Fragments no Marka Tullija Cicerona traktāta De finibus bonorum et malorum (“Par galējo labumu un ļaunumu”).
Šā teksta autors Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero, 106–43 p. m. ē.), kuru uzziņu avotos pamatoti dēvē par romiešu valstsvīru, oratoru, juristu un rakstnieku, par filozofu allaž saukts ar atrunu, ka viņš drīzāk bijis sava laika grieķu filozofijas popularizētājs latīņu valodā, nevis oriģināls domātājs. Cita starpā guvis arī labu filozofisko izglītību, Cicerons sava statusa un interešu dēļ ar prātniecību lielāko mūža daļu nenodarbojās un arī pēdējos dzīves gados sarakstītajos traktātos nekādas jaunas mācības neizklāstīja. Taču viņa pārstāstītajiem grieķu domātāju uzskatiem un grieķu filozofijas terminu latinizējumiem ir bijusi neatsverama nozīme turpmākajos gadsimtos, īpaši pēc antīkās pasaules sabrukuma, kad Cicerons bija viens no nedaudzajiem pagānu autoriem, kura darbus saglabāja. Tiesa, drīzāk gan ne tajos izklāstīto uzskatu, bet izcilās latīņu valodas un prasmīgi lietoto retorisko paņēmienu dēļ – Cicerona oratora talantu atzina tiklab viņa draugi, kā ienaidnieki.
Citāda slava viņam bija kā politiķim, kura mūža traģēdijas noteica ne tikai skarbais Romas pilsoņu karu laikmets, bet arī liktenīgas paša kļūdas. Cicerona mūža augstākais punkts tā arī paliek sava konsulāta laikā 63. g. p. m. ē. atmaskotā Katilīnas sazvērestība, pēc kuras viņš gan guva slavu un atzinību, bet kuras laikā pieņemtos lēmumus ienaidnieki pēc tam izmantoja pret viņu. Jau piecus gadus vēlāk viņš no trimdas vietas Tesalonīkē rakstīja savai sievai Terencijai: “Tas viss noticis manas vainas dēļ, jo es domāju, ka mani mīl tie, kuri neieredzēja, bet nesekoju tiem, kuriem biju vajadzīgs.” Tomēr cilvēkam bez dižas izcelsmes (Cicerons bija “homo novus” – pirmais no savas dzimtas, kam izdevies ieņemt augstākos valsts amatus un iekļūt senātā) nebija viegli izvēlēties piemērotus sabiedrotos laikā, kad Romas republikāniskais pārvaldes modelis piedzīvoja arvien dziļāku pagrimumu un caur vairākām diktatūrām devās impērijas virzienā. Būdams republikas piekritējs, Cicerons kļūdījās arī turpmāk, līdz viņa dzīvību izdzēsa Marka Antonija sūtīti slepkavas.
Ciceronam var pārmest daudz ko – netālredzību un politisko naivumu, svārstīgumu un nekonsekvenci, kļūdainu sabiedroto izvēli, savas nozīmes pārspīlēšanu un pat komisku dižošanos ar nopelniem. Tomēr viss, ko par viņu zinām, nedod iemeslu apgalvot, ka viņš būtu bijis negodīgs un viņa darbi atšķirtos no vārdiem. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nākamās paaudzes pret šo izcilo oratoru un neveiksmīgo politiķi izturējušās ar lielākām simpātijām nekā pret daudziem viņa laikabiedriem.
Šeit publicētais fragments ņemts no traktāta “Par galējo labumu un ļaunumu”, ko Cicerons sarakstīja 45. g. p. m. ē., adresējot savam draugam un vienam no vēlākajiem Cēzara nonāvētājiem Markam Jūnijam Brutam. Darba piecās grāmatās autors dialoga formā aplūko sava laika valdošās ētiskās mācības, ar iznīcinošu kritiku vēršoties pret epikūrismu un traktējot to kā “baudas filozofiju”. Labvēlīgāk viņš vērtē stoicismu, tomēr nepiekrītot tā argumentiem par tikumu kā vienīgo augstāko un pašvērtīgo labumu, kā arī pārmetot stoiķu mācībai pārlieku samudžinātību. Visbeidzot Cicerons aplūko Platona un Aristotela mācībā pamatotu laimes koncepciju, kādu to izklāsta filozofs Askalonas Antiohs. Atzīmējot vairākus trūkumus, autors tomēr atzīst, ka visvairāk sliecas piekrist šai mācībai. Konkrētajā fragmentā Cicerons risina sarunu ar savu laikabiedru, arī pārliecinātu republikāni Marku Porciju Katonu Jaunāko, kurš bija zināms kā stingrs stoicisma piekritējs. Katons nupat izklāstījis Ciceronam visai sarežģīto stoicisma koncepciju (neaizmirsīsim, ka tādā formā, kā to iztēlojas teksta autors!), un Cicerons viņam atbild.
