Liberāļi un morālas dilemmas

Ikviens, kurš jebkad vērojis diskusijas tīmeklī, būs pamanījis, ka cilvēki mēdz viens otram nepiekrist, dažkārt arī izsakoties asi un vulgāri. Viedokļu nesakritība var izpausties dažādās jomās, arī jautājumos par politiku. Savukārt zem politiskās pārliecības slēpjas filozofiski principi. Rīks, kuru lieto attiecīgo principu skaidrošanai un izgaismošanai, nereti ir dilemma. Šī raksta ietvaros pievērsīsim uzmanību tam, kā mūsdienu liberāļi lieto morālās dilemmas.

Jautājumam ir divi šķietami pretrunīgi aspekti. No vienas puses, liberāļi mēdz radīt mākslīgas dilemmas, lai tradicionālajā morālē atrastu izņēmumus un līdz ar to mazinātu tās ietekmi un svaru. No otras puses, saskaroties ar īstenām dilemmām, viņi bieži nespēj domāt un runāt skaidri.

Jēdziens “tradicionālā morāle” ir plašs, bet ne tik plašs, lai to vispār nebūtu iespējams definēt. Pašā vienkāršākajā līmenī ar to saprot kategorisku aizliegumu veikt noteiktas darbības, piemēram, zagt, slepkavot vai izvarot. Ikdienišķākā lietojumā tradicionālā morāle ietver prasību būt, piemēram, godīgam un čaklam, tas ir, atturēties no meliem un krāpniecības, kā arī censties pašam nopelnīt sev iztiku, ja vien tas iespējams. Vēsturiskā kontekstā tradicionālā morāle lielākoties ir saistīta ar reliģisko ētiku. Eiropā šis reliģiskais fons būtu kristietība.

Mākslīgas dilemmas

Tomass Sovels grāmatā Intelektuāļi un sabiedrība raksta:

“Kad vecāki saka saviem bērniem, ka nevajag zagt, melot vai būt vardarbīgiem, viņu teiktajā nav nenoteiktības. Nenoteiktība ir ieviesta mācību programmās, kurās studentiem liek analizēt rūpīgi darinātas morālās dilemmas. Piemēram, situāciju, kurā uz grimstoša kuģa ir tik daudz cilvēku, ka visiem nepietiek vietas glābšanas laivās; tāpēc ir jāpieņem lēmums, kuram ļaut noslīkt, – varbūt pat atgrūžot laivā ierāpties gribošos, lai laiva neapgāztos. Tā kā no vecākiem saņemtie morāles principi nav derīgi vienmēr, no tā it kā būtu secināms, ka katram indivīdam ir jāizveido pašam sava no konkrētās situācijas atkarīga ētika, lai tā aizvietotu tradicionālo morāli, – ne tikai situācijās, kurās tradicionālie morāles principi nav derīgi, bet arī daudzās citās ikdienišķās situācijās, kurās nemaz nav tādu dilemmu kā šajos izfantazētajos piemēros.”

Šo parādību trāpīgi ataino veids, kā dažkārt skaidro utilitārismu jeb derīguma ētiku. Utilitārisms ir ētikas novirziens, kurš māca, ka labs ir tas, kas sniedz lielāko labumu lielākajam skaitam cilvēku. Utilitārisms var nonākt pretrunā ar tradicionālo morāli – piemēram, ar aizliegumu nogalināt, jo viegli varam iztēloties situāciju, kurā kāda cilvēka nogalināšana atnestu lielāko labumu lielākajam skaitam cilvēku. Šāda teorētiska situācija var būt tā sauktā “tramvaja problēma”.

“Tramvaja problēma” ir domu eksperiments, kas liek klausītājam iztēloties braucošu tramvaju. Ja tas turpinās braukt uzņemtajā virzienā, tas notrieks desmit cilvēkus. Bet klausītājs var paraut sviru un tad tramvajs mainīs virzienu un notrieks nevis desmit, bet gan tikai vienu. Ir atrunāts, ka šajā situācijā nav iespējams cits veids, kā izglābt gan to vienu, gan tos desmit. Tad utilitārists jautā klausītājam, vai viņš ir gatavs paraut sviru. Ja viņš ir gatavs to paraut, tas nozīmē, ka klausītājs ir gatavs pārkāpt aizliegumu tīši nogalināt un attiecīgi ir gatavs vadīties pēc lielākā derīguma principa.[1]

Lai labāk izprastu šādu dilemmu kļūdainību, ir iespējams lietot hiperbolu. Pārspīlētu versiju par tramvaja problēmu varētu nosaukt par “citplanētieša Zoga problēmu”. Klausītājam var lūgt iztēloties situāciju, kurā uz Zemi atlido citplanētietis Zogs. Viņš pavērš savu lāzeru pret Zemi un draud, ka iznīcinās visu planētu, ja klausītājs viņa vārdā nenogalinās kādu cilvēku.

