiem dziļākiem krīzes cēloņiem. Nav iespējams vainot vienīgi ekonomiskos faktorus, uz kuriem parasti noveļ vairumu sociālo un morālo problēmu. Otrkārt, ir nepieciešams vairāk atbalstīt ģimenes institūciju, atbalstot atsevišķās ģimenes. Bērnu un ģimenes uzturēšana, nemaz nerunājot par materiālo un garīgo apgādāšanu, nenotiek par velti. Kā norāda Centrālās statistikas pārvalde: nabadzības riskam ir pakļauti 29.6% mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un bērniem, kas ir visizplatītākais ģimenes modelis; nabadzības riskam ir pakļauti 19.5% mājsaimniecību ar diviem pieaugušiem un trim vai vairāk apgādībā esošiem bērniem.[19] Šie rādītāji noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pēdējo desmit gadu laikā samazinās kopējais ģimeņu skaits. Valsts noteikti spētu šīs ģimenes vairāk atbalstīt, sevišķi tās, kuras gaida pirmo bērnu, neaprobežojoties tikai ar finansiālu atbalstu, bet arī izglītojot vecākus, piemēram, publicējot materiālus par ģimenes pratību.

Ir nepieciešams ieviest vērtībās balstītu ģimenes mācību skolās, lai ne tikai mājās, bet arī skolā bērni varētu apgūt tādas nepieciešamas prasmes kā finanšu pratība, auglīga komunikācija, labāko dzīves prioritāšu izvēlēšanās un koncentrēšanās uz atbilstošiem tikumiem. Ir jāsekmē labāka augsne stipras un attīstītas valsts veidošanai un nostiprināšanai. Šis darbs ir jāsāk ar ģimeni – tā, lai, neskatoties uz mūsu savstarpējām atšķirībām, mums būtu cerība dzīvot labklājīgā valstī.

[1] Centrālā statistikas pārvalde. Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/247-iedzivotaju-skaits-un-ta-izmainas?themeCode=IR 

[2] Centrālā statistikas pārvalde. Dzimušo skaits un dzimstības koeficienti: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/dzimstiba/238-dzimuso-skaits-un-dzimstibas-koeficienti

[3] Ekonomikas Ministrija. Informatīvais Ziņojums par darba tirgus vidējā un ilgtermiņa prognozēm, 2022, 54.–56. lpp. https://www.em.gov.lv/lv/media/14720/download?attachment

[4] Tēzaurs, “Demogrāfiskā slodze”: https://tezaurs.lv/mwe:394755

[5] K. Musick, A. Meier, “Are Both Parents Always Better Than One? Parental Conflict And Young Adult Well-Being”, PMC, 2011: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2930824/

[6] Y. Jiang, H. Xiao, F. Yang, “Accompanying your children: Living without parents at different stages of pre-adulthood and individual physical and mental health in adulthood”, PMC, 2023: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC10040656/

[7] N. Aral, F. Gürsoy, H. Dizman, “A Comparison of Depression in Children With and Without Mothers”, National Libary of Medicine, 2006: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/17153834/

[8] H. Norman, J. Davis, What difference a Dad Makes. Paternal Involvement and its Effects on Children’s Education (PIECE). Leeds: University of Leeds, 2023, p. 26.

[9] K. Wong, “Single-parent families, economic disadvantage, and youth crime rate”, Brandon University, 2018: https://www.brandonu.ca/research-connection/article/single-parent-families-economic-disadvantage-and-youth-crime/

[10] “13% Fewer Families in Latvia Than a Decade Ago”, LSM, 2020: https://eng.lsm.lv/article/society/society/13-fewer-families-in-latvia-than-a-decade-ago.a376973/

[11] EUROSTAT, “Divorce indicators”, https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/demo_ndivind/default/bar?lang=en. Last update 21.03.2024.

[12] Turpat.

[13] EUROSTAT, “Households by Type and Presence of Children, 2022”: https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=File:Households_by_type_and_presence_of_children,_2022_(%25_of_total_households).png. Last edited 09.06.2023.

[14] Centrālā statistikas pārvalde. Mājsaimniecības un ģimenes: https://www.csp.gov.lv/lv/majsaimniecibas-un-gimenes

[15] Centrālā statistikas pārvalde. Vardarbības izplatība Latvijā 2021, CSP: Rīga, 2022. 25. lpp. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_08_Vardarbibas_izplatiba_Latvija_2021_%2822_00%29_LV_EN.pdf; Centrālā statistikas pārvalde. Vardarbības izplatība Latvijā 2021, CSP: Rīga, 2022, 39. lpp. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_08_Vardarbibas_izplatiba_Latvija_2021_%2822_00%29_LV_EN.pdf

[16] Centrālā statistikas pārvalde, Bērni Latvijā 2022. CSP: Rīga, 2022, 63. lpp. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_06_Berni_Latvija_2022_%2822_00%29_LV_EN.pdf

[17] Centrālā statistikas pārvalde, Bērni Latvijā 2022. CSP: Rīga, 2022, 91. lpp. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_06_Berni_Latvija_2022_%2822_00%29_LV_EN.pdf

[18] “Ozoli Family from Latvia Chosen as European Large Family of the Year 2023”, ELFAC: https://www.elfac.org/ozoli-family-from-latvia-chosen-as-european-large-family-of-the-year-2023/  

[19] Centrālā statistikas pārvalde, Bērni Latvijā 2022. CSP: Rīga, 2022, 61. lpp. https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_06_Berni_Latvija_2022_%2822_00%29_LV_EN.pdf