Vents Zvaigzne
[..]
– Tātad, Katon, es uzskatu, ka pirmajiem Platona skolniekiem Speusipam, Aristotelam un Ksenokratam, bet pēc tam viņu skolniekiem Polemonam un Teofrastam bija pilnīga, bagātīga un izsmalcināta mācība, tāpēc Zēnonam,[1] kas bija Polemona skolnieks, nebija iemesla nošķirties ne no viņa paša, ne no priekšgājējiem. Un viņu mācība bija šāda – lūdzams, dari man zināmu, ko tajā uzskati par maināmu, un negaidi, kamēr veicu izklāstu par visu, ko tu teici, jo uzskatu, ka šī mācība viscaur jāsalīdzina ar jūsējo.
Šie filozofi redzēja, ka mēs jau kopš dzimšanas visi esam piemēroti daudzinātajiem izcilajiem tikumiem, proti, taisnīgumam, savaldībai un citiem no šīs pašas ģints – tie visi ir līdzīgi citām mākām, bet atšķiras no tām labākā veidā ar savu saturu un lietojumu. Tāpat arī to, ka mēs pēc šiem tikumiem tiecamies ar īpašu lepnumu un degsmi un mūsos ir iesakņota vai drīzāk iedzimta tieksme pēc zināšanām. Tāpat arī to, ka esam dzimuši, lai dzīvotu sabiedrībā, veidojot sadraudzību un kopību ar visu cilvēku dzimumu, un viss iepriekš minētais visvairāk parādās cilvēkos ar vislielākajām spējām. Tāpēc šie vīri visu filozofiju iedalīja trijās daļās, un, kā redzam, šo dalījumu saglabāja arī Zēnons.
Vienu no šīm daļām uzskata par tikumu veidotāju; tā ir šā pētījuma kodols, ko pagaidām atlieku malā. To, kas ir galējais labums, izklāstīšu vēlāk; šajā vietā pateikšu tikai to, ka senie peripatētiķi un akadēmiķi,[2] kuri, būdami vienisprātis par lietas būtību, izmantoja atšķirīgus nosaukumus, ir pārliecinoši un pamatīgi izpētījuši to sadaļu, ko mēs, šķiet, pareizi nosauksim par pilsonisko, bet grieķi sauc par polītikon.
Cik daudz gan viņi uzrakstījuši par valsti un likumiem! Cik runas mākslas priekšrakstu atstājuši savos darbos un cik tās piemēru – pašās runās! Jo viņi vispirms skaisti un pienācīgā veidā izteica pašas lietas, kas bija smalki jāiztirzā, gan tās definēdami, gan iedalīdami, tāpat kā jūsējie, – tikai jūs to izdarījāt rupjāk, viņu daiļrunība mirdzēt mirdz.
Un cik lieliski, cik spīdoši viņi izteica tās lietas, kas prasīja greznu un svinīgu izteiksmes veidu! Par taisnīgumu, par savaldību, par drosmi, par draudzību, par mūža nodzīvošanu, par filozofiju, par ziedošanos valstij. Tās nebija tādu vīru runas, kuri knibinās ap skabargām kā stoiķi vai atstāj no runas tikai plikus kaulus, bet gan tādu, kuri vēlas dižas lietas izteikt skaisti, bet mazākas – kodolīgi. Cik lieliski bija viņu mierinājuma vārdi, pamudinājumi, brīdinājumi un padomi, kas rakstīti dižākajiem vīriem! Jo, kā māca pašu lietu daba, viņiem bija divējādi runas vingrinājumi. Ikvienu lietu var aplūkot pašu par sevi, neņemot vērā personas un apstākļus, vai arī, pievienojot personas un apstākļus, risināt jautājumu par notikušu faktu, tā likumību un izvērtējumu. Šie filozofi vingrinājās abos veidos, tāpēc viņu daiļrunība guva panākumus katrā no tiem
Visu to Zēnons un viņa sekotāji vai nu nespēja, vai negribēja pildīt, jebkurā gadījumā atmeta kā lieku. Kaut arī Kleants[3] un tāpat Hrīsips[4] uzrakstījis “Rētorikas mākslu”, tas izdarīts tā, ka cilvēkam, kurš ļoti vēlas tapt mēms, pietiktu lasīt tikai šo darbu. Lūk, kā viņi runā – izgudro jaunus vārdus un atsakās no ierastajiem. [..]
Seko mācība par spriedumiem un dabas izzināšanu – kā jau teicu, jautājumu par augstāko labumu aplūkosim vēlāk un tad visu iztirzājumu veltīsim tā izskaidrošanai. Bet šajās divās sadaļās nebija nekā tāda, ko Zēnons būtu gribējis pārmainīt. Izklāsts bija teicams, turklāt abos gadījumos, jo vai gan senie filozofi būtu izlaiduši ko tam piederīgu? Viņi definēja ļoti daudzus jēdzienus un atstāja mums apcerējumus par definēšanu un ar to saistīto mācību par lietas iedalīšanu daļās, gan parādot piemēros, gan izstāstot, kā to vajag darīt. Tāpat viņi mācīja par pretstatiem, no kuriem nonāca līdz ģintīm un šo ģinšu sugām. Vēl viņi ieviesa to, ka siloģiskajā prāta slēdzienā sākums ir tas, ko viņi sauca par acīmredzamu, pēc tam sekoja noteiktai kārtībai, lai galaspriedums būtu tas, kas ir patiess katrā atsevišķā gadījumā.
Un cik liela ir viņu izdarīto siloģisko prāta slēdzienu daudzveidība un to atšķirība no dažādiem melīgiem sofismiem! Ko teiksi par to, ka viņi daudzkārt gluži vai piedraud, lai mēs nemeklētu nedz ticību sajūtām bez saprāta, nedz saprātam bez sajūtām un neatdalītu vienu no otra? Vai gan viņi nav noteikuši un ieviesuši to, ko tagad tālāk nodod un māca dialektiķi? Arī ja Hrīsips šajā ziņā ir izdarījis visai daudz, tomēr Zēnons daudz mazāk nekā senie filozofi, un arī Hrīsipam daļa no tā visa nav labāka par senajiem, daļa vispār ir atmesta.
Ir divas mākslas, kas pilnīgi nodrošina saprāta un runas vajadzības, – viena atrašanas, otra izspriešanas māksla –, un šo pēdējo mums atstājuši gan stoiķi, gan peripatētiķi, bet pirmo tikai peripatētiķi, turklāt izcilā veidā, savukārt stoiķi to vispār necik nav skāruši. Jūsējiem pat aizdomu nebija, no kādām vietām gluži kā no dārgumu krātuvēm var pasmelt pierādījumus, savukārt senākie filozofi šīs zināšanas izklāstījuši meistarīgi un metodiski. Šī māksla paveic to, ka viņiem nav vajadzības vienmēr gluži kā atskaitīt iekaltas frāzes, neatkāpjoties no saviem pierakstiem. Cilvēks, kurš zinās, kur katra lieta ir nolikta un kā turp var nonākt, spēs to uzmeklēt arī tad, ja tā būs aprakta, un strīdos vienmēr būs patstāvīgs. Tāpēc, pat ja kādi ļoti apdāvināti ļaudis ir spējuši teikt iedarbīgas runas bez mācīšanās, tomēr māksla ir drošāka vadone nekā daba. Jo viena lieta ir bārstīt vārdus pēc dzejnieku ierašas, bet cita – ar metodi un māku izšķirt to, kas jāsaka.
Līdzīgi var teikt arī par dabas skaidrošanu, ar ko nodarbojas gan peripatētiķi, gan stoiķi, turklāt ne tikai to divu iemeslu dēļ, kā tas šķita Epikūram, – lai atvairītu bailes no nāves un dieviem. Debesu lietu izzināšana sniedz mēra izjūtu tiem, kuri redz, cik liela mēra izjūta un kārtība valda pie dieviem, un dvēseles cildenumu tiem, kuri iepazīst dievu darbus un veikumus; tāpat arī taisnīgumu, kad uzzini, kāds ir paša augstākā rīkotāja un kunga lēmums, nodoms un griba; jo viņa saprātu, kas ir saskaņā ar viņa dabu, filozofi sauc par augstāko un patieso likumu.
Dabas izskaidrošanā ir arī kāda nepiesātināma bauda no lietu izzināšanas – vienīgā bauda, kurā mēs varētu godājami un pienācīgi dzīvot, kad padarīti nepieciešamie darbi un esam brīvi no pienākumiem. Šajā mācībā stoiķi sekojuši peripatētiķiem gandrīz visos galvenajos jautājumos un, tāpat kā viņi, teikuši, ka dievi eksistē un pasaule sastāv no četrām stihijām. Bet, kad pētīta visnotaļ sarežģītā lieta, vai pastāv arī kāda piektā daba, no kuras radies saprāts un domāšana un kura ļautu izzināt, pie kādas ģints pieder dvēseles, Zēnons teicis, ka tā ir uguns. Pēc tam viņš vēl šo to izteicis citādi, bet maz; par galveno – tādā pašā veidā: ka visu pasauli un tās galvenās daļas vada dievišķais prāts un daba. Tikai stoiķiem par to atradīsim trūcīgu vielas daudzumu un saturu, peripatētiķiem – ļoti bagātīgu.
Cik daudz zināšanu viņi ieguvuši un apkopojuši par visām dzīvnieku ģintīm, to nākšanu pasaulē, ķermeņa daļām un mūža ilgumu! Cik daudz arī par tām būtnēm, kuras izaug no zemes! Tāpat arī par daudzām un dažādām citām lietām – gan cēloņus, kāpēc katra no tām rodas, gan pierādījumus, kādā veidā tas notiek. No šā bagātīgā krājuma var iegūt neskaitāmus pilnīgi drošus argumentus, lai izskaidrotu katras lietas dabu. Tātad līdz šim, vismaz kā es to saprotu, nešķiet, ka būtu kāds iemesls mainīt savu nosaukumu. Jo, pat tad, ja Zēnons visā neseko peripatētiķiem, tas vēl nenozīmē, ka viņa mācība nav cēlusies no tiem. Patiesībā arī Epikūru, vismaz attiecībā uz fiziku, es uzskatu par Dēmokrita sekotāju. Vai nu viņš pārmaina mazāk vai vairāk, taču saka to pašu, ko Dēmokrits, ne tikai par vairumu lietu, bet jebkurā gadījumā par pašām svarīgākajām. Tāpēc, kad jūsu stoiķi dara to pašu, viņi neizrāda pietiekami lielu pateicību pret šo lietu izgudrotājiem.
Par to nu būs gana. Tagad aplūkosim, lūdzu, augstāko labumu, kas ir filozofijas kodols. Ko tad tomēr Zēnons ir pievienojis tādu, ka šīs lietas dēļ nav bijis vienisprātis ar tās izgudrotājiem, gluži kā dēls ar vecākiem? Kaut arī tu, Katon, rūpīgi izklāstīji gan to, kas ir šis augstākais labums, gan to, kā par šo jautājumu māca stoiķi, tomēr šajā vietā arī es izteikšos, lai mēs saprastu, ja to spējam, ko gan Zēnons šim jēdzienam pienesis no jauna. Jo līdzīgi arī viņa priekšteči, visskaidrāk Polemons, bija teikuši, ka augstākais labums ir “dzīvot saskaņā ar dabu”. Stoiķi apgalvo, ka šie vārdi apzīmē trīs lietas: vienu, ka tas nozīmē “dzīvot, izmantojot to lietu zināšanu, kuras notiek dabiski”. Viņi teic, ka šis ir Zēnona izvirzītais labums un apzīmē to, ko arī tu sacīji, – “dzīvot saskaņā ar dabu”.
Otru lietu, kā šādi apzīmē, var izteikt ar vārdiem “dzīvot, pildot visus vai vairākumu pienācīgo lietu”.[5] Šis izteikums atšķiras no iepriekšējā. Tajā runa bija par “pareizo” – ko tu sauci par katorthōma –, kas ir pa spēkam vienīgi gudrajam, taču šis attiecas uz nepilnīgu un nepabeigtu “pienācīgo”, ko var gadīties izpildīt arī nesaprātīgajiem. Savukārt trešā iespēja ir “dzīvot, baudot visas vai svarīgākās no tām lietām, kas ir saskaņā ar dabu”. Šis labums vairs neattiecas uz mūsu darbību, jo tas piepildās gan tādā dzīves veidā, kas bauda tikumu, gan lietās, kas ir saskaņā ar dabu un nav mūsu varā. Taču šis trešajā nozīmē domātais augstākais labums un dzīve, kas tiek vadīta šādā labumā, tā kā ar to ir savienots tikums, iespējami vienīgi gudrajam. Šādu galējā labuma jēdzienu, kā raksta paši stoiķi, ir ieviesuši Ksenokrats un Aristotels. No viņiem nāk pirmā dabas noteiksme, ar kuru arī tu iesāki savu iztirzājumu, un tā izklāstīta apmēram šādi:
Ikvienas būtnes daba tiecas uz sevis saglabāšanu, lai tā paliktu neievainota un turpinātos savā ģintī. Šim mērķim, kā viņi teic, ir nepieciešamas arī dažādas mākas, kuras palīdz dabai un starp kurām kā pirmā jānosauc dzīvošanas māka, lai nosargātu to, kas dabas dots, bet to, kā pietrūkst, pievienotu. Tāpat viņi iedalījuši cilvēka dabu dvēselē un ķermenī. Tā kā viņi teikuši, ka ikviens no abiem ir “vērtīgs pats par sevi”, tad arī abu divu tikumus nosaukuši par “vērtīgiem pašiem par sevi”. Bet, tā kā viņi augstāk nekā ķermeni vērtējuši dvēseli, to nemitīgi slavējot, tad arī dvēseles tikumiem devuši priekšroku salīdzinājumā ar ķermeņa labumiem.
Taču, vēlēdamies, lai gudrība, kas ir dabas pavadone un palīdzētāja, sargātu un vadītu visu cilvēku, kas sastāv no dvēseles un ķermeņa, viņi uzskatīja, ka tās mērķis ir palīdzēt un saglabāt veselu gan vienu, gan otru. Sākdami ar šādu vienkāršu noteiksmi, viņi atlikušajam izsekoja jau daudz smalkāk. Mācība par ķermeņa labumiem, viņuprāt, bija viegla; dvēseles labumus viņi izpētīja rūpīgāk un atklāja, ka starp tiem kā viens no pirmajiem ir taisnīguma “sēklas”. Kā pirmie no visiem filozofiem viņi mācīja, ka pati daba nolikusi radītāju mīlestību pret tiem, ko viņi radījuši, savukārt par to, kas laika ziņā ir pirms šā, – par vīrieša un sievietes savienību – teica, ka arī to izveidojusi daba un no tās kā no celma izaug draudzības saites starp radiniekiem. Izejot no šiem pirmsākumiem, viņi izsekoja visu tikumu izcelsmei un attīstībai. No tā cēlās arī dvēseles dižums, kas ļāva nepadoties un stāties pretī liktenim, tādēļ gudrā cilvēka varā bija vislielākās lietas. Likteņa pārgrozības un netaisnības pārspēja dzīve, kas iekārtota pēc seno filozofu norādījumiem.
No dabas dotajiem pirmcēloņiem izcēlās prāva labumu daudzveidība – daļēji to radīja iepriekš apslēpto lietu pārdomāšana, tā kā prātam ir iedzimta izziņas mīlestība, no kuras izriet arī spēcīga tieksme iztirzāt un izsecināt domas priekšmetu. Tā kā cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kam jau no dzimšanas piemīt kauna un goda jūtas, un tā kā viņš tiecas piederēt pie cilvēku sabiedrības, visos vārdos un darbos pievērsdams uzmanību tam, lai rīkotos krietni un daiļi, no šiem pirmsākumiem, kā jau iepriekš teicu, un no dabas dotajiem iedīgļiem tika izkopta savaldība, mērenība, taisnīgums un jebkurš krietns tikums.
Te tev, Katon, būs to filozofu mācības uzmetums, par kuriem runāju.
[1] Zēnons no Kitijas (ap 334–ap 262 p. m. ē.), sengrieķu filozofs, stoiķu skolas pamatlicējs.
[2] Peripatētiķi – Aristotela filozofijas piekritēji; akadēmiķi – Platona dibinātās akadēmijas filozofi.
[3] Kleants no Asas (ap 330–ap 230 p. m. ē.), sengrieķu filozofs stoiķis.
[4] Hrīsips no Soliem (ap 279–ap 206 p. m. ē.), sengrieķu filozofs stoiķis, Kleanta skolnieks.
[5] Latīniski “media officia”, traktātā “Par pienākumiem” (Rīga: Zinātne, 2023, tulk. Arnis Mazlovskis), šis jēdziens tulkots kā “vidējie pienākumi”. Cicerons šādi tulko grieķu jēdzienu kathēkon (‘pienākums, pienācīga lieta’) – apzinātu ētisku rīcību, kura ir saistīta ar cilvēka uzskatiem un ieaudzinātām rakstura īpašībām, bet nesasniedz tikai gudrajiem pieejamo “pilnīgo pienākumu” – perfectum officium (gr. katorthōma, ‘godīga rīcība’) – “rīcību saskaņā ar dabu”.
No latīņu valodas tulkoja Vents Zvaigzne.
