Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.

Pirmajā sarunu sērijā par dabīgā likuma neizprotamību pēcapgaismības pasaulē Agnese Irbe skaidro pašu iedabas konceptu, uzstāj, ka runa ir nevis par īstu neizpratni, bet par intelektuālo negodprātību, jo nevar izkļūt ne no cilvēka iedabas nojēguma, ne arī no cilvēkbūšanā implicītajām morāles normām, savukārt Krišjānis Lācis sliecas uzskatīt, ka modernā cilvēka amnēzija un neizglītotība būtiski apgrūtina dabīgā likuma uztveri, lai gan pat notrulinātākās sirdsapziņas pārmetumi ir spēcīga liecība, ka dabu tikt viegli nevar izmest aiz borta.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu.

Tāpat kā kara gadījumā, ir vēl divi apsvērumi.  Pirmkārt, tāpat kā karā, arī vakcīnu gadījumā valstij nav tiesību uzspiest pilsoņiem kurus katrus pienākumus, kādus vien valsts vēlētos. Tāpat kā karš, arī obligātās vakcinācijas ieviešana var būt taisnīga vai netaisnīga. Tāpat kā kara gadījumā, valstij ir jābūt skaidrībā, ka nav citu reālu iespēju, kā cīnīties ar briesmām, ko tā cenšas novērst.

Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.

Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.

Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.

Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par nākotni – gan savām bažām par Rietumu polarizācijas un anklavizācijas tālāku attīstību, kas, kā brīdina Irbe un Bičevskis, var beigties “asiņu peļķē”, gan par cilvēka šķietami neierobežoto iespēju robežām, gan dažiem bioētikas izaicinājumiem no zinātnes puses, kā arī noslēgumā dalās savās vīzijās par personīgo attīstību atvēlētajā dzīves laikā. Prof. Bičevskis, atsaucoties uz Melu Gibsonu, galu galā aicina nebaidīties.

Mana labā roka turēja zondi, un mana kreisā plauksta piesardzīgi novietojās uz sievietes siltā vēdera. Es uzlūkoju viņas seju. Viņa raudāja vēl vairāk, un seja bija saviebta sāpēs. Es pārvietoju zondi, līdz uzķēru viņas nu jau tukšās dzemdes attēlu. Manas acis atkal pievērsās manām rokām. Es paskatījos uz tām, it kā rokas pat nepiederētu man.

Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.

Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.

Lai arī nekad ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve.