“Unser Zeitalter ist das eigentliche Zeitalter der Kritik, der sich alles unterwerfen muß.”
I. Kant, Kritik der reinen Vernunft[1]

Šī būs kritika par kritikas kritikas kritiku, kaut nesaistīta ar pašu oriģināli recenzēto darbu. Ja kādam ienāk kāre iepazīties ar iepriekšējiem ķēdes posmiem, aicinu netērēt savu laiku un tā vietā labāk lasīt pašu autores grāmatu, jo, kā savā kritikā jau teicis Artis Svece, nedaudz pārfrāzējot: “Ir bezcerīgi paļauties uz rezumējumu – lasiet oriģinālu un spriediet paši.”[2] Agneses Irbes grāmata Principiāla dzīvības aizsardzības ētika tika atklāta 2023. gada 23. novembrī, citu interesantu ekskursu starpā cenšoties aizstāvēt tēzi, ka “tīšs, ar nolūku veikts uzbrukums cilvēka dzīvībai ir morāls pārkāpums visos gadījumos bez izņēmuma”.

Rakstot šodien, kristīgās domas atdzimšanas pavēnī, man prātā atausa kāda dzirdēta gudrība: “Izdot grāmatu ir bīstamāk nekā radīt bērnu, jo no bērna vismaz var atteikties – bet no rakstītā gan ne”. Ja šai atziņā ir sava daļa patiesības, tad Principiālas dzīvības aizsardzības ētikas autore ir jāslavē, ne tikai par neatteikšanos no savu bērnu radīšanas un audzināšanas (prakses, kas ir kļuvusi par neapšaubāmu sensāciju jauniešu vidū), bet pat vēl bīstamāku ieceru realizēšanu. Pieci gadi un trīssimt deviņdesmit sešas lapaspuses – apsveicama centība. No otras puses, būtu jāsecina, ka šī pati bīstamība attiecināma uz daudz pieticīgāka un īsāka rakstura publicistiku, proti, izrietošo kritikas lavīnu.

Vispirms Artis Svece nosprieda, ka Ētika “ir krustcelēs starp pārliecībām un filozofiju”. Rūdis Bebrišs vēlējās mazliet oponēt un mazliet ne.[3] Dairis Mežvinskis norādīja uz abu iepriekšējo divkosību.[4] Par šo pēdējo atziņu portālā “TELOS” izteicās Emīls Zavelis, sniedzot kritiku kritikas kritikai ar savu izvērsumu Philosophus philosopho tu quoque dicit.[5] Visbeidzot, ir pienākusi mana kārta kritizēt Zaveļa kritiku.

Šī ir mana iespēja piemest savu pieticīgo skaliņu drāmas dievību Erīniju ugunīm – jo taču: kāpēc vispār cilvēks raksta? Acīmredzami, ir kas tāds cilvēka kaislībās, kas viņa miesām rada nemieru, kas neļauj sēdēt rāmi, bet liek radīt. Nav gaismas bez karstuma, mēdza atgādināt Kristofers Hitčenss – un tieši tāpēc negribu ļaut šim skaņdarbam aprauties pie ceturtās takts. Mana dzīve ir pārāk vienmuļa, lai tagad izšķirtos nesākt kautiņus – ja ne zem tilta, tad vismaz kā smalkajās aprindās pieņemts – sotto il ponticello.[6]

Kaut mans Ētikas izdevums pilda savu pienākumu pieskatīt pārējās ierindā saliktās grāmatas plauktā, lai tās uzvestos tikai un vienīgi pēc pašas augstākās sirdsapziņas, pašu grāmatu es nebiju paspējis izlasīt. Ja godīgi, mani sākumā bija maldinājis priekšstats, ka – līdzīgi kā trīs sējumu Krievu valodas etimoloģijas vārdnīca, kuru lietoju ikrīta pilātes vingrinājumos, lai paaugstinātu kāju – arī šī grāmata bija sacerēta drīzāk kā palīgs un gids morāli neviennozīmīgās situācijās. Biju iztēlojies, ka vienīgais pielietojums man no Ētikas būtu bijis, vēršot kliedzošus argumentus par labu pacifismam uz pretinieka tranšeju starp magazīnu-pārlādes brīžiem uz frontes līnijas – bet tomēr ne.

Biju patiesi pārsteigts, uzzinot no Sveces un Bebriša recenzijām, ka šim darbam ne tikai ir filozofiska ievirze, bet pat jēdzīgi un oriģināli argumenti, lai aizstāvētu šķietami ambiciozu tēzi. Varētu šķist, ka man kā Ētiku nelasījušam nebūtu nedz tiesību, nedz iespēju piebilst ko nopietnu šajā diskursā, bet piebiedrošos savas paaudzes devīzei – iesaistīties sarunā par izlasītu grāmatu ir pārāk vecmodīgi. Patiesi oriģināls lasījums atrodams patiesi izlaidīgā grāmatu nelasīšanā.

Ķeroties klāt pie izrietošās kritizēšanas, ir jāatceras viens. Kritika nebūt nav rakstīta par godu autoram. Kā reiz viena no spožākajām jaunās paaudzes kritiķēm man skaidrojusi – mūsdienīgas kritikas uzdevums ir izcelt, aktualizēt, kā arī aplūkot no jaunas perspektīvas. Ne jau patiesi kāds cer nest kādu vēstījumu vai atgriezenisko saikni grāmatas autorei. Kā reiz rakstījis Stendāls – rakstošam autoram domāt par saviem kritiķiem ir kā karavīram domāt par lazareti uzbrukuma laikā. Šo pašu tēzi daudz elegantākā veidā man reiz atzinis viens no spožākajiem jaunās paaudzes latviešu dzejniekiem Edvards Kuks: “Tu vienkārši nedrīksti atļauties ieklausīties heiteros. Ja esi viņus sadzirdējis, tas jau ir par vēlu.”

Vēl jo vairāk, valda priekšstats, ka, citu lietu starpā, autors ir miris, un, kā jau to pierādījis Lukiāns, iesaistīties sarunās ar mirušajiem nebūt nav gudra cilvēka nodarbe – kur nu vēl tos lasīt. Šajā sakarā – par laimi, neviens vēl pagaidām nav bijis gana veiksmīgs mēģinājumā pārkāpt šo visu autoru tiesības uz dzīvību, kas jau liecina, ka autores galvenais arguments par dzīvības neaizskaramību acīmredzami ir bijis sabiedrībā plaši apspriests un visnotaļ pieņemts.

Cikvien šī recenzija skar to, par ko tā patiesībā ir – nevis Irbes Ētiku, bet Zaveļa kritiku pret Dairi Mežvinski –, varu savu redzējumu rezumēt šādi. Zavelis izceļ vienu un to pašu pārmetumu trīs reizes pēc kārtas un katru reizi nevietā. Iziesim pa soļiem cauri, kā tieši Zavelis mēģina atspēkot Mežvinska rakstīto.

Jau no paša sākuma lasītājs attopas uz slidena ledus. Kā ievada epigrāfu Zavelis aprauti izvelk citātu no Klaiva Steiplsa Lūisa Eksperimenta kritikā (diemžēl citējot autora vārdu ar ortogrāfijas kļūdu – C. I. Lewis  –, visticamāk viņu jaucot ar Klerensu Ērvingu Lūisu).

Your condemnation of my taste is insolent; only manners deter me from a tu quoque.
C. I. Lewis [sic], An Experiment in Criticism

Kolīdz Zavelis pielieto šo citātu, rodas iespaids, ka kritikas autors netiešā veidā piedāvātu lasītājam šādu argumentācijas ķēdi:

(a) Dižais kristietis Lūiss ir stingri uzsvēris, ka pieklājīgi cilvēki noteikti nekad neizmanto tu quoque.
(b) Dairis Mežvinskis ne tikai izmanto tu quoque, bet izmanto to nepamatoti – argumentācijas kļūdas veidā, un nevis nejauši, bet reizes trīs.
(c) Ergo – Dairis Mežvinskis ir uzaudzis mucā, pa spundi barots un viņa krustvecāki bez šaubām bijuši jenoti vai āmrijas. Šis viss paliek implicēts vienīgi rindiņu starpās, protams – quod non erat demonstrandum.

Vispirms izskatīsim pirmā netieši apgalvotā argumenta pareizību, rūpīgāk aplūkojot kontekstu, no kura tika izplūkts Lūisa apgalvojums. Citāts nāk no vietas tekstā, kurā Lūiss aplūko kritikas subjektīvo dabu:

“You discover that I like Lamb. Being sure that Lamb is bad, you say my taste is bad. But your view of Lamb is either an isolated personal reaction, just like my view of him, or else based on the prevalent view of the literary world. If the former, your condemnation of my taste is insolent; only manners deter me from a tu quoque.”[7]

Pārfrāzējot svarīgo, Lūiss piedāvā domu eksperimentu: “Man patīk Lembs kā rakstnieks. Ja nu gadījumā tev rastos pārliecība, ka viņš ir pilnīgi nelasāms, balstoties vienīgi savā subjektīvajā gaumē, tad tādā gadījumā tavi pārmetumi būtu bezkaunīgi”. Šo domu Lūiss papildina: “Vienīgi pareiza audzināšana mani attur no stiepšanās pēc tu quoque.” Lūisa teiktais attiecināms uz tu quoque pārkāpumu vienīgi, lai pateiktu šo domu – ja mēs atrastos situācijā, kurā man kāds autors patiktu un tev šis autors nepatiktu, būtu nepieklājīgi man teikt, ka tavam viedoklim nav nozīmes, vienīgi tādēļ, ka tava nepatika ir nākusi no tikpat kaprīziem pamatiem kā mana patika. Ir svarīgi šo formulu paturēt prātā, padomāt, cik patiesi trāpīgi tā nonāk līdz šīs drāmas saknēm, un paskatīties, vai tiešām šis epigrāfs ir atbilstošs Mežvinska gadījumā.

Zavelis apgalvo, ka Mežvinska galvenais arguments ved uz secinājumu, ka Sveces un Bebriša viedoklim nebūtu nozīmes, jo viņu vārdi nesakrīt ar pašu darbiem. Ja šāda būtu bijusi Mežvinska galvenā atziņa, tad tā tik tiešām būtu peļama kā uzbāzīga. Galu galā, katrs lasītājs ir gan pietiekami gudrs, gan pietiekami negudrs, lai par šādiem jautājumiem spriestu pats. Toties tā nebūt nav Mežvinska tēze. Nevienā brīdī Mežvinskis neapgalvo, ka Sveces un Bebriša viedoklim nebūtu nozīmes. Tieši otrādi, Mežvinskis izsaka atzinību kritiķu pūliņiem rauties ar tekstiem, kas nesakrīt ar viņu pašu viedokļiem, kā arī saskata vērtību viņu novērojumu daudzpusībā. Tas, ko Mežvinskis cenšas darīt, ir norādīt uz Sveces un Bebriša nepatikas kaprīzajiem pamatiem. Lūiss šeit neredzētu pieklājības pārkāpumu.

Tā kā pirmais vārdos neizteiktās Zaveļa argumentācijas ķēdes posms ir aplams, mēs varam aplūkot, cik ticams ir otrais ķēdes posms – apgalvojums, ka savā recenzijā Mežvinskis ir pielietojis trīs argumentācijas kļūdas, nepareizi izmantojot tu quoque. Ko tieši Mežvinskis centās pateikt, un ko sadzirdēja Zavelis?

Pirmā apsūdzība. Šeit, iedvesmojoties no nesen izskanējušas intervijas ar visnotaļ erudīto Elvīru Šimfu, ļaušos metonīmijas vienkāršībai, definējot filozofiska žanra iezīmes kā “precīzu valodas lietojumu”, jo, kā zināms, filozofus no mirstīgajiem atšķir vienīgi viņu attīstītāka smalkjūtība un precizitāte valodas lietojumā. Zaveļa apsūdzība ir šāda – Mežvinskis nepamatoti pieprasa precīzu valodas lietojumu no Sveces, kurš pieprasa precīzu valodas lietojumu no Irbes. Kā jau parasti, tas netiek teikts tīši, bet gan kaprīzi kurtizāniskā manierē, kas raksturo visus minētos ķēdes posmus. Zavelis mēģina norādīt, ka tu quoque šeit lietots kā argumentācijas kļūda, jo Svece ir izvēlējies izteikties recenzijas formātā, kas nepieprasa tik precīzu valodas lietojumu, kādu pieprasa filozofijas žanra iezīmes. Bet vai to vēlas norādīt Mežvinskis? Nebūt nē. Mežvinskis norāda, ka Artis Svece caur monumentāliem, apskaužamiem pūliņiem un reibinošiem karjeras lēcieniem pamanījies veiksmīgi pašidentificēties par filozofu – tas ir, par precīzas valodas lietotāju. Šajā sakarā Mežvinskis uzdod jautājumu – ja jau Sveces ieguldījums precīzas valodas veicināšanā ir tik neapstrīdams fakts un šīs vērtības izcilības nosargāšanas nolūkos viņš ir bijis spiests izteikties daļēji nosodoši pret Irbes grāmatu, tad kāpēc šai vajadzībai izteikties vajadzēja nākt tik virspusējā un neprecīzā veidā – nemaz necenšoties godprātīgi atspēkot to, ko autore ir spriedusi.

Otrā apsūdzība. Zavelis pauž garāmejošu performatīvu neizpratni par to, ko Mežvinskis domā, kad apšauba, vai Bebriša recenzija ir “filozofiska pilnasinīgā nozīmē”. Turpinot, Zavelis saskata to pašu nepamatoto prasību pēc precīzas valodas. Atkal galīgi nepareizi. Tik tiešām, jau sākumā, pievēršoties Bebrišam, Mežvinskis veic novērojumu, ka Bebriša recenzija necenšas būt filozofiska stila recenzija, bet gan ikdienišķa stila. Kā norāda Mežvinskis, Bebrišs nav kautrējies likt savai studiju laikos iegūtajai erudīcijai spīdēt – toties, kur kautrība gan vīdējusi, ir Bebriša gatavība iesaistīties argumentatīvā debatē.

Aplūkosim precīzāk Mežvinska teikto: “spriežot pēc satura, [Rūda Bebriša recenzija] arī nav tik filozofiska, proti, neiesaistās diskusijā par Ētikas centrālo argumentu.” Tik skaidrā valodā, cik vien iespējams, Mežvinskis ir pateicis, tieši ko viņš domā, kad apsūdz abus kritiķus nefilozofiskumā. Viņš apsūdz viņus gļēvulībā! Tieši to nozīmē “filozofija pilnasinīgā nozīmē”. Āda uz spēles. Nedz Svecem, nedz Bebrišam nepietika drosmes iesaistīties jēgpilnā sarunā par tēmu. Viņu recenzijas planēja metatekstuālajā līmenī. Iespējams, kaut kas no jēgas tajās bija teikts, toties no satura analīzes nebija gandrīz nekas. Tieši šis aspekts raisīja cilvēkos nepatiku pret Sveces recenziju. Bebriša analīze: “tā ažiotāža [sic] ir politiski, nevis teorētiski motivēta rīcība.”

Mazliet pārslēdzoties, man šeit jāizsaka atzinība Rūdim Bebrišam. Kad apspriedāmies grāmatas atklāšanas svētkos, man radās iespaids, ka viņa recenzija bija galvā jau sarakstīta, pirms putekļi bija paguvuši nosēsties uz drukmašīnas lokšņu stellēm. Lasot viņa recenzijas gala versiju, biju patīkami pārsteigts, konstatējot, ka viņa viedoklis nespēja palikt tik viennozīmīgs, cik sākumā šķita.

Trešā apsūdzība. Rezumējot pārskatu par abām iepriekšējām kritikām, Mežvinskis nonāk pie diviem novērojumiem. Pirmkārt, tas ir īpatnēji, ka pieauguši cilvēki publisko savu nepatiku, necenšoties to pamatot (šeit gan man būtu jāsaka, ka tā ir nacionālā rakstura iezīme). Otrkārt, vēl īpatnējāk šķiet tas, ka – kā literārs žanrs – nepatika jeb kritika pieprasa šādas stila iezīmes: retorisku paņēmienu izmantošanu (demagoģiju), dažādu nianšu pārmērīgu uzsvēršanu (sīkumainību) un, vissvarīgāk, izvairīšanos no grāmatas būtības, it sevišķi, ja to var izdarīt bīstami neuzmanīgā veidā. Noslēdzot savus novērojumus, Mežvinskis uzdod jautājumu: “Ja Ētika nav nopietnu filozofiju veicinoša, vai veids, kā tā aplūkota publicētajās kritikās, tāds ir?”

Šeit atkal Zavelis saredz tieši to pašu tu quoque kļūdu. Tāpat kā visās iepriekšējās apsūdzībās, arī šajā ir skaidrs, ka Zaveļa saredzētā kļūda dzimst vienīgi no viņa paša kļūdainā lasījuma. Mežvinskis neapspriež, vai recenzijām jābūt filozofiskām. Tā vietā Mežvinskis cenšas saprast, vai mēs visi esam spējīgi uz filozofisku uzvedību, ņemot vērā to, ka filozofiskas uzvedības vīzija un etalons šobrīd ir izplūduši. Jāuzsver, ka nevienā brīdī Mežvinskis neapsūdz nedz Sveci, nedz Bebrišu šī ideāla noraidīšanā (kaut norāda uz to, ko viņš saredz kā mazu atkāpi no tā).

Šis jautājums ir visnotaļ svarīgs, it sevišķi šī portāla kontekstā. Ja satoriešu rakstītājs tiecas uz pēkšņu apgaismību (un jāmin, ka, iespējams, punktumietis meklē punktualitāti), tad telosietim vissvarīgākais ir aplūkotās tēmas τέλος, tās būtība, tās mērķi un tās iespējamā nākotne, uz kurieni tagadnes ceļi to ved. Rūpīgāk izvērtējot Zaveļa kritiku, man šoreiz jāsecina, ka tvērumietis diemžēl nav tvēris, bet tikai nogrābstījies.

Visbeidzot, šo pārlieku garo recenziju noslēdzot, ceru, ka esmu vismaz pierādījis Zaveļa spēju ar retorisku veiklību sastāstīt pilnīgi jebkādus zilus brīnumus tā, lai tie šķistu svēta patiesība. Pateicos cīņu biedram par šīs prasmes asināšanu arī manī neskaitāmu galda spēļu vakaru gaitā. Ceru, ka mana kritikas kritikas kritikas kritika ir savā veidā pacēlusi, izcēlusi un aktualizējusi tieši tos jautājumus, kurus Mežvinskis centies pacelt, izcelt un aktualizēt.

Man gan jāatzīst, ka kaut kādā ziņā es dziļi nepiekrītu Mežvinska aicinājumam. Savu pārskatu nobeidzot, Mežvinskis jautā, vai tiešām mēs neesam spējīgāki uz filozofiskāku kultūru? Toties es jautātu – ja filozofiskums nes vienādības zīmi ar sīkumainību, tad vai tiešām mums ir vērts par tādiem kļūt? Ja universitātes grāds filozofijā dod cilvēkiem tiesības pieprasīt no sarunas biedra precīzu valodas un domas lietojumu, tad naivi ceru, ka universitātes grāds filoloģijā dod tiesības noraidīt šo uzstādījumu kā līdz galam neiespējamu, viennozīmīgi bīstamu dzejai, dvēselei un cilvēcībai – un, visļaunāk, šaušalīgi garlaicīgu.

Gandrīz visi filozofi, kas laika gaitā nopietni modinājuši cilvēku iztēli un turpina to aizraut vēl šodien, zināja, ka vārdos tērpt patiesību tās pilnībā nes tikpat augļu, cik jūras viļņos iesētas sēklas nes augļus. Le mot juste – ça n’existe pas.[8] Varbūt šeit tomēr izsakos pārsteidzīgi. Pastāv vārdi un mērķi, kas par citiem ir skanīgāki. Kā Zavelis norāda, dažādām situācijām ir dažādas ambīcijas. Ļaušos minēt, ka Irbes Ētiku vadīja ne tikai vēlme iekļauties filozofiskā diskursa ietvaros, bet arī saistoši pārliecināt kādu, kura rīcības svārstās starp neizpratni un vēlēšanos domāt.

Vai grāmatu un recenziju rakstītai komunikācijai jābūt stratēģiskai? Vai filozofijas žanra iezīmes vispār ko tādu pieļautu? Vai tas maz ir svarīgi, ja, pat iekš filozofijas, šajā valstī pagaidām nav neviena, kas dāļātu medāļus par sīkumainīgāku valodas lietojumu? (Kaut arī, zinot mūsu tautas uzņēmīgo garu, ticu, ka arī šī niša nepaliks tukša uz ilgu laiku). Tieši šie ir jautājumi, kas nodarbina mani kā novērotāju – kā līdzās, tā arī no malas.

[1] “Mūsu laikmets ir īstais kritikas laikmets, kuram ir jāpakļauj viss.” I. Kants, Tīrā prāta kritika.

[2] https://www.punctummagazine.lv/2024/01/10/par-dzivibu-un-filozofiju/

[3] https://satori.lv/article/tendencioza-dzivibas-aizsardzibas-etika

[4] https://telos.lv/philosophus-philosopho-lupus/

[5] https://telos.lv/philosophus-tu-quoque/

[6] “Zem lociņinstrumenta tiltiņa” (it. val.)

[7] “Jūs atklājat, ka man patīk Lembs. Pārliecināts, ka Lembs ir slikts, jūs sakāt, ka man ir slikta gaume. Taču jūsu domas par Lembu ir vai nu izolēta personiska reakcija, gluži tāpat kā manas domas par viņu, vai arī balstās literatūras pasaulē valdošajā viedoklī. Pirmajā gadījumā jūs bezkaunīgi nosodāt manu gaumi, un tikai labas manieres mani attur no tu quoque.” (angļu val.)

[8] “Īstais vārds – tāda nav.” (fr. val.)