12. jūnijā interneta žurnālā Satori bija publicēta žurnāla redaktora Igora Gubenko sleja ar virsrakstu “Kam bail no dzimtes?”[1] Tās saturs manī raisīja pārdomas, tādēļ nolēmu par to uzrakstīt.

Šobrīd, kad rakstu, rit nākamā diena pēc Rīgā notikušā Praida. Klasiskos varavīksnes karogus gandrīz pilnībā bija aizstājusi to nākamā versija – progresa karogi. Neiztrūka arī Palestīnas karogu. Varavīksnes karogs kā simbols sākotnēji uzstādītiem mērķiem daudzās valstīs savu misiju ir izpildījis. Tādēļ kustības turpināšanai kļuvusi nepieciešama nākamo mērķu nospraušana – kaut kas vēl iekļaujošāks. Progresa karogā jaunie krāsu elementi un simboli apzīmē cilvēkus ar dzimuma disforiju (jeb transpersonas) un nebināras personas, marginalizētos cilvēkus ar citu (ne baltu) ādas krāsu un tos, kas sirgst ar vai ir miruši no HIV/AIDS, kā arī cilvēkus, kuriem ir medicīniski dzimumattīstības traucējumi jeb tā dēvētos “interseksuāļus”. Ar to arī izskaidrojama jaunā LGBT+ versija LGBTKIA+, kas vairākkārt kā pašsaprotama minēta filozofa un filozofijas pasniedzēja Igora Gubenko slejā.

Lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām pievienojušies kvīri, interseksuāļi un aseksuāļi. Lielbritānijā “varavīksnes kopiena” ir atvieglojusi kritērijus biedru uzņemšanai, lai arī heteroseksuāli cilvēki varētu justies kā daļa no šīs kustības. Tādu jēdzienu kā “kvīrs” robežas ir tik izplūdušas, ka jumta termina statuss ļauj piemeklēt teju katram kaut ko sev atbilstošu. Līdzīgi, ja tev vajag emocionālu tuvību, lai piedzīvotu romantiku, tad tu esi demiromantiķis, un, ja tev mēnešiem ilgi nav bijušas dzimumattiecības, tu atrodies aseksualitātes spektrā.

Satori redaktora sleja, kā arī vairāki raksti šajā portālā par nebinārismu vedina domāt, ka, ņemot vērā līdzšinējos panākumus, nākamais mērķis, pie kā ķērušies kustības idejiskie vadītāji, ir dzimuma nomaiņa ar dzimti.

Nereti uzsver, ka dzimtes jēdziens ir nepieciešams un tas jānostiprina likumā tāpēc, ka transseksuālisma kustība ir tāda pati kā kādreizējā geju un lesbiešu tiesību kustība. Taču tā nav. Britu filozofe un feministe Klēra Džonsa šajā sakarībā raksta: “Galvenais, kas jāsaprot par transseksuālisma tiesību aktīvismu, ir tas, ka, atšķirībā no geju tiesību aktīvisma, tā nav vienkārši kustība, kas cenšas panākt, lai transseksuāļi netiktu diskriminēti. Tā drīzāk ir kustība ar mērķi fundamentāli pārveidot pašu ideju par to, kas tieši kādu cilvēku padara par vīrieti vai sievieti. Teorijā tas vienlīdz ietekmē gan vīriešus, gan sievietes, bet praksē gandrīz viss sociālais spiediens nāk no transsievietēm pret “sievietes” ideju un sieviešu tiesībām.”[2]

Paradoksālā kārtā bieži vien cilvēki, kuri nejūtas aicināti piedalīties Praidā, ir tieši geji un lesbietes – savu “novecojušo” uzskatu dēļ. Londonas Praidā nav atļauts iet ar plakātiem, kas šos “novecojušos” uzskatus demonstrētu. Piemēram, “lesbiete=homoseksuāla sieviete” ir nevēlams sauklis. Pēdējo reizi ar plakātiem, kas vēstīja šādu informāciju, lesbietes devās Londonas Praidā 2018. gadā. Praida organizatori viņu rīcību nosodīja kā pretīgu un šokējošu, uzsverot, ka šāds ignorances un naida līmenis ir nepieņemams.[3]

Par līdzīgu situāciju Velsas Praidā raksta britu feministe Džūlija Bindela. Plakātus, kas vēstīja “transaktīvisms izdzēš lesbietes” un “lesbietēm nepatīk peņi”, daļa publikas uzņēma ar klaju sašutumu. Klātesošie policijas darbinieki nolēma, ka šos plakātus nesošajām sievietēm Praids ir jāpamet.[4]

Likumsakarīgi, ka pēc šīm un līdzīgām sadursmēm 2019. gadā Lielbritānijā tika dibināta organizācija “LGB Alliance”, kura kā vienu no saviem mērķiem uzsver bioloģijas atzīšanu, ar to saprotot dzimumu binaritāti. Reti sastopamie medicīniskie seksuālās attīstības traucējumi neatceļ dzimumu bināro dabu. Vēl viens no šīs alianses mērķiem ir aizstāvēt lesbiešu un geju tiesības nepakļauties spiedienam akceptēt pretējā dzimuma cilvēkus, kas neidentificējas ar savu dzimumu, gejiem vai lesbietēm domātos pasākumos vai kā potenciālos romantiskos partnerus. Alianse pretojas seksuālās orientācijas pārdefinēšanai no emocionālas un seksuālas piesaistes noteiktam dzimumam uz piesaisti dzimtei.[5]

Pievēršoties Igora Gubenko slejai, jautāšu: kas tad ir tie, “kam bail no dzimtes”? Iedomāsimies, ka no informācijas, kas sniegta slejā, mums ir jārada aptuvens tāda cilvēka psiholoģiskais portrets, kurš “nobijies no dzimtes”. To paveikt nav grūti, jo ir skaidri dotas vairākas norādes. Es atradu četras pazīmes:

1. Tas ir cilvēks, kurš nonācis labējo populistisko spēku varā (vai arī pats pieder šiem spēkiem). Gubenko raksta: “… Džūdita Batlere pievēršas augošajai LGBTKIA+ demonizācijai, ko populistiski īsteno labējie politiskie spēki un viedokļu līderi.”
2. Šim cilvēkam ir bail no daudziem baisiem notikumiem un prognozēm, bet labējie spēki šīs bailes satver un pārvirza uz dzimti. Gubenko raksta: “Klimata krīze, nežēlīgi kari un ekonomiskā nedrošība, kas plosa mūsdienu pasauli, pamatoti rada cilvēkos eksistenciāla apdraudējuma sajūtu. Labējā ideoloģija sistemātiski pārvirza šo sajūtu uz dzimti un tām grupām, kuru identitāte atšķiras no heteropatriarhālās normas.”
3. Šo bailīgo cilvēku Igors Gubenko arī pakļauj psihoanalīzes skalpelim un secina, ka viņa bailes ir pilnīga fantāzija un tajās nav nekā racionāla. Slejas autors turpina: “Šāda baiļu pārvirze un kondensācija dzimtes jēdzienā, pēc Batleres domām, savā saknē ir fantāzija (phantasm) šī vārda psihoanalītiskajā nozīmē – emocionāli pielādēts iztēles priekšstats, kura uzmācīgais spēks krietni pārsniedz jebkādu racionālu argumentāciju.”
4. Tālāk šī cilvēka iedomu bailes pārtop par fašistisku ideoloģiju: “Apaugot ar biezu retorisku čaulu, dzimti demonizējošā fantāzija attīstās par ideoloģiju, kura demonstrē nepārprotamas fašisma iezīmes.”

Tātad pēc dotajām norādēm varam secināt, ka cilvēks, kam bail no dzimtes, ir labējiem spēkiem pakļauts iracionāls bailulis un fašists. Tiek arī norādīts, ka viņš ir gara radinieks antisemītam. Kā arī – gribot vai negribot – šis cilvēks ir sabiedrotais Krievijai. Izlasot visas šīs pazīmes, jāsecina, ka baidīties no dzimtes ir ļoti slikti. Gubenko apgalvo, ka tiekot demonizēts dzimtes jēdziens, taču slejas autors ar Batleres palīdzību arī nodarbojas ar demonizēšanu, demonizējot tos, kuriem, viņaprāt, “bail no dzimtes”. 

