Ārišķības paaudzes augšanas sāpes

Kopš Polijas Satversmes Tiesa 2020. gada rudenī pasludināja spriedumu, ka Satversme aizsargā cilvēka dzīvību visos gadījumos, tādējādi ierobežojot eigēniskos abortus, kuri visbiežāk skāra embrijus ar Dauna sindromu, Polijā norisinās dažādas intensitātes protesta akcijas. Redzamākā no protestētājām organizācijām ir Sieviešu streiks (poļu val. Strajk kobiet). Organizācijas līderu politiskās prasības iziet tālu ārpus līdzšinējā tā sauktā “aborta kompromisa”.[1] Netiek slēpts, ka galvenais mērķis ir Polijas valdības gāšana. Visdaudzskaitlīgākie protesti norisinājās 2020. gada oktobra beigās. Protestu kulminācijas brīdī pēc policijas datiem 410 dažādās Polijas vietās piedalījās ap 430 tūkstošu dalībnieku. Līdz ar šo protestu vilni parādījās jauna tendence – plaša mēroga sakrālo objektu demolēšana, kas pārsteidza sabiedrības vairākumu, jo pat komunisti savulaik izvairījās no šādām provokācijām. Tā 2020. gadā protestos sevi pieteica jaunā, sekularizētā Polijas sabiedrības daļa, kas nākotnē var būtiski izmainīt līdz šim pazīstamo sabiedrības ainavu.

Dumpja demogrāfija

Konservatīvā domnīca Klub Jagielloński jau 2020. gada vasarā brīdināja, ka epidemioloģiskie ierobežojumi ir radījuši spriedzi sabiedrībā, kas potenciāli var pāraugt plašos nemieros. Šīs domnīcas analīzēs Blažejs Skšipulecs apskata sabiedrības sekularizācijas procesus. Viņš norāda, ka, lai gan sekularizācija skar visu sabiedrību, jauniešu vidū šis process norisinās līdz šim nepieredzēti strauji. Ja pārējai sabiedrībai ir raksturīga “mīkstā sekularizācija”, cilvēkiem atmetot institucionalizētos, ar ticību saistītos rituālus (retāk vai vispār nepiedaloties dievkalpojumos), tomēr turpinot atzīt ticību Dievam, tad paaudzei, kas ir dzimusi pēc 1992. gada, ir raksturīga jau “cietā sekularizācija”. Aptaujātie šajā pēdējā grupā sevi definē kā nepiederīgus nevienai reliģijai un neticīgus.[2]

Sekularizācijai un antiklerikālismam ir arī sava politiskā dimensija. Pjotrs Trudnovskis, analizējot to cilvēku politisko nostāju, kuri 2020. gadā pirmo reizi piedalījās vēlēšanās, uzsver, ka nekad iepriekš Polijā nav bijusi paaudze, kas deklarē tik lielu atbalstu kreisajām idejām. Viņš gan piebilst, ka pētījumā par politiskajām simpātijām nav sīkāk izskaidrots, ko satur jēdzieni “kreisi uzskati” vai “konservatīvi uzskati”. Tomēr, salīdzinot puišu un meiteņu atbildes no 2016. un 2018. gadiem (šeit tiek salīdzināti dati tikai starp tiem, kuri skaidri pauž savus uzskatus, neiekļaujot tos, kuri atbild “grūti pateikt”), atklājas šāda aina. 2016. gadā 18% puišu deklarēja kreisus uzskatus, bet 62% – konservatīvus. No aptaujātajam meitenēm kreisus uzskatus 2016. gadā deklarēja 31%, bet konservatīvus – 41%. Savukārt 2018. gadā puišu vidū kreisi uzskati bija 25% respondentu, bet konservatīvi – 50%. Meiteņu vidū 2018. gadā kreisus uzskatus deklarēja 45% respondentu, bet konservatīvus – 32%.

Domājot par šiem datiem protestu kontekstā, Pjotrs Trudnovskis pievērš uzmanību vairākām iezīmēm, ar kurām jaunākā paaudze atšķiras no iepriekšējām. Dalība 2020. rudens protestos bieži ir pirmā politiskā pieredze paaudzei, kura neatceras ne tikai Polijas Tautas Republiku, bet pat transformācijas gadus. Šī paaudze neatceras pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikātu, neatceras postkomunistu kreiso partiju valdīšanas laika valsts izzagšanas skandālus, kas līdz ar komunisma laikā piedzīvoto uz ilgiem gadiem diskreditēja kreisās idejas Polijas sabiedrībā.[3] Jaroslava Kačinska partija “Likums un taisnīgums” dominē Polijas politikā kopš 2015. gada. No 18 gadus veca jaunieša perspektīvas valdība ir vainojama pie visa, ar ko viņš nav apmierināts, jo citu valdību viņš vienkārši vēl neatceras. Tomēr motivāciju dalībai protestos nevar pilnībā izskaidrot ar vēsturisko notikumu fonu un demogrāfisko situāciju. Individuālajā līmenī nozīmīgi ir tādi faktori kā grupas novērtējums vai iekšējais emocionālais stāvoklis.