Zoga problēma ir acīmredzami muļķīga, jo Zogs neeksistē, un līdz ar to šāda notikuma iespējamība ir praktiski nulle. Tad kāpēc lai mākslīgi sagudrotais mums kaut ko pateiktu par īsteno? Bet tas pats attiecas arī uz tramvaja problēmu. Lai gan tramvaji atšķirībā no Zoga eksistē, iespēja, ka klausītājs var nonākt tādā situācijā, kāda atainota tramvaja domu eksperimentā, arī ir praktiski nulle. Līdz ar to šī pati kritika attiecas arī uz tramvaja problēmu.

Dažādas tramvaja problēmas versijas piesauc tādi pasaules slaveni filozofi kā austrālietis Pīters Singers, kurš savu utilitārismu lielā mērā balsta dzīvnieku interešu aizstāvībā. Svarīgi zināt, ka grimstoša kuģa un tramvaja problēmas var piesaukt, nevis lai aizstāvētu konkrētu ētisku prasību – lielāko labumu lielākajam cilvēku skaitam –, bet vienkārši, lai mestu šaubu ēnu uz visu un jebko, ko ietver tradicionālā morāle.

Mākslīgo dilemmu piesaukšana ir jēgpilna tik lielā mērā, ka, pateicoties to it kā ilustrējošajam spēkam, piesaucējs atzīst, ka pasaulē tiešām var pastāvēt pretrunas. Tātad cilvēks var būt spiests izvēlēties vai nu vienu, vai arī otru, bet ne abus. Tas savukārt nozīmē, ka tiek cienīta racionalitāte kā tāda. Ja rodas jautājums, kā var necienīt racionalitāti vispār, tad jāapskata mūsdienu liberāļu nespēja tikt galā ar reālistiskām dilemmām.

Īstenas dilemmas

2017. gada maijā kāds lesbiešu pāris, kurā viena no sievietēm bija mākslīgi apaugļota, vēlējās izmantot kristīgās fotogrāfes Lauras Šūlmeisteres pakalpojumus, lai fotoattēlos atainotu savas pāra attiecības kopā ar bērnu. Laura savas reliģiskās pārliecības dēļ attiecās fotografēt lesbiešu pāri, kurš sevi dēvēja par “divām mammām”. Latvijas feministes un LGBT kustības pārstāvji nekavējoties asi nosodīja Šūlmeisteri. Teorētiski šo jautājumu bija iespējams arī nepolitizēt – sieviešu pāris varēja vienkārši atrast citu fotogrāfu, visai saziņai starp sievietēm un fotogrāfi paliekot privātai. Tā kā tas nenotika, šis gadījums mums piedāvā dilemmu no reālās dzīves.

Dilemmu šeit var formulēt kā izvēli starp brīvību un vienlīdzību. Brīvību var definēt kā spēju rīkoties ar savu īpašumu un ķermeni pēc paša ieskatiem. Tātad, ja Šūlmeistere var fotografēt lesbiešu pāri, bet var to arī nedarīt, viņa ir brīva. Vienlīdzību var definēt kā vienādu iespēju nodrošināšanu visiem neatkarīgi no viņu dzimuma, seksuālās orientācijas un partnerattiecību formas. Tātad, ja lesbiešu pārim ir iespēja tikt iemūžinātam Šūlmeisteres fotogrāfijās tāpat kā kādam heteroseksuālam pārim, lesbietes ir vienlīdzīgas. Ja brīvība un vienlīdzība tiek definētas šādi, tad starp tām ir pretruna. Ja Šūlmeistere ir brīva, lesbietes nav vienlīdzīgas. Ja lesbietes ir vienlīdzīgas, Šūlmeistere nav brīva.

Izvēle vienai vērtībai dot priekšroku Lauras dilemmā ir atkarīga no cilvēka politiskās nostājas. Konservatīvais izvēlēsies brīvību, bet ne tāpēc, ka brīvība būtu augstākā vērtība konservatīvismā; vienkārši šajā gadījumā brīvība nozīmē iespēju neatbalstīt attiecības, kuras neatbilst tradicionālajam ģimenes modelim. Arī libertānis izvēlēsies brīvību, jo viņa gadījumā brīvība būs izšķiroša. Šajā jautājumā var novērot zināmu sakritību starp konservatīvismu un libertārismu.