Manuprāt, pati premisa ir aplama. Vai tiešām cilvēkiem ir “bail no dzimtes”? Ir cilvēki, kuri noraida dzimtes konceptu, ir cilvēki, kuri nepiekrīt slejā vairākkārt minētās Džūditas Batleres idejām, ir cilvēki, kuri ir sašutuši par reālajām sekām, kas radušās, batleriskajai dzimtes izpratnei nostiprinoties dažādās valsts un administratīvajās institūcijās, kā arī izglītības sistēmā. Domāju, ka te nav runa par bailēm, drīzāk – trūkst atbalsta un piekrišanas. Piedāvāju jautājumu pārformulēt un veidot jaunu portretu.

“Kam ir iebildumi pret dzimti?” Lai būtu iebildumi pret dzimti, nav obligāti jābūt nonākušam “ļauno”, šajā gadījumā – labējo spēku varā. Cilvēki ir spējīgi domāt paši. Daļa no šiem cilvēkiem ir politiski kreisi orientēti, viņu vidū ir feministes,[6] zinātnieki,[7] politiķi,[8] atlēti[9] un žurnālisti.[10] Viņi savus iebildumus mēdz izteikt publiski, gan debatējot, gan rakstot slejas un grāmatas. Nozīmīga cilvēku grupa, kurai ir iebildumi pret dzimti, pati nāk no “varavīksnes kopienas” – proti, lesbietes. Viņu argumenti ir spēcīgi, un nereti tos pārņem arī konservatīvi orientētas publiskas personas. Vēl viena grupa, kurai ir iebildumi pret dzimti, ir sievietes, kuras ir mātes un vecmāmiņas. Piemēram, Lielbritānijā viņas regulāri pulcējas, lai protestētu pret kādu ar sieviešu tiesībām saistītu valdības lēmumu.[11] Manuprāt, nav pareizi visas šīs grupas vieglu roku norakstīt kā labējo spēku varā nonākušus fašistiskus bailuļus, psihoanalītiski ieskatoties šo svešinieku prātos un neatrodot tur neko citu kā vien iracionālas bailes.

Iespējams, šie cilvēki reizēm paliek nemanīti, jo iebilst pret dzimtes konceptu mūsdienu politiskajā klimatā Rietumos ir riskanti un ne katrs to var atļauties. Cilvēki, kuri ir kritizējuši dzimtes jēdzienu, ir zaudējuši darba vietas un dalību projektos. Minēšu vienu piemēru: nodokļu eksperte no Anglijas Maja Forstetera (Maya Forstater) zaudēja darbu uzrakstīto tvītu dēļ – tajos viņa (bez bailēm un naida) rakstīja par sievietes definīciju un apgalvoja, ka cilvēkam nav iespējams mainīt dzimumu. Sekoja tiesa, kurā Forstetera zaudēja, tiesnesim secinot, ka viņas pārliecība demokrātiskā sabiedrībā nav jāciena. Vēlāk Forstetera spriedumu pārsūdzēja un uzvarēja, jo noskaidrojās, ka viņas uzskatus aizsargā likums.[12]

Kādēļ cilvēkiem ir iebildumi pret dzimti? Kāpēc viņi nevar vienkārši dzīvot savu dzīvi un ļaut dzīvot citiem? Rietumu sabiedrībā, atšķirībā no dažādiem diktatoriskiem režīmiem, cilvēki lielākoties tiešām dzīvo un ļauj dzīvot citiem, un ikdienā daudziem ir visai maza interese par to, ar kuru no dzimtēm kāds identificējas. Taču citu cilvēku brīvība var ierobežot tavējo. Pārkāptu robežu es redzu tad, kad:

• var lasīt kārtējo ziņu prestižajos Rietumu medijos, kā likumpārkāpējs vīrietis, kurš veicis smagu noziegumu, tiek nosaukts par sievieti. No varmākas cietušajai sievietei par savu pāridarītāju tiesas procesa laikā ir jārunā sieviešu dzimtē, ja viņš tā identificējas. To pašu dara arī tiesneši;[13]
• dažādas it kā zinātniskas publikācijas apšauba dzimumu binaritāti;[14]
• reproduktīvās veselības speciāliste BBC sižetā apgalvo, ka piens, kas rodas vīrieša ķermenī, ar medikamentiem mākslīgi izraisot laktāciju, ir tieši tikpat labs, cik mātes piens, varbūt pat labāks;[15]
• seksuālo noziegumu veicēji tiek ieslodzīti sieviešu cietumos;[16]
• vīrieši gūst panākumus sieviešu kategorijās sportā;[17]
• sieviešu izvarošanas krīzes centrs atsakās uzņemt no vīriešu seksuālās vardarbības cietušu sievieti, jo viņa traumas dēļ šajā centrā vēlas atrasties tikai sieviešu klātbūtnē;[18]
• fiziski veseliem bērniem tiek veikta “dzimti apstiprinošā aprūpe”, ar to saprotot pubertātes blokatorus, histerektomiju meitenēm un citas medicīniskas manipulācijas, bet jebkādas iebildes pret to tiek norakstītas uz “morālo paniku”.[19]

Zinu, ka ir cilvēki, kuriem šīs šķiet pseidoproblēmas. Lai uz kādām postošām nesakarībām norādītu[20] un lai cik daudz cilvēku, kurus tas skāris, neminētu, nekad nebūs gana. Džūdita Batlere ir viens no šiem cilvēkiem. Batlere, šķiet, nespēj noticēt, ka ir runa par parādībām, kas cilvēkiem tiešām var sagādāt pamatotas raizes. Nav tā, ka cilvēki patiesībā “baidās no kaut kā cita”. Britu rakstniece Dž. K. Roulinga, kura ir dibinājusi labdarības organizāciju “Lumos”, kas palīdz bērniem visā pasaulē, kā arī atvērusi krīzes centru Skotijā no seksuālas vardarbības cietušām sievietēm, nav uz vienu roku ar Putinu tāpēc, ka viņa norāda uz problēmām ar dzimtes konceptu. Roulingas kritiskā attieksme pret dzimti un atteikšanās lietot personas izvēlētos vietniekvārdus, tā vietā pareizi nosaucot dzimumu, viņas nelabvēļiem lika cerēt, ka jaunais naida nozieguma likums, kas stājās spēkā Skotijā 1. aprīlī, padarīs nepareizu dzimtes apzīmēšanu (misgendering) par pretlikumīgu.

Igors Gubenko raksta, ka sieviete nepārtraukti identificējas, piemēram, kad “velk mugurā drēbes, ko konkrēta sabiedrība klasificē kā sieviešu”, apmeklē tualeti ar sieviešu simbolu uz durvīm vai runā par sevi sieviešu dzimtē. Tagad iedomāsimies dienu, kad sieviete saaukstējas, viņai ir klepus, temperatūra un viņa neiet uz darbu, bet guļ gultā un dzer tēju. Viņai mugurā ir plats T-krekls un pelēkas, bezformīgas pidžamas bikses. Viņai ir īsi, izpūruši mati, nav kosmētikas un viņa ir aizmigusi.

Vai viņa turpina būt sieviete? Protams. Viņa pamostas un paņem rokās tējas krūzi. Vai, dzerot tēju, viņa identificējas ar savu sievietību? Vai arī viņa vienkārši dzer tēju kā jebkurš cits cilvēks? Vienīgais, kas šo darbību padara par sievietes veiktu, ir nevis viņas nepārtrauktā pašidentifikācija, bet fakts, ka viņa ir sieviete.

Ja sieviete vēlas, viņa var nerunāt par sevi sieviešu dzimtē – tas viņu nepārvērtis par vīrieti vai cilvēku bez dzimuma. Mēs varam vēlēties, lai mūsu runa, žesti un apģērbs mūsu dzimumu maskētu vai izceltu, taču, manuprāt, ir nepamatoti cerēt, ka mēs pēc pavēles vienkārši spēsim izslēgt savu spēju redzēt cilvēka dzimumu. Dzimumu binaritāte ir evolucionāra stratēģija, kura ir bijusi izšķiroši nozīmīga mūsu sugas pastāvēšanā. Mēs nevaram aizbēgt no ķermeņa.

Savādi, ka Džūdita Batlere, kurai viss ar ķermeni saistītais ir sociāli radīts, neizrāda nekādu interesi pētīt veidus, kādos tiek sociāli radīta pati transidentitāte. Batlere vedina domāt, ka transidentitāte ir tavs autentiskais “es” – bet kas ir šis autentiskums? Jebkurā citā kontekstā Batlere cenšas sagraut ideju par jebko cilvēcīgi pastāvīgu un nemainīgu – viss esot nosacīts un gadījuma rakstura, izņemot, kad runa ir par transidentitāti. Transidentitāte it kā ir šis galējais indivīds – un vienīgais indivīds, kurš izzinājis sevi pašu.[21]

Turpat tālāk Satori slejā lasāms Batleres citāts: “Plaisu starp uztverto vai dzīvoto ķermeni un valdošajām sociālajām normām nekad nav iespējams pilnībā novērst, tāpēc arī tie, kuri priecīgi pieņem savu dzimšanas brīdī piešķirto dzimumu, ir spiesti veikt performatīvu darbu, lai iemiesotu šo piešķīrumu sociālajā dzīvē.” Aplams apgalvojums. Dzimums netiek “piešķirts” dzimšanas brīdī, dzimums tiek determinēts vecāku dzimumšūnu saplūšanas brīdī, izveidojoties zigotai.

Savukārt, runājot par dzimtes performēšanu, manuprāt, reti var sastapt cilvēku, kurš pilnībā atbilstu visiem ar dzimumu saistītajiem stereotipiem gan raksturā, gan uzvedībā, gan izskatā. Mūsu intereses ir dažādas, un lielākā vai mazākā mērā ikviens no mums ir “dzimumu neapstiprinošs” (gender non-conforming). Ir meitenīgas meitenes un ir puiciskas meitenes. Vienīgais, kas viņām visām ir kopīgs, ir fakts, ka viņas ir meitenes. Un tieši šo kopīgo noliedz transaktīvisms.

Sievietēm kā grupai ir bijusi nepieciešama aizsardzība tieši tādēļ, ka viņas ir sievietes ķermeniskā nozīmē. Viņas būs tās, kurām dzims bērni, tāpēc viņām vajadzēs bērna kopšanas atvaļinājumu. Viņas ir tās, kuras ir neaizsargātākas no seksuālās vardarbības. Atbrīvojoties no “sievietes” jēdziena vai padarot to nenozīmīgu (à la sieviete ir jebkurš, kurš identificējas kā sieviete), mēs nonākam situācijā, kad vairs nav iespējams ne saprast, ne izskaidrot, ne aprakstīt, ne aizsargāt šo īpašo esamības pieredzi – būšanu par sievieti.[22]

[1] https://satori.lv/article/kam-bail-no-dzimtes

[2] https://janeclarejones.com/2018/09/09/gay-rights-and-trans-rights-a-compare-and-contrast/

[3] https://archive.ph/2024.06.02-012957/https://www.thetimes.co.uk/article/kathleen-stock-pride-increasingly-empty-religion-53bdbthgj

[4] https://www.spectator.co.uk/article/why-are-lesbians-no-longer-welcome-at-pride/

[5] https://lgballiance.org.uk/policies/

[6] https://thecritic.co.uk/dont-tell-feminists-what-our-priorities-should-be/

[7] https://www.city-journal.org/article/understanding-the-sex-binary

[8] https://www.telegraph.co.uk/news/2024/06/14/trolls-force-rosie-duffield-labour-miss-hustings-canterbury/

[9] https://lfpress.com/sports/local-sports/female-powerlifter-im-banned-for-ripping-transgender-rivals-advantage

[10] https://www.city-journal.org/article/child-custodys-gender-gauntlet

[11] https://www.dailyrecord.co.uk/news/scottish-news/gender-critical-rally-edinburgh-met-32528550

[12] https://www.bbc.co.uk/news/uk-66076021

[13] https://sex-matters.org/posts/the-legal-system/etbb/

[14] https://www.scientificamerican.com/article/heres-why-human-sex-is-not-binary/

[15] https://www.bbc.co.uk/contact/complaint/thecontext19feb

[16] https://www.nbcnewyork.com/investigations/man-posing-as-transgender-woman-raped-female-prisoner-at-rikers-lawsuit-says/5067904/

[17] https://www.shewon.org/

[18] https://thecritic.co.uk/why-roz-adams-won/

[19] https://segm.org/England-UK-Puberty-Blockers-Cross-Sex-Hormones-Policy-March-2024

[20] https://telos.lv/esejas-no-terfu-salas/

[21] https://www.theatlantic.com/books/archive/2024/03/judith-butler-whos-afraid-of-gender/677874/

[22] Sal. ar Kathleen Stock, Material Girls. Why Reality Matters for Feminism, London: Fleet, 2021, p. 152.