Protests kā statusa apliecinājums

Paaudzei, kas uzaugusi, lietojot sociālos medijus, ir daudz izteiktāka vajadzība un vēlme tikt ievērotai un saņemt augstu grupas novērtējumu. Šī vēlme iepriekšējo paaudžu cilvēkus skar ievērojami mazāk. Tā pamanītai izdevās kļūt kādai protestu dalībniecei, kas izgāja ielās ar saukli: “Prosciutto, prosecco, pro choice”. Amerikāņu psihologs Robs Hendersons tādas parādības kā “tikuma signalizēšanu”, vardarbīgu politisku akciju atbalstīšanu vai pat dalību tajās apraksta kā parādību kopumu, kuru viņš sauc par “luksusa uzskatiem”.[4] Laikos, kad pieeja dārgām patēriņa precēm vairs nav uzticama šķirtne, kas nodala veiksmīgos sabiedrības locekļus no pārējiem, jo, ieguldot mērenu piepūli, gandrīz ikvienam ir iespējams sociālajos medijos uzburt pārticīgas dzīves mirāžu, par tādu šķirtni kļūst atbilstošu uzskatu deklarēšana. Dalība protestos vai vismaz ar protestiem saistītās simbolikas pavairošana 2020. gadā aizstāja sociālo mediju saturu. Iepriekš lietotājas tajos dalījās ar informāciju par apmeklētajiem restorāniem, koncertiem, iepirkšanās tūrēm, ceļojumiem, skaistumkopšanas procedūrām un tamlīdzīgi. Lai gan kreisi liberālā dzīvesstila žurnāla Wysokie Obcasy publikācija,[5] kura ieteica dārgu zīmolu apģērbu un apavu komplektu kā vispiemērotāko tērpu dalībai protestos, saņēma kritiku no tām kreisajām aktīvistēm, kuras nav pilnībā novērsušās no sociālas dabas jautājumiem, tā tomēr lieliski ilustrē šo tendenci. Par sabiedriskā statusa aspekta nozīmi protestos liecina arī dažādu jomu slavenību entuziastiskais atbalsts, neskatoties uz protestu nereti bērnišķīgo un vulgāro formu. Tās pašas dziedātājas, kuras televīzijā dziedāja tradicionālās katoļu Ziemassvētku dziesmas par Jēzu silītē, savus sociālo mediju profilus izrotāja ar Sieviešu streika simboliku.

Tvitera Julkas ciešanas

Līdz ar protestu vilni sociālos medijus pārpludināja saturs, kur jaunas sievietes, raudot vai histēriski kliedzot, izrāda savu neapmierinātību. YouTube var atrast daudzas šādu materiālu kompilācijas, kuras ir veidojuši tā sauktās manosfēras vlogeri. Šādas filmiņas bieži pavada sarkastiski komentāri. Apzīmējot plašāku fenomenu, jaunās sievietes, kuras šādi sevi izpauž, ir iesauktas par “Julkām no Tvitera”. Jūlija pirms padsmit gadiem bija populārākais meiteņu vārds Polijā, un daudzas no jaunajām aktīvistēm patiešām tā arī sauc. Lai ilustrētu šo parādību, pietiek apskatīties kaut vai vienu no filmiņām. Jauna sieviete, kas rotājusies ar laumiņas spārniem, lēkā uz drēbju skapja fona un kliedz: “Sadedzināt Bībeli, sadedzināt Bībeli!”[6] Viņa var šķist smieklīga, tomēr nebūtu godīgi ignorēt, ka viņa šajos materiālos, kas satur daudz vulgāras leksikas, naida un ļauna vēlējumu oponentiem, vienlaicīgi atstāj arī ļoti sāpināta cilvēka iespaidu. Dusmas, aizvainojums un izmisums, kas ir vērsts pret tādiem iedibinājumiem kā Baznīca, valsts vai ģimene, ir patiesas šo cilvēku emocijas, pat ja tās nav vērstas pareizajā virzienā. Mēģinot saprast, kas ir radījis šādu emociju sakāpinājumu, jāpalūkojas, kā pandēmijas ierobežojumu gads ir ietekmējis jauno cilvēku dzīvi. Julkām ierobežojumi ir atņēmuši viņu skolas izlaidumu un viņu iespēju strādājot nopelnīt pirmo finansiālo neatkarību no vecākiem. Ierobežojumi nav ļāvuši ceļot vai veidot tuvas un nozīmīgas attiecības. Epidemioloģisko ierobežojumu dēļ augstskolas jau trešo semestri strādā attālināto mācību režīmā. Tas ir sagrāvis jauno cilvēku sapņus par izraušanos no ierastās vides un lielpilsētas studenta dzīvi. Informatīvajā telpā jau gadu nemainīgi dominē nomācošas ziņas par slimību un nāvi, kas vēl vairāk sakāpina negatīvās emocijas – līdz līmenim, kad daudziem vairs nepietiek spēka racionālai situācijas uztverei un rīcībai.

Praktiķa skatījums

Gatavojot šo rakstu, nolēmu pārrunāt jaunatnes sekularizācijas jautājumus ar verbistu misionāru ordeņa mūku tēvu Eriku Hounake no Togo. Viņš šobrīd kalpo Varšavā un vada katehēzes nodarbības bērniem un jauniešiem skolās, kā arī rekolekcijas un vasaras nometnes.[7] Viņa darbs lielākoties ir saistīts ar tiem bērniem un jauniešiem, kuru ģimenēs praktizē ticību. Tomēr, jau 13 gadus dzīvojot Polijā, tēvam Erikam ir novērojumi arī saistībā ar kopējo sabiedrības garīgās dzīves stāvokli. Runājām arī par agresiju, kas protestu laikā tika vērsta gan pret sakrālajiem objektiem, gan garīdzniekiem. Runājot par protestiem, to apmēru un provokatīvo formu, viņš uzsvēra pūļa ietekmi. Cilvēki, darbodamies lielā grupā, dara lietas, kuras nedarītu bez šīs grupas ietekmes. Viņa ieskatā liela nozīme šajos notikumos ir sociālajiem medijiem; tajos jaunam un nenobriedušam cilvēkam ir grūti turēties pretī grupas viedokļa spiedienam. Konformisma noraidīšanai ir nepieciešama drosme būt atšķirīgam, kuras pusaudžiem var pagaidām vēl pietrūkt.

Salīdzinot ticīgo kopienas stāvokli dzimtajā Togo ar to, kas notiek Polijā, viņš saka, ka Polijā ļoti pietrūkst ticīgo līdzdalības Baznīcas dzīvē. Draudzes locekļi visu atstāj priestera ziņā, un paši nāk tikai kā “patērētāji”, kuriem patīk vai nepatīk “pakalpojums”. Papildus izaicinājums jauniem cilvēkiem ir tas, ka ticības patiesības nevar būt elastīgas. To sludināšanas formu var pielāgot laikam un sabiedrībai, bet to saturs saglabājas nemainīgs. Jauno cilvēku vēršanās pret Baznīcu izriet arī no plašākas autoritātes krīzes. Kamēr poļiem bija tādas personības kā kardināls Stefans Višinskis vai pāvests Jānis Pāvils II, pat tie cilvēki, kuri viņiem nepiekrita, cienīja viņu viedokli. Šobrīd katoļu Baznīcai Polijā vairs nav nedz tāda kalibra personību, nedz arī iekšējās vienotības, kuru nodrošināja šie garīgie līderi. Tomēr tēva Erika skatījums nākotnē ir optimistisks, jo viņš uzskata, ka ar labu vadību un aktīvu kopienas iesaistīšanu Baznīcas dzīvē ir iespējams apturēt procesus, kas ilgākā laikā noved pie cilvēku savstarpējas atsvešināšanās un garīgās dzīves pamešanas novārtā. Savā priestera praksē tēvs Eriks atgādina par Jāņa Pāvila II enciklikā “Ticība un prāts” teikto, ka ar racionālā prāta pieredzi vien nepietiek, lai visā pilnībā uztvertu patiesību.[8]

Noslēgumā, domājot par nākotnes tendencēm Polijas sabiedrībā, viennozīmīgi nav iespējams prognozēt, kas notiks tālāk. Protesti, kas 2020. gada rudenī spēja iekustināt lielas sabiedrības masas, šobrīd ir izsīkuši. 8. marta feministu demonstrācijas bija vāji apmeklētas, arī internetā interese par tām bija neliela. Politikā galēji kreisajiem saukļiem ir pietiekams atbalsts, lai uz polarizāciju un skandālu vērsti politiķi sev nodrošinātu karjeru, taču demogrāfiskā situācija ir tāda, ka arī nākotnē trūks cilvēku plašai atbalsta bāzei. Vissekularizētākās un kreisos spēkus atbalstošākās poļu paaudzes vienlaikus ir arī vismazskaitlīgākās. “Demogrāfiskās bedres” sekas ir tādas, ka jaunu cilvēku īpatsvars sabiedrībā sarūk, līdz ar to viņu prasības politiķiem nebūs prioritāras. Tas, no vienas puses, radikalizēs šo sabiedrības grupu un tā paredzami vēl vairāk atsvešināsies no vairākuma. Taču, no otras puses, atbalstītāju salīdzinoši nelielais skaits sabiedrisko pārmaiņu tempu kopumā padarīs lēnāku.

Runājot par sabiedrības sekularizācijas procesu, arī šeit, visdrīzāk, nevajag uzskatīt, ka viss jau ir zaudēts un tā ir neizbēgama vēsturisko notikumu secība. Sabiedrības uzticība katoliskajai Baznīcai būs atkarīga no tā, cik izlēmīga būs Baznīca savu problēmu risināšanā. Pagaidām Baznīcas hierarhijai pamatoti var pārmest izvairīšanos no stingras vēršanās pret priesteriem pedofīliem un no caurspīdīga to garīdznieku darbības izvērtējuma, kuri Polijas Tautas Republikas laikā sadarbojās ar drošības dienestiem. Šeit liela nozīme ir laicīgajiem katoļu intelektuāļiem, kuri Baznīcai pieprasa nelokāmu stāvēšanu patiesībā. Ja viņu balsis uzklausīs, tad ir cerība, ka arī jauniešu vidū izdosies atgūt cieņu pret Baznīcu kā institūciju. Šajos trauksmainajos laikos vietas ticībai cilvēku dzīvēs nav kļuvis mazāk. Taču paliek atvērts jautājums, vai katoliskā Baznīca joprojām ir gatava būt par vidutāju starp cilvēku un Dieva mieru.


[1] 1993. gada likums par ģimenes plānošanu paredz iespēju veikt mākslīgo abortu trīs gadījumos: ja grūtniecība apdraud mātes dzīvību vai veselību; ja pastāv liela varbūtība, ka bērnam būs nopietna atpalicība vai neārstējama, dzīvību apdraudoša slimība; kā arī gadījumā, ja grūtniecība iestājusies nozieguma rezultātā un šo faktu apstiprina prokurors. Līdzšinējie mēģinājumi grozīt likumu, gan to liberalizējot, gan padarot stingrāku, nav bijuši sekmīgi.

[2] Błażej Skrzypulec, “Polska bez Boga? Sekularyzacja w III RP”: https://klubjagiellonski.pl/2020/12/30/polska-bez-boga-sekularyzacja-w-iii-rp.

[3] Klub Jagielloński, “Ośmiogwiazdkowy bunt? Strajk Kobiet, dziadersi, protesty, aborcja”: https://www.youtube.com/watch?v=ndU_enFACaA&t=1s.

[4] Rob Henderson, “‘Luxury Beliefs’ are the Latest Status Symbol for Rich Americans”: https://nypost.com/2019/08/17/luxury-beliefs-are-the-latest-status-symbol-for-rich-americans.

[5] “Wysokie Obcasy” promowały strój na Strajk Kobiet za 4 tys. zł. Teraz przepraszają: https://www.tvp.info/52093363/strajk-kobiet-wysokie-obcasy-extra-przepraszaja-za-stylizacje.

[6] “Spalić Biblię, spalić”, “Wy*********”. Krzyczy “skrzydlata” feministka: https://www.tysol.pl/a58832-Spalic-Biblie-spalic-Wy-Krzyczy-skrzydlata-feministka.

[7] Reliģija skolā tiek mācīta atbilstoši 1993. gadā noslēgtajam Konkordātam ar Svēto Krēslu.

[8] Pāvesta Jāņa Pāvila II enciklika katoliskās Baznīcas bīskapiem par attiecībām starp ticību un prātu Fides et ratio: http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_38_Fides%20et%20Ratio.htm.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: