Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.
Latvija
Stratēģijā pieņemtajam ilgtspējīgas attīstības modelim ir grūti noteikt konkrētu mērķi. Vai šo mērķi var identificēt ar paaudžu taisnīguma nodrošināšanu? Varbūt tā ir sabiedrības vai cilvēka labklājība, vai, visbeidzot, dabas saglabāšana? Stratēģijā šis jautājums, šķiet, tiek izlemts, pieņemot “kapitālu pieeju”, kas nozīmē, ka sabiedrības galvenais mērķis ir ekonomiskā izaugsme
Lubānes draudzes skolotājs (miris 1860) esot augšāmcēlies un baznīcā pa naktīm ērģelējis. Tad uzlikuši kapam labu akmeni – vēl cēlies augšā; likuši otru akmeni; vēl cēlies: likuši trešo akmeni nokniedēdami, tad vairs necēlies.
Telos piektais darbības gads sākas ar atziņu, ka portāls ir pilnībā izstumts no Latvijas Kultūras Ministrijas pārvaldītajām institūcijām, kurās konkursa kārtībā ir iespējams iegūt finansiālu atbalstu.
Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.
Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē.
Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.
Pilsētas leģendas vēstī, ka ēdnīcās kotletes reizēm iztrūkušas ne tādēļ, ka gaļas mazumiņš nebūtu atvests, bet gan tādēļ, ka papīra salvešu piegāde kavējusies, un bez tām pavārs nav atļāvis kotlešu masu gatavot. Es pats šādiem stāstiem neticu, jo salvetes bija reāls deficīts, bet “ķieģelīša” maizes pilsētas ēdnīcās netrūka.
Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas.
Ja mēs uztveram Starptautisko dzimtās valodas dienu kā patiesi vērstu uz mazo, apdraudēto vai uz izmiršanas sliekšņa esošo valodu aizsardzības dienu, tad mūsu pienākumus būtu normatīvajos aktos rīkoties tā, lai izbeigtu statistisku krievu pirmās valodas pielīdzināšanu tautībai.
Laiks pie vēstures sliekšņa apzīmēts ar kara zīmi. To ļoti skaidri atspoguļo ieroči un cietokšņu būve. Šis laiks ne tuvu nebija “zelta laikmets”, kad nedraudēja briesmas ne no vienas puses. Situācija mainījās baltiem par sliktu: sākās pastāvīgi vikingu uzbrukumi no ziemeļiem, pastiprinājās slāvu spiediens austrumos un dienvidos, visubeidzot, XIII gs. sākās krusta kari, kuros gāja bojā prūši un kurši. Saglabājās tikai pats baltu kodols, kaut arī krietni samazinājies austrumu pusē.
“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…
Šībrīža procesi ASV un vairākās Eiropas Savienības valstīs rāda, ka sociāli konservatīvo vērtību lejupslīde var būt mānīga un pēc tam, kad progresīvisms guvis politiskus panākumus, tas var atkal strauji piedzīvot sakāvi un atkāpšanos. No tā jāsecina, ka no straujiem sociālas modernizācijas soļiem un tradicionālo morālo normu noraidījuma būtu jāatturas, jo tie var izraisīt gan lielāku šķelšanos, gan izteiktāku tautas masu nepatiku pret valsts varu.
Vīrišķība ir zināma nasta, kuru var nest, ja tai ir priekšnosacījumi – pieprasījums pēc šādiem cilvēkiem, atzinība par šo vīrišķību, sociālā un arī ekonomiskā struktūra, kas to atbalsta. Citiem vārdiem – kultūra, kurā vīrišķība ir vērtība un kuras paraugi ir vīrišķīgas personas. Cik no mūsu kultūras “varoņiem” ir vīrišķīgi? Atveriet dzelteno presi vai ziņu portālus un atbilde būs skaidra.
Viss gaišs no āboliņa ziediem maigiem,
Viss rāmi rasmīgs kā kopš mūžiem, laikiem.
Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri.
Logoss ir jēdzīgs – tas darbojas saskaņā ar sevi un izplata ap sevi jēgu, tādējādi piešķirdams esamībai mērķi. Ja zūd jēga, zūd arī mērķis – un vārds kļūst par tukšu skaņu.
“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.
Latvijas kristiešu kopienu reliģiskā dzīve ir bagāta un daudzveidīga, ietverot gan vēsturisko tradīciju kopšanu, gan pretošanos mūsdienu sekulārās sabiedrības normām. Šajā rakstā apkopoti gan pozitīvie, gan negatīvie notikumi Latvijas kristiešu kopienu dzīvē pagājušajā gadā.