Cilvēks, kuru šī raksta ietvaros varētu nodēvēt par “radikālu feministu” vai LGBT politiskās kustības aizstāvi, izvēlēsies vienlīdzību, taču viņš noraidīs šādu dilemmas formulējumu. Doma, ka lesbiešu pāri var nefotografēt homoseksuālo attiecību dēļ, viņam šķiet absolūti nepieņemama, pat pretīga. Tātad “radikāla feminista” vai LGBT kustības pārstāvja gadījumā Šūlmeisteres dilemma nav izvēle starp divām iespējām, bet gan starp pilnīgu labumu un pilnīgu ļaunumu, pat ja vārdi “labs” un “ļauns” neiezogas viņa valodas lietojumā. Tātad tā vairs īsti nav dilemma, jo viena atbilde ir acīmredzami labāka par otru.

Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības. No šādas atbildes nav skaidrs, vai viņš atbalsta Šūlmeisteres tiesības nefotografēt lesbiešu pāri vai arī tās noraida.

Var mēģināt argumentēt, ka mūsdienu liberālim šajā gadījumā nemaz nav jāizvēlas. Proti, pat ja liberālis neizvēlēsies šeit, viņš to var izdarīt citur. Šāds liberālis var būt, piemēram, augstskolas pasniedzējs, kurš savu studentu priekšā, kad jūtas droši, nemitīgi kritizēs Šūlmeisteri, bet visiem pārējiem teiks, ka tas ir “sarežģīts jautājums”. Liberālis var arī izdarīt izvēli nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem. Viņš patiešām var visiem teikt, ka tas ir sarežģīts jautājums, bet tad nākamajās vēlēšanās nobalsot par liberālu partiju, kura saviem vēlētājiem skaidri vēsta, ka uzvaras gadījumā ierobežos Šūlmeisteres iespējas nefotografēt tādus pārus, kuru attiecības viņa neatbalsta. Tātad, lai liberāļa neizvēlēšanās “būtu patiesa”, viņam būtu jāatsakās izvēlēties visos kontekstos, ne tikai vienā, kā arī jāatturas no politiskas darbības, kura būtu izvēle de facto.

Ja saprotam, ka šāda neizvēlēšanās praksē nedarbosies, kā arī trūkst konkrētu zināšanu par to, ko liberālis saka, kad jūtas droši – kā augstāk minētajā pasniedzēja piemērā –, tad jautājums par liberāļa izvēli paliek atvērts. Taču, ja mēģina gūt skaidrību, pieturoties tikai pie liberāļa izvairīgās atbildes, nonākam pie absurda. To parāda vienkārša valodas lietojuma analīze.

Vadoties pēc intuīcijas, teikuma daļa, kas seko aiz “bet”, ir ar lielāku svaru. Ja liberālis saka:

Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju,

tad izklausās, ka daļa par homofobiju ir svarīgāka, tāpēc Šūlmeisterei obligāti ir jāfotografē (ja viņa to nedara, viņai jāsaņem sods). Savukārt, ja liberālis saka:

Latvijā ir problēma ar homofobiju, bet ir jāciena ticības brīvība,

tad izklausās, ka teikuma daļa par ticības brīvību ir svarīgāka, tāpēc Šūlmeisterei var atļaut nefotografēt. Ja liberālim prasītu, viņš visticamāk noraidītu abus precizējumus – gan to, ka vajag fotografēt, gan to, ka var arī nefotografēt, tāpēc nav nozīmes, kura teikuma daļa ir pirms “bet” un kura pēc tam. Lai liberāļa domu atspoguļotu precīzāk, “bet” vietā nepieciešams lietot “un”.

Ir jāciena ticības brīvība, un Latvijā ir problēma ar homofobiju.

Šāds teikums liekas nedabisks, jo saikļa lietojums it kā norāda, ka starp abām teikuma daļām ir nevis pretruna, bet gan līdzība, kaut gan pretruna patiešām pastāv. Šeit arī rodas absurdais – lai precīzi izteiktu liberāļa domu, ir nepieciešams lietot valodu tādā veidā, kas neatspoguļo realitāti.

Noslēdzot analīzi, jāpiemin divi veidi, kā liberālis var izvairīties no atbildes, šķietami precizējot jautājuma terminoloģiju, lai gan šis precizējums neko nedod.

Viens veids ir piesaukt Jesajas Berlina atziņas par pozitīvo un negatīvo brīvību. Negatīvo brīvību šajā analīzē var definēt kā “brīvību no”, savukārt pozitīvo brīvību kā “brīvību, lai”. Tātad Šūlmeisteres negatīvā brīvība no piespiešanas fotografēt ir pretrunā ar lesbiešu pāra pozitīvo brīvību tikt fotografētām. Mainot terminoloģiju, jautājuma būtība nemainās. Mūsu analīzes kontekstā tas nozīmē vien to, ka, ja liberālim jautā par brīvību un vienlīdzību, viņš var uzdot “precizējošu” jautājumu: “Tu man jautā par pozitīvo vai negatīvo brīvību?” Šādā gadījumā visa uzmanība ir veltīta nevis tam, vai Šūlmeistere drīkst nefotografēt, bet gan, vai mēs nefotografēšanu saucam par “brīvību” vai “negatīvo brīvību”.

Otrs veids, kā saduļķot jautājumu, ir piesaukt “nulles summas spēli” un “ne-nulles summas spēli”. Šī terminoloģija filozofijā ir ienākusi no spēļu teorijas. Spēļu teorija pēc būtības ir matemātiska dažādu iespēju un iznākumu analīze dažādās situācijās. Spēļu teoriju plaši popularizēja Ričards Dokinss grāmatā Savtīgais gēns, kurā viņš to pielīdzināja dabiskās atlases procesiem.

Nulles summas spēles ir tādas spēles, kurās viens uzvar, bet otrs zaudē. Ja es ar draugu spēlēju šahu, mana uzvara ir drauga zaudējums un otrādi – mēs spēlējam nulles summas spēli. Turpretī ne-nulles summas spēles ir tādas spēles, kurās abi dalībnieki kaut ko iegūst. Ja mēs abi esam vienā futbola komandā, tad mana uzvara ir arī mana komandas biedra uzvara – mēs savā starpā spēlējam ne-nulles summas spēli. Ar pretinieku komandu mums, protams, ir nulles summas spēle. Tad nu mūsu kontekstā liberālis atkal var “precizēt”: “Tātad tu saki, ka Laura un lesbiešu pāris spēlē nulles summas spēli?” Nosaucot pretrunu par nulles summas spēli, nekas netiek iegūts. Tikai atkal ir izteikta prasība pēc paplašināta izklāsta par terminoloģiju, kurā jautājuma būtība pazūd.

In summa

Mūsdienu liberāļu attieksme pret dilemmām ir neskaidra un nenoteikta. Standarta morāles principi – aizliegums zagt, slepkavot vai būt vardarbīgam – var tikt apšaubīti, lietojot mākslīgi darinātas grimstoša kuģa vai tramvaja problēmas, šādā veidā metot šaubu ēnu arī uz ikdienas situācijām, kurās dramatiskas dilemmas nepastāv.

No otras puses, liberālis ļoti vēlas izvairīties no ikdienišķām dilemmām, kas ilustrē faktu, ka, lai tiktu sasniegti liberālim tīkami politiskie rezultāti, kaut ko nākas upurēt. Lauras Šūlmeisteres gadījumā tā ir individuālā brīvība tās vienkāršākajā izpratnē. Liberāļa valodas analīze šajā gadījumā neko nedod – tā tikai noved pie absurda. Liberālis tipiski arī izvairīsies no jautājuma, šķietami precizējot izteiksmes līdzekļu lietojumu ar terminoloģiju, kas aizgūta no spēļu teorijas vai Jesajas Berlina.

Tradicionālās morāles spēks, atšķirībā no vēlmes veikt aprēķinu, meklēt izņēmumus un radīt dilemmas, slēpjas tās vienkāršībā. Līdz ar to arī iespēja kļūdīties ir būtiski samazināta. Aprēķins un dilemmas it kā norāda uz izsmalcinātību, taču šī izsmalcinātība, kā redzējām, var būt caur un cauri viltota. Tas, kas ir vienkāršs un patiess, ir labāks par to, kas ir sarežģīts un nepatiess.


[1] Ne gluži. Domu eksperimenta klausītājs izrādītos gatavs tīši nogalināt nevainīgu cilvēku, ja būtu gatavs kādu pie sliedēm stāvošu personu pagrūst zem tramvaja, lai tādā veidā to nobremzētu un attiecīgi izglābtu desmit citus. Raksta autora minētajā piemērā tas nav sviras parāvējs, kurš “nogalina”, tas ir neapstādināmais tramvajs; un sviras parāvējs tikai “koriģē” nenovēršami nogalināto skaitu. Visiem minētajiem apstākļiem paliekot spēkā, pareizā atbilde šajā mākslīgajā dilemmā ir: nepieskarties svirai. Sviras paraušana padara parāvēju līdzvainīgu cilvēku nāvē un lēmēju par to, kuram būs dzīvot, kuram mirt (galv. red. piez.).  

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: