Pirms industriālās revolūcijas dzimstības rādītājus negatīvi ietekmēja galvenokārt ārējie apstākļi – bads, slimības, neraža, vietējie kari. Taču līdz ar sieviešu darba vietu pārvirzīšanos no mājsaimniecībām uz rūpnīcām, kā arī materiālisma un kontraceptīvās (jeb “pret bērna ieņemšanas”) mentalitātes nostiprināšanos par noteicošo dzimstības faktoru kļuva pāru iekšējā motivācija. Pēcindustrializācijas laikmetā bērnus vairs nerada, jo ir nepieciešamas papildu darbarokas vai uz to spiež apstākļi. Bērnu potenciālais pienesums ģimenes budžetam ir samazinājies vai pat ir negatīvs. Ja agrāk bērni dažādos veidos palīdzēja mājsaimniecībā – nesa ūdeni, rūpējās par mājlopiem, iesaistījās lauku darbos –, tad šobrīd bērnradīšanai vairs nav tāda ekonomiskā izdevīguma. Bērns ir pāra izvēle – pārim izvēloties labumu, kas nav ekonomiskas dabas.

Kā jebkuru izvēli, arī pāra izšķiršanos par labu bērnam var interpretēt kā personīgo ieguvumu un zaudējumu bilanci. Ja ieguvumu saldme ir spēcīgāka par zaudējumu sāpēm, tad pāris būs atvērts domai par pēcnācējiem. Tiesa, minētie ieguvumi un zaudējumi nav naudiskā, bet gan subjektīvas un personiskas vērtības izteiksmē. Domājot par bērna radīšanu, sieviete salīdzina subjektīvo vērtību, ko sniegtu bērna ienākšana ģimenē, ar subjektīvo vērtību visam tam, ko viņa zaudēs, radot šo bērnu. Lai pāris un jo īpaši sieviete izvēlētos gribēt vēl vienu bērnu, potenciālajā bērnā ir jāsaredz lielāka vērtība nekā konkurējošā dzīvesveidā vai nākamajā labākajā alternatīvā. Šādu veidu, kā skaidrot izvēli par bērna radīšanu, iesaka Amerikas katoļu universitātes ekonomiste un nesen izdotās grāmatas Hannas bērni: Sievietes, kuras klusi spītē dzimstības izsīkumam autore Ketrina Pakaluka.[1]

Pakalukas grāmatā, kurā apkopotas 55 padziļinātas intervijas ar piecu un vairāk bērnu mātēm, kurām visām bija augstākā izglītība, secināts: “Neatkarīgi no tā, vai sievietes, kuras es intervēju, bija pārtikušas vai trūcīgas, viņas bieži norādīja uz izmaksām, kas radīsies, ja viņas izvēlēsies radīt vēl vienu bērnu. Kad viņas izlēma par labu bērnam (..), viņas atlika malā vai pavisam atteicās no saviem hobijiem, profesijas, laika vienatnē un finansiālās drošības – nemaz nerunājot par astoņām naktsmiega stundām. Viņas neteica, ka šīs lietas nav tik ļoti svarīgas. Drīzāk otrādi – viņas atzina, ka jūtas nesaprastas, pārslogotas un ar ierobežotām iespējām strādāt algotu darbu. Taču intervijās izcēlās tas, cik lielu vērtību viņas piešķīra vēl viena bērna radīšanai. Ģimenē viņām galu galā bija lielāks bērnu skaits tāpēc, ka (viņu personiskais) svaru kauss nosvērās (par labu bērnam): ieguvumu pusē bija kas tāds, kas “svēra” vairāk nekā zaudējumi.”[2]

Dzimstības rādītāji šobrīd gandrīz visur pasaulē, arī Latvijā, atrodas straujā lejupslīdē un ir tālu no paaudžu atjaunotnei nepieciešamajiem minimālajiem rādītājiem. Ja vēlamies izprast šīs tendences cēloņus, ir vērtīgi apjautāt tās ģimenes, kuras neatbilst pašreizējai demogrāfiskajai normai un izvēlas laist pasaulē lielu bērnu skaitu. 

Daudzbērnu ģimeņu vecāku aptauja

Ar šādu nodomu laikā no pērnā gada augusta līdz šī gada marta vidum tika izplatīta tiešsaites aptaujas anketa trīs un vairāk bērnu vecākiem, kuru ģimenē aptaujas brīdī auga vismaz viens nepilngadīgs bērns. Aptaujā tika uzdoti jautājumi par ģimenes apstākļiem, vecāku ģimenes pieredzi bērnībā, saņemto atbalstu bērnu pieskatīšanā, pasaules uzskatu, reliģiozitāti un attiecību kultūru.[3]

Kopumā par derīgām un pētījumam atbilstošām tika atzītas 1486 aptaujas anketas. Skaitliski tās aptver 5% no visām Latvijas trīs bērnu ģimenēm, 10% no četru bērnu ģimenēm un 15% no piecu un vairāk bērnu ģimenēm. Pārsvarā anketu aizpildīja bērnu mātes, kuru bērnu skaits bija amplitūdā no trim līdz pat divpadsmit bērniem. Bija pārstāvēti visi novadi un valstspilsētas gandrīz precīzā proporcionālā izkliedē, tomēr nedaudz pietrūka respondentu no Rīgas un Daugavpils. Aptauja tika veidota un izplatīta tikai latviešu valodā, tādēļ nepārsteidz, ka 92% respondentu sarunvaloda ģimenē bija latviešu valoda, tikai 4% tā bija krievu valoda, un 1% – latgaļu valoda.[4] Līdz ar to var pieņemt, ka krievu valodā runājošās daudzbērnu ģimenes starp respondentiem ir daudz par maz pārstāvētas. Starp respondentiem bija proporcionāli mazliet par daudz māšu ar iegūtu augstāko izglītību[5] un laulībā.[6]

Jāatzīst, ka kopumā aptaujas izlase nebija ideāli reprezentabla,[7] taču tās mērķis nebija atspoguļot sabiedrības viedokli. Aptaujas mērķis bija iegūt pietiekami lielu datu kopu, ar kuras palīdzību varētu: (1) salīdzināt trīs bērnu ģimenes ar piecu un vairāk bērnu ģimenēm; (2) salīdzināt pārus, kuri vēlētos vēl bērnus, ar tiem, kuriem ideāls ir jau esošais bērnu skaits; (3) noskaidrot, kādi faktori korelē ar atvērtību papildu bērnu ienākšanai ģimenē un vairākiem bērniem ģimenē.

Aptaujāto 3 un “5+” bērnu ģimeņu salīdzinājums

Raugoties tikai uz ģimenes apstākļus raksturojošiem datiem, nav iespējams īsti paredzēt, kurā ģimenē piedzims trīs un kurā – vairāk bērnu. Taču, salīdzinot trīs un “5+” bērnu vecāku – respondentu atbildes, var novērot, ka tas nav tikai bērnu skaits, kas tās atšķir. Pastāv noteiktas dzīves izvēles un iedzīvinātu attieksmju kopums, kas raksturīgāks kuplākām ģimenēm. Atsevišķs jautājums tālākai pētniecībai ir noteiktu pazīmju un ģimenes lieluma cēloņsakarības virziens: piemēram, vai konservatīvāka attieksme pret laulību vai dzīvības neaizskaramību (mākslīgajiem abortiem) padara pāri atvērtāku vēl vienam bērnam vai otrādi – ar katra nākamā bērna rašanos pāris kļūst savā vērtīborientācijā konservatīvāks?

Turpinājumā uzskaitītas dažas pazīmes no aptaujas, kas uz pārējo daudzbērnu ģimeņu fona izceļ un raksturo “5+” bērnu ģimeņu mātes un tēvus Latvijā. Skaitliskais salīdzinājums vietām ir papildināts ar īsiem interviju fragmentiem no Katerīnas Pakalukas grāmatas, kuros piecu un vairāk bērnu mātes atklāj dažādas šķautnes atvērtībai un ikdienai ar daudziem bērniem.

Nodibina ģimeni jaunākā vecumā. Trīs bērnu mātēm Latvijā pirmais bērns visbiežāk piedzima 25 gados, bet “5+” bērnu mātēm par 3 gadiem agrāk – 22 gados. Līdzīga tendence arī precoties: trīs bērnu mātes visbiežāk bija apprecējušās 27 gadu vecumā, savukārt piecu un vairāk bērnu mātes – 25 gadu vecumā.

Nedaudz retāk iegūst augstāko izglītību. Starp trīs bērnu mātēm 68% respondentu norādīja uz iegūtu augstāko izglītību, savukārt starp piecu un vairāk bērnu mātēm tikai pusei bija augstākā izglītība. Augstākā izglītība tiešā jeb mehāniskā veidā nesamazina dzimstību, taču tā lielākoties liek pavadīt augstskolā sievietes auglīgākos gadus. “Sievietes laiks ir lielākais ieguldījums bērnu radīšanā. Ja šis ieguldījums ir dārgs, citiem vārdiem sakot, paredz ilgus studiju gadus, tad tikai tie, kuri ļoti vēlas bērnus, tos radīs”, savā grāmatā skaidro ekonomiste, daudzbērnu māte un akadēmiķe Pakaluka.

Salīdzinoši biežāk dzīvo lauku reģionos. Kopumā Latvijas daudzbērnu ģimenes ir izkliedējušās trīs samērā līdzīgās daļās – 35% dzīvo lauku reģionā vai pagastā, 34% – lielā pilsētā un 31% mazpilsētā. Izceļas četru un vairāk bērnu ģimenes, no kurām salīdzinoši vairāk – 47% – dzīvo lauku reģionos.

Biežāk nestrādā vai strādā samazinātu slodzi. Starp bērnu mātēm, kuras nav bērna kopšanas atvaļinājumā (BKA), 69% trīs bērnu māšu strādā pilnas slodzes algotu darbu, savukārt starp piecu un vairāk bērnu mātēm mazāk par pusi strādā pilnas slodzes algotu darbu. Ceturtdaļa aptaujāto “5+” bērnu māšu aptaujas brīdī nestrādāja. Salīdzinājumam – tikai 11% aptaujāto trīs bērnu māšu nestrādāja. Katerīna Pakaluka, rezumējot izglītoto dižģimeņu māšu intervijās stāstīto attiecībā uz karjeru, raksta: “Piecu un vairāk bērnu mātes necentās bērnus pielāgot māšu profesionālajiem mērķiem. Drīzāk otrādi – pielāgoja savu karjeru tam, lai tā atbilstu bērnradīšanas mērķim. Tāpēc viņas izvēlējās elastīgākas profesijas, piemēram, skolotājas, medmāsas, grafiķes vai vadīja nelielu uzņēmumu ārpus mājām.”

Mazāka daļa savu ģimeni raksturo kā diezgan pārtikušu. Tikai trešdaļa aptaujāto daudzbērnu ģimeņu savas ģimenes materālo labklājību novērtēja kā “esam diezgan pārtikuši” un tieši puse – kā “iztiekam vidēji”. 12% respondentu norādīja, ka viņiem “ir tikai pats nepieciešamākais” un 2% – “trūkst pat nepieciešamākā”.[8] Ja salīdzina trīs bērnu ģimenes ar “5+” bērnu ģimenēm, tad starp kuplākajām ģimenēm ir par 8 procentu punktiem mazāk to, kas savu ģimeni raksturo kā diezgan pārtikušu, un par 4 procentu punktiem vairāk to ģimeņu, kas ģimenes labklājību novērtē kā vidēju. 

Vecāki paši visbiežāk auguši trīs bērnu ģimenē. Zīmīgi, ka neviens no 1486 respondentiem nenorādīja, ka daudzbērnu ģimenes māte bērnībā auga kā vienīgais bērns ģimenē. Un arī par bērnu tēviem tāda atbilde bija skaitā tikai viena. Tas neizbrīna, jo bērnus, ekonomistu terminos runājot, varētu uzskatīt par “pieredzes preci”. Proti, sievietes un pāri var nezināt bērnu vērtību, iekams nav viņus ne reizi radījuši. Attiecīgi ir saprotams, kāpēc vienīgie bērni tik reti izveido daudzbērnu ģimeni – jo viņi pārsvarā nezina, cik daudz prieka sagādā bērni vecākiem un cits citam, ja vien izņēmuma kārtā nav uzauguši mazuļu tuvumā. Turklāt ir novērojama sakarība – jo vidēji lielāka bijusi bērnības ģimene tagadējai bērnu mātei un tēvam, jo viņu pašu ģimene ir vidēji kuplāka. Tā, piemēram, tagadējās trīs bērnu ģimenes mātes ir augušas vidēji 2,7 bērnu ģimenēs, bet piecu un vairāk bērnu mātes – 3,5 bērnu ģimenēs.

Pārsvarā neplāno bērnu skaitu ģimenē. Ja 54% trīs bērnu ģimeņu vecāku plāno bērnu skaitu, tad 73% piecu un vairāk bērnu vecāki neplāno bērnu skaitu. Tā ir ievērojama atšķirība starp abām grupām, kur “5+” bērnu vecāki divreiz biežāk nekā trīs bērnu vecāki norādīja, ka bērni viņu ģimenē ienāk dabiski. Tāpat 11% no “5+” ģimeņu respondentiem norādīja, ka “Bērnus rada Dievs. Cik Dievs dos bērnus, tik būs.” Šādu uzskatu piekritēju bija četras reizes vairāk starp “5+” bērnu vecākiem nekā trīs bērnu vecākiem. Arī daudzas no K. Pakalukas intervētajām daudzbērnu mātēm pauda attieksmi, ka par bērnu skaitu atbildīgs ir Dievs. Viena no viņām, Kima, skaidroja: “Man tas nozīmē normālu, ap 18-24 mēnešus garu intervālu starp bērniem, kad parasti mēs vienkārši ar nepacietību gaidījām nākamo bērnu un mēģinājām. Tie bija aktīvi mēģinājumi; nevis “redzēs, kā būs”, bet patiesa vēlme.” Kima un Alekss (viņas vīrs) uzskatīja bērnus par vēlamiem viņu pašu dēļ. Viņi uzskatīja, ka bērnu radīšana ir kaut kas tāds, ko Dievs dara viņu labā. “Bērni ir dāvana,” viņa teica, “es gribētu vēl vienu.””

Reti kāds no malas palīdz ar bērniem. 64% “5+” bērnu ģimeņu norāda, ka reti vai tikai pāris reizes gadā kāds bez maksas palīdz pieskatīt bērnus. Drīzāk (61%) pašu vecākie bērni palīdz ar pārējo bērnu pieskatīšanu. Savukārt vecvecāku iesaiste piecu un vairāk bērnu ģimenēs notiek ap 50% gadījumu; tā ir izteiktāka (71%) tieši trīs bērnu ģimenēm. To var skaidrot tā, ka trešdaļai trīs bērnu ģimeņu vecvecāki dzīvo līdz 15 minūšu gājiena attālumā vai pat kopā ar ģimeni vienā mājoklī. Ceturtdaļai aptaujāto piecu un vairāk bērnu ģimeņu neviens no vecvecākiem vairs nav pieejams. Tikai piektdaļai šo ģimeņu vecvecāki dzīvo 15 minūšu attālumā no ģimenes dzīvesvietas. Tāpat teju piektdaļai piecu un vairāk bērnu ģimenēm ar bērnu pieskatīšanu palīdz draugi. Grāmatā Hannas bērni iekļautās piecu bērnu mammas Lauras pārdomas labi apraksta esošo realitāti: “Ciemats it kā neeksistētu. (..) Pat (atbalsta) kopienas (vairs) nepastāv. Mēs runājam par kopienas veidošanu (sev apkārt), bet tās ir muļķības. Tādas vienkārši neeksistē.”

Ceturtdaļa “5+” ģimeņu ir iesaistīta kādā kopienā, kas regulāri tiekas un sniedz emocionālu atbalstu. Salīdzinājumam, starp 3 bērnu ģimenēm tādu bija vien 11%. Visticamāk, šeit domātas reliģiska rakstura kopienas, jo tie vecāki, kuri bija kādā kopienā, bija tie paši, kuriem reliģija ir drīzāk svarīga, un liela daļa no tiem, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus. Lia, piecu bērnu māte, kas intervēta grāmatā Hannas bērni, stāsta: “Mūsu kultūra burtiski pamet jaunās māmiņas. (..) Mēs esam (ieliktas) šajās mazajās individuālajās kastītēs, un tas ir pilnīgi nedabiski – divpadsmit stundas dienā būt vienatnē ar jaundzimušo. Tas ir psiholoģiski mokoši, ja nav atbalsta. Un es teiktu, ka lielākajai daļai sieviešu, kas dzemdē (bērnus) Amerikā, nav pietiekama atbalsta. (..) Neviens nenāk pie jums. Jūs esat (atstāta) burtiski viena. Un tas nav ne normāli, ne veselīgi.” (..) Lia arī atzina, ka ir zudusi “ciema mentalitāte”, kad ar dienas grūtībām, lai cik smagas tās būtu, varēja dalīties ar citām (kaimiņienēm) pāri pagalma žogam, neatstājot mājas.”

Gandrīz pusei “5+” ģimeņu vecākiem reliģija ir svarīga. Tas ir diezgan pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka vien 10% “5+” bērnu vecāku uzauguši reliģiju praktizējošās ģimenēs. Savukārt vēl 19% “5+” bērnu ģimenēs tikai viens no vecākiem audzis reliģiozā ģimenē. Arī trīs un četru bērnu vecākiem bija samērā līdzīga bērnības pieredze: tikai mazākumam vecāki padomju laikos praktizēja reliģiju. Taču paaudzi vēlāk redzam, ka “5+” bērnu vecākiem reliģija ir izteikti svarīgāka par trīs bērnu vecākiem, 65% no kuriem reliģija ir mazsvarīga vai nemaz nav svarīga. Arī dievkalpojumu apmeklējums ir izteikti biežāks nekā trīs bērnu ģimeņu vecākiem: 32% no “5+” bērnu ģimenēm apmeklēja dievkalpojumu vismaz dažas reizes mēnesī, salīdzinājumā ar 10% trīs bērnu ģimeņu, kas apmeklēja dievkalpojumu ar tādu pašu regularitāti.

“5+” ģimenes ir nedaudz konservatīvākas. Aptaujā tika uzdoti vairāki jautājumi par attieksmi pret laulības nešķiramību, seksuālo morāli, mākslīgajiem abortiem, dzimumu lomām, ģimenes un karjeras līdzsvaru, bērnu kā vērtību, kā arī bērna skaita atkarību no finansiālā nodrošinājuma un attiecībām ar dzīvesbiedru. Tie ir standarta jautājumi, ar kuru palīdzību pētnieki mēra, kurā vietā cilvēks savos uzskatos atrodas uz konservatīvisma – liberālisma ass. Kopumā šajos jautājumos vairums (58%) trīs bērnu vecāku bija drīzāk liberāli noskaņoti, turpretī liels pārsvars (70%) “5+” bērnu vecāku bija noskaņoti drīzāk konservatīvi. Vislielākās atšķirības vidējās attieksmēs bija jautājumos par seksuālo morāli un abortiem. Tā, piemēram, starp aptaujātajiem “5+” bērnu vecākiem 64 procenti piekrita apgalvojumam – “Seksuālās attiecības starp diviem viena dzimuma pieaugušajiem ir amorālas”, kas ir par 24 procentu punktiem lielāka daļa vecāku nekā starp 3 bērnu vecākiem. Nākamā lielā atšķirība vidējos viedokļos bija attieksmē pret apgalvojumu: “Mākslīgais aborts ir sievietes brīva izvēle un tiesības”, kuram nepiekrita 36% piecu un vairāk bērnu vecāku, un 15% trīs bērnu vecāku. Savukārt apgalvojumam “Cilvēka dzīvība ir neaizskarama no ieņemšanas brīža” piekrita 79% piecu un vairāk bērnu vecāku un 60% trīs bērnu vecāku. Visbeidzot, 29% piecu un vairāk bērnu vecāki un tikai 11% trīs bērnu vecāki piekrita apgalvojumam: “Pārim nevajadzētu dzīvot kopā pirms laulībām.”

Absolūts vairums piekrīt – bērnu audzināšana rada prieku un gandarījumu. Atgriežoties pie ievadā minētā ieguvumu un zaudējumu modeļa, apcerot vēl viena bērna radīšanu, jāizceļ fakts, ka 86% daudzbērnu ģimeņu aptaujā piekrīt apgalvojumam: “Bērnu audzināšana rada prieku un gandarījumu, ko grūti aizvietot ar kaut ko citu.” Līdzīgi absolūts vairums (94%) piekrīt, ka “Neskatoties uz ieguldīšanos, ko prasa bērni, ir vērts kļūt par vecākiem.” Un pārsteidzošākais, iespējams, pat paradoksālais ir tas, ka mātes, kurām bija vairāk bērnu un kuras bija ar augstāku izglītību, abiem apgalvojumiem piekrita vēl jo dedzīgāk. Citiem vārdiem sakot, tām sievietēm, kuras subjektīvo labumu, ko sniedz bērna ienākšana ģimenē, novērtē augstāk, arī bērnu ir vairāk. Objektīvi spriežot, sievietēm ar augstāku izglītību arī cena izvēlei par labu vēl vienam bērnam ir augstāka, jo alternatīvu ir vairāk un tās ir krāšņākas. Un tomēr vēl viena bērna vērtību viņas stāda augstāk par garām palaistajām karjeras iespējām, profesionālajiem izaicinājumiem un pašrealizāciju. 

Korelāciju analīzes rezultāti

Augstāk aprakstītās atšķirības starp trīs un “5+” bērnu vecākiem – respondentiem ir tikai novērojumi, kas palīdz izvirzīt hipotēzes. Pašas par sevi šīs atšķirības vēl neko nepierāda. Savukārt korelāciju analīzes mērķis ir no dažādajiem aptaujas jautājumos ietvertajiem faktoriem noteikt tos, kas ir statistiski nozīmīgi un būtiski saistās ar: (1) atvērtību vēl viena bērna ienākšanai ģimenē; (2) kuplākām ģimenēm.

Iesākumā gan jāatmet doma, ka būtu kāds viens atslēgfaktors, kas izskaidrotu visas atšķirības dzimušo bērnu skaitā starp dažādām ģimenēm. Tāpat arī šajā aptaujā nav iekļauti visi iespējamie faktori, kas varētu ietekmēt lēmumu par bērnu radīšanu (piemēram, pašreizējā pāra attiecību kvalitāte). Korelācijas nenozīmē cēloņsakarības, tās tikai raksturo daudzbērnu ģimenes šobrīd. Tās nav ne globāli attiecināmas, ne arī nemainīgas laikā. Piemēram, pēdējos gados mainās daudzbērnu mātes demogrāfiskais profils – arvien vairāk pēc skaita trešo bērnu piedzimst mātēm ar augstāko izglītību, kā arī pieaug daudzbērnu ģimeņu vidējais ienākumu līmenis. Līdz ar to var gaidīt, ka korelāciju koeficienti ar laiku mainīsies, pēc gadiem prasot atkārtot pētījumu.

Esošais, gaidāmais un ideālais bērnu skaits

Aptaujā respondentus lūdza atbildēt uz jautājumiem par esošo bērnu skaitu, ideālo bērnu skaitu, kā arī par iespējamību radīt vēl vienu bērnu nākamo divu gadu laikā. Veicot korelācijas analīzi, atklājās izteikta saistība starp esošo, tuvākajos divos gados gaidāmo un ideālo bērnu skaitu ģimenē. Tas liek domāt, ka daudzbērnu ģimenes pārsvarā nesapņo par kādu abstraktu ģimenes lielumu, bet drīzāk izlemj atvērties katra bērna ienākšanai atsevišķi. Tāpēc var novērot, ka starpība starp ideālo un esošo bērnu skaitu ģimenē lielākajai daļai – 67% – respondentu, bija nulle, t. i., esošais bērnu skaits šķita ideāls. 19% ģimeņu ideāls būtu sasniegts, radot vēl vienu bērnu, un 7% respondentu – vēl 2 bērnus. Ap 7% respondentu ideālais bērnu skaits viņu ģimenē būtu mazāks par esošo bioloģisko un adoptēto bērnu kopskaitu. Tiesa gan, šie respondenti, kas, varētu teikt, “nožēloja” vienu vai divus bērnus, izteikti biežāk novērtēja savas ģimenes materiālo labklājību kā “trūkst pat visnepieciešamākā”. Tāpat biežāk viņu ģimenes stāvoklis bija pašķīries vientuļais vecāks vai pāris nereģistrētā kopdzīvē. Viņi arī biežāk nemaz vai daļēji nepiekrita apgalvojumam, ka “bērnu audzināšana rada prieku un gandarījumu, ko grūti aizvietot ar kaut ko citu”, kā arī “neskatoties uz ieguldīšanos, ko prasa bērni, ir vērts kļūt par vecākiem”.

“Ģimenes plānošanas” veids

Vidēji stipra un statistiski nozīmīga saistība tika konstatēta starp “ģimenes plānošanas” veidu un ideālo bērnu skaitu. Lai arī korelācijas koeficienti skaitliski nebija lieli, svarīgs ir to virziens. Proti, augstāku spēku iesaistīšana lēmuma pieņemšanā jeb piekrišana apgalvojumam “Bērnus rada Dievs. Cik Dievs dos, tik būs” pozitīvi korelēja ar lielāku ideālo bērnu skaitu. Savukārt, bērnu skaita plānošana statistiski nozīmīgi negatīvi korelēja ar ideālo bērnu skaitu. Šo saistību var saredzēt arī grāmatas Hannas bērni galveno varoņu izvēlēs un attieksmē: “Mūsu pētījumā iesaistītās sievietes bija pieņēmušas dzīvesveidu “nekad neteikt nekad” – pat ja viņas aktīvi attālināja bērnu ieņemšanu brīdī, kad mēs viņas intervējām. Viņas bieži cīnījās ar domu –“viss, pietiek!”, ko uzskatīja par problemātisku. (..) Rozālija, kurai ir deviņi bērni, to raksturoja šādi: “Galvā es zinu, ka, lai kas notiktu, Dievs parūpēsies par to, – vai tā ir naudas lieta, vai mentālais haoss, Dievs dos mieru… Kā liela ģimene mēs strādājam kopā, un tas pats par sevi mūs ir uzturējis. Tā ka nav parādījusies doma, ka nu gan pietiks (radīt bērnus). Domāju, ka mēs joprojām esam atvērti dzīvībai.” Džūnija, kurai ir astoņi bērni, teica: “Mums tik ļoti patika mūsu bērni, ka pēc tam, kad mums bija viens (bērns), mēs tā vietā, lai aizvērtu durvis, teicām: “Radīsim vēl vienu. Tas (bērnu radīšana) patiešām bija pa vienam.”

Hannas bērnu autore komentē šo stāstus: “Sievietēm ar šādi atvērtu attieksmi vēl viena bērna radīšanai būs grūti atbildēt uz jautājumiem par vēlamo, gaidāmo un ideālo bērnu skaitu ģimenē. Pirmkārt, var izrādīties, ka viņu pašu “vēlmes” ir ļoti mainīgas. (..) Šīm sievietēm gaidas ir līdzīgi problemātiskas – vai nu mainīgas (mainās līdz ar pašreizējām vēlmēm dažādos laikos), vai arī nav definētas, jo sievietes, kas praktizē “atvērtību”, var nevēlēties izmantot pašreizējās vēlmes, lai salīdzinātu nākotnes gaidas. Visbeidzot, ideāli vispār nedarbojas. Sieviete, kas tic, ka “lai kas notiktu, Dievs nodrošinās”, kā Rozālija, vai ka Kungs ir atbildīgs par viņas ģimenes lielumu, kā Kima, nevēlēsies noteikt ideālu bērnu skaitu sev vai kādai citai ģimenei. Ideāls ir tas, ko Dievs sūta, vai tas, ko Dievs laika gaitā viņām liek izvēlēties – ne mazāk, ne vairāk.”

Mātes vecums

Šajā korelāciju analīzē dažādi ar mātes vecumu saistīti mainīgie izrādījās visvairāk saistīti ar bērnu skaitu ģimenē. Tā piemēram, analizējot starpību starp norādīto ideālo un pašreizējo bērnu skaitu, vidēju, statistiski nozīmīgu un negatīvu saistību uzrādīja mātes pašreizējā vecuma faktors – jo sieviete ir gados vecāka, jo vājāku vēlmi pēc vēl viena bērna viņa uzrāda. Jāpiebilst, ka vidējais pašreizējais vecums aptaujātajām mātēm bija 39 gadi. Līdzīgi statistiski nozīmīgu korelāciju uzrādīja mātes vecums, trešajam bērnam piedzimstot, kas negatīvi korelēja ar pašreizējo bērnu skaitu. Tā kā sievietes vecums tik ļoti ietekmē atvērtību vēl vienam bērnam, autore sadalīja respondentu atbildes uz pusēm – tās, kurām pašreizējais vecums ir virs 40 gadiem, un tās, kurām tas vēl nav sasniegts. 40 gadu vecums ir izvēlēts kā robežšķirtne, jo ap šo vecumu ir ievērojami samazināta bioloģiskā iespēja dabiski ieņemt bērnu, un vairums pāru noskaņojas uz bērnradīšanas posma norietu.

Analizējot respondentu atbildes, kur mātēm anketas aizpildīšanas laikā bija 40 un vairāk gadu, mātes pašreizējam vecumam konstatēta statistiski nozīmīga un spēcīga negatīva korelācija ar bērnu skaitu ģimenē (esošo un norādīto nākotnes iespējamību), ko varētu arī uzskatīt par pabeigto dzimstību. Līdzīga aina ir respondentu atbildēm, kur bērnu mātes ir jaunākas par 40 gadiem: mātes pašreizējā vecuma grupai bija vidēji liela saistība ar norādīto iespējamību radīt bērnu nākamo divu gadu laikā.

Reliģiozitāte un konservatīva vērtīborientācija 

Aptaujā bija iekļauti vairāki jautājumi par savu un dzīvesbiedra piederību kādai reliģijai, cik tā ir svarīga personas dzīvē, par reliģisko pieredzi bērnībā, kā arī dievkalpojumu vai reliģisko ritu apmeklējuma biežumu. Korelācija starp reliģiozitāti jeb ticības praktizēšanu un kopējo dzimstības līmeni ir vispāratzīta. Taču tā nav acīmredzama cēloņsakarība – pat ja visas lielās ģimenes būtu dziļi ticīgas, ne visās ticīgo ģimenēs ir daudz bērnu. Turklāt starp aptaujātajām “5+” bērnu ģimenēm (15% no Latvijas “5+” ģimeņu populācijas) pusei respondentu reliģija ir svarīga, bet trešdaļa apmeklē dievkalpojumu vismaz dažas reizes mēnesī. Tātad Latvijas kontekstā izteikti kuplās ģimenes nevaram vispārīgi raksturot kā vairumā reliģiozas vai ticīgas, jo ir pietiekami liela daļa lielo ģimeņu, kuras nav reliģiozas. Pati par sevi kristīgā reliģija, kurai aptaujā visbiežāk norādīja savu piederību, nepiespiež vai nemudina veidot pēc iespējas kuplāku ģimeni.

Piemēru ar Romas katoļu baznīcas mācību skaidro profesore K. Pakaluka, kura ir katoliete un kurai ir astoņi bērni un seši audžubērni: “Katoļu baznīcu varētu raksturot kā “pronatālistisku”, ņemot vērā tās nostāju attiecībā uz abortiem un kontracepciju vai vēsturiski kuplajām itāļu, īru un franču katoļu ģimenēm. Taču neatkarīgi no tā, ko Baznīca oficiāli māca, mūsdienās katoļi izmanto kontracepciju apmēram tikpat bieži kā visi pārējie. Un četrdesmit septiņu gadu laikā, kopš esmu praktizējoša katoliete, es ne reizi neesmu dzirdējusi sprediķi par bērnu radīšanas vērtību. Mani nekad pie bikts nav mudinājuši radīt vairāk bērnu. Nav nevienas doktrīnas par to, ka ir svētāk pabeigt (šīs zemes) dzīvi ar vairāk bērniem. (..) Lai ko mēs teiktu par Katoļu baznīcu un natālismu, būtu grūti pierādīt, ka katolicismā pastāv sociāla norma veidot lielas ģimenes.”[9] Reliģiozitāte jeb regulāra reliģiskā prakse tiešā veidā neveicina lielāku ģimeņu veidošanos, bet, visdrīzāk, pastarpināti – mācot un izplatot tādas attieksmes un uzvedības modeļus, kas tiešā veidā var pozitīvi ietekmēt daudzbērnu ģimeņu veidošanos.

Šai domai raksta autore sliecas piekrist, redzot, cik mazi, kaut statistiski nozīmīgi ir korelācijas koeficienti reliģijas svarīguma un reliģiozitātes faktoriem – ap 0,1. Salīdzinājumam, konservatīvu attieksmi raksturojošo faktoru korelācijas koeficienti bija ap 0,2. Konservatīvās vērtīborientācijas faktori raksturoja attieksmi pret laulību, dzimumdzīves morāli, abortiem, dzimumu lomām, sievietes karjeras vērtību, kā arī bērniem kā dzīves piepildījuma un gandarījuma avotu. Apgalvojumi vai pretapgalvojumi (pretēji vērsti apgalvojumi), kas izmantoti aptaujā, piemēram, “Laulība ir attiecības uz mūžu” vai “Mākslīgais aborts ir sievietes brīva izvēle un tiesības” lielākoties satur to pašu kristīgās sociālās mācības vēstījumu, kas izteikta sekulāriem jeb nereliģiskiem vārdiem. Taču priekšrocība šiem attieksmju jautājumiem ir tajā, ka ar to palīdzību var nojaust respondentu patieso attieksmi pret praktiskās morāles jeb ģimenes mācības jautājumiem. 

Spriežot pēc reliģiozās respondentu daļas jeb aktīvu baznīcā gājēju atbildēm, regulārs dievkalpojumu apmeklējums nebūt nenozīmē piekrītošu attieksmi kristīgajai morālei attiecībā uz ģimenes, laulības un seksuālās ētikas jautājumiem. Tas ir nepatīkams, bet ne šokējošs secinājums, ņemot vērā to, ka kristīgie pāri un ģimenes nedzīvo izolēti un tāpat cieš no ģimeņu iziršanas, izplatītās kopdzīves pirms laulībām un tamlīdzīgām parādībām, tikai mazākā mērā.[10]  

Atgriežoties pie korelācijas starp vērtīborientāciju un bērnu skaitu ģimenēs, aptaujas atbilžu korelāciju analīze uzrāda statistiski nozīmīgu un vidēju korelāciju jautājumos par abortiem un dzimumattiecību morāli. Īpaši nozīmīga ir piekrišana apgalvojumam “Cilvēka dzīvība ir neaizskarama no ieņemšanas brīža”, kas pozitīvi un vidēji stipri korelēja ar bērnu skaitu 40+ gadus sasniegušām daudzbērnu ģimeņu mātēm.

Turklāt piekrišana šim apgalvojumam statistiski nozīmīgi un vidēji stipri korelēja ar attieksmi pret bērnu kā prieka un gandarījuma avotu. Un šajā punktā parādās sakarība starp abortiem un dzimstību. Proti, starp abiem ir ne tik daudz skaitliska, cik bērna kā vērtības saistība. Aborts ir bērna vērtības skalas kreisais ekstrēmais gals, jo pēc savas būtības vērtē bērnu, izmetot visus tos, kas nav pareizajā laikā, anatomiski pareizi, pareizajos apstākļos un ar pareizo cilvēku plānoti ieņemti. Savukārt atvērtība dzīvībai ir bērna vērtības labējais gals, kas automātiski novērtē bērnu kā pietiekami vērtīgu, bērna vērtei neizvirzot kritērijus. Līdz ar uzskatiem par abortiem, arī attieksme pret dzimumattiecību normām statistiski nozīmīgi un vidēji korelēja ar kuplākām ģimenēm. Visnozīmīgākā šajā sakarībā bija piekrišana apgalvojumam: “Seksuālās attiecības starp diviem viena dzimuma pieaugušajiem ir amorālas.”

Izvēle pār bērnu skaitu ģimenē – neatkarīgi no finansēm

Attiecībā uz finansiālo nodrošinājumu, korelāciju analīzē tika novērota statistiski nozīmīga un vidēja korelācija starp bērnu skaitu ģimenē (pašreizējo un potenciālo tuvāko divu gadu laikā) un respondenta attieksmi pret apgalvojumu “Bērnu skaits ģimenē ir atkarīgs no finansiālā nodrošinājuma ģimenē”. Interesanti, ka šī korelācija bija negatīvi vērsta. Proti, jo vairāk bērnu daudzbērnu ģimenē, jo mazāka respondentu daļa piekrīt šim apgalvojumam. No aptaujātajiem trīs bērnu vecākiem 58% trīs bērnu ģimeņu vecāki šim apgalvojumam piekrita, bet tikai 29% piecu un vairāk bērnu ģimeņu vecāki tam piekrita. Ja raugāmies uz respondentu atbildēm par viņu kopējiem ģimenes ienākumiem pagājušajā mēnesī un ienākumu līmeņa pašvērtējumu, tad “5+” ģimenēm skaitliskā ziņā ir taisnība. Respondenti no piecu un vairāk bērnu ģimenēm norādīja, ka pagājušajā mēnesī viņu ģimenes kopīgie ieņēmumi bija vidēji par 200 EUR mazāki nekā četru bērnu ģimenei, un vidēji par 400 EUR mazāki nekā trīs bērnu ģimenei. Tas gan nenozīmē, ka piecu un vairāk bērnu ģimenes ir ievērojami trūcīgākas vai mazturīgas, drīzāk – lielāka daļa (55%) dzīvo vidēji. Taču, ja drīkst izvirzīt minējumu, pēc būtības šī attieksme ir pausta no vidēja ienākuma līmeņa pozīcijas, liekot domāt, ka labāks finansiāls nodrošinājums tomēr nestimulētu vēl viena bērna radīšanu. Kuplākas ģimenes rada daudzus bērnus ne tāpēc, ka bērnu radīšana viņām ir finansiāli pieejamāka vai izdevīgāka, vai tāpēc, ka viņu kopējās izmaksas būtu mazākas. Šīs kuplās ģimenes rada bērnus, jo viņu personīgie iemesli to darīt ir svarīgāki par iemesliem to nedarīt, lai cik lielas būtu izmaksas.

Dzimstības izsīkuma cēlonis un risinājums slēpjas vērtībās

Krītošu dzimstības rādītāju pasaulē, kurā vidēji ir pusotrs bērns uz sievieti reproduktīvajā vecumā, daudzbērnu ģimenes varētu pat uzskatīt par platstraumes kultūras disidentiem. Piecu un vairāk bērnu ģimenes ar vismaz vienu nepilngadīgu bērnu Latvijā nav daudz – ap 5%, un sastapšanās ar šādu ģimeni pilnā sastāvā nereti apkārtējos izraisa jautājošus skatienus – kā un kāpēc tik daudz?

Daudzbērnu ģimeņu aptaujas rezultāti sniedz daļēju atbildi uz abiem jautājumiem. Kā? – daudzbērnu ģimenes gluži vienkārši sāka veidot savu ģimeni vidēji agrāk nekā citi, tādējādi šo ģimeņu mātes varēja pagūt radīt vairāk bērnu sava reproduktīvā laika rāmī. Kāpēc? – Jo daudzbērnu ģimenes saredz bērnos lielāku vērtību nekā konkurējošā dzīvesveidā. Tas izpaužas gan atvērtībā “neplānota” bērna ienākšanai ģimenē, gan aizsargājošākā attieksmē pret vēl nedzimušajiem, gan arī priekā un gandarījumā par bērniem, ko vidēji vairāk izjūt kuplākas ģimenes.

Nenoliedzami būtu jāpēta padziļinātāk bērna vērtības un dzimstības sakarība, taču jau tagad no šīs aptaujas rezultātiem ar lielu pārliecību var teikt, ka mēs neizrausimies no sarūkošās dzimstības spirāles, ja neatjaunosim bērna vērtību sieviešu un pāru acīs.

Pētījums tapis ar The John Templeton Foundation finansiālu atbalstu.

This research was supported by the University of Oxford project ‘New Horizons for Science and Religion in Central and Eastern Europe’ funded by the John Templeton Foundation. The opinions expressed in the publication are those of the author and do not necessarily reflect the view of the Foundation.

[1] Catherine Pakaluk, Hannah’s Children: The Women Quietly Defying the Birth Dearth, Regnery Gateway, 2024.

[2] Dixie Dillon Lane, “5 Questions With Family Studies: Catherine Ruth Pakaluk on Why Some Women Choose to Have Large Families”, Institute for Family Studies, 08.05.2024.: https://ifstudies.org/blog/5-questions-with-family-studies-catherine-ruth-pakaluk-on-why-some-women-choose-to-have-large-families

[3] Aptaujas anketas jautājumi: https://ej.uz/daudzbērnu_vecāku_aptaujas_metodoloģija

[4] 2023. gadā sabiedrībā kopumā, ne tikai starp daudzbērnu ģimenēm, 62% aptaujāto iedzīvotāju (18 līdz 69 gadi) norādīja, ka mājās sazinās latviešu valodā, bet aptuveni trešā daļa (35%) – krievu valodā. Latgaliešu valodā mājās sarunājās 1% Latvijas iedzīvotāju.

[5] No aptaujātajām trīs bērnu mātēm, kurām jaunākais bērns ir 0-5 gadus vecs, 67% bija ar augstāko izglītību, kaut gan Latvijas populācijā 2022. gadā 50% māšu, trešajam bērnam piedzimstot, bija ar augstāko izglītību.

[6] Starp aptaujas respondentiem 78% trīs un vairāk bērnu vecāku bija precēti, kaut gan populācijā 2023. gada sākumā 51% Latvijas trīs un vairāk bērnu ģimeņu kodolu ar vismaz vienu nepilngadīgu bērnu veidoja precēti pāri.

[7] Sīkāk par aptaujas metodoloģiju var lasīt zem pievienotās saites: https://ej.uz/daudzbērnu_vecāku_aptaujas_metodoloģija

[8] Šie, kopā 14%, kuriem “ir tikai pats nepieciešamākais” un “trūkst pat nepieciešamākā”, sakrīt ar Centrālās statistikas pārvaldes ziņojumā “Bērni Latvijā 2023” apkopoto, ka starp mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un trim vai vairāk apgādībā esošiem bērniem 18% mājsaimniecību nevarēja atļauties nolietotās mēbeles nomainīt pret jaunām, 12% nevarēja atļauties savām vajadzībām lietot vieglo auto un 10% pēdējo 12 mēnešu laikā naudas trūkuma dēļ vismaz reizi bija bijušas parādā par komunālajiem maksājumiem, īri vai kredīta maksājumiem.

[9] Turpat.

[10] Mark Regnerus, The Future of Christian Marriage, Oxford University Press, 